354. Kādēļ Vakarēdiena sakraments jābauda cienīgi?


Legālas tiesības uz…

Piektais bauslis: “Tev nebūs slepkavot.”

“Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1. Moz. 2:7)

Šie 1. Mozus grāmatas vārdi stāsta ne tikai par cilvēka tapšanu, bet atklāj arī cilvēka radītāju un dzīvības avotu – dzīvo Dievu. Viņš bija tas, kas cilvēkam lika kļūt par dzīvu dvēseli. Taču jau nākamajās Bībeles lappusēs Mozus mums stāsta par citiem, daudz bēdīgākiem notikumiem, proti – grēkā krišanu, Dieva lāstu, cilvēka nošķiršanu no mūžīgās dzīvības koka un nāves valdīšanas laika sākumu, šīs valdīšanas pirmā izpausme bija dzīvās dvēseles, t. i., cilvēka, Ādama dēla Kaina rīcība, kurš “cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva” (1. Moz. 4:8). Tas bija pirmais karš, pirmā asinsizliešana, pirmā slepkavība, kam sekoja nebeidzama līdzīgu notikumu straume, par kuru mums šodien stāsta vēstures grāmatas un masu mediji. Svētie Raksti mums atklāj, ka visu slepkavību cēlonis ir velns, kas jau no paša sākuma slepkavo un melo, un tādēļ ir saucams par visu slepkavību un melu tēvu (Jņ. 8:44). Lai apturētu velna postošo darbību un neļautu tam pilnībā iznīcināt cilvēka dzīvību, Dievs iejaucas ar vārdiem – “Tev nebūs slepkavot” un, kā norāda Luters, “grib ikvienu sargāt, atbrīvot un atstāt mierā no cita cilvēka nozieguma un vardarbības, un celt šo bausli ap tuvāko kā mūri, cietoksni un patvērumu, lai viņam miesīgi nevarētu darīt ļaunu un kaitēt”. Šī ir Dieva griba, kas pieprasa, lai mēs, kā saka Luters, Viņu mīlam tā, “ka sava tuvākā dzīvībai nekādi nekaitējam, viņam ciešanas neradām, bet tam palīdzam un kalpojam visās dzīves vajadzībās”. Citiem vārdiem sakot, cilvēka dzīvība ir svēta, jo to ir devis Dievs. Tādēļ cilvēkam nav ļauts to apdraudēt un tai kaitēt, bet tā ir jāsargā, un mīlestībai un savstarpējiem pienākumiem citam pret citu jāvalda starp visiem cilvēkiem.

Lielā pietāte pret dzīvību un savstarpēji labvēlīgā attieksme citam pret citu, kas mūsdienu cilvēkam liekas pati par sevi saprotama, nemaz nav tik dabiska parādība, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Patiesībā tā lielā cieņa, ar kādu rietumu cilvēks vēl joprojām attiecas pret cita cilvēka dzīvību, ir mantojums, ko mēs esam saņēmuši no kristīgās ticības. Protams, lai zinātu, ka nogalināt ir slikti, nebūt nav nepieciešams būt kristietim. Šo patiesību Dievs ir ierakstījis katra cilvēka sirdī. Taču, kā to rāda vēsture, cilvēki savu sirdsbalsi ir centušies gan apklusināt, gan dažādi ar to manipulēt, dzenoties pēc miesas baudām un ārējās labklājības pat tad, kad viņu iegribu apmierināšana ir kaitējusi citu cilvēku veselībai vai prasījusi pat dzīvību. Tā antīkajā pasaulē bērnu, īpaši meiteņu, dzīvība bija gandrīz pilnīgi nevērtīga. Parasta parādība bija aborti un nevēlamo bērnu pamešana plēsīgiem zvēriem saplosīšanai. Daudz augstāk netika vērtēta arī sievietes un vecu cilvēku dzīvība. Patiesībā, dzīvības atņemšana antīkajam cilvēkam bija kļuvusi par augstāko baudu, kā to liecina gladiatoru cīņu popularitāte senajā Romā un citur. Diemžēl arī 20. gadsimtā vienlaikus ar kristīgās ticības ietekmes mazināšanos ir mazinājusies arī cilvēka dzīvības vērtība. Nacistu un boļševiku upuru skaits, kas sasniedz simt miljonu, komentārus, šķiet, neprasa. Savukārt nacionālsociālisma un komunisma teorija ir cieši saistīta ar modernisma un postmodernisma idejām. Modernisma attieksmi pret dzīvību labi atklāj šī domāšanas veida pārstāvja Igora Stravinska balets “Svētpavasaris”, kas pirmoreiz tika uzvests 1913. g. 29. maijā. Izrādē tika attēlotas dabas cilvēku pavasara sagaidīšanas svinības, kas savu kulmināciju sasniedza rituālā – cilvēka upurēšanā. “Svētpavasaris” ir izrāde, kas simboliski raksturo ne tikai modernistu, bet arī fašistu kustību. Itālijā un Francijā mākslinieki avangardisti bija dziļi iesaistīti fašistiskās ideoloģijas veidošanā. Lūk, dažas tēzes no viņu “Futūristu manifesta”, kas skaidri demonstrē to, kā šīs ideoloģijas vērtē cilvēku un viņa dzīvību: “Mēs gribam dziedāt briesmu mīlestību, enerģijas un trauksmes ieradumu; mūsu dzejas būtiskie elementi būs drosme, pārdrošība un sacelšanās; mēs gribam izcelt tādas rosmes kā – agresija, drudžains bezmiegs, forsēts pārgājiens, bīstams lēciens, pļauka un sitiens ar dūri; mēs gribam glorificēt karu – vienīgo pasaules dziednieku – un militārismu, patriotismu, anarhistu destruktīvos žestus, skaistās idejas, kas nogalina, un nicinājumu pret sievietēm; mēs vēlamies izdemolēt muzejus un bibliotēkas, cīnīties pret morāli un feminismu un visu oportūnistisko un utilitāro gļēvulību.” Kā to liecina 20. gs. asiņainie notikumi, šīs “skaistās idejas”, patiešām kļuva par tādām, kas nogalina. Turklāt maldīgi būtu sevi mierināt ar domu, ka šīs dzīvībai naidīgās ideoloģijas ir beigušas pastāvēt. Tieši otrādi, kā to liecina nopietni pētījumi, tad pašreiz šī pati vecā fašistiskā pasaules izpratne un domāšanas veids atgriežas ar jaunu spēku. Arvien biežāk ir vērojamas jaunas fašistiskas tendences un kulti, kas veidojas komunisma sabrukuma rezultātā, atklājot slēpto saikni starp fašismu un komunismu. Rase un tautība atkal no jauna ir centrālie jautājumi no Belgradas līdz Losandželosai. Vairojas antisemītisms, iracionālisms, subjektīvisms, kolektīvisms un propaganda. Šajās, arvien pieaugošajās fašistiskajās tendencēs, izpaužas mūsdienu pasaules slepkavnieciskās ilgas pēc holokausta. Kā norāda E. Vīts, tā ir arvien pieaugoša “nostaļģija pēc pagānisma, tas ir izsmalcināts kultūras dumpis pret Dievu” un līdz ar to arī pret Viņa radību – cilvēku. Ikviens nopietns vērotājs, arī nebūdams kristietis, modernajās un postmodernajās 20. gs. ideoloģijās pamanīs šīs brīžiem it kā slēptās, bet brīžiem kliedzoši atklātās pašiznīcināšanās tendences. Kristiešiem vajadzētu būt modriem pret šīm parādībām un cīnīties pret tām, pamatojoties ne tikai savā kristīgajā pārliecībā, bet arī apelējot pie dabiskā jeb sirdsapziņas likuma, kas ir rakstīts katra, arī neticīga, cilvēka sirdī, nepārprotami liecinot, ka nav tādu mērķu un vērtību, kuru dēļ drīkstētu nogalināt. Tātad pirmām kārtām Dievs ar piekto bausli sargā cilvēka dzīvību pret ikvienu rīcību vai ideoloģiju, kas to varētu apdraudēt.

Taču šeit tūdaļ ir jānorāda arī uz kādu pārpratumu, kas pastāvēja jau Kristus laikā. Proti, dedzīgi vēlēdamies piepildīt bauslību, farizeji samazināja tās prasības un piekto bausli skaidroja tikai kā slepkavības aizliegumu. Ja kāds nevienu nebija noslepkavojis, tad tas, viņuprāt, bija šo bausli pilnībā izpildījis. Labodams farizeju kļūdu, Jēzus norādīja, ka baušļa saturs ir daudz dziļāks: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis!, – tas sodāms elles ugunī.” (Mt. 5:21-22) Tā kā ārējie apstākļi cilvēku spiež savaldīties, tad viņš parasti ir spiests savas dusmas norīt un slepkavīgās domas tiek glabātas dziļi viņa iekšienē. Tādēļ Kristus Kalna sprediķī vērš mūsu uzmanību uz to, ka pat tad, ja mēs nenonākam līdz nāves grēkam, mēs tomēr esam grēcīgi. Kaut arī mums izdodas saglabāt ārēju korektumu un civilizētību, mēs tomēr neesam tikuši tālāk par sava brāļa slepkavu Kainu, jo tas, ka nevienu nenogalinām, ir nevis mūsu nopelns, bet drīzāk izdevības trūkums. Arī Luters, skaidrodams piekto bausli, neapmierinājās tikai ar tādu baušļa interpretāciju, kas attiektos vienīgi uz cilvēka ārējo uzvedību sabiedrībā. Pamatojoties iepriekšminētajos Kristus Kalna sprediķa vārdos, Luters raksta, ka Dievs mums ir aizliedzis ne tikai “nogalināt ar roku”, bet arī ar “sirdi, muti, zīmēm, vaibstiem vai ar palīdzību un padomu”. Tātad vārdu slepkavot viņš saprot ne tikai kā dzīvības atņemšanu, bet attiecina to arī uz ļaunām cilvēka domām, emocijām, žestiem, vārdiem un darbiem. Līdzīgās domās ir arī F. Melanhtons, kas uzsver, ka piektais bauslis aizliedz ne tikai atriebties cilvēkam, ievainojot viņu ārēji, bet arī “turēt sirdī naidu, ļaunas domas, skaudību un slēptas ilgas pēc atriebības.” Savukārt M. Hemnics saka, ka piektais bauslis skaidrāk nekā citi atklāj tieši to ļaunumu, kas slēpjas mūsos un vispārējā veidā nosoda ikviena cilvēka dabas samaitātību.

M. Hemnics arī norāda, ka Kristus piektā baušļa skaidrojums atklāj četrus grēka izpausmes veidus, pret kuriem vēršas katrs atsevišķais bauslis, un tie ir: ļaunas iekšējās sirds jeb prāta rosības, ļauni žesti, ļauni vārdi, ļauni darbi.

Attiecībā uz piekto bausli šie pārkāpumi ir vairāki. Neapšaubāmi, visbriesmīgākais tā pārkāpšanas veids ir fiziska dzīvības atņemšana jeb slepkavība, kurā vainojami ne tikai paši slepkavības izpildītāji, bet arī tie, kas uz to mudina un palīdz to īstenot, sniedzot padomu, kā slepkavību veikt, attaisnojot slepkavīgu rīcību vai ar meliem un nodevību radot slepkavībai piemērotus apstākļus (Rom. 1:32). Par slepkavām ir atzīstami arī tie, kas pamet savu tuvāko nelaimē, nesniedzot tam palīdzību vai neizstāvot viņu briesmās (1. Jņ. 3:16). Otrs slepkavības veids ir cilvēka ļaunās domas. Mēs visi dzīvojam tādu ļaužu vidū, kas bieži rīkojas netaisnīgi, mums skauž citu cilvēku veiksme, un daži no mums pēc sava rakstura ir kašķīgi. Tas rada cilvēkā dusmas un vēlēšanos atriebties, domas par vardarbību, uzjundī naidu, kas savukārt izpaužas kā strīdi, ķildas un cita veida ārējas sadursmes, kas beigu beigās noved pie slepkavības. Lai to novērstu, Kristus kalna sprediķī un Svētais Gars viscaur Rakstos māca nemitīgi cīnīties pret savām ļaunajām domām un atriebības tieksmēm. Treškārt, slepkavība notiek savu iekšējo nepatiku, necieņu vai naidu ārēji izpaužot ar žestiem un sejas izteiksmi. Pāvils norāda: “Mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi..” (1. Kor. 13:4-5) Tātad kristieša rīcība nedrīkst būt nedraudzīga, pazemojoša un nicinoša. Ceturtais, pēdējais, bet ne mazāk nopietnais slepkavības veids ir ļaunu vārdu lietošana – lamāšana, lādēšana un tādi izteikumi, kas citu cilvēku aizskar, apvaino vai sadusmo. Taču piektais bauslis nenosoda nāves sodu, nedz taisnīgas dusmas. Tādēļ M. Luters, F. Melanhtons un M. Hemnics definē slepkavību kā grēku tikai tad, kad to veic privāta persona, balstīdamās savā autoritātē, vai kad laicīgās varas pārstāvis rīkojas bez likuma pamatojuma, pēc savas patikas iznīcinādams nevainīgus cilvēkus. Turpretī dusmošanos Dieva goda vai taisnības mīlestības dēļ, vēršoties pret bezdievību un samaitātību, viņi pamatoti sauc par tikumu, nevis grēku. Nobeidzot šo vispārīgo piektā baušļa pārkāpumu uzskaitījumu, citēsim Filipa Melanhtona biktsspogulī uzskaitītos grēkus pret šo bausli: “Es bieži iedegos netaisnās dusmās un alkās pēc atriebības. Es vairoju lāstus, kas rodas no vēlēšanās darīt ļaunu. Manī mīt skaudība. Es apskaužu cita cilvēka varu un to, ka viņa autoritāte pieaug, un es vēlos, lai viņš tiktu pazemināts. Es esmu lepns. Sev līdzīgos es uzlūkoju no augšienes un vēlos būt pārāks pār tiem. Es esmu aizdomīgs, un dažreiz nepatiesu aizdomu dēļ manī vairojas netaisnas dusmas. Es radu un veicinu nesaskaņas. Es bieži izplatu baumas un saku vārdus, kas ievaino cilvēkus un rada ienaidu. Es esmu spītīgs un nenovīdīgs. Es sajūsminos par cilvēkiem, kurus vajadzētu nožēlot. Dažreiz kritiskā veidā es nepareizi izskaidroju citu cilvēku vārdus un darbus. Es nebūt neesmu norūpējies par to, lai pāridarījumi tiktu vērsti par labu un novērstas ķildas. Manis paša spītības dēļ es ļauju ienaidam vairoties un dažādu iemeslu dēļ es aizmuguriski nosodu cilvēkus. Dažreiz es izgāžu savas dusmas arī uz klātesošajiem. Es apslāpēju pats savas lūgšanas un modinu ienaidu un nesaskaņas starp citiem.” Pēc šā vispārīgā ievada, kas attiecas uz piektā baušļa negatīvo jeb aizliegumu daļu, un Melanhtona biktsspoguļa, kas ļauj mums ieraudzīt arī pašiem savas grēcīgās sejas, mums ir sīkāk jāpārrunā tādi samērā sarežģīti jautājumi kā – karš, pašnāvība, eitanāzija un aborti.

Karš. Jau kopš senbaznīcas laikiem kristieši savā izpratnē par karu ir dalījušies divās grupās, proti, taisnīgā kara piekritējos un pacifistos. Taisnīgā kara idejas atbalstītāji ir pārliecināti, ka dažos gadījumos karš ir attaisnojams, bet pacifisti uzskata, ka karš nav pieļaujams un kristieši tajā nedrīkst piedalīties nekad. Protams, jautājumi, kas ir saistīti ar karu nav viegli risināmi, taču būtisko Bībeles mācību šajā jautājumā var ietvert pāris teikumos: “Ideāls, pēc kura mums ir jātiecas nacionālajās un starpnacionālajās attiecībās ir miers, kurā valda taisnīgums, bet karš ir un paliek traģisks cilvēces vēstures fakts,” raksta filozofijas profesors A. Holmess. Šāds bīblisks reālisms valda arī Augsburgas ticības apliecības atzinumā, ka kristieši drīkst “taisnīgā karā cīnīties, kalpot karadienestā”. Arī Luters un citi reformatori, kā arī lielākā tradicionālās kristietības daļa ir atbalstījuši taisnīgā kara principu, atzīdami, ka kara jautājums pieder pie laicīgās varas pienākumiem. Tādēļ šo jautājumu it kā vajadzētu apskatīt, runājot par ceturto bausli, taču, tā kā kara jautājums ir cieši saistīts ar dzīvības jautājumu, tad apskatīsim to saistībā ar piekto bausli. Šo jautājumu nevajadzētu arī atlikt kā nebūtisku, jo kara jautājums ir nopietns jautājums un katram kristietim ir jau iepriekš jābūt skaidrībā par to, kā viņš rīkosies. Zviedru teologs Jozefs Imbergs norāda: “Kara jautājums labi jāapsver un jāizlemj miera laikā, nevis tad, kad jau skan kara taure. Tad ir par vēlu sākt domāt. Tad ir laiks rīkoties tā vai citādi.”

Atzīdami taisnīgu karu un noraidīdami pacifismu, Luters un citi evaņģēliskie teologi, protams, nerīkojās vieglprātīgi, izdabājot tā laika valdošajām kārtām. Jau tūdaļ pēc norādes, ka taisnīgs karš ir iespējams, F. Melanhtons piebilst, ka “tādā pat mērā kā karš ir augstākā politiskā spēka izpausme, tas visvairāk tiek arī ļaunprātīgi izmantots un taisnīgi un likumīgi kari ir ļoti reta parādība”. F. Melanhtons arī norāda, ka netaisnīgo karu iemesls ir velns, kas, būdams melis un slepkava, ir laicīgās varas un labas politiskās kārtības pretinieks. Uzkurinādams abu konfliktā iesaistīto pušu grēcīgās tieksmes, velns liek kariem izcelties pavisam nenozīmīgu iemeslu dēļ. F. Melanhtons iesaka valdniekiem, cik vien iespējams izvairīties no kara, panesot apvainojumus un pārinodarījumus, neļaujot atsevišķu cilvēku kļūdām nodarīt milzīgu postu, kādu neapšaubāmi nesīs karš baznīcai, valstij un nevainīgiem cilvēkiem. “Valdniekiem ir jāzina, ka kariem ir jābūt Dieva sodam un tie nedrīkst kalpot cilvēku alkatībai un ātrām dusmām,” savas pārdomas par karu nobeidz F. Melanhtons.

Mārtiņa Lutera uzskati par šo jautājumu ir izklāstīti viņa rakstā “Vai arī karavīri var tikt izglābti”. Šeit Luters norāda, ka karš ir pieļaujams tikai kā galējais līdzeklis, ko diktē nepieciešamība, taču tas, kā Vēstulē romiešiem teikts, ir Dieva iestādījums (Rom. 13:4). Tādēļ kareivis, karā nogalinādams, nevis pārkāpj Dieva aizliegumu nogalināt, bet tieši otrādi. Viņš rīkojas līdzīgi ķirurgam, kas, lai glābtu visu cilvēku, amputē viņa roku vai kāju. Luters atsaucas uz Vecās Derības patriarhiem un ķēniņiem, kas piedalījās karos, un arī uz Jāni Kristītāju, kas neaizliedza karavīriem karot, bet tikai vērsās pret karavīra amata ļaunprātīgu izmantošanu. Luters arī norāda – lai gan karš nav kristieša personisks lēmums un viņš nepiedalās karā kā kristietis, bet kā sava valdnieka pakļautais, viņa aicināts, tomēr, ja karavīram ir skaidrs, ka karš ir netaisnīgs, tad viņš nedrīkst tajā piedalīties. “Nav pareizi sākt karu,” saka Luters, “tikai tādēļ vien, ka kādam muļķīgam kungam ir ienākusi galvā doma karot.” Turklāt, piedaloties pat taisnīgā karā, ir svarīgi arī paša karavīra motīvi. Proti, ja viņš karo alkatības vai godkāres dzīts, tad, pat piedalīdamies taisnīgā karā, viņš grēko. Luters uzsver, ka karam arvien ir jābūt aizstāvēšanās karam, citiem vārdiem, grēko tas, kurš karu iesāk pirmais. Turklāt karā arvien jāiesaistās ar ierobežotu spēku, lai neradītu vairāk posta kā nepieciešams.

Tomēr pēdējos gadu desmitos, līdz ar atomieroču un citu masveida iznīcināšanas ieroču ražošanas attīstību, tikusi apšaubīta taisnīgā kara iespējamība. Piemēram, H. Friče raksta: “Ja var sagaidīt, ka tiks lietoti atomieroči, tad kristīgai sludināšanai var būt tikai viens noteikts – nē, jo nevar būt nekas tik vērtīgs, par ko būtu jāziedo simtu un vairāk miljonu cilvēku dzīvību.” Arī Upsalas universitātes ētikas profesors Kārlis Grenholms, lai gan apšauba radikālu pacifismu un nenoliedz pašu taisnā kara principu, tomēr secina, ka, ņemot vērā pašreizējo tehnikas attīstības līmeni “praksē tomēr apšaubāms, vai vispār kādi kari ir attaisnojami”. Savukārt viens no ievērojamākajiem speciālistiem kara jautājumos Dr. Pauls Ramzijs no Prinstonas Universitātes iebilst, ka masveida iznīcināšanas ieroči vairs nav kara ieroči un to neierobežota lietošana vairs nebūtu karš. Tā ir taisnība. Tāpat kā vienīgā iespēja kā aizsargāties pret atomieroču lietošanas draudiem ir likt ienaidniekam saprast, ka masveida iznīcināšanas ieroču lietošanas gadījumā arī viņš pats tiks iznīcināts. Tādējādi taisnā kara princips, kas liek savas tautas interesēs gatavot agresoram pretsparu un to pelnīti sodīt, joprojām ir spēkā arī vēl šodien.

Gan ņemot vērā vārdus, kurus savas lieliskās antoloģijas par kara ētiku priekšvārdā raksta A. Holmess: “Es esmu pārliecināts, ka taisnā kara teorijas mērķis, vismaz kristīgās ētikas vēsturē, nav attaisnot, bet nosodīt un kritizēt karus, un tādējādi cik vien iespējams pasargāt no spēka lietošanas un tiekties pēc karu pārtraukšanas.” Tālāk A. Holmess sniedz arī taisnīgā kara principus, kurus būtu vērts īsumā atkārtot: “Vienīgais taisnā kara iemesls var būt pašaizsardzība; vienīgais kara mērķis, savukārt, var būt tikai taisnīga miera atjaunošana; karā drīkst iesaistīties tikai tad, ja visi pārējie līdzekļi ir izmantoti; karadarbību drīkst iesākt vienīgi likumīga valdība; karadarbību drīkst vērst tikai pret tiem pretiniekiem, kas piedalās karadarbībā, izslēdzot medicīnisko personālu un citus palīdzības dienestus; ja karadarbības mērķis ir taisnīgs miers, tad nav jācenšas pilnīgi pakļaut pretinieku; karojot jālieto tikai tik daudz spēka, cik nepieciešams taisnīga miera nodibināšanai.”

Tātad taisnā kara principi, lai gan šķiet, ka tie nekad pilnīgi pasaules karu vēsturē nav izpildīti, ir tie principi, pēc kuriem kristietim ir jāvadās savos spriedumos par karu. Šie principi ir balstīti veselajā saprātā un patiesībā ir vienīgais reālas politikas pamats, jo diemžēl mums nākas rēķināties ar faktu, ka kari ir bijuši un būs. Tas, protams, neizslēdz to, ka mums jādara viss iespējamais, lai tos novērstu, kaut gan Kristus saka, ka laiku beigās kari būs bieža parādība, taču uz tiem, kas tos izraisa, attiecas Viņa vārdi, ka apgrēcībai ir gan jānāk, bet vai tam, caur ko tā nāk.

Dzīvība un nāve bībeliskā skatījumā. Pirms mēs pievēršamies tādiem jautājumiem kā aborti, pašnāvība un eitanāzija, mums kaut nedaudz ir jāpakavējas pie paša dzīvības un nāves jautājuma izpratnes. Tikai pareizi izprotot, kas ir dzīvība un nāve, mēs spēsim orientēties sarežģītajā mūsdienu dzīvē. Turklāt svarīgi ir apzināties, ka ārpus kristietības bībeliskās nostādnes šajos jautājumos valda liela neskaidrība, ka cilvēki ir apjukuši un bez noteiktas orientācijas, kā to norāda pazīstamais ASV starptautisko attiecību eksperts Zbigņevs Bžezinskis. Uzskaitīdams attīstītajās valstīs aktuālās politiskās debates, amerikāņu profesors min tādus jautājumus kā dzimstības kontrole, mirstības kontrole, mūža paildzināšana, veselības aprūpe, intelekta paaugstināšana, personības izmainīšana, cilvēku klonēšana, smadzeņu pārstādīšana, cilvēka un mākslīgā intelekta sintēze. Piebilzdams, ka šīs lietas jau atrodas mūsu iespēju robežās, Z. Bžezinskis atzīst, ka tomēr trūkst bāzes kritēriju, kas vadītu to piemērošanu. “Mēs esam filozofiskā ziņā apjukuši un reliģiskā ziņā šaubu pārņemti,” tā savu domu par grūti prognozējamām un vēl grūtāk kontrolējamām sekām, kas izriet no mūsdienu zinātniskajām iespējām, nobeidz Z. Bžezinskis. Lai izvairītos no šā apjukuma, svarīgi ir ne vien nepadoties kārdinājumam iesākt šo jautājumu risināšanu, balstoties tikai mainīgajā dzīves pieredzē, bet arī noskaidrot, ko par to māca Dieva vārds.

Bībele mums atklāj, ka pretēji rokām darinātajiem elkiem un nedzīvajām prāta konstrukcijām Dievs ir dzīvs. Tādējādi kristīgā ticība noraida visus priekšstatus par kādu neatkarīgu, abstraktu dzīvības spēku, uzsverot, ka dzīvības avots ir Dievs (1. Moz. 2:7). Turklāt izteikums “dzīvais Dievs” nav domāts tikai kā pretstats nedzīvajiem pagānu elkiem, bet vispirms kā pozitīvs Dieva klātienes un darbības apliecinājums pasaulē un kā apzīmējums Dievam, kā cilvēces radītājam, uzturētājam un dzīvības avotam. Jaunajā Derībā dzīvais Dievs atklājas Jēzus personā kā mūžīgās dzīvības avotā. Dzīvība tādējādi ir augstākā Dieva dāvana, bet dzīvības pretmets nāve – Dieva lāsta sekas.

Dievs radīja cilvēku, lai tas dzīvotu, nevis mirtu. Nāve nav kaut kas dabisks un pats par sevi saprotams, bet tā ir ļauna mistērija un lielākais cilvēka ienaidnieks, kas sev līdzi nes iznīcību, šķiršanos un zaudējumu. Tā ir pilnīgs pretstats tam, ko iesākumā radīja dzīvības valdnieks Dievs. Ja cilvēks pats labprātīgi nebūtu izvēlējies nāvi, mēs šodien par to neko pat nezinātu. Pretēji nāvei, kas saistās ar ļaunumu, dzīvībai ir raksturīga morāla un garīga vērtība. Dzīvot nozīmē – darīt labu patiesā dievbijībā un mīlestībā uz Dievu, bet dzīve bez Dieva ir – dvēseles ētisks sabrukums, nespēja realizēt savu dievbērnību. Šim sabrukumam pretēja ir sadraudzība ar Dievu Kristū, kas pārsniedz laika un telpas robežas. Šī ir tā saucamā mūžīgā dzīve, kas raksturo ticīgu cilvēku.

Atšķirībā no pārējās dabas cilvēka dzīvībai ir īpaša vērtība, jo Dievs, lai radītu cilvēku par dzīvu būtni, iedvesa viņā pats savu garu. Turpretī dzīvnieki nav garīgas būtnes, tādēļ kļūdaini būtu uzskatīt, ka starp cilvēka un dzīvnieka dzīvību nav nekādas atšķirības. Tieši gars ir tas, kas dara cilvēku dzīvu, un mirt nozīmē – atdot savu garu. Nāve pati par sevi nozīmē zaudējumu, un tā ir pilnīgi pretēja tam, pēc kā cilvēks tiecas un ko cer iegūt. Tādēļ no bībeliskā viedokļa pilnīgi nepieņemami ir runāt par “žēlsirdīgo nāvi” vai nāvi kā atbrīvotāju. Nāve arvien ir ļaunums – grēka un lāsta sekas.

Tā kā cilvēki ir radīti pēc dzīvā Dieva tēla, tad pat pēc grēkā krišanas tiem ir kaut niecīga atziņa, ka šajā pasaulē viņi atrodas ne tikai tādēļ, lai mirtu. Un jo ciešākas ir cilvēka saites ar Dievu, jo vairāk viņš mīl un augstāk vērtē gan savu, gan citu cilvēku dzīvību. Tādēļ, piemēram, cilvēka dzīvības vērtība, kas mūsdienās ir kļuvusi tik relatīva, pavisam citāda šķita jūdu ķēniņam Dāvidam: “Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.” (Ps. 8:5-7) Lai gan šie vārdi pilnā mērā ir attiecināmi uz cilvēku, kāds tas bija pirms grēkā krišanas, tomēr tie skaidri atklāj vērtību, kāda cilvēkam ir Dieva un Viņam ticīgo acīs. Grēks, protams, ir sagandējis cilvēku, tomēr Dievs ļoti augstu vērtē cilvēka dzīvību. Vienalga, vai cilvēks ir jauns vai vecs, invalīds vai atlēts, nabags vai bagāts, izglītots vai analfabēts, melns vai balts, dzeltens vai sarkans – ikviena cilvēka dzīvība Dievam ir vērtīga, un tai ir jābūt tādai arī mums.

Aborts, pašnāvība un eitanāzija. Mākslīgu abortu jeb varmācīgu vēl nedzimuša bērna nogalināšanu mūsdienās vairums cilvēku uzskata par brīvas izvēles un personiskas izšķiršanās jautājumu. Diezgan līdzīga attieksme pret abortiem bija arī antīkajā pasaulē, kur tos atbalstīja gan filozofi, gan ārsti. Abortu skaits stipri samazinājās kristīgās ticības ietekmē, jo agrīnās baznīcas tēvi vienprātīgi vērsās pret abortiem. Un kā gan tie varētu attaisnot vai aizstāvēt aborta izdarīšanu, ja piektais bauslis pavēl: “Tev nebūs slepkavot.” Un pats Jēzus bija teicis: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem.” (Mt. 19:14) Kad kristīgā ticība kļuva par valdošo Romas impērijas reliģiju, kristiešu attieksme pret vēl nedzimušo bērnu dzīvībām ieguva juridisku formu, un 6. gadsimtā imperators Justiniāns ar likumu aizliedza abortus.

Tomēr nevajadzētu domāt, ka kristieši vēršas pret abortiem vienīgi savas reliģiskās pārliecības dēļ. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas ir pārliecināti, ka aborts ir pretējs cilvēka veselajam saprātam un dabiskajam likumam. Labs piemērs ir grieķu ārsta Hipokrāta skolnieki, kas, noraidot filozofa Platona uzskatus, uzrakstīja zvērestu, apņemdamies nevienam nedot nāvējošas zāles, kaut arī tās tiktu prasītas, nedz arī sniegt palīdzību sievietei panākt abortu. Tas, ka arī nekristieši nonāca pie atziņas, ka nedzimuša bērna dzīvība ir neaizskarama, liecina par to, ka pietāte pret bērna dzīvību nav specifiski kristīga, bet tas neatkarīgi no reliģiskajiem uzskatiem pirmām kārtām ir sirdsapziņas jautājums. To labi ilustrē mātes Terēzas vārdi: “Aborts ir noziegums, kas nogalina ne tikai bērnu, bet arī ikviena tajā iesaistītā cilvēka sirdsapziņu.” Arī bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans, kā to norāda viņa raksts Abortion and the Conscience of the Nation, abortu saista ar visas tautas sirdsapziņu un apgalvo, ka “aborts attiecas ne tikai uz nedzimušo bērnu, bet uz ikvienu no mums”. Zīmīgi šajā sakarībā ir arī prezidenta Reigana vārdi, ar kuriem viņš beidz savu rakstu: “Abrahams Linkolns saprata, ka mēs nevarēsim pastāvēt kā brīva zeme, ja daži cilvēki nolems, ka visi nav piemēroti tam, lai būtu brīvi, un tādēļ tiem ir jābūt vergiem. Tāpat mēs nevarēsim pastāvēt kā brīva tauta, ja daži cilvēki nolems, ka visi nav piemēroti tam, lai dzīvotu, un tādēļ tiem ir jātiek pakļautiem abortam jeb bērna slepkavībai. Mana administrācija vēlas pasargāt Ameriku kā brīvu zemi, un šīs brīvības saglabāšanā pats svarīgākais ir apstiprināt visu cilvēku transcendentās tiesības dzīvot, jo bez šīm tiesībām pārējām tiesībām nav nekādas jēgas.” Tātad prezidents Reigans vērsās pret abortiem ne savas kristīgās pārliecības dēļ, bet vispirms tādēļ, ka nevēlējās dzīvot valstī, kur daļa iedzīvotāju nolemj, ka visi nav piemēroti dzīvošanai. Šāda attieksme ir saprātīga, jo – ja pati nogalināšana kā tāda tiek legalizēta, tad beigu beigās var pienākt diena, kad iespējamo upuru sarakstā nokļūstam arī mēs.

Būtisks ir arī fakts, ka līdz ar abortu legalizēšanu zūd uzticība ārstiem un to profesijai. Diez vai ir kāds cilvēks, kas vēlētos uzticēt savu dzīvību ārstam, kas uzskata, ka ne visi cilvēki ir tā vērti, lai dzīvotu. Šajā sakarā es vēlos pievērst uzmanību Ženēvas deklarācijas daļai, ko pieņēmusi Pasaules medicīnas asociācija 1948. gadā un kas skan šādi: “Jau no ieņemšanas brīža es visaugstākajā mērā respektēšu cilvēka dzīvību; pat draudu priekšā es nelietošu nekādas medicīniskās zināšanas pretēji cilvēcības likumiem.” Šo solījumu, ko vēl nesen parakstīja ārsti, daudzās pasaules zemēs, mūsdienu mediķi atmet tāpat kā Hipokrāta zvērestu. Arī lielākajai mūsdienu sabiedrības daļai tādi vārdi kā sirdsapziņa, veselais saprāts un ar tiem saistītais dabiskais likums ir kļuvuši tukša skaņa. Līdz ar to cilvēka dzīvība mūsdienu sabiedrībā kļūst arvien vairāk un vairāk apdraudēta, sākot jau ar ieņemšanas brīdi.

Aborts neapšaubāmi ir jāuzskata par slepkavību. To Dievs apliecina arī caur cilvēka sirdsapziņu un saprātu. Turklāt mākslīgā aborta gadījumā vainīga ir ne tikai māte, bet arī visi pārējie, kas veicina vai pieļauj abortu. Tā, piemēram, par izdarītu abortu atbildīgs ir arī ārsts, slimnīcas vadība un veselības aizsardzības ministrs, proti, visi tie, kuru kompetencē ietilpst sargāt dzīvību, bet kuri to nedara. Rietumu medicīna ir veidojusies un attīstījusies kā mēģinājums piepildīt piekto bausli – sargāt dzīvību, rūpēties par to un mazināt cilvēku ciešanas. Tādēļ tad, kad tā savus sasniegumus izmanto, lai dzīvību iznīcinātu, tā kļūst atklāti velnišķīga, vērsta pret Dievu, cilvēku un viņa saprātu. Arī valsts varas galvenais uzdevums ir sargāt cilvēka dzīvību. Ar valsts varas starpniecību Dievs sargā cilvēka, arī vēl nedzimuša bērna dzīvību ar laicīgiem likumiem, kas balstīti dabiskajā likumā un veselajā saprātā. Loģiska atziņa, kas izriet no iepriekš sacītā, ir tā, ka tādas valsts pastāvēšana, kuras likumi ir vērsti pret sirdsapziņas brīdinošo balsi un saprātu, ir apdraudēta.

Protams, kristieši savā izpratnē par dzīvību un attieksmē pret vēl nedzimušajiem bērniem neaprobežojas tikai ar dabiskā likuma diktātu un pievēršas dievišķajai Svēto Rakstu atklāsmei. Vairākus gadu tūkstošus pirms prezidenta Reigana dzīvojošais jūdu ķēniņš Dāvids raksta: “Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” (Ps. 139:13-16) Šie ķēniņa Dāvida vārdi liecina, ka Dievam ikviens ieņemts bērns ir plānots un Viņš vēlas, lai tas piedzimtu, un apsola par to gādāt. Tādējādi vienīgais gadījums, kad mākslīga aborta izraisīšana ir attaisnojama, ir tad, ja ārsti ir pilnīgi pārliecināti, ka auglis apdraud mātes dzīvību. Tad viņa pati ir tiesīga izlemt izdarīt vai neizdarīt abortu.

Pašnāvība. Piektais bauslis mūs sargā ne tikai no citiem cilvēkiem, bet arī pašus no sevis. Citiem vārdiem sakot, tas aizliedz pašnāvību. Vairākus tūkstošus gadu garā Bībeles vēsture min tikai piecus cilvēkus, kas izdarījuši pašnāvību. Un visi viņi bija ļauni cilvēki. Pretstatā jūdiem daudzas vadošas Romas valsts personas savu dzīvi beidza ar pašnāvību. Viņu vidū bija tādi vīri kā Poncijs Pilāts, senators Bruts un Kasijs, Antonijs un Kleopatra, imperators Nero, filozofs Seneka, imperators Adrians. Lai gan ne visi antīkās pasaules filozofi aizstāvēja pašnāvību, tomēr īpaši no stoiķu filozofiem ikviens Romas iedzīvotājs varēja mācīties, ka izvēlei – dzīvot vai mirt – arvien ir jāpaliek paša cilvēka rokās. Līdzīgas domas atkal no jauna izskan arī šodien. Tādēļ kristietības uzdevums, tāpat kā agrīnās baznīcas laikos, ir uzsvērt ciešanu dziļo jēgu (pats Dieva Dēls cieta vairāk par visiem) un dzīvības kā Dieva dāvanas vērtību. Tur, kur šīs kristīgās izpratnes trūkst un paši cilvēki uzdrīkstas noteikt dzīvības, vienalga, savas vai citu vērtību, cilvēka dzīvība drīz vien līdzinās nullei. Kristiešiem ir jāzina, ka patiesībā pašnāvība līdzinās slepkavībai.

Tiesa, katrs pašnāvības gadījums ir ļoti sarežģīts un ar vispārīgiem secinājumiem šeit nevajadzētu steigties. Pašnāvības cēloņi ir ļoti dažādi, un lielākajā daļā gadījumu sevis nonāvēšana ir saistīta ar psihisku slimību. Tomēr tas, kas pie šāda soļa noved, arvien ir izmisums, kas ir radniecisks neticībai. Kristiešu rokās ir vienīgās iedarbīgās zāles pret pašnāvību, proti, mācība, ka Dievs mīl ikvienu cilvēku un rūpējas par ikvienu no mums. Cilvēka dzīvība nepieder viņam pašam, bet Dievam, kas ir visas dzīvības avots. Ja Viņš kādam ir dāvājis dzīvību, tad Viņš arī gādās par tās uzturēšanu. Arī pārdzīvojot nelaimes un citas dzīves grūtības, vajadzētu atcerēties, ka Dievs nevienam neuzliek smagāku nastu, kā cilvēks spēj panest. Mēs pat varam teikt, ka tad, kad cilvēks cieš, Dievs cieš līdz ar viņu un slims cilvēks Dievam ir vismaz tikpat mīļš kā vesels.

Eitanāzija. Savā pārdomu krājumā “Elkdievu mijkrēslis vai filozofēšana ar āmuru” vācu filozofs F. Nīče pauž domas, ka slims cilvēks esot sabiedrības parazīts, kam zināmos apstākļos neesot vairs pieklājīgi dzīvot. Viņš iesaka “radīt ārstam jaunu atbildību, tajos gadījumos, kad dzīvības augstākās intereses, attīstošās dzīvības intereses prasa bez kompromisiem iznīcināt deģenerējušos dzīvību”. Vācu nacisti bieži izmantoja šīs un citas Nīčes atziņas, lai ar tām pamatotu masveida iznīcināšanas metodi, ar kuru tie cerēja atbrīvoties no slimībām un radīt jaunu, veselu cilvēci. Neņemot vērā baismīgo pagātnes mācību, eitanāzijas ideja tomēr atkal ir kļuvusi populāra. Mūsdienu cilvēks, kas galveno dzīves jēgu redz baudā, vairs nespēj aptvert ciešanu nozīmi. Tādēļ arvien biežāk ir dzirdamas izteikti nīčiāniskas domas, ka noteiktos gadījumos cilvēka dzīvība ir ne tikai nevērtīga, bet pat kaitīga. Protams, no šādām domām līdz nacistu gāzes kamerai ir tikai viens solis. Tādēļ apskatīsim eitanāzijas jautājumu nedaudz vairāk.

Vārds “eitanāzija” burtiski nozīmē – skaista nāve. Šis jēdziens ir radies grieķu kultūrā, kur nāve tika uzlūkota par draugu un pašnāvība par brīvas izvēles lietu. Pilnīgi pretēja attieksme pret nāvi valdīja jūdu tautā un vēlāk kristietībā, kur, gan atzīstot nāves neizbēgamību, tika uzsvērts fakts, ka cilvēks ir radīts dzīvei, bet nāve ir sods un cilvēces ienaidniece. Tā tika uzvarēta ar Kristus augšāmcelšanās spēku. Tādēļ rietumu valstīs, kas veidojušās kristīgā kultūrvidē, attieksme pret eitanāziju ir noraidoša un tā tiek atzīta par slepkavību un attiecīgi sodīta. Protams, šāda attieksme mūs priecē, jo tā ir balstīta dabiskajā likumā, kas pauž Dieva gribu un vēsta, ka cilvēka dzīvība ir Dieva dāvana un tā ir jāsargā ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Kristieša galvenajiem principiem attieksmē pret eitanāziju vajadzētu būt šādiem: eitanāzija ir vai nu slepkavība, vai pašnāvība, un tā ir nosodīta piektajā bauslī. Vienīgi Dievs, būdams radītājs, zina, kāda slimība vai kāds ievainojums ir dziedināms un kāds ne. Tādos gadījumos, kad slimības vai ievainojuma dēļ Dieva dotie dzīvības spēki cilvēkā vairs nespēj uzturēt dzīvību un ārsti atzīst, ka mākslīga dzīvības uzturēšana nedos uzlabojumu, kristieši ar mierīgu sirdsapziņu var ļaut lietām iet savu ceļu. Panesot fiziskas ciešanas, kristieši drīkst lietot sāpes remdējošus līdzekļus pat tad, ja pastāv risks, ka tie var samazināt dzīves ilgumu. Ikviena persona, lai cik sociāli nenozīmīga tā būtu, ir jāuzskata par radītu pēc Dieva tēla, un tātad tā ir ne tikai jāsargā un jākopj, bet arī jāciena un jāmīl. Dievs piektajā bauslī nepārprotami noraida gan cilvēka pretenzijas uz tiesībām atņemt sev pašam dzīvību, gan ārsta pretenzijas žēlastības vārdā palīdzēt slimajam nomirt.

Šeit īsumā jāpiebilst, ka piektais bauslis aizliedz arī dažādus tā saucamos netradicionālos dziedniecības veidus (piemēram, akupunktūru, ekstrasensu dziedināšanu u.c.), šo dziedniecības veidu praktizētāji, nespējot paredzēt savas rīcības sekas uz cilvēka dvēseli un miesu, apdraud cilvēku garīgo un fizisko labklājību. Piektais bauslis brīdina cilvēkus arī rūpīgi izsvērt visas tās iespējas, ko tiem piedāvā modernās bioloģijas sasniegumi, gēnu inženierija u.c. Visos šajos sarežģītajos jautājumos mums vajadzētu jau būt skaidrībai, iekams mums nākas risināt šādu konkrētu problēmu. Rodoties šādiem jautājumiem, kristiešiem vajadzētu meklēt uzticamu ārstu un mācītāju padomu. Godīga un pareiza padoma došana ir saistīta ar ārstu un mācītāju profesionālo pienākumu. Viņi ir atbildīgi gan cilvēku, gan Dieva priekšā.

Nobeidzot pārdomas par piektā baušļa aizliegumiem, jāpiebilst, ka šis bauslis nesargā dzīvību vispār. Šajā bauslī ir aizliegts atņemt dzīvību tikai cilvēkiem, bet ne dzīvniekiem. Protams, arī pret dzīvniekiem un dabu mēs nedrīkstam būt nežēlīgi. Salamans saka: “Taisnais žēlo pat savus lopus, bet bezdievīgā sirds ir nežēlīga.” (Sal. pam. 12:10) Turklāt Dievs ir arī pavēlējis cilvēkiem kopt un sargāt zemi (2. Moz. 2:15). Taču tas, kas nokauj dzīvnieku pārtikai, negrēko. Tāpat arī piektais bauslis neattiecas uz karavīriem, kas piedalās taisnīgā karā, un uz tiem, kam, aizstāvot savu dzīvību, nākas nogalināt citu cilvēku. To Dievs neuzskata par slepkavību.

Savam tuvākajam “palīdzam un kalpojam visās dzīves vajadzībās”.

Šajos vārdos Luters ir ietvēris visas piektā baušļa pozitīvās prasības. Būtībā tās ir tieši pretējas tai rīcībai, kas piektajā bauslī ir aizliegta, un tajās ir pavēlēts darīt labus darbus jeb mīlēt savu tuvāko. Apustulis Jānis to pasaka šādi: “Nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību.” (1. Jņ 3:18) Tātad Jānis pirmām kārtām mudina palīdzēt citiem praktiski, proti, slimībās, trūkumā, nelaimē vai briesmās. Vislabākā šā jautājuma ilustrācija ir atrodama Kristus līdzībā par žēlsirdīgo samarieti, kur priesteris un levīts paiet garām nelaimē nokļuvušajam, bet samarietis cietušo aprūpē un pat dod naudu tālākai ārstēšanai (Lk. 10). Priesterim un levītam savā sirdī varbūt bija cietušā žēl, bet reālu palīdzību viņi nesniedza. Tātad piektā baušļa pozitīvā daļa vispirms māca praktiskus žēlsirdības darbus. To tālāk paskaidro Vecās Derības pravietis Jesaja, kas par Dievam patīkamu sauc tādu rīcību: “Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka.” (Jes. 58:7) Savukārt Pāvils Vēstulē romiešiem māca darīt labu pat saviem ienaidniekiem: “Ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert.. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:20-21) Apustulis Jānis arī māca mīlēt ar “patiesību”, un patiesības jēdziens ietver arī iekšēju sirds stāvokli un attieksmi. Proti, žēlsirdību, līdzcietību, maigumu, labus nodomus un Dievam un cilvēkiem patīkamu labvēlīgu attieksmi.

Tikumus, kas pieder pie piektā baušļa, bez Jāņa apraksta arī Pāvils Vēstulē romiešiem 12. nodaļā. Pāvils māca pret citiem izturēties ar mīlestību, labsirdību un sirsnību: “Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.” (Rom. 12:13-19)

Savā “Sprediķī par labajiem darbiem” Luters piektā baušļa pozitīvās prasības izsaka pavisam īsi, ietverot tās vienā vārdā – “lēnprātība”. Pretstatā tādai lēnprātībai, kas iespējama arī ļaunajam garam, kamēr viss notiek pēc viņa prāta, Luters liek patiesu lēnprātību: “Tā parādās pret ienaidniekiem un pretiniekiem, – ka tiem nekaitējam, neatriebjamies, tos nelādam, nezaimojam nerunājam un nedomājam par tiem nekā ļauna arī tad, ja tiktu atņemta mūsu manta, gods, draugi, dzīvība un viss pārējais. Jā, šī lēnprātība tiem atbild uz ļauno ar labu, runā par viņiem to labāko, piemin viņus ar labu, aizlūdz par viņiem.” Luters arī norāda, ka tādējādi mēs redzam, cik grēcīgi esam un kā mums vēl trūkst, jo “nemiers un aizvainojums tev uzbrūk tādēļ, lai tu pats redzētu, cik dusmu un ļaunuma pārpilns tu esi, lai tu tiktu pamudināts strādāt pie lēnprātības un izskaust dusmas”. Tādējādi piektā baušļa pozitīvās prasības mums atklāj, ka arī kristieši ir tikai necienīgi kalpi (Lk. 17:10). Mūsu labo darbu ir daudzreiz mazāk par tiem daudzajiem grēkiem, kas vēl joprojām ap mums tinas. To mēs ievērojam tādēļ, ka piektā baušļa pozitīvās jeb garīgās prasības māca mums pievērsties savam iekšējam cilvēkam, nevis ārēji mānīgajiem darbiem, un raudzīties, kāda ir mūsu sirds attieksme pret Dievu un savu tuvāko. Tā mēs tiekam mācīti sargāties no farizejiskas liekulības un ik dienas savu miesas cilvēku un viņa iegribas nonāvēt, un ar Dieva svētību celt savu jauno, iekšējo cilvēku. Ar nopūtām vēršoties pie Dieva, lai Viņš darītu mūsu sirdis arvien šķīstākas, Gara augļus arvien pilnīgākus un iekšējo cilvēku arvien stiprāku. Ar šādu sirdi un iekšējo attieksmi mēs nekad nekļūsim liekulīgi egoisti, kas pūlas darīt labu tikai savas lepnības un goda dēļ. Ar šādu sirdi kristieši ir aicināti piedalīties arī sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, rūpējoties par to, lai tiktu veicināta tāda likumdošana, izglītība un tradīcijas, kas aizstāvētu un cildinātu dzīvību un tās vērtību. Savukārt – likuma ietvaros kristiešiem ir jāvēršas pret tām sabiedriskajām organizācijām un parādībām, kas noliedz vienlīdzīgu visu cilvēku dzīvības vērtību un veicina naidu, nesaskaņas un apdraud cilvēku veselību un dzīvību.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.