161. Kāds bija Dieva tēls cilvēkā?


Lielie meli par Dieva neesamību

Pirmie meli ir šādi: Dieva nav. Šos melus es pazīstu ļoti labi, jo pats tiem ticēju sešus gadus – ticēju tik droši un nešaubīgi, kā var ticēt tikai pārliecināts materiālists. Tādēļ es labi pazīstu argumentus, kādus lieto cilvēks, kas tic meliem par Dieva neesamību, ja vien viņam vispār ir pamatojums šādai pārliecībai un tā nav tikai tukša un nepārdomāta spriedelēšana. Deviņos no desmit gadījumiem tāds cilvēks domā: Dieva nav, jo zinātniskā pasaules skatījumā Dievam nav vietas un pēc Viņa nav vajadzības, jo zinātne mums pierādījusi, ka Visums ir kā mehānisms un matērijas kustība, kas darbojas pēc saviem mūžīgiem un nemainīgiem likumiem.

Lielie meli par Dieva neesamību

Tā viņi saka. Taču mums savukārt jājautā: kad un kā zinātne ir pierādījusi, ka visa esamība patiešām sastāv tikai un vienīgi no matērijas un darbojas mehāniski kā liela mašīna?

Iespējams, ka atbilde uz šo jautājumu mums būtu jāgaida ilgi. Jebšu arī mums tiks norādīts, lai iepazīstamies ar ievērojamiem pagātnes dabaszinātņu atklājumiem. Un patiesi ir vērts iedziļināties 19. gadsimta lielajos dabaszinātņu sasniegumos, lai labāk saprastu, no kurienes cēlušies lielie meli par Dieva neesamību.

19. gadsimta ievērojamais zinātnes un pētniecības progress radīja atziņu, ka lielākā daļa fizikas ir izskaidrojama mehāniski. Jau iepriekš bija zināms, ka skaņu veido vibrējošas kustības gaisā. Tagad izrādījās, ka arī gaismu var izskaidrot kā viļņu kustību un siltums ir atkarīgs no molekulu kustībām. Tādējādi ar suģestējošu spēku uzausa doma: iedomājieties, vai nevar būt tā, ka galu galā viss šai pasaulē ir tikai milzīga virpuļojošu atomu mašinērija, visaptveroša matērijas kustība, kas pilnībā pakļauta dabas likumībām?

Šī doma tika izstrādāta kā teorija, kuru nosauca par mehānisko materiālismu. Tā ieguva savus atbalstītājus gan profesoru, gan skolotāju vidū, kas izplatīja šīs idejas tālāk. Šī teorija piedāvāja šķietami vienkāršu un vienotu izskaidrojumu mūsu juceklīgajai pasaulei. 19. gadsimta beigās šī teorija svinēja savu uzvaru, un vispirms jau Vācijā. Šis uzskats aizvien vairāk iesakņojās un kļuva par pašsaprotamu pasaules redzējumu kā akadēmiķiem, tā arī vienkāršiem ļaudīm.

Kas zinātniekiem nebija nekas cits kā nepierādāma hipotēze, tas vienkāršam cilvēkam no ielas bija kļuvis par neapstrīdamu patiesību. Un bieži vien tika secināts, ka zinātne ir pierādījusi, ka Dieva nav. Daudzi cilvēki to pieņēma par pašsaprotamu lietu, ka nav iespējams būt vienlaikus ticīgam kristietim un moderni izglītotam cilvēkam. Tas kļuva tik pašsaprotami, ka pavisam piemirsās, ka zinātne īstenībā bija pierādījusi vienīgi to, ka mehāniska pasaules izpratne ir piemērojama tikai atsevišķās fizikas jomās, kā arī atsevišķās nedzīvās dabas sfērās. Taču pāri paliek vesela nedzīvās dabas daļa (proti, elektriskie fenomeni) un turklāt arī visa dzīvā daba, kas attiecas uz bioloģiju, kā arī prāta un gara sfēru, nepakļaujas nekādiem mehāniskiem izskaidrojumiem. To pieņēma kā pašu par sevi saprotamu – cerībā, ka ar laiku arī šīs jomas būs izskaidrojamas materiālistiskās sistēmas ietvaros. Un pamazām ticība materiālismam kļuva tik ietekmīga, ka pilnībā tika aizmirsts izpētīt atlikušo pierādījuma daļu.

Pārējie pierādījumi tā arī netika sagaidīti. Drīz zinātnieki konstatēja, ka ir kļūdījušies, ticēdami, ka mehāniskais izskaidrojums spēj atrisināt visas problēmas. Izrādījās, ka šī teorija pilnībā neizskaidro pat nedzīvo dabu. Pētījumi par magnētismu un elektrību drīz vien apliecināja, ka materiālistiskais pasaules uzskats ir maldīgs. Tālāk atklājās, ka arī gaismas mehāniskais skaidrojums ir neapmierinošs. Tādējādi vecā labā un pamatīgā matērija tika “saplosīta gabalos”. Un nu zinātnieki sāka prātot un apsvērt šādu lietu: vai matērija vispār eksistē, vai arī matērija ir tikai kāda enerģijas forma? Tagad tika aplūkota cita problēma: vai vispār eksistē tāda lieta kā dabas likumības? Un sāka valdīt pārliecība, ka materiālisti savulaik ir maldījušies, uzskatīdami, ka pasaule ir tik ļoti atkarīga no dabas likumībām, ka gadījumā, ja mēs šai brīdī pazītu visus kosmosa ķermeņus un visus tos ietekmējošos spēkus, tad mēs ar pilnīgu precizitāti varētu paredzēt nākotni un pateikt, kam pēc simts gadiem piederēs kāds konkrēts īpašums vai ko viņš domās un darīs kādā konkrētā brīdī; tas viss būtu tikpat precīzi paredzams, kā mūsdienās mēs paredzam saules aptumsumu. Taču tagad tiek apgalvots, ka šāds pieņēmums ir radies no pilnīgas neizpratnes par materiālās pasaules uzbūvi, kas nebūt nav tāda, ka noteiktā laika brīdī mēs varētu noteikt precīzu tās atrašanās vietu. Fiziķi nepārprotami atsakās no senās tautas gudrības, pie kuras allaž apelē materiālisti. Fiziķi laiku sauc par ceturto dimensiju līdzās atzītajām trīs dimensijām – garumam, platumam un augstumam. Viņi saka, ka attālums starp diviem punktiem nav precīzs, bet mainās atkarībā no novērotāja kustības ātruma. Viņi mums māca, ka pasaule nebūt nav tāda, kādu mēs to uztveram ar savām maņām, un katrā ziņā – tā ir pilnīgi citādāka, nekā to savulaik iedomājās materiālisti.

Nākamie ir biologi. Viņi mums stāsta, ka arī dzīvie organismi nedarbojas mehāniski. Dzīvība pastāv pati par sevi, un tā nav pakļauta nedzīvās matērijas likumībām. Zāles stiebrs, kas aug un stiepjas, vadās pēc citām likumībām nekā akmeņu un šķembu kaudze kalna pakājē. Dzīvā daba pati sevi organizē, veido un sakārto. Savukārt nedzīvā daba, kad uz to iedarbojas aklie dabas spēki, kļūst vienveidīgāka un nolīdzinās. Kāds to ir noformulējis ar ļoti trāpīgiem vārdiem: ja kāds mani vēlas pārliecināt, ka dzīvnieks nav nekas cits kā mehānisms un mašīna, tad lai šis cilvēks ir tik laipns un izveido tādu lokomotīvi, kas ne tikai sevi ieeļļo, salabo un pati no rīta dodas uz darba vietu, bet arī laiž pasaulē citas mazas lokomotīvītes.

Tad ir psihologu un smadzeņu fiziologu kārta. Arī viņu vidū mehāniskais dzīves izskaidrojums nav bijis veiksmīgs. Atļaušos citēt kādu Upsalas medicīnas profesoru, kas savu nelielo rakstiņu par smadzenēm pabeidz, konstatējot, “ka materiālistisks prāta un gara dzīves izskaidrojums groteskā veidā ir pretrunā likumiem, kuri negrozāmi valda materiālo lietu pasaulē. Tādēļ jāpieņem, ka psihiskie un materiālie fenomeni pēc savas būtības ir atšķirīgi”.

Dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara tika aptaujāti visi slavenie Royal Society biedri, kas tiek uzskatīti par izcilāko dabaszinātnieku kopu. Divi simti no viņiem bija gatavi skaidri paust savu pasaules uzskatu. Izrādījās, ka no diviem simtiem tikai seši cilvēki bija materiālisti, proti, 3 procenti. Pārējie 97 procenti apliecināja, ka ir vai nu kristieši, vai arī dažāda veida ideālisti. Līdz pat mūsdienām var dzirdēt viedokli, ka moderno dabaszinātņu sasniegumi “ir lieguši godīgam cilvēkam iespēju ticēt Dievam”. Tāda ir lielo melu vara pār cilvēkiem.

Īstenībā ir tā, ka mūsdienās izglītotam dabaszinātniekam kļūt par kristieti ir tikpat viegli vai tikpat grūti kā jebkuram citam cilvēkam. Biologam kļūt par kristieti nav grūtāk kā šuvējam. Tādēļ arī mūslaiku vadošo fiziķu, ķīmiķu un astronomu vidū ir daudz cilvēku, kas atklāti apliecina savu ticību Dievam. Daļa ir pat publiski pauduši savu ticības apliecību. Apgalvot, ka dabaszinātnes ir darījušas neiespējamu ticību Dievam, ir vistīrākās muļķības. Tomēr šai zemē ir tūkstošiem cilvēku, kas nekad nav nopietni apdomājuši dzīves svarīgākos jautājumus, jo tie dzīvojuši ar miglainu priekšstatu par “zinātnes pierādījumiem par Dieva neesamību”. Tāda ir lielo melu vara pār dvēselēm.

Kāds mūsu zemes sociāldemokrātiski noskaņots kultūras cilvēks nelielā populārfilozofiskā grāmatiņā ir apgalvojis, ka “materiālisms kā hipotēze ir saistīts ar tik daudzām grūtībām un pretrunām, ka šī hipotēze lielākoties ir tikusi atmesta. Mūsdienu zinātniskajā filozofijā tai vairs nav savu pārstāvju”. Tomēr daudzi joprojām snobiski paliek savā materiālismā un uzskata, ka tādējādi viņi apliecina savu neatkarīgo viedokli un sekošanu līdzi laikam! Tāda ir lielo melu vara pār cilvēku prātiem.

Tikpat liela ir šo melu vara pār cilvēka gribu. Proti, kad cilvēks noliedz Dievu, tas nav jautājums tikai par prāta spriedumiem. Neticība Dievam lēnām, bet pamatīgi ietekmē visu cilvēka dzīvesveidu. Veco laiku materiālisti 19. gadsimta beigās ļoti bieži bija tie krietnākie cilvēki. Viņiem nenāca ne prātā apstrīdēt kristīgās morāles pamatvērtības. Tēlaini izsakoties, viņi staigāja apkārt kristietības atstātajās drēbēs. Viņi noliedza Dievu, bet paturēja ļoti daudzus kristīgās morāles principus. Uz saviem līdzcilvēkiem šie materiālisti raudzījās tā, kā kristietība viņiem to bija mācījusi.

Tagad, kad ir izaugusi pilnīgi jauna paaudze un Dieva noliegšana ir pārmantota jau trešajā paaudzē, kļūst skaidrs, ka kristīgo morāli nav iespējams saglabāt, ja ir pazaudēta pati ticība. Tagad visā nopietnībā ir radies jautājums, ko veco laiku materiālisti praktiski neapjauta: ja ir tā, ka materiālistiem ir taisnība, ja cilvēks patiešām nav nekas cits kā nedzīvas matērijas gabals, aklu dabasspēku spēlē radies nejaušs veidojums un viņa dzīve ir tikai liesmiņa, kas īsu brīdi deg, lai pēc tam uz mūžiem nodzistu neesamības naktī, tad – kāda nozīme ir taisnībai un patiesībai? Vai vispār pastāv kas tāds, kas varētu likt vai pavēlēt šim olbaltumvielas veidojumam, ko dēvē par cilvēku, rīkoties tā vai citādi? Vai pastāv kāds saprātīgs iemesls no viņa pieprasīt, lai viņš ciena citus cilvēkus, lai upurējas savu pēcnācēju labā, lai atsakās no personiskā labuma un palīdz savam tuvākajam? Vai vienīgais saprātīgais dzīves moto tad nebūtu kampt no dzīves pēc iespējas vairāk baudas, labuma un varas tai īsajā laika sprīdī, kamēr cilvēks dzīvo šai bezjēdzīgajā pasaulē? Ja jau visa dzīve ir tikai nedzīvu dabas spēku akla spēle, kurai nav nekāda mērķa un jēgas, ja nav atbildības Radītāja priekšā un ja cilvēki nav nekas cits kā gudri vai cietsirdīgi dzīvnieki – vai pastāv kas tāds, kas man spētu uzlikt morālus pienākumus vai tikumiskas prasības? Bez šaubām, ka nav!

Vienīgais dabiskais dzīves moto ir paņemt no neizprotamās un bezjēdzīgās dzīves tik daudz labuma, cik vien iespējams. Un tad no kristietības atbrīvotais cilvēks sāk dzīvot tā, kā pašpārliecināti grēcinieki dzīvojuši visos laikos. Tie nebīstas Dieva un baidās tikai no posta un negoda. Un, ja vien viņi spēj izvairīties no savas ļaunās rīcības netīkamajām sekām, tie ir gatavi uz visu. Zināmā mērā tas kļūst redzams un atklājas korupcijā un laulību šķiršanā, arvien lejup slīdošajos morāles standartos, arvien pieaugošajā abortu skaitā un augošajā noziedzībā jauniešu vidū. Pasaules vēstures skatījumā mēs šo pašu dzīves uztveri redzam izpaužamies lielajās politikas cīņās par varu un teritorijām.

Saskaņā ar veco laiku materiālistu pārliecību pasaulei vajadzētu virzīties uz arvien progresējošu apgaismību, kultūru un labklājību. Tā vietā mēs šodien pieredzam tādu tautu savstarpēju neiecietību un barbarismu, kāds pasaules vēsturē nav piedzīvots. Pasaule nebūt nav tapusi labāka, kopš tā kļuva moderna un pārstāja ticēt Dievam. Patiesībā pasaule ir kļuvusi vēl brutālāka un nesaprātīgāka kā jebkad agrāk, kari ir izdzēsuši pēdējos centienus rūpēties par cilvēces labklājību. Politika un ideoloģija ir kļuvusi par vienu vienīgu perēkli apzinātam un bezkaunīgam melīgumam. Verdzību un spīdzināšanu, ko kristietība gandrīz spēja izskaust, mūsdienu pagānisms ar biedējošu steigu ir pamanījies ieviest no jauna, tādējādi cilvēka dzīvības vērtība ir kļuvusi gandrīz tikpat niecīga kā antīkos pagānisma laikos. Visu 19. gadsimta ģeniālo atklājumu un rietumu požās tehniskās attīstības rezultāts aizvien ir ciešanas un barbarisms, kam nav līdzīga cilvēces vēsturē. Tāda ir lielo melu vara pār cilvēka gribu.

Tā lielie meli pamanās visus cilvēku gudrības un organizācijas sasniegumus pārvērst par lāstu un ciešanām. Par mūsu atklājējtalanta kulmināciju ir kļuvis bumbvedējs iznīcinātājs, un par politiskās organizācijas augstāko sasniegumu – totāls karš. Un tas viss notiek pasaulē, kurai pēc lielo melu paredzējuma bija jākļūst par paradīzi zemes virsū, ja vien mēs pārstātu ticēt Dievam un noskaņotu sevi iemantot šo pasauli un tās godību! Rietumvalstis asiņo, mums apkārt ir bieza tumsība, un nav cerību zvaigznes, kas mirdzētu pār nožēlojamo bezjēdzību. Tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku dzīvot nozīmē piedzimt, izturēt ciešanas, vergot un nomirt. Tas ir lielo melu triumfs, – lielo melu, ka Dieva nav.

Lielā patiesība, pēc kuras ilgojas ciešanu ieskautā pasaule un kura sniedz patvērumu ikvienam nabaga cilvēkam, kas sāk domāt par dzīves bezjēdzību, ir šāda:

Dievs ir dzīvs.

Ir Dievs, dzīvs Dievs. Viņš nav aizmirsis Savus cilvēkbērnus. Dzīvais Dievs mums arvien sūta Savu vēsti. Viņš runā un saka: “Bet tad.. jūs meklēsit To Kungu, savu Dievu, un to atradīsit, kad jūs to meklēsit ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. Un, kad tu būsi bēdās un visas šīs ciešanas tevi nākotnē skars, tad tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, un tu klausīsi Viņa balsij. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir žēlsirdīgs Dievs; Viņš tevi neatstās un tevi negrūdīs postā, Viņš arī neaizmirsīs derību, ko Viņš taviem tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis” (5. Moz. 4:29–31).

Šie apsolījuma vārdi joprojām paliek spēkā, un mēs varam tos izplest kā cerību kupolu pār nelaimīgo pasauli. Kad tev ir bēdas, kad dzīve kļūst nežēlīga un bezjēdzīga, kad tu baiļodamies domā – uz kurieni tas viss virzās un kas notiks ar mani, nabaga vientuļo cilvēciņu, izmestu Visuma plašumā, ieskautu tā lielajā noslēpumainajā tumsā, tad pēkšņi tu atskārsti Dievu, kas ir tev līdzās un saka, ka Viņš ir domājis par tevi visu laiku, vērojis tevi ar neatslābstošu skatu kā Savu bērnu un nekad nav aizmirsis derību, ko ar tevi noslēdzis. Jo Dievs ar tevi patiesi ir slēdzis derību. Viņš to noslēdza, izstiepdams Savu roku un ļaudams tai palikt pār tevi, sacīdams: “Šis ir Mans bērns.”

Ak, svētā Kristība, kuru mēs, cilvēki, bieži uzlūkojam kā tukšāko no visām ceremonijām! Dievam tā ir visdziļākā nopietnība. Neviens tēvs virs zemes, adoptējot bērnu, nav domājis to tik nopietni, kā to dara Dievs, kad mazo kristījamo bērniņu Viņš uzņem Savā derībā un apsola tam daļu Savā mūžīgajā valstībā. Nekad, nekad Dievs neaizmirst šādu bērnu! Tādēļ gadu no gada Viņš tevi ir uzmanīgi vērojis un gādājis par tevi. Viņš ir redzējis visu. Viņš noteikti par tevi daudzkārt noskuma. Tomēr šādos brīžos Viņš nav gribējis tevi nedz zākāt, nedz pērt. Un Viņš arī ar ļaunu prieku nesaka: “Vai Es neteicu, ka tā notiks!” Bet Saviem nabaga daudz cietušiem ļaudīm Viņš saka: “Es esmu žēlsirdīgs Dievs. Ja tu Mani meklēsi un pēc Manis vaicāsi no visas sirds un dvēseles, tu Mani atradīsi.”

Tas ir Dieva apsolījums: tu atradīsi Dievu un Viņš būs tavs svētīgais ieguvums. Neizdzēšami ieraksti šos vārdus savā sirdī. Tu atradīsi Dievu, ja tu meklēsi Viņu no visas savas sirds un dvēseles.

Tāds ir nosacījums. Ne ar ko mazāku nav iespējams atrast Dievu. Dievs ir meklējams ar sirdi, ne tikai ar prātu. Vest mūs pie Dieva – tas nav nedz pētnieku, nedz arī filozofu uzdevums. Dabaszinātnieks savā pētniecībā beigu beigās nonāk pie robežas, kur viņa instrumenti un metodes vairs nekā nelīdz. Pie šīs robežas viņš stāv un raugās uz pasauli, kura viņam nekad un nekādi nav pieejama ar mikroskopu un teleskopu, jo tā sastāv no lietām, kas nav mērāmas, sveramas un novērojamas. Arvien vairāk ir tādu pētnieku, kuri stāv pie šīs robežas un mums saka, ka jau šeit, šai pasaulē, viņi atraduši kādas augstākas gribas un saprāta pēdas. Viņi tās atraduši Visuma neaptverami ģeniālajā konstrukcijā vai arī tai brīnumā, ko sauc par dzīvību, vai arī mazā embrijā, kas, nespēdams normāli attīstīties, parāda neparasti gudras piemērošanās spējas. Zinātnieki ir sastapušies ar ko tādu, ko nav iespējams izpētīt ar eksaktām pētniecības metodēm. Un viņi mums stāsta, ka zinātnē un pētniecībā nav nekā tāda, kas neļautu tiem būt ticīgiem kristiešiem. Taču viņi nav atraduši Dievu, darbojoties tikai ar zinātnes metodēm. Jo zinātne spēj izskaidrot lietas vienīgi tiktāl, cik iespējams saskatīt ar savām acīm. Zinātne nodarbojas ar lietām, kuras var svērt uz svariem un mērīt centimetros. Tādēļ mums ir jāpaliek pie atziņas, ka tas nav zinātnes uzdevums – vest mūs pie Dieva.

Tātad mums nav jāmeklē Dievs ar prātu vai mikroskopu, bet gan ar sirdi. Meklēt Dievu ar sirdi – tas nenozīmē, ka mums kā kritiskiem vērotājiem jāgaida, ka Dievs Sevi apliecinās un pierādīs Savu esamību. Tas nenozīmē, ka mums Dievs būtu jāiesaista kādā eksperimentā, lai pārliecinātos, vai Viņš ir tāds, kādu iedomājamies. Bet tas nozīmē Viņam tuvoties tā, kā cilvēkam pienāktos tuvoties Dievam: ar pazemību un godbijību, ar gatavību paklausīt Viņa gribai un atzīt Viņa taisnību, pat ja Viņš mani sauc pie atbildības.

“Ar visu savu sirdi.” Ne tikai ar pusi savas sirds! Nepietiek ar to vien, ja, piemēram, bērēs vai Ziemassvētku vakarā mūsos rodas ilgas iegūt pārliecību par mūžīgo dzīvību. Dievam ir tiesības arī uz pārējām mūsu dienām – gan svētdienām, gan darba dienām. Meklēt Dievu ar visu savu sirdi nozīmē patiešām kaut ko darīt, lai Viņu atrastu: lasīt par Viņu, klausīties par Viņu, kā arī lūgt, tas ir – runāt ar Viņu. Turklāt tas viss jādara ar sirdi, – kā to dara, kad cilvēks no visas savas iekšējās būtības dziļumiem tiecas pēc Tēva, kuru mīl un pēc kura ilgojas, un kuru pacietīgi gaida, kaut arī Viņš neatklājas tūlīt.

Tik ilgi, kamēr cilvēks uzdrošinās spriest tiesu pār Dievu un meklē sev tādu Dievu, kas šķitīs piemērots, tas neatradīs dzīvo un patieso Dievu, jo Viņš lepnajiem turas pretī. Bet ikviens, kas Viņam tuvojas, būdams gatavs pazemoties un godāt Dievu tādu, kāds Viņš ir, un būdams gatavs Viņa dēļ atteikties no saviem aizspriedumiem un mīļajiem miesas grēkiem, tas atklās, ka Dievs patiešām ir dzīvs. Viņš atklās, ka pats Dievs ar Saviem vārdiem rada viņā ticību tā, ka viņa aklā dvēsele kļūst redzīga un viņš iegūst ko tādu, kas nav nedz zinātniski pierādāms, nedz loģiski secināms, bet tā ir dzīva un droša pārliecība par dzīvo un patieso Dievu. Jā, šī pārliecība nav pierādāma aklam skeptiķim, bet tā ir pietiekama, lai ar to dzīvotu un mirtu.

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.