116. Kādai sirdij mums ir jābūt, vadoties pēc Dieva Vārda?


Lielie meli par pestīšanas iegūšanu ikvienam savā veidā

Meliem par velna neesamību seko citi meli. Tie skan šādi: Ikviens iegūst pestīšanu savā veidā.

lielie meli par pestīšanas iegūšanu ikvienam savā veidā

Ja jau velns neeksistē, bet ir tikai Dievs, tad pastāv tikai viena iespēja (ja eksistē cita dzīve pēc šīs), proti, ka cilvēks pēc nāves nonāk mājās pie Dieva. Tad arī nav būtiski, ko cilvēks domā par Dievu un kā dzīvo savu dzīvi, jo galu galā viss beidzas ar vienu un to pašu. Visi ceļi ved uz Romu, un visas ticības ved uz pestīšanu.

Šie meli varētu šķist gluži nekaitīgi. Tomēr tā tas nav. Tiklīdz cilvēks sāk domāt, ka ikviens iegūst pestīšanu savā veidā, tam ir ļoti bīstamas sekas, jo tiek secināts: ja jau ikvienam cilvēkam ir savs ceļš pie Dieva, tad man nav jāiet baznīcā, jālasa Bībele un jālūdz Dievs. Tikpat labi es varu gūt reliģiskas izjūtas dabā, aplūkojot daiļu mākslas darbu vai lasot mūsdienu literatūru. Tā cilvēks pārstāj lūgt Dievu un lasīt Svētos Rakstus, līdz ar to atlaižot to glābšanas virvi, kas pasargā viņu no iekrišanas bezdibenī. Jo tagad viņš vairs nesaņem stiprinošus un noderīgus atgādinājumus par to, kas aizliegts un ko nevajag darīt. Cilvēks gan uzticas savai sirdsapziņai, taču tā ir gaužām neskaidrs spogulis, kurā neviens nespēj skaidri saskatīt Dieva gribu, ja tā netiek pasludināta ar Dieva vārdu. Ar laiku var apmānīt savu sirdsapziņu un piesavināties uzskatus gan par to, ka ir atļauts šķirties, gan par to, ka ir neiespējami samaksāt visus nodokļus, gan par to, ka jauniem, neprecētiem cilvēkiem turēt sesto bausli ir veselībai bīstami. Šis laiks ir pārpilns ar tamlīdzīgiem maldiem morāles jomā. Ar laiku cilvēka sirdsapziņa kļūst tik nejūtīga un pielaidīga, cik vien tas nepieciešams. Ar laiku lietas, kuras cilvēkiem bija neiedomājamas tad, kad tie vēl gāja baznīcā un lūdza Dievu, kā arī lietas, par kurām tie reiz kaunējās savu veco, godājamo vecāku priekšā, nu ir kļuvušas pavisam dabiskas. Sirdsapziņa ir apklususi. Sirdsapziņa vairs nespēj pretoties sabiedrības viedoklim, ja to nestiprina un nebalsta Dieva vārds. Kur mirst ticība, tur zūd arī morāle. Tas ir lielo melu triumfs.

Mēs varam pacelt pār mūsu galvām vēl trešo karogu un ļaut tā baltajai drānai lepni plīvot pret melu tumšajām debesīm. Meli apgalvo, ka ikviens gūst pestīšanu savā veidā. Bet uz patiesības baltā karoga ir uzraksts: “Pestīšana ir ticībā Jēzum Kristum.”

Tā nav taisnība, ka ikviens gūst pestīšanu savā veidā un ka visi ceļi ved uz debesīm. Mūsu pasaule ir kritusi, un tajā ir spēki, kas ir sadumpojušies un cīnās pret Dievu. Tādēļ ir skaidrs, ka visi ceļi neved uz debesu pilsētu pie Dieva, jo pastāv arī ienaidnieka nometne, kur valda tumsība, un ir arī ceļi, kas ved uz turieni.

Dieva mūžīgajā valstībā ikviena griba ir saskaņā ar Dieva gribu un visas sirdis ir pakļautas Viņam bezgalīgā paklausībā un mīlestībā. Tur neiekļūst neviens, kas negrib labprāt pakļauties Dievam, lai būtu ar Dievu un būtu Viņā. Tā nav Dieva sīkmanība, ka Viņš Savā valstībā neielaiž spītīgu ļaunumu vai savtīgu pašmīlu. Ja Viņš to darītu, tad debesis kļūtu tādas, kāda tagad ir pasaule: cīņas vieta starp Dievu un velnu, kaujas lauks, kas pilns ciešanām un asarām. Tā ir Dieva žēlastība, ka Viņš aizvien vilcinās ar galīgo tiesu. Taču reiz pienāks pēdējā tiesa un izšķirošie notikumi. Tad Dievs ievāks ražu un nošķirs nezāles uz mūžīgiem laikiem. Tad lielie meli paturēs savu laupījumu tai pasaulē, kuras būtība ir izmisums un bezjēdzība.

Ikvienam cilvēkam izšķiroši svarīgs ir šis jautājums: uz kurieni ved mans ceļš? Kur ir tā gala mērķis? Vai Dieva mūžīgajā pilsētā vai arī tumsības mājokļos, kas savos mūros sapulcēs visus atkritušos? Par šo jautājumu Dievs ir iededzies vēl vairāk, nekā mēs jebkad to spētu. Dievs ir darījis visu iespējamo, lai skaidri atklātu, ko tas Viņam maksājis. Viņš ir atklājis pats Sevi, Viņš ir runājis cauri gadu tūkstošiem, Viņš ir sūtījis Savus praviešus un visbeidzot Savu paša Dēlu. Viņš ir izveidojis Baznīcu un ar bezgalīgiem pūliņiem to cēlis vienā zemē pēc otras. Viņš ir ļāvis, lai vēstneša aicinājums sasniegtu arī mūs, iespējams, jau kopš agras mūsu bērnības.

Taču cilvēki ne vienmēr par to ir pateicīgi. Gadās tā, ka cilvēks saka – es “pateicos” par visu šo reliģisko rosību. Es nevēlos piedalīties šais dievbijīgajās ārišķībās. Es gribu ticēt pats pēc sava prāta. Un tomēr Dievs, zinādams, kas aiz tā visa slēpjas, nepamet Savu cilvēkbērnu. Viņš nebūtu žēlsirdīgs Dievs, ja tā rīkotos.

Ko darīt cilvēkam, kas atmostas, sāk pārdomāt savu dzīvi, un viņa sirds iedegas par dzīves svarīgāko jautājumu?

Vispirms viņam ir jāmeklē atbilde pie paša Dieva. Lai dotu šo atbildi, Dievs ir sūtījis Savus praviešus un visbeidzot Savu Dēlu, lai runātu ar mums un paustu šo lielo patiesību cīņā ar meliem. Paši no sevis mēs to nekad neuzzinātu, ja Dievs to šādi nebūtu atklājis. Man tajā ir rūpīgi jāiedziļinās. Man jāsāk sevi aplūkot Dieva vārda gaismā, un tas jādara regulāri, lai iedziļināšanās lielajā patiesībā kļūtu par manas sirdsapziņas lietu. Tas notiek pavisam vienkārši: apmeklējot dievkalpojumu un lasot Bībeli. Tas notiek lūgšanā, Dieva priekšā apdomājot un izrunājot savas dzīves lietas. Tā darīdams, es nonākšu pie arvien dziļākas izpratnes par to, kādā stāvoklī es atrodos un kādas ir manas iespējas. Tie varbūt ne vienmēr būs patīkami atklājumi. Tāpat arī nodot savu dzīvi paļāvībā Dievam ir daudz grūtāk, nekā man tas varētu likties. Un tas liekas pilnīgi bezcerīgi, ka es reiz varētu kļūt tāds, ka varēšu rēķināties ar vietu pilsētā, kur valda vienīgi Dievs.

Tad visā pilnībā atklājas trešā patiesība: pestīšana ir ticībā Jēzum Kristum.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.