108. Kas ir nepatiesa liecība?


Lielā ceturtdienā

Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami, tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk. Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti. [1.Kor.11:23-32]

Lielā ceturtdienā

Mīļie draugi, evaņģēlists Jānis, gribēdams pastāstīt, ko mūsu vienīgais Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ar saviem mācekļiem runājis un darījis pēdājā (pastarajā) ēšanā, savā grāmatā, pirkārt, saka: Savējiem, ko viņš šaja pasaulē bija mīlējis, parādīja savu mīlestību līdz galam. [Jņ.13:1] Kā Kristus parāda savu mīlestību līdz galam? Trīskārtīgi!

Viņš tos ir līdz galam mīlējis iepriecinot. Mēs Viņa mīlīgos un sirsnīgos vārdus, kas pielīp sirdij, lasām tā paša evaņģēlista grāmatā četrpadsmitajā, piecpadsmitajā un sešpadsmitājā nodaļā. Patiesi, neviens tēvs visā pasaulē nespētu mīļāk runāt, kā tobrīd Jēzus uzrunā savus mācekļus.

Viņš tos ir līdz galam mīlējis, pielūgdams savu Debesu Tēvu. [Jņ.17] Redzēdams, ka mācekļi nebija kā pienākas uzņēmuši sirdīs Viņa mierinošos vārdus, Viņš pielūdza Tēvu par saviem mācekļiem, lai tas uztur mācekļus viņu vājumā.

Viņš tos ir līdz galam mīlējis, iedibinot savu žēlastības piepildīto Vakarēdienu. Šis ēdiens visvairāk, un pār visām lietām, mums rāda Kunga Jēzus Kristus mīlestību. Šeit Viņš kā aizķīlēdams aizķīlē savu mīlošo sirdi, dodot ēst savu miesu, un dzert sava asinis, līdz, iekš un ar svētīto maizi un vīnu.

Kā Jēzus Kristus ir mīlējis savus mācekļus, tik pat sirsnīgi Viņš mīl visus, kas Viņam tic. Arī tos Viņš ir iepriecinājis, par viņiem lūdzis un viņiem iedibinājis savu Vakarēdienu.

Un tas ir noticis dienā, ko jūs saucat par Lielo Ceturtdienu. Patiesi šī ir Lielā Ceturtdiena. Šajā dienā Jēzus Kristus, īstenais Lielskungs, un Kungs pār visiem kungiem, ir iesācis savas īstenās mokas mūsu dēļ.

Šinī dienā Jēzus Kristus mums cēlis priekšā lielisko maltīti, un lēnīgais un žēlīgais Dievs par piemiņu iedibinājis lielu brīnumu, ka mums jāsaka: „Lieli ir Tā Kunga darbi; tos lai cenšas izdibināt visi, kam par tiem sirsnīgs prieks. Slaveni un brīnišķi ir Viņa darbi, Viņa taisnība paliek mūžīgi. Viņš Saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu; žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs,” kā ķēniņš Dāvids raksta. [Ps.111:2-4]

Šodien mums jārunā par šo augsto lietu, par Jēzus Kristus svēto Vakarēdienu. Tāpēc mēs gribam mācīties:

Ko ikkatram kristītam cilvēkam, kas iet pie Dieva galda, pareizi jāzina.

Dod man, Jēzus, palīdziņu,
Ka es tavu mīlībiņu,
Tavu asintiņ un miesu,
Baudos ne uz niknu tiesu.

Ejot man pie Dieva galda,
Svēts Gars lai man sirdi vada,
Ka es staigāju patiesis,
Pēc tur kļūtu Debess viesis, Āmen.

Pirmkārt, mums jāzina, kas svēto Vakarēdienu ir iedibinājis, licis un iecēlis.

Vakarēdienu ir iedibinājis pats Kungs Kristus, kā to māca trīs evaņģēlisti un apustulis Pāvils

Pāvils Vakarēdienu sauc arī par Tā Kunga Galdu un Biķeri. Tas norāda, ka šo Mielastu pagatavojis pats Kristus, lai mēs paļāvībā uz Viņa iedibināto kārtību un Vārdu, to baudītu “Viņam par godu un mūsu dvēselēm par labu”. Tādēļ mēs varam attiecināt uz Vakarēdienu tos pašus vārdus, kurus ķēniņš Dāvids savulaik lietojis Pasā Mielasta sakarībā: “Slaveni un brīnišķi ir Viņa darbi, Viņa taisnība paliek mūžīgi. Viņš Saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu; žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs. Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas; Viņš piemin un atceras Savu derību mūžīgi.” [Ps.111:3–5] Tāpat kā Vecās Derības tautai Dievs bija devis apgraizīšanu un Pasā Jēru, tā Jaunās Derības ļaudīm Kristus – patiess Dievs un cilvēks, dod Svēto Kristību un Vakarēdienu.

Bet, kā nu Tas Kungs Jēzus savu Vakarēdienu Jeruzālemē iedibinājis ir, tā būs mums to arīdzan allažiņ, visās vietās, kur kristīti ļaudis pie Dieva Galda iet, par īstenu iestādītāju turēt. Jo, tā Tas Kungs Jēzus visur un allažiņ pie šī Vakarēdiena kā viens visspēcīgs Kungs dara, ka mēs, pie Dieva Galda iedami, Viņa miesu ar to maizi ēdam un Viņa asinis ar to Vīnu dzeram.. un izdala Savu Vakarēdienu caur to baznīcas kunga balsi un roku, kuru Viņš par savu balsi un roku uzskata un grib, lai tā to cienījam.

Tāpat, kā Dievs reiz sacīja gan uz dzīvniekiem, gan cilvēkiem – augļojieties un vairojieties – un tie to turpina darīt, tā Viņš to dara arī pie Vakarēdiena. Pirmajā Vakarēdienā sacītie Kristus vārdi vēl joprojām ir spēka pilni katru reizi, kad ejam pie Dievgalda – “Jēzus Kristus patiesa miesa un asinis klāt būs un ar to maizi un vīnu mums izdalītas taps”. Kad Dieva kalps jeb baznīcas kungs, Kristus sūtīts un būdams Dieva noslēpumu namturis, pie altāra vai citā vietā, ļaudīm pie Dievgalda ejot, saka Sakramenta iedibināšanas vārdus, tad tie nav tikai vārdi, kuri mums atstāsta, ko Kristus kādreiz runājis vai darījis, bet Dieva kalps, šos vārdus runādams, rāda, ka viņš nerunā pats no sevis, bet pilda Kristus gribu un klausa Viņa pavēli. Šie vārdi atgādina Kristum, ka Viņš solījis savu miesu un asinis izdalīt, un nošķir šo maizi un vīnu no visas citas ēšanas un dzeršanas, tie liecina, “ka Tas Kungs Jēzus šeitan virs zemes patiesi ar savu miesu un asinīm klāt ir, kur vien Viņa Vakarēdiens top turēts, kā Viņš to solījis ir”.

Vai tad tu, vecs tapis, nedomā arīdzan pie Dieva Debesīs nākt? Jeb šķieti tu, ka tu pie tā vella ellē atrast varēsi, ko tu pie Dieva Debesīs dabūt vari? Tā saka pats Dievs: kas mani nicina, tie taps atkal nicināti.

Otrkārt, tam, kurš iet pie Dieva Galda, ir jāzina arī tas, ko viņš tur saņem.

Svētajā Vakarēdienā jātiek lietotai īstai maizei, un ar šo redzamo maizi Tas Kungs dod ēst mūsu acīm neredzamo miesu. Te labi jāievēro, ka ēsts top nevis miesas simbols, bet gan pati Kristus miesa – “tā miesa, kas mūsu dēļ pie krusta koka iekš nāves nodota, ir tā īstena un patiesa miesa”. Tāpat ar biķeri, kurā jāatrodas tīram, neatšķaidītam vīnam, Tas Kungs mums dod dzert nevis savu asiņu zīmi jeb simbolu, bet gan savas patiesas asinis, “kuras Viņš mūsu dēļ izlējis ir”. Šai skaidrajai Svēto Rakstu patiesībai mums jātic ar vientiesīgu sirdi.

Šī Jēzus mīlestība pret mums arvien liek mums atcerēties, ka arī mums jāmīl vienam otru. Jo kā viens rudzu jeb kviešu graudiņš otram savus miltus dod, viena vīna oga otrai savu lāsi dod un kā no daudz graudiem vieni milti un maize un no daudz vīna ogām viens vīns un dzēriens top: itin tā būs kristītiem cilvēkiem vienu prātu, vienu sirdi, vienu ticību turēt.

Tas rudzu jeb kviešu grauds, no kā mēs maizi darām, daudz cieš, pirms to ēst var. Tas kļūst iekš rijas karstumā kaltēts, kults, malts, cepts un griezts. Tā vīna oga, pirms to vīnu no tās dabūt un dzert var, kļūst nogriezta, ar kājām mīta, spaidīta un kāsta. Itin tā, kas Tam Kungam Jēzum Kristum pieder, tam būs daudz redzēt [piedzīvot] un ciest.

Treškārt tiem, kas pie Dieva Galda grib iet, ir jāzina, kam šis Vakarēdiens ir domāts.

Svētais Vakarēdiens ir domāts nevis veseliem, bet slimiem, nabagiem, noskumušiem grēciniekiem. “Tādēļ, jo lielāks grēcinieks tu esi, lai vairāk tava sirds iekārojas pie Dieva Galda iet.” Tomēr, lai to cienīgi varētu darīt, ir pareizi jāsagatavojas, citādi, vēlēdamies nokļūt Debesīs, mēs varētu iekrist elles dibenā.

Arī mūsu laicīgā dzīve rāda, ka, ejot pie kāda augsta kunga, ir pienācīgi jāsagatavojas, ja negribam piedzīvot kaunu. Ejot pie Vakarēdiena, mēs ejam sastapties ar savu Ķēniņu, kas ir vienlaikus cilvēks un Dievs. “Kas gribētu tad nu tik bezdievīgs, tik nikns, tāds bezvesels, tāds lops būt, kas nenāktu ar dievbijīgu sirdi?” Te nu ikvienam cilvēkam jāņem vērā Pāvila vārdi, kas mudina katram pašam sevi izmeklēt un pārbaudīt (1.Kor. 11:28–29). Pašam sevi, tas nozīmē, ka mums nav jādomā par citu cilvēku grēkiem un to, kā viņi iet pie Dieva galda, bet pašiem par savu dzīvi un to, kā mēs ejam pie Tā Kunga Galda.

Nav svarīgi, kas tu esi šajā pasaulē, jo arvien tu būsi grēcinieks, kas nespēj pastāvēt Dieva tiesas priekšā un tava taisnība nav nekas vairāk kā sārņaina, apgānīta drēbe. Tādēļ, pirms ej pie Dieva Galda, tev nopietni jāpārdomā visa sava dzīve – domas, vārdi, darbi un savas sirds slēptās kaites un ļaunās noslieces. Tad šie grēki jāatzīst, no sirds jānožēlo un stipri jātic, ka Jēzus Kristus dēļ Dievs tev visus šos grēkus piedos. Tam līdzi jānāk patiesai vēlmei mainīt savu dzīvi un dzīvot kā dievbijīgam cilvēkam klājas. Ja viss tas tavā sirdī atrodas, tad nebīsties, bet tici, ka tu Tam Kungam Jēzum cienīgs viesis būsi, un Viņu iepriecināsi, no grēkiem atstādams. Jo tu šeitan dabū to patiesu miesu un tās īstenas asinis Jēzus Kristus, un ar to devumu dabū tu arīdzan tūdaļ visu to, ko Tas Kungs Jēzus, tavs Pestītājs, tev nopelnījis ir, savu miesu tevis dēļ iekš nāves nododams un savas Asinis par piedošanu tavu grēku izliedams.

Šo bezgalīgo Kristus mīlestību arvien ir jāpiemin, pateicoties Viņam par tām ciešanām, ko Viņš izcietis mūsu dēļ. Nebija citas iespējas kā izdeldēt mūsu grēkus un nāvi, kā tikai Kristus asinis un Viņa nāve. Ja nu Tas Kungs tevi tā ir mīlējis, tad iepriecini Viņu, atstājies no grēkiem un nemīdi ar savām kājām Viņa svētās asinis. Turklāt, ja nu Tas Kungs tev tik daudz ir piedevis, tad mācies arī tu no sirds piedot savam tuvākajam.

Ceturtkārt, kas grib iet pie dievgalda, tam jāzina, kādēļ Kungs Jēzus šo Vakarēdienu iedibināja.

Mēs jau kādu daļu no šīs mācības esam dzirdējuši, bet lai jūs to varētu to patiesi paturēt, tad jāzina, ka ejot pie Dieva galda jūs saņemat grēku piedošanu. Kristus saka: „Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums top dot. Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas par grēku piedošanu.”

Šeit Kristus skaidri un visiem saprotami saka, ka Viņš savu miesu pie krusta nāvē nodevis mūsu, nabaga grēcinieku, dēļ, un, ka savas asinis izlējis mūsu grēku piedošanai. To saka arī pravietis Jesaja: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” [Jes.53:5-6]

Nu jau ir pagājuši jau daudz gadsimtu, kopš Jēzus paveica šo darbu un cieta mokas. Lai arī tu varētu saņemt savu grēku piedošanu, redzi, Viņš dod tev savā svētajā Vakarēdienā ēst savu miesu un dzert savas asinis. Cikkārt tu cienīgi un ar stipru ticību ej pie Dieva galda, tikkārt tu saņemt savu grēku piedošanu.

To tu mācies katehismā. Kad tev vaicā: Kā palīdz tev tāda ēšana un dzeršana? Tad atbildi: To rāda mums šie vārdi „par jums dota, un izlietas grēku piedošanai.” Ar vārdu, ka mums šajā Iestādījumā grēku piedošana, dzīvība un svētība (Dieva valstība) caur šiem vārdiem top dota.

Ja nu spiež tevi tava smagā grēku nasta, ka tu vaidi kopā ar Ķēniņu Dāvidu: „Mana sirds sažņaudzas manās krūtīs, un nāves bailes mani ir sagrābušas. Baiļu trīsas un drebuļi mani pārņēmuši, un šaušalas mani stindzinājušas.” [Ps.55:5-6] Tad sagatavojies, kā tagad tiki mācīts, un nāc pie Dieva galda, un saņem ar īstenu ticību sava Pestītāja Jēzus Kristus miesu un asinis. Redzi, tad tiek tev tavi grēki tiešām piedoti. Un kur ir grēku piedošana, tur ir arīdzan dzīvība un mūžīgs Debesu prieks.

Ne vien grēku piedošanu mēs saņemam, pie Dieva galda ejot, bet mēs kļūstam viena miesa ar Kristu. Viņš saka: „Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa. Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs.” Mēs esam Viņā, tiekam Viņa nesti, kā Viņš tapis cilvēks. Un Viņš ir mūsos šajā Vakarēdienā, kad Viņš mūs ēdina ar savu miesu un dzirdina ar savām asinīm. Kas cienīgi iet pie Dieva galda,m tas top ar Kristu miesa no Viņa miesas, un kauls no Viņa kaula.

Tas dod mūsu sirdīm lielu prieku, ko nevar gana izteikt. Redzi, Kristus miesa ir dzīvdaroša miesa, tā ir īpaša Dieva Dēla miesa, kas visus var darīt dzīvus. No šī dzīvības avota plūst debešķīga un garīga dzīvība mums un mūsos, kas esam garīgi miruši, bet Kristus dod mums ēst savu miesu un dzert savas asinis, un ar šo ēšanu un dzeršanu dara mūs dzīvus.

Ja tu nu to tici, tad tu arīdzan ticēsi, ka tava miesa pasatarajā dienā augšāmcelsies no mirušajiem un tu atkal tapsi dzīvs. „Miesa gan ir mirusi grēka dēļ,” [Rom.8:10] kas tevī dzīvo. Bet lai ticētu miesas augšāmcelšanai, Jēzus Kristus mielo tevi ar savu miesu, kas tevi dara dzīvu, un tev būs ticēt, ka tava miesa pastarā dienā, pat ja tā zemē būs pārtapušas pīšļu pīšļos un pelnu pelnos, tomēr taps dzīvas, augšāmcelsies un nāks Debess godā Dieva priekšā.

Ak, šķīstais Dieva Jēriņš,
Viss asiņains notraipīts;
Tu lēnīgs Dieva Bērniņš,
Pie krusta gauži staipīts:
Tu nāves jūrā peldējis,
Tā mūsu grēkus deldējis.
Apžēlojies pār mums, ak, Jēzus! Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.