203. Ko Bībele māca par Jēzus uzkāpšanu debesīs?


Lielais loms

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. [Lk.5:1-11]

Jēzus savu darbu sāka, kad Viņš bija trīsdesmit gadu vecs. Viņš bija kristīts un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis bija nolaidies. Jēzus, Svētā Gara spēkā pa tuksnesi četrdesmit dienas bija vadīts un no velna kārdināts. Visas velna kārdināšanas uzvarējis, Viņš atgriezās Galilejā, mācīja ļaudis sinagogās, sludināja prieka vēsti, dziedināja slimos. “Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni” (Lk. 4:14). Par Viņu runāja, meklēja Viņu sastapt. Vieni, lai dziedinātu savas slimības, citi lai Viņu klausītos. “Un viņi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni” (Lk. 4:32). Jēzus savā sludināšanā bieži izmantoja līdzības, lai ļaudis vieglāk varētu saprast un uztvert dievišķās patiesības. (Bet ne vienmēr tas tā notika.)

Šis teksts mums vēstī par Jēzus darbību pie Ģenecaretes ezera. Tur Viņš izrauga, uzrunā, sagatavo un tad aicina sev sekot savus pirmos mācekļus.

Lai pievēršam savu uzmanību tam, kā Jēzus to dara un ko no tā mēs šodien varam mācīties.

Jēzus stāvēja Ģenecaretes ezera malā, un ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus. Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, zvejnieki no tām bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Tie visu nakti bija zvejojuši, cerot uz kādu lomu, bet nenieka nebija dabūjuši. Kāpēc? Vai tad viņi nebija sava amata lietpratēji? Protams, ka bija.

Tad, kad zvejnieki, kuri visu nakti veltīgi bija pūlējušies ko nozvejot, bet, rūgti vīlušies savās cerībās, jau mazgāja savus tīklus, tad arī Jēzus ir tur. Viņš uzlūko un uzrunā viņus, jo bija sācis savas sūtības misijas darbus. Viņš šajos zvejniekos saskatīja savus sekotājus mācekļus. Pēc Dieva prāta un plāna tam tā bija jānotiek.

Jēzus iekāpa laivā, kas piederēja Sīmanim, un palūdza, lai laivu mazliet noceļ no krasta. Tas tika izdarīts, un Jēzus sāka mācīt ļaudis no laivas. Tā šī Sīmaņa laiva, zvejnieku darba vieta, kur daudz sviedru bija lieti, kur veiksmīgi un neveiksmīgi darba brīži bija pārdzīvoti, tur Jēzus kāpa kā kancelē un mācīja ļaudīm Dieva vārdus. Ko tobrīd Jēzus sludināja un mācīja, to Evaņģēlijs mums neatklāj. Mēs varam vienīgi nojaust, ka Viņa vārdi ir bijuši ietekmīgi un celsmīgi. To mēs saklausām Sīmaņa atbildē, jo pēc neveiksmīgā nakts darba viņš tomēr tika noskaņots vēlreiz iziet zvejā. Viņš Jēzum sacīja: “.. uz tavu vārdu es gribu tīklu izmest,” kaut arī šāda rīcība nesaskanēja ar zvejniecības gudrībām un praksi. (Jo dienas laikā, kad zivis nebarojas un nepārvietojas, tās nozvejot nav nekādu cerību.)

Lai ievērojam arī to, ka pirms šīs zvejas zvejnieks Sīmanis Jēzu uzrunā ar vārdu “Meistar”. Pēc šīs zvejas Sīmanim Jēzus vairs nebūs vārdu meistars vien.

Un tad šis lielais loms! Tas tiešām bija kā tāds prātam nesaprotams un neizskaidrojams brīnums. Visus klātesošos pārņēma izbailes, jo viņi visi izjuta dievišķās godības tuvo klātesamību. Šīs godības tuvumā neviens cilvēks nevar atrasties un stāvēt vienaldzīgs. Vai nu viņš iztrūcies zemosies šīs godības priekšā, vai ­ no tās izbijies, bēgs.

Ko mēs šodien no visa tā varam mācīties? Pirmkārt, to, ka Jēzus vispirms ir jāsastop, tad jāuzklausa Viņa vārdi un tiem jānotic, bet pēc tam tie jāpilda. Varbūt, ka Viņa vārdi ne vienmēr atbilst mūsu vispārpieņemtajām sadzīves normām un darba metodikām, tomēr tie mums ir jāņem vērā un jāpilda.

Bet vai vienmēr tam esam gatavi? Diemžēl jāatzīst, ka ne. Arvien Dieva vārdi tiek atstāti ik svētdienas dievkalpojumu rituāliem, bet ikdienas dzīvē un darbos tie netiek ņemti vērā. Pat vēl ļaunāk: šodien mēs redzam, ka bieži pat kristīgajā baznīcā visa rosība un darbošanās notiek pēc sabiedrībā pieņemtajiem un atzītajiem nolikumiem un saimnieciskās darbības pārvaldīšanas gudrībām, tikai ne pēc Dieva vārdu mācībām.

Mums jāsaprot, ka tas nav nekas cits kā Dieva vārdu ignorēšana, nepildīšana. Vēl vairāk tā ir Dieva vārda zaimošana grēks pret pirmo, otro un trešo bausli.

Vienmēr jau atradīsies kāda aizbildināšanās, kāpēc rīkojamies tieši tā, bet ne citādi. Vienmēr būs kādi apstākļi, prasības un vajadzības, kuras liks (spiedīs), vismaz “pagaidām” Dieva vārdu mācības izpildi atlikt uz vēlāku laiku. Loģiski un racionāli domājošiem cilvēkiem tas liksies ļoti pareizi, jo uz to taču spiež laika prasības un vajadzības. Vispirms taču jānokārto un jāsakārto saimnieciskie jautājumi, nu gan jau pēc tam varēs pievērsties Dieva vārdu mācībām. Vai šādu attieksmi pret Dieva vārdiem mēs nenomanām vairākās draudzēs un baznīcās arī šodien? Kā nu ne! Šādu nekristīgu nostāju pret Dieva vārdiem pat iestrādā baznīcas savās satversmēs. Ir izveidojies uzskats, ka nākotnē draudzes un baznīcas varēs pastāvēt, vienīgi pareizi un veiksmīgi apsaimniekojot un pārvaldot savus īpašumus. Varbūt, ka tādējādi pastāvēs baznīca, ko rakstām ar mazo burtu, nevis ar lielo.

Lūkas evaņģēlija 14. nodaļā no 16. līdz 24. pantam mēs lasām Jēzus teiktos vārdus līdzībā, kurā Viņš aicina uz savu mielastu (Dieva valstību). Visi lūgtie viesi aizbildinās ar ikdienas dzīves primārām vajadzībām, domājot Dieva aicinājumam paklausīt vēlāk. Bet ko tas Kungs šajā līdzībā atbildēja? “.. neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” Kāds zaudējums! Notikumā pie Ģenecaretes ezera mēs redzam gluži pretēju rīcību. Sīmanis, ieklausījies Jēzus teiktajos vārdos, saka: “.. uz tavu vārdu es tīklu gribu izmest.” Viņš nekļūdījās. Jēzus vārdā paveiktais darbs atnesa viņam lielu svētību. Sīmanis skatījās ar zivīm pārpildītajām laivām pāri, jo tikai tagad viņš Jēzū saskatīja savu Kungu Dievu. Kāds ieguvums! To viņš tūdaļ apliecināja, krītot zemē pie Jēzus kājām vispatiesākajā bikts lūgšanā:

“.. es esmu grēcīgs cilvēks.” Taču Kristus ne tikvien piedot Pēterim grēkus, bet ieceļ viņu un citus mācekļus par saviem apustuļiem piedot grēkus un sludināt mācību visiem cilvēkiem.

Jēzus ir sagatavojis savus pirmos sekotājus mācekļus, kuri turpmāk vairs nezvejos zivis, bet strādās Viņa valstības darbā: sludinās Evaņģēliju, cīnīsies pret velna viltībām, glābs cilvēku dvēseles no uguns jūras, tas ir, pazušanas.

Sīmanis Pēteris, Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, sekoja Jēzum, atstādami visu. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.