169. Kāds ir tavs pienākums pret Dievu?


Lielā Piektdiena mūsu liturģijā

Jau ieejot dievnamā kļūst skaidrs, ka Lielās Piektdienas dievkalpojums būs sāpju un dziļu ciešanu caurstrāvots. Par to liecina melnās altāra segas, vājā sveču gaisma un klusējošās ērģeles.

Introita sākuma daļa, kurā mācītājs vēršas pie Dieva, ir ņemta no Dāvida 51.psalma un patiesībā ir grēksūdze: “Apžēlojies par mani, ak Dievs, pēc savas žēlastības un izdeldē manus pārkāpumus pēc savas lielās sirdsžēlastības. Tev vienam es esmu grēkojis un ļaunu darījis priekš Tavām acīm.” Dieva atbilde vēl nav tieša absolūcija, bet vispirms norāda uz grēku nesošā Dieva Jēra ciešanām: “Skatieties un raugait, vai kādas sāpes ir kā manas sāpes, kas man uznākušas? Jo tas Kungs mani apbēdinājis savas karstās bardzības dienā. Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis? Redzi, Dievs Jērs, kas nes pasaules grēku.” Ciešanas un sāpes, ar kurām samaksāts par mūsu grēkiem, pārsniedz mūsu saprāta un jūtu robežas un kļūst mokoši par tām dzirdēt un domāt. Šajās sāpēs dzīvinošu un veldzējošu mieru ienes antifonijas vārdi: “Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk! Un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti!” Tas jau ir Evaņģēlijs, absolūcija, kas mierina un saudzē prātu, ļaujot drošāk raudzīties uz Dieva Jēra ciešanām.

Evaņģēlija noskaņā ir ieturēta arī kolektes lūgšana, kas sagatavo draudzi Svēto Rakstu lasījuma uzklausīšanai: “Kungs Jēzu Kristu, Tu Visaugstākais Dēls! Pateicība lai ir tev mūžīgi, ka Tu par mums esi miris. Palīdzi mums, caur Tavām izlietām asinīm no grēkiem šķīstītiem, un caur Tavu krusta nāvi no mūžīgas nāves atpestītiem, dabūt dalību pie Tavas debesu valstības, kur Tu ar Tēvu un Svēto Garu dzīvo un valdi mūžīgi”.

Tad seko ciešanu stāsti no Jesajas grāmatas 53.nodaļas, kas atsākas tūlīt pēc Ticības apliecības, jo Lielajā Piektdienā parasti netiek sprediķots, bet draudze uzklausa ciešanu stāstu lasījumus.

Īpaša noskaņa šoreiz ir Svētā Vakarēdiena liturģijai. Lai gan tās teksts nemainās, tomēr vārdi šoreiz skan ar īpašu, dziļu jēgu, kas savu kulmināciju sasniedz Agnus Dei dziedājumā. “Ak Tu Dieva Jērs, kas nesi pasaules grēku, apžēlojies par mums.” Tā draudze vēršas pie Upura Jēra, kas tikpat pazemīgi, kā kādreiz pie krusta, tagad guļ uz altāra, lai mēs varētu to baudīt, gūstot grēku piedošanu, mieru un prieku.

Dziļas pateicības pilna ir Pateicības kolekte, kas seko Svētajam Vakarēdienam: “Kungs Jēzu Kristu, Tu mūsu dvēseļu uzticīgais gans un bīskaps, mēs Tev no sirds pateicamies, ka Tu mūs atkal ar saviem vārdiem pie sevis vilcis, ar svēto miesu, ko Tu par mums pie krusta nodevis, esi ēdinājis un ar savām svētām asinīm, ko Tu par mums esi izlējis, žēlīgi dzirdinājis. Mēs Tevi lūdzam, paliec savā žēlastībā vienmēr pie mums, stiprini mūs ticībā un palīdzi mums kārdināšanas stundā, ka staigājam virs zemes kā Tavi īstenie mācekļi un savā laikā kā Tavi atpestītie Tevi mūžīgi godājam, teicam un slavējam, kas ar Tēvu un Svēto Garu dzīvo un valdi mūžīgi.”

Pēc lūgšanas, saņēmusi svētību, draudze klusējot izklīst, lai turpinātu pārdomāt sāpju Vīra ciešanas un to patiesi godātu, ticībā gūstot mieru un iepriecu no Viņa ciešanām un sāpēm, kas izciestas mūsu vietā.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.