230. Kas ir Baznīca?


Lielie meli par velna neesamību

Bet gadās arī tā, ka lielie meli nāk pie cilvēka citā veidolā. Nav teikts, ka tie vienmēr nāk kā Dieva noliegšana un materiālisms. Var gadīties, ka tie nemaz neuzbrūk ticībai Dievam. Daudzi joprojām ir pietiekami pieredzējuši, lai neļautu sevi tik lēti piekrāpt. Viņi ir gana daudz pieredzējuši Dievu un bijuši saskarsmē ar Viņu, un tādēļ viņi nav gatavi tik vienkārši apmainīt šo ticību pret “šķidru putraimu virumu”. Lielajiem meliem ne vienmēr atmaksājas sludināt, ka Dievs ir miris. Kādreiz tie izmanto citu stratēģiju un uzbrūk citādi. Tie saka nevis – Dieva nav, bet gan: Velna nav.

par velna neesamību

Šāds apgalvojums tika plaši proponēts 20. gadsimta sākumā. Daudziem šādas runas gāja pie sirds. Runāšana par ļauniem garīgiem spēkiem likās smaga un nomācoša, kuru klausīties nav tīkami. Protams, nebija viegli ignorēt to, ka pats Jēzus runāja par tumsas kungu kā ļaunu varu šai pasaulē. Vairāk iedziļinoties Evaņģēlija vēstījumā, redzams, ka visa Jēzus dzīve ir nepārtraukta cīņa pret tumsības varu un tās valdīšanu pār cilvēkiem, jau sākot no četrdesmit dienām tuksnesī līdz pat pēdējam vakaram, kad Viņš sacīja: „Šī ir tumsības stunda,” un pats devās lielajā cīņā, kur tumsas kungs visbeidzot tika sakauts.

To visu mēģināja apšaubīt un noliegt. Tika sacīts, ka Jēzus esot bijis sava laika bērns un sekojis šādiem primitīviem priekšstatiem. Mēs, lūk, esam moderni cilvēki un nevaram tik vienkārši pieņemt ļaunā esamību. Mēs esam piedzīvojuši milzīgu kultūras progresu un civilizācijas uzvaras. Mums ir jātic labajam cilvēka sirdī. Mums jātic gaišajiem spēkiem cilvēka dabā un to lēnai, bet drošai virzībai.

Tieši tāds bija vispārējais noskaņojums ap 1911. gadu, kad visvairāk tika runāts par velna noliegšanu.

Pēc trim gadiem sākās Pirmais pasaules karš. Cilvēkus pārņēma šausmas. Vai kas tāds ir iespējams pasaulē, ko vajadzētu vadīt ar prātu un cilvēka labajiem spēkiem? Nu nekas, gan jau tas drīz beigsies. Bet gāja laiks, un gadu no gada turpinājās šie bezjēdzīgie cilvēku slaktiņi. Galu galā iestājās miers, bet tas gandrīz šķita vēl ļaunāks – pastāvīgs krīzes un haosa stāvoklis, revolūcijas un pieaugošs starptautisks nemiers, kas visbeidzot izraisīja jaunu karu, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo šķita tīrā idille. Šajā melu, lauzto solījumu, deportāciju, spaidu darbu, postījumu, slepkavību un cietsirdības pilnajā pasaulē nav viegli runāt par cilvēka iedzimto labestību vai par „dabisko mīlestības likumu”, nedz arī par veselā saprāta uzvaru. Gluži otrādi, atbaidoši uzkrītoša ir veselā saprāta bezspēcība šai pasaulē, kur alkatības, nacionālas augstprātības un privāta egoisma tumšās tieksmes spēlē savu nežēlīgo spēli.

Visiem būtu skaidri jāsaskata, ka te neko nelīdzēs tehnika un lielās organizācijas, bet būs nepieciešama arī laba un nesavtīga griba. Te nu kļūst skaidrs, ka cilvēka dabiskajiem spēkiem nepiemīt laba un nesavtīga griba. Turpretī cilvēkā mājo kas tāds, kas vispirms ir jāsalauž un jādziedina, iekams labā griba cilvēkā var triumfēt. To sauc par egoismu, savtīgumu, grēku, vēlmi „iemantot savu dzīvību”. Tādēļ vispirms nepieciešams, lai cilvēkā patiesi notiktu atgriešanās, radikāla atjaunošanās un gribas virziena maiņa un lai cilvēkā mītošais ļaunums, kūtrais savtīgums un morālais gļēvums neņemtu virsroku, jo vēlāk, tūkstoškārt vairojies, tas var rast savu izpausmi karā, rasu naidā, sociālās nelaimēs un bezjēdzīgā varas politikā.

Pieredzot klajo ļaunuma varu šai pasaulē, viens otrs noliedzējs ir sacījis, ka, pat neticēdams Dievam, tas katrā ziņā atzīst velna esamību. Nav vairs tik vienkārši palikt aklam patiesības priekšā. Naivā ticība, ka cilvēka daba ir laba, ir izrādījusies milzīga kļūda. Tas, ka gadsimtu mijā šāds uzskats vēl likās daudzmaz ticams, ir tāpēc, ka kristietība bija tādā mērā ietekmējusi rietumzemju kultūru, ka zināmas kristīgās pamatvērtības bija kļuvušas pašsaprotamas un tika vispārēji respektētas. Nopietni tika uztverta cilvēka dzīves vērtība, tas attiecās arī uz slimajiem un bezpalīdzīgajiem, un mīlestība tika atzīta par visas sabiedrības dzīves pamatprincipu. Visus šos kristīgās ticības augļus neviļus sāka uzskatīt par iedzimtu cilvēka dabas daļu. Bet īstenībā pietika tikai ar pusgadsimtu ilgu atteikšanos no kristietības, lai pamatvērtības pagaistu un izzustu. Tagad ir pavisam skaidrs, ka no pagāniska koka nevar plūkt kristīgus augļus, bet no tā būs jāievāc pagāniski augļi, kuri nebūt nav cilvēkcieņa un cilvēkmīlestība, bet gan rasu naids, aborti, izlaidība, nežēlība, terors un koncentrācijas nometnes. Tādas lietas, kas pirms piecdesmit gadiem mūsu civilizētajā pasaulē tiktu uzskatītas par pilnīgi nepieņemamām, pašreiz ir kļuvušas par ikdienas parādību, kā to redzam visos laikrakstos.

Tādā veidā lielie meli ir paveikuši savu darbu cilvēkos. Velna noliegšana bija tikai pirmais solis. Pēc tam sekoja liktenīgie secinājumi: ja ļaunās varas nav, tad pret to nav arī vajadzīga skaidra nostāja; ja mēs pēc savas dabas esam labi, tad mums nav vajadzīga ne atgriešanās, ne grēku nožēla; ja visas runas par velnu ir novecojušas, tad tas attiecas arī uz pastaro tiesu un pazušanu. Respektīvi – nav svarīgi, kā mēs dzīvojam. Arī Dieva baušļi nav jāsaprot burtiski. Īstenībā par grēku nemaz nav jārunā. Šādā veidā lielie meli ir sasnieguši savus labākos rezultātus – tādus rezultātus, kas rietumzemju cilvēkiem ir maksājuši asinis un asaras.

Dievs patiešām ir dzīvs, un tāpēc mēs varam drosmīgi pacelt vēl vienu baltu karogu pret melu melnajām debesīm. Uz šī karoga ir uzraksts: Dievs tevi glābj no tumsas baismās realitātes.

Lielie meli apgalvoja, ka velna nav. Patiesība atbild, ka tumsības ļaunā vara tiešām ir baismīga realitāte. Tā nav tikai mūsu cilvēcisko kļūdu kopums. Tas ir kas lielāks un ļaunāks: tumša likumsakarība, ļauna griba, kas ierīko lamatas, kas aicina un vilina, kas kaļ savus tumšos plānus un pūlas savaldzināt cilvēkus, lai pār tiem valdītu un tos savažotu uz mūžīgiem laikiem. Šai briesmīgajai varai ir kāds slepens sabiedrotais ikvienā no mums. Tas ir kāds, kas paslepus nāk un iečukst mūsu ausīs ļaunas domas un bezkaunīgas ierosmes, un mūsos allaž ir kas tāds, kas pieķeras viņam. Tas ir labi, ja atskārstam šo ļauno arī sevī. Tas pieder pie lielās patiesības, kas mums jāzina un jāatzīst. Taču tā ir tikai patiesības ēnas puse. Lielā patiesība mums atklāj arī To, kas ir varenāks par visu ļaunuma varu. Ir kāda spēcīga un labestīga roka, pie kuras turēties. Tā ir stiprāka par visiem kārdinājumiem, tā nes visas mūsu vājības, tā paliek uzticīga pat tad, kad sākam šaubīties un svārstīties.

Glābšanas pirmais priekšnoteikums ir šo patiesību saprast un saskaņā ar to rīkoties. Jau tas vien ir daudzsološi, ka cilvēks sāk rēķināties ar ļaunā realitāti. Arī tas jau ir sākums uzvarai pār velnu, ka cilvēks nāk pie atziņas par viņa esamību. Tai pašā brīdī, kad cilvēks visā nopietnībā stāv tumsības priekšā un izjūt vēsmas no tās bezdibeņiem un viņam jāceļ skats uz debesīm, lai meklētu palīdzību, tad tūdaļ caur melu tumšajām debesīm izlaužas varena gaismas straume un runā pats Dievs:

Nebīsties, jo Es tevi atpestīju;
Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!
Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis,
un caur straumēm, tās tevi nepārpludinās.
Kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi,
uguns liesmas tev nekaitēs!
Jo Es Tas Kungs, tavs Dievs,
Israēla Svētais, esmu tavs glābējs..
Nebīsties, jo Es esmu ar tevi!

Tā runā Dievs. Viņš nav aizmirsis, ka reiz tevi sauca vārdā un sacīja: „Tu esi Mans.” Viņš labi zina, ar ko tev jācīnās. Viņš zina, cik grūti un sāpīgi mēdz būt cilvēkam, kurš ir iemests šīs garīgās cīņas vidū, kura norisinās par cilvēku dvēselēm. Dievs gan varētu ar vienu rokas mājienu darīt galu visam ļaunumam un visiem tā līdzekļiem, kā arī pasludināt galīgo spriedumu, lai pulcētu Savā debesu valstībā tos, kas bijuši Viņam uzticīgi. Taču tāds vēl nav Dieva prāts. Jo tas nozīmētu, ka Dievam būtu jāpazudina arī visi tie Viņa bērni, kas vēl pretojas Viņam un kalpo lielajiem meliem. Šādu cenu Dievs nevēlas maksāt. Viņš ir pacietīgs un gaida. Arvien no jauna Viņš cenšas iemantot Savu bērnu sirdis. Kad mēs nelietīgi tērējam Viņa pacietību, lai darītu šai pasaulē vēl vairāk ļauna, Dievs joprojām attur no mums Savas dusmas. Viņš katrā ziņā pārdzīvo, redzēdams mocības, kārdinājumus un ciešanas, kas jāiztur Viņa bērniem. Tomēr Viņa apsolījums paliek spēkā: kas tic, tas nepazudīs. Kas paļaujas uz savu Dievu, tas negrims postā. Pat ja tev būs jāiet caur krācošām kārdinājumu straumēm, caur ciešanu ugunīm, Viņš tevi glābs un pasargās. Pat asinsliecinieka nāvi Viņš spēj pārvērst par uzvaru. Reiz tu par visu spēsi pateikties. Ļaunumam ir liels spēks, tomēr Dievs arvien ir spēcīgāks. Dievs izglābj no tumsas biedējošās realitātes. Tā ir otra lielā patiesība.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.