296. Kas ir iestādījis Svēto kristību?


Laulība: Pasaulīga lieta – pēc Dieva kārtības

Ka laulība ir “ārēji pasaulīga lieta”, “pasaulīgs darījums”, to Luters mums uzsvērti atgādina sacerējumā “Laulību grāmatiņa vienkāršiem mācītājiem”. Un viņš turpina: tādēļ “mums, garīdzniekiem un baznīcu kalpotājiem, neklājas kaut ko kārtot vai regulēt, bet gan jebkurā pilsētā vai lauku apvidū jāpatur paražas un ieradumi, kādi tie tur norisinās.”

Laulība: Pasaulīga lieta - pēc Dieva kārtības

Kāzas un laulība attiecas uz laulības slēgšanas un laulības dzīves formu, un tās ir lietas, kas attiecas uz civillikumu un ir spēkā attiecībā uz visiem cilvēkiem, gan uz kristiešiem, gan nekristiešiem. Valstij tātad kā Dieva kalpotājai (Rom.13:1-7) jārūpējas, lai Dieva kārtība tiktu īstenota un aizsargāta.

Tādēļ viegli tiek atstāts novārtā tas, ko nedaudz tālāk Luters uzsvērti piekodina:

“..jo, lai gan tas ir pasaulīgs statuss, to tomēr balsta Dieva vārds un to nav sagudrojuši un dibinājuši cilvēki, kā tas ir ar mūku un mūķeņu statusu [kārtu], tālab arī to garīgi turēt godā būtu simtreiz svarīgāk nekā klosteru statusu..”

Šeit parādās, kā cilvēku nolikumi devalvē, noniecina laulības kārtu.

Rakstā “Par laulības lietām” (1530) rodama vēl kāda svarīga Lutera norāde uz pasaulīgās varas atbildību, kam ar likumiem jāatvaira daudzveidīgie kaitējumi un nekārtības laulības un ģimenes jomā:

“..ar kristiešiem jeb ticīgajiem šajās un visās lietās viegli darboties.”

Tiek pieņemts, ka kristieši ticības paklausībā seko Svēto Rakstu Dieva vārdam.

Ne tikai jaunajos laikos ir problēmas laulības un ģimenes jomā. Likumu nosacījumiem visos laikos jāiejaucas tur, kur sestā baušļa pārkāpuma dēļ rodas lieli kaitējumi gan atsevišķiem cilvēkiem, gan sabiedrībai kopumā. Tas Dieva tautas vēsturē nav bijis citādi ne Vecās Derības, ne Jaunās Derības laikos, tāpat tas ir Lutera laikā un šodien. Pietiek vienkārši ielūkoties, kā likumdošanai atkal un atkal jāveido likumi, kuriem laulības un ģimenes jomā jānovērš sociālas un tiesiskas nebūšanas un kaitējumi. Tas, kam daudzkārt aplaudē kā progresam sabiedriski politiskajā attīstībā, apslēpj un nomaskē psihisku, materiālu un morālisku postu, kas jāpieredz gan vīriešiem, gan sievietēm, gan – ne mazāk svarīgi – arī bērniem. Jābūt gan aklam, lai to neieraudzītu, par spīti visai īstenības izskaistināšanai.

Baznīcās un to teoloģijā mēs šodien – konstatējam faktu, ka ar oficiāliem paziņojumiem un viedokļu formulējumiem atkal un atkal tiek atcelta Dieva noteiktā Laulības kārtība, pamatojoties uz to, ka ir izmainījusies cilvēku izturēšanās un ka baznīcas mācībai tam attiecīgi jāpiemērojas. Atbilstoši tam dzimumdziņu var apmierināt jebkurā veidā, tāpēc ka tā pēc izplatīta uzskata ir cilvēka dzīves piepildījuma izšķirošs elements. Tas, kas šeit notiek, ir visdziļākajā nozīmē bez-dievība, kad dzimumdziņa savā dominējošā spēkā faktiski nostājas Dieva vietā. Šo norisi apraksta apustulis Pāvils Rom.1:18-32 kā Radītāja un radījuma samainīšanu: Dieva radītais tiek pielūgts un godāts, kur patiesais Dievs netiek slavēts un viņam nepateicas. Tad radībai piemītošais izvērš savu varu, tas sasaista cilvēkus. Tajā trejādā veidā īstenojas Dieva tiesa (Rom.1:24, 26, 28; “..tādēļ Dievs tos nodevis..”). Luters to lekcijā par Vēstuli romiešiem skaidro šādi:

“No šī teksta var secināt: ja kāds nododas šādām kaislībām, tad tā ir zīme, ka viņš pametis Dievu, pielūdz elku dievu un tādā veidā Dieva patiesību ir pārvērtis melos. Bet tie, kas nav godājuši un atzinuši Dievu, tiek iezīmēti ar šo zīmi, ka tie ar Dieva ziņu krīt dažādos netikumos. Un, ja tādas ne-jēdzības tagad ņem virsroku, tad tā ir zīme, ka virsroku ņem arī elkkalpība, tieši garīgā nozīmē.”

Seksualitāte nav biblisks vārds. Bet ar to saistītais vārds iekāre attiecas uz visu, ko cilvēki dara pret Dieva gribu. Laulība ir radīšanas kārtība. Tā kalpo pirms grēkā krišanas! – 3r Dieva pavēli un svētību pēc Dieva tēla un līdzības radītajiem cilvēkiem, vīrišķajiem un sievišķajiem (kā tas ir, precīzi tulkojot, sacīts 1.Moz.1:26-27 [2012.g. latv. Bībelē: "vīrieti un sievieti]), vairošanās uzdevumam, cilvēku dzinuma uzturēšanas uzdevumam.

Ka dažādā veidā ielaužas pretdabiskums (Rom.1:26), ka bieži tiek lauztas uz kaunīgumu un uzticēšanos dibinātās attiecības starp vīrieti un sievieti, tas tad piederas pie grēkā krišanas sekām, kas sākas ar čūskas jautājumu: “Vai tiešām Dievs sacīja?” (1.Moz.3:1)

Mēs šodien pieredzam satriecošo faktu, ka Dieva labā radīšanas kārtība kristīgajā draudzē tiek ne vien pārkāpta, bet arī atklāti noliegta un atcelta. Tas ir pret Rakstiem un Apliecību. Dieva radītā vairošanās dziņa atraisījusies no Dieva uzdevuma un reizē personīgās piesaistes cilvēkam, vīrišķajam un sievišķajam. Tā ir kļuvusi par pašmērķi, un no tā secināms, ka to drīkst apmierināt jebkurā veidā. Tas, kas notiek jau bērnu audzināšanā, bieži ir bērnu ļaunprātīga izmantošana; bērniem nodarītais kaitējums saglabājas visu atlikušo mūžu. Dabiskajai un uzticības pilnajai saistībai starp vīrieti un sievieti tiek grauti pamati. Sargājošas kautrīguma jūtas tiek pilnībā iznīdētas. Par neizmērojamajām fiziskajām un psihiskajām sekām paredzēts Dieva sods par Viņa noteikto attiecību pārkāpšanu – kā toreiz, tā šodien: “Un viņi, lai gan skaidri zina Dieva taisno likumu – ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi -, tomēr ne vien paši tā dara, bet atbalsta arī citus, kas tā rīkojas.” (Rom.1:32)

Augsburgas ticības apliecības apoloģijas XXIII artikulā uzsvērti norādīts uz Dieva kārtību, kas saistoša visiem cilvēkiem:

“Ka vīrietis un sieviete ir kopā, tās ir dabiskas tiesības. Ja nu tās ir dabiskas tiesības, tad tā ir Dieva kārtība, tātad dibinātas dabā un ir tātad arī dievišķās tiesības. Bet, tā kā dievišķās un dabiskās tiesības neviens nevar mainīt kā vienīgi Dievs, tad katram jābūt brīvi pieejamai laulības kārtai. Jo dabīgā iedzimtā sievietes tiekšanās pēc vīrieša un vīrieša tiekšanās pēc sievietes ir Dieva radīta un Viņa kārtība. Tātad tā ir pareiza, un to nevar mainīt nedz kāds eņģelis, nedz cilvēks.”

Tā kristīgajā draudzē ir jāzina un jāatzīst, ka aplūkojot šo tematu, runa pirmām kartām nav par sociāliem, tiesiskiem un morāliem jautājumiem, bet gan par Dieva noteiktu labas radības kārtību visu cilvēku labā. Kristīgā draudze ar šo uzskatu allaž ir bijusi mazākumā. Taču tā zaudē savu dievišķo uzdevumu būt atbildīgiem par pasauli, ja tā pielāgojas tam, kā izturas (šķietamais) vairākums un ko tas – ar mūžīgiem spaidiem un draudiem pieprasa.

Sprediķī par kāda ķēniņa rīkotajām kāzām (Mt.22:1-14) Luters savai draudzei rāda, kas laulība ir pēc Dieva vārda un gribas:

“Jo laulības kārtai, kur tā ir šī vārda vērta un kur to var saukt par laulības dzīvi, piederas tas, ka vīrs un sieva attiecībās ar otru jūtas labi, ka pirmām kārtām abas puses saista īsta, sirsnīga uzticēšanās, kā tas teikts Sakāmvārdos (31:11): “Viņas vīra sirds drīkst tai uzticēties”, tas ir, viņš uztic tai savu sirdi un dzīvi, zeltu, mantu un godu. Un tātad arī otrādi: sievas sirds uzticas viņas vīram, tas ir viņas lielākais dārgums pasaulē: jo viņa zina, ka viņš ir gods, sargs un balsts visos viņas grūtajos brīžos.

Šāda īpaša, vienlīdzīga, mūžīga uzticēšanās nepastāv citu personu un kārtu starpā kā, piemēram, starp kungu un viņa kalpu vai kalponi un viņas kundzi, pat ne starp bērniem un vecākiem. Jo tur mīlestība nav tikpat vienāda, stipra un pilnīgi savstarpēja, un šāda mūžīga savienība neturpinās, kā tas ir laulības kārtā, ko iedibinājis Dievs – kā tas lasāms tekstā: “Virs pametīs savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai.”

Uz šādas mīlestības un sirsnīgas uzticēšanās pamata tad arī dibināta kopība visā, kas abiem pieder un kas ar viņiem notiek, gan labais, gan sliktais, tā kā katrs no viņiem pieņem kā savējo to, kas ir otram, palīdz viņam ar savu labumu, papildina, dalās ar otru gan ciešanās, gan baudās, gan priekos, gan skumjās – abiem iet tā, kā iet vienam no viņiem, labi vai slikti.”

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.