54. Kas ir mūsu tuvākais?


Lieldienas atsvētē jeb Baltā svētdienā

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. [Jņ.20:19-31]

Šis svētais nolasītais evaņģēlijs saskan ar mūsu ticības otro mācību gabalu, kurā mēs apliecinām: Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem.

Jo svētais evaņģēlists Jānis ar tiešiem un skaidriem [nepārprotamiem] vārdiem mums stāsta, ka Jēzus Kristus tās pašas svētdienas vakarā, kurā agrā rītā, dienai austot, bija uzcēlies no mirušajiem, parādīja sevi dzīvu saviem mācekļiem.

Viss, ko evaņģēlists par Jēzu Kristu raksta un stāsta ir patiess. Viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu, [Jņ.19:35] ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem.

Otrkārt, šis evaņģēlijs saskan ar katehisma [bērnu mācības] mācību par Debesu valstības atslēgām jeb grēku piedošanu. Jo Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Miers ar jums. Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu. To sacījis Viņš dvesa uz tiem, un sacīja: Ņemiet Svēto Garu. Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, un kam jūs grēkus paturēsit, tiem tie paliks.

Ar šiem vārdiem Jēzus Kristus ne vien saviem mācekļiem [kas tobrīd bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm, ļoti bīdamies no jūdiem, ka tie viņus nesagūsta un nenokauj] dod spēku un vaļu [varu] piedod grēkus nabaga grēciniekiem, bet visiem taisniem [krietniem] mācītājiem un baznīcas tēviem, kurus Dievs sūta arī mūsu laikos. Arī viņiem Jēzus Kristus ir devis spēku, lai grēciniekiem, kuriem sirds no grēkiem smaga un izbailēs loti noskumusi, pasludinātu prieka pilno grēku piedošanu. Šo pasludinājumu tiem būs uzņemt ar ticīgu sirdi, itin kā pats Jēzus Kristus būtu ar tiem runājis un viņiem piedevis grēkus.

Bet bezdievīgajiem tiem nebūs šo krāšņo mantu un dārgo lietu izdalīt, jo tie savus grēkus neatzīst, nedz to dēļ mirkst asarās, nedz grib no grēkiem atstāties. Tādiem elles prauļiem [pagalēm, malkai] grēki nav piedoti.

Kas šajā pasaule netiks piedots, tas arī Debesīs netiks piedots. Bet ko taisnie mācītāji piedot šeit Jēzus vārdā, to piedod arī Dievs debesīs.

Šajā stundā mēs ar Dieva spēcīgo palīgu ņemsim vēra un pārdomāsim no šī svēta evaņģēlija: to, ko mums no tā jāmācās un jāpatur [prātā un sirdī].

Saldais Jēzu, priecas akka,
Ticībā piederu tev,
Tu pats man nododies sev`,
Man no tev neviens atšķirs,
Nedz ar, kad miesas mirs.

Dzīvs un miris tavs es esmu,
Tu, ak Jēzu, būsi mans,
Manas dvēselītes Gans,
Nebaudīšu elles briesmu,
Jēzus pestīs man`
Tam es saku pateikšan`. Āmen!

Mīļie draugi un klausītāji! Svētais evaņģēlists Jānis saka, ka Jēzus Kristus tajā paša Lieldienas vakarā, kad Viņš rītā agri, ar lielu zemestrīci bija augšāmcelies, parādījās dzīvs saviem mācekļiem.

Bet, pirmkārt, jāņem vērā, ka Kungs Kristus parādīja sevi dzīvu pēc augšāmcelšanās tās pašas dienas rīta agrumā Marijai Magdalēnai, kas meklēja Kunga Kristus apglabātas miesas kapā, bet neatrada, un pie kapa raudāja. Jēzus pie viņas atnāca, bet viņa, domādama, ka viņš ir dārznieks [Jņ.20:15-16], vaicāja, kur viņš to licis. Bet Jēzus viņu nosauca vārdā: Marija! Tad viņa pazina to Kungu Jēzu, kas pavēlēja par viņa augšāmcelšanos pavēstīt viņa mācekļiem.

Tajā pašā rītā Jēzus uz ceļa sastapa sievas, kas devās svaidīt viņa miesas. Viņām svētais eņģelis pavēstīja, ka Jēzus jau augšāmcēlies, un pavēlēja šo vēsti nest mācekļiem.

Tās pašas sievas, steigdamās uz pilsētu, sastop Jēzu, kas viņas sveicina. Tās piegāja pie viņa, apkampa Viņa kājas, un krita pie zemes Viņa priekšā. [Mt.28:9] Tajā pašā rītā Jēzus dzīvs parādījās Sīmanim Pēterim.

Dienas vidū Kungu Jēzu redzēja divi mācekļi ceļā uz Emavu. Viņš bija viņu ceļabiers, stāstīja viņiem, kas par Kristu rakstīts Mozus un praviešu grāmatās. Mācekļi Viņu atpazina mājvietā, kur tie lauza maizi.

Vakarā, pakrēslā, Jēzus nāca pie mācekļiem, kad Toms nebija viņu vidū, kā liecina šodienas evaņģēlijs.

Ja gribi zināt, kādēļ Jēzus nāca pie mācekļiem vakarā, tad uzmanīgi klausies un ņem vērā.

Kad Ādams un Ieva bija velna pievilti, nāca tas Kungs, uz staigāja dārzā dienas dzestrumā. [1.Moz.3:8] Tas pats Kungs, kas iepriekš iepriecināja minētos ļaudis, tagad iedrošina arī pievakarē šos noskumušos mācekļus.

Jā! Viņš māca mums, ka Viņš, kad mūsu sirdis grib nomākt tumsa, mūs ar savu gaismu, žēlastību un iepriecu apskaidrot.

Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un, ja es arī mītu tumsā, tad tomēr Tas Kungs ir mana gaisma! [Mih.7:8] Lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.[Lk.1:79]

Kad pienāks mūsu dzīves novakars, tad grib viņš mūs pavadīt un apguldīt, ka mēs varam līdz ar svēto ķēniņu Dāvidu sacīt: Es apgulšos mierā un dusēšu, jo Tu vien dari, ka dzīvoju drošībā. [Ps.4:9] Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. [Rom.14:7-9]

Iepriecinies arī tu, kas esi lielu nelaimju skumdināts, kad tev liekas, ka visas durvis ir aizslēgtas, neviens nespēj tev tuvoties, visur valda tumsa un nekur nav redzams gaišums, kas varētu un gribētu palīdzēt. Iepriecinies, es tev saku, jo Jēzus Kristus, tavs Pestītājs, nāk pie tevis. Jā! Viņš ir pie tevis arvien, bet visvairāk [vistuvāk] tad, kad esi nelaimes tumsas ieskauts.

Ne vien Lieldienu vakarā, bet ikdienas viņš nāk pie tevis, kad tu par viņu runā, kad tava sirds pēc viņa ilgojas, un uz viņu tiecas. Klausies, ko Viņš pats saka: Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi. [Jes.43:2-3] Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū. [Mt.18:20] Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. [Mt.28:20]

Dieva svētā grāmata mums māca, ka Dievs pats aizslēdza durvis aiz Noa, kad tas ar savu saimi iegāja šķirstā, un pasargāja tos līdz galam [visu gadskārtu]. [1.Moz.7:16]

Sodomieši uzmācās svētajam Latam, un gribēja izlauzt viņa durvis, bet Dievs ieveda viņu namā, aizslēdza durvis, un apstulbināja gan lielus, gan mazus sodomiešus, ka viņi nogura grābstīdamies pēc durvīm. [1.Moz.19:10-11]

Iedrošini savu noskumušo sirdi un saki līdz ar svēto ķēniņu Dāvidu: „Jebšu es arī staigātu nāves ēnas ielejā, es ļaunuma nebīstos, jo tu esi pie manis. [Ps.23:4] Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? [Rom.8:31]

Klausies arī tu, bezdievīgais grēku kalps! Vai tu domā, ka esi tumsā, nolīdis kādā kaktā, kur tu vari pēc sava prāta, kā kaķis medīt, maucību dzīt, laulību pārkāpt, zagt, savu tuvāko aprunāt un apmēdīt, ka neviens to nezina? Dzirdi! Ja arī neviens mātes bērns tavu blēdību un ļauno [nikno] prātu neredz un nezina, tad Jēzus Kristus to ļoti labi redz un zina.

Viņa acis ir skaidras kā saule un skatās visos kaktos. Tā Kunga acis ir tūkstoškārt spožākas par sauli, un skatās uz visiem cilvēku ceļiem, un mana, kas notiek apslēptos kaktos. [Sir.23:28-29] Arī tavi netaisnie darbi viņam nav apslēpti, un visi tavi grēki ir tā Kunga priekšā. [Sir.17:17] Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. [Dan.2:22] Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? – saka Tas Kungs. [Jer.23:24] Tā tu dari, un, kad Es ciešu klusu, tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pārmācīšu tevi un turēšu to tev acu priekšā. [Ps.50:21]

Tāpēc, ak cilvēka bērns, atstājies no grēkiem.

Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns. [Sal.māc.12:13-14]

Mācies, mans draugs, otrkārt, ka Jēzus Kristus tavas miesas pastarā dienā, kad Viņš tevi no tava kapa atkal dzīvu izvedīs, grib apdāvināt ar lielu prieku.

Savā apskaidrotajā miesā Jēzus Kristus nāk savu mācekļu vidū, un aizslēgtās durvis to Viņam nevar liegt. Svētais apustulis Pāvils māca: Viņš pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu savai apskaidrotai miesai. [Fil.3:21]

Tāpēc mēs varam iepriecināties, ticēdami, ka arī mūsu miesa tiks apskaidrota ar tādu pat godu un skaidrību. Tas gan ir tiesa, ka pēc ādas satrūdēšanas atkal tiks apvilktas šīs miesas un mēs ar savām acīm skatīsim Pestītāju. [Īj.19:26]

Bet tomēr mūsu miesa būs tāda, ka mēs doties cauri visam, tāpat kā Kristus ar savu apskaidroto miesu, no miroņiem uzcēlās kapā, kam priekšā bija lielas akmens, un pēc savas augšāmcelšanās ienāca caur aizslēgtām durvīm pie mācekļiem, un Debesīs uzkāpjot ir gājis un devies cauri visiem mākoņiem [padebešiem].

Jo dievbijīgajiem būs garīga miesa viņā pasaulē [1.Kor.15:44]. Tie būs līdzīgi svētajiem eņģeļiem.

Līdz kā svētie eņģeļi var iet visam cauri, un tos nevar kavēt un aizturēt neviens mūris, neviena siena vai kas cits, tāpat arī mūs nekas nevarēs kavēt, un kur mēs gribēsim, tur mēs varēsim ar lielu spēku [spējām] [čaklumu] nokļūt. Mēs

Mēs būsim tik pat čakli, kā Kristus, kas ar savu apskaidroto miesu vienā dienā dažādās vietās bijis. [Jņ.20:15] Jo rīta agrumā viņš runāja kā dārznieks ar Mariju Magdalēnu. Tūliņ Viņš atkal rādās citām sievām, kas izbaiļu pilnais steidzās projām. [Mt.28] Tad Viņš parādījās apustulim Pēterim tajā pašā dienā. [Lk.24:34] Uz Emavu ejot, Viņš parādās kā ceļotājs, un arī citiem mācekļiem vakarā Jeruzalemē. Tik pat čakli mēs būsim, jo tie skraidās kā dzirksteles rugājos. [Sal.gudr.3:7]

Iepriecinies tu ar šo mācību, tu, kas arvien esi nevesels, nevari piecelties, kam kauli grūti, kam miesa uztūkusi, kas esi klibs, tizls, kropls, kam ar zizliņu jāstaigā.

Mans draugs, ciet savu nelaimi, ko Dievs tev šeit piesūtījis, un priecājies par savu miesas augšāmcelšanos. Pastarajā dienā Dievs visas tavas kaites pilnīgā dziedinās. Viņā pasaulē nebūs uztūcis vēders, uztūkušas kājas, kā ūdenssērdzīgam. Tur neviens nebūs tizls, klibs, kropls [Lk.14:2], kas nabaga cilvēks būdams gulēja Jeruzalemē pie baznīcas durvīm [Ap.d.3:2], tur neatradīs cilvēku, kas trīsdesmit astoņus gadus gulēja nevesels un nevarēja piecelties [Jņ.5:5], kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. [2.Kor.5:17]

Klausies arī tu, velna kalps, kas bez mitas tīšām [apzināti] grēko, zinādams [apzināti] meklē elka dievus, darbojies ar negantajiem un bezdievīgajiem velna bērniem, baznīcā neej, Dieva vārdu neuzklausi, un ja arī kādu brīdi esi baznīcā, tavs prāts tomēr ir vērsts prom.

Klausies, es saku, tev, kas Dieva namā domā par plītēšanu, aršanu vai par kādu citu blēdību, kas rejies, baries un kaujies ar savu tuvāko. Kas esi maucības dzinējs un laulības pārkāpējs. Kas zodz, pievil, aprunā tuvāko, kaimiņam saimi atvil. Un kas var visu blēdību uzskaitīt.

Tu, es saku, kas dari tādus grēkus un no tiem laicīgi neatstāsies – kas būs tavs gods? Dzirdi, es tev gribu sacīt – kad dievbijīgie celsies augšām ar prieku, tad tu arī augšāmcelies, bet ar sūrām vaimanām, jo Jēzus Kristus tevi nodos velniem, kas tevi mocīs elles ugunī mūžīgi mūžos, un mocību dūmi celies augšup mūžīgi mūžos [Aakl.14:11].

Tu, kas mājās gozējies saulītē, kamēr citi cilvēki svētdienās bija baznīcā, klausījās Dieva vārdu, mācījās lūgšanas [pātarus], tiksi grozīts elles dibenā.

[Nāve tevi ganīs kā avis, un taisnā ceļā tie nonāk tās valstī.] Ellē tu tapsi guldīts [Ps.49:15], līdz ar saviem biedriem, [kā avs]. Kā suns, kas guļ uz maitas un kremt, un kā vārnas maitu plūkā, tā arī velni virs tevis gulēs un elles vārnas tevi plūkās mūžīgi mūžos, un tu bez mitas kliegsi: Es ciešu lielas mokas šai liesmā [Lk.16:24], viņu tārps nemirst, viņu uguns neizdzisīs, un tu būsi par biedinājumu visai miesai. [Jes.66:24]

Tas būs par to, ka tu neesi saņēmis to Kungu Jēzu Kristu, kad Viņš nāca pie tevis, un gribēja tev dot savu mieru. Viņš tevi aicināja, bet tu liedzies, Viņš izstiepa savas rokas, bet tu neuzklausīji. [Sal.pam.1:24] Redzi, Dievs tevi arīdzan atmetīs, kā tu Viņa atzīšanu esi atmetis [Hoz.4:6] Redzi, tas būs tavs gods.

Jēzu cieti pieturos,
Viņš man neliks palikt kaunā,
Tas man Debes-prieku dos,
Tas man atpestīs no ļauna,
Tāpēc priecīgs izsaucos,
Jēzu cieti pieturos, Āmen!

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.