52. Kad mēs Dieva Vārdu klausāmies labprātīgi?


Līdzatbildība par vēsturi

Tas gan nav taisnība, ka sekmes attaisno arī ļaunus darbus un nosodāmus līdzekļus, bet tik pat maz ir iespējams, sekmes traktēt kā ko pilnīgi neitrālu.

Tik ilgi, kamēr labajam ir sekmes, mēs varam atļauties luksusu, uzskatīt panākumus par ētiski nesvarīgiem. Bet ja reiz pie panākumiem ved ļauni līdzekļi, tad rodas problēma. Skatoties uz šādu situāciju mēs piedzīvojam, ka mūsu uzdevumu nevar īstenot ne teorētiski uzlūkojoša kritizēšana, ne vēlēšanās gūt taisnību, tātad atteikšanās nostādīt lietas īstajā gaismā, ne arī opurtūnisms, tātad sevis pamešana nelaimē un kapitulācija panākumu priekšā.

Tas, kas nekam, kas notiek, neļauj atņemt atbildību par vēsturi, jo viņš zina, ka Dievs to ir devis, tas atradīs auglīgu attieksmi pret vēsturiskajiem notikumiem, neskatoties ne uz neauglīgo kritiku, ne uz tikpat neauglīgo oportūnismu. Runa par heroisko bojāeju skatoties uz neizbēgamu sakāvi pašos pamatos ir ļoti nevaronīga, jo tā neuzdrošinās skatīties nākotnē. Pēdējais atbildīgais jautājums nav, kā man varonīgi iziet no afēras, bet gan kā jādzīvo tālāk nākošajai paaudzei. Tikai no šī vēsturiski atbildīgā jautājuma var rasties auglīgi, lai arī īslaicīgi ļoti pazemojoši, risinājumi. Ir daudz, daudz vieglāk, savu lietu noturēt principiāli nekā konkrētā atbildībā.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.