102. Ko Dievs aizliedz ar septīto bausli?


Līdzība, toreiz un tagad

Jebkurš stāsts stāstīts noteiktai auditorijai noteiktā laikā uzrunās unikālā veidā oriģinālo auditoriju. Bet kā ir ar lasītāju, kurš nāk pie šī stāsta dažus tūkstošus gadus vēlāk? Ikvienam, kurš vēlas atrast šo stāstu svarīgumu citiem cilvēkiem pilnīgi citā kultūrā un laikā, ir jāatrod veids kā pārvarēt gadsimtu plaisu, kā pārvarēt aizu starp dažādām kultūrām.

Mūsu galvenais uzdevums ir noskaidrot, ko oriģinālais sacītājs gribēja pateikt oriģinālai auditorijai. Vispirms, mums vajag noskaidrot, ko stāsts nozīmēja viņiem, pirms mēs varam noskaidrot, ko šis stāsts nozīmē mums šodien.

Cauri gadsimtiem Baznīcas galvenā līdzību izskaidrošanas metode bija alegoriskā. Proti, katra mazākā detaļa no līdzības tikai izskaidrota ar kādu mistisku nozīmi. Ar šādas metodes palīdzību līdzībās ikviens varēja ielasīt ko vien viņš vēlas. Ne velti radās šis teiciens Theologia parabolica non est theologia argumentative. Šīs metodes kritika iesākās Reformācijas laikā un XX gadsimta sākumā vācu teologs Julicher to pabeidza. Taču viņš krita otrā galējībā. Noraidot jebkādu alegoriju, viņš uzsvēra, ka katra līdzība māca tikai vienu tēmu. Via, savā darbā Parables, analizē Julihera pieeju un norāda uz četrām vājām vietām, proti,

  • visu alegorisko elementu noraidīšana,
  • Aristoteļa kategoriju izmantošana, skaidrojot līdzības,
  • līdzību reducēšana līdz vispārējiem morāliem principiem,
  • strikts uzsvars tikai uz vienu punktu līdzībā.

Taču Jēzus līdzības nav loģiska argumentācija, kura ir sakārtota sistemātiskā veidā un noved līdz vienam secinājumam. Drīzāk katra līdzība ir kā krāšņs dimants, kas izstaro gaismu dažādos virzienos. Tajā pašā laikā baltais dimants nedrīkst tikt izpētīts caur zilu gaismu un beigās apgalvot, ka tas ir zils dimants. Mēs nedrīkstam uzspiest līdzībām savas modernās Rietumu idejas. Drīzāk katra līdzību skaidrotāja galvenais jautājums ir – kādus patiesības dažādos aspektus Jēzus rada savai pirmā gadsimta jūdu auditorijai. Šajā eksegēzē to sauks par “teoloģisko ķekaru”, proti, vīnogu ķekars ir viens un skaists, taču tas sastāv no vairākām ogām. Tāpat ir ar līdzībām. Vairākas teoloģiskas tēmas ir ietvertas vienā līdzībā.

Vēl viens veids kā saprast vairākas tēmas vienā līdzībā ir ievērot, ka tām bieži ir četri līmeņi.

  1. Katra līdzība ir kā izklaidējošs stāsts. Visu laiku bērni ātri uztver šo līdzību aspektu.
  2. Ētikas līmenis, proti, katra līdzība norāda uz noteiktu uzvedību, kurai ir jāseko vai jānoraida.
  3. Teoloģijas līmenis, proti, līdzības parasti ietver sevī Dieva valstības noslēpumu atklāsmi.
  4. Līdzība var ietver sevī kristoloģiju. Var būt, ka Jēzus kaut ko pasaka par sevi. Taču nevajadzēju līdzībām uzspiest kristoloģiju.

Citas pieejas līdzību skaidrošanā:

  1. Vēsturiski – eshatoloģiskā: Dodd un Jeremias. Doda pazīstamā frāze “realizētā eshatoloģija” bija sākuma punkts līdzību atkalnovērtēšanai viņa ietekmīgajā grāmatā The Parables of the Kingdom [1935, rev.1961]. Šajā darbā Dods norādīja uz to, ka neviens nebūtu krustā sitis ceļojošu sludinātāju, kurš iedrošināja cilvēkus sekot noteiktiem morāliem principiem. Dods līdzību kontekstu saredzēja Jēzus valstības sludināšanā, kura tika realizēta Viņa kalpošanā. Tāpat Dods analizēja līdzības divos līmeņos: Jēzus un agrīnās Baznīcas kalpošanā. Dods uzskatīja, ka Baznīca dažkārt ir mainījusi uzsvarus līdzībās un ka evaņģēlijos mums ir līdzības, kuras ieliktas Baznīcas kontekstā. Doda mērķis bija atklāt oriģinālo līdzību kontekstu Jēzus kalpošanā.

    Jeremija savā ievērojamā darbā The Parables of Jesus [1958, rev. 1963] seko Doda pēdās. Arī viņš mēģina nodalīt situāciju starp agrīno Baznīcu un Jēzus dzīvi. Viņš kritizēja Dodu par to, ka tas par daudz pievērš uzmanību eshatoloģiskai valstībai.

    Jeremija, savukārt, uzsvaru lika uz konflikta aspektu līdzībās, kā tas atklājas Jēzus kalpošanā. Jeremija, vairāk kā jebkurš cits pētnieks, lielu uzmanību pievērsa materiālu vākšanai par palestīniešu kultūru, kurā tika sacītas līdzības. Viņš citē rabīniskos avotus, ceļinieku žurnālus, patreizējos Rietumu rezidentus Palestīnā. Šos visus avotus viņš rūpīgi analizēja, lai atrastu līdzību nozīmi Jēzus dzīves laikā. Tādējādi Jeremija XX gadsimtā ir devis visietekmīgāko grāmatu par Jēzus līdzībām.

  2. Jones: līdzības kā māksla. Jones, The Art and Truth of the Parables [1964], ir viens no tiem, kurš aicina lūkoties pāri “stingri vēsturiskai” pieejai. Viņš uzskata, ka līdzības ir mākslas darbs un līdz ar to nav oficiāls paziņojums par to “kā cilvēkam ir jāuzvedas vai kā Dievs darbojas”, bet līdzība ir “neatkarīga no laika”. Līdzība atklāj patiesību par Dievu un cilvēku “neatkarīgi no laika vai mainīgās apkārtnes”.

    Tādējādi Jones problēmu “ko tas nozīmēja” iepretim “ko tas nozīmē tagad” atrisina uzsverot, ka līdzības ir mākslas darbs, kurām ir sava neatkarīga, ārpuslaika eksistence. Bet viņš arī uzsver, ka tas neattiecas uz visām līdzībām. Viņš iedala līdzības trīs klasēs.

    • Dažas ir tik saistītas ar vēsturi, ka tām nav pielietojuma ārpus I gadsimta palestīniešu kultūras.
    • Dažām līdzībām ir daži pielietojumi ārpus oriģinālās situācijas.
    • Līdzības kurām piemīt vispārējs pielietojums. Piemēram, līdzība par pazudušo dēlu.


  3. Linnemann un Via: eksistenciālā pieeja.

    No vienas puses Linnemann seko Jeremijam, uzsverot, ka līdzības tiek sacītas konflikta kontekstā un domātas, lai panāktu vienošanos ar opozīciju. No otras puses [būdama daļa no eksistenciālistu filozofijas

    sekotājiem] viņa apraksta līdzību kā “valodas notikumu”. Proti, līdzība ir kā notikums, kura izmaina situāciju. Tā rada jaunu iespēju, kāda nepastāvēja pirms tam, iespēju, kura cilvēku konfrontē. Līdzības “valodas notikums” spiež klausītāju pieņemt lēmumu. Cilvēka izvēle ir noraidīt jauno izpratni. Tādā gadījumā cilvēks nokļūst opozīcijā.

    Saskaņā ar Linnemann, līdzība vispirms veic piekāpšanos opozīcijai, taču arī stāstītāja prasības ir klātesošas. Tādējādi līdzībā šie divi viedokļi “savienojas” [interlock] un tāpēc ir radīta iespēja jaunai izpratnei starp abām pusēm.

    Ja Jeremija bija ieinteresēts vēsturiskajā, Linnemane – vēsturiski-eksistenciālā, tad Via ir ieinteresēts eksistenciāli-estētiskā. Viņš uzsver, ka līdzības ir patiesi mākslas darbi un ignorējot šo faktu, pētnieki ir nonākuši pie “viena punkta” teorijas

  4. .

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.