130. Kāds nav un nevar būt bauslības mērķis?


Laicīgā nāve

Kas ir laicīgā nāve? Laicīgā jeb miesas nāve nav cilvēka pilnīga bojā eja (Jehovas liecinieki; ateisti), bet gan dabiskās dzīves zaudējums, kurš notiek, nošķirot dvēseli no miesas (Baiers). Tas, ka laicīgā nāve nav dvēseles bojā eja, ir skaidrs no Mt.10:28; tas, ka tā nav miesas bojā eja, ir skaidrs no Jņ.5:28-29, kur Kristus mums saka, ka mirušās miesas, lai arī pārvēršas pīšļos, savos kapos gaida augšāmcelšanās dienu (skat. arī Dan.12:2). To, ka nāve ir dvēseles nošķiršana no miesas, skaidri māca Lk.12:20: “Šai naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli;” un Mt.27:50 (Jņ.19:30), kur mūsu Kunga krusta nāve ir aprakstīta kā “gara izlaišana” vai “gara atdošana.”

Kvenštets pamatoti vērš uzmanību uz to apstākli, ka kristiešu nāve Rakstos tiek aprakstīta “maigiem vārdiem,” tādiem kā “piepulcināšana saviem tēviem” (1.Moz.25:8, 17); “aiziešana mierā” (Lk.2:29); “gulēšana jeb aizmigšana” (Mt.9:24; 1.Tes.4:13) utt.. “Nāve ir kļuvusi par mūžīgās dzīvības vārtiem.”

No otras puses, ļaundaru nāve Rakstos parasti tiek aprakstīta ar vārdiem, kuri paši par sevi izsaka rūgtumu un šausmas, tādiem kā “noiešana savā vietā” (Ap.d.1:25), “Tas Kungs tam lika mirt” (1.Moz.38:7) utt..

Laicīgās nāves cēlonis. Laicīgās nāves cēlonis nav tas, ka cilvēks sākotnēji būtu radīts mirstīgs vai vismaz ar tieksmi uz miršanu (1.Moz.2:17), vai ka matērija, no kuras sastāv miesa, pēc savas dabas būtu iznīcīga (Seneka: mirstīga ir šī cilvēka miesa, tas nav sods; skat. arī līdzīgos pelagiāņu un unitāriešu uzskatus), bet gan tas, ka cilvēks ir kritis grēkā (1.Moz.2:17; 3:18 un turpm.; Rom.5:12; 6:23). Luters: “Nāve nevar atņemt grēku, jo tā pati ir nolādēta un ir tieši Dieva dusmu mūžīgais sods.”

Dažu mūsdienu teologu (Kirns) uzskats, ka nāve pastāvēja jau pirms grēka, bet pēc grēkā krišanas kļuva par soda mēru, nav biblisks. Saskaņā ar Rakstiem, nāve nepastāvēja līdz laikam, kad pasaulē ienāca grēks (Ps.90:7-8). Tādēļ nāve ir tiešs soda mērs , kuru vainīgajam cilvēkam uzliek Dieva atriebjošā taisnība.

Citus Rakstos minētos nāves cēloņus ir allaž jāapskata saistībā ar cilvēka grēkā krišanu un turpmākajiem pārkāpumiem. Tā sātans ir nāves cēlonis, jo “viņš no paša sākuma ir bijis slepkava” (Jņ.8:44), savukārt Ādams ir visu savu pēcnācēju nāves cēlonis (Rom.5:12), jo viņa vaina tiek pieskaitīta visiem viņa pēcnācējiem (mantotā vaina).

Visas nelaimes, tādas kā slimības, vētras, bads, plūdi, kari utt. (Rom.8:35-36), tiek pamatoti dēvētas par nāves “instrumentālajiem cēloņiem”, jo tie ir tiešie dzīves pārtraukšanas cēloņi; taču tie ir nāves instrumentālie cēloņi vienīgi tādēļ, ka “pasaulē ienācis grēks, tās galvenais un primārais cēlonis (Rom.5:12 un turpm.). Tādēļ nāvi mēs nedrīkstam uzskatīt par veidu, kādā daba atbrīvojas no tiem, kas tai nav vajadzīgi (modernisti), bet gan vienīgi un tikai par “grēka algu” (Rom.6:23). Kristietim šī patiesība ir allaž jāpatur prātā, jo, ja viņš noliedz, ka nāve ir sods par grēkiem, tad viņš nav nedz spējīgs izprast, nedz pareizi novērtēt Kristus upura nāvi pie krusta. Jāatzīmē, ka tie, kuri ir nolieguši, ka vienīgais nāves cēlonis ir grēka vaina (racionālisti), ir konsekventi nolieguši arī Kristus vietniecisko izpirkšanu.

Nāvei padotie. Raksti skaidri māca, ka nāvei ir padoti visi Ādama pēcteči (Rom.5:12: “Visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši”), un šo apstākli apstiprina arī mūsu pašu pieredze. Tādēļ jebkuri mēģinājumi atrast zāles pret nāvi ir a priori nolemti neveiksmei. Vienīgais veids, kādā grēcinieks var tikt atbrīvots no nāves, ir ticība Kristum, “kas ir iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību” (2.Tim.1:10), jo, lai gan arī kristietis ir pakļauts laicīgai nāvei, viņš “nebauda nāvi” (Jņ.8:52; 11:25-26).

Ja tiek vaicāts, kādēļ ir jāmirst arī tiem, kuri tic Kristum, tad Raksti atbild: a) ka arī viņi pēc savas miesas ir grēcinieki, tādēļ arī viņiem nāve ir grēka alga (Rom.6:23; 7:24); taču b) viņu gadījumā nāve nav dievišķo dusmu izpausme jeb “nāves dzelonis” (1.Kor.15:55-57), tādēļ nāve viņiem vairs nav nāve tās parastajā nozīmē, bet gan svētīgs miegs Kristū (1.Tes.4:13-14; Lk.23:43; Fil.1:23).

Apoloģija rasta (VI, 56):

“Pati nāve kalpo šim mērķim, proti, šīs grēcīgās miesas aizliegšanai, lai mēs varētu piedzimt pilnīgi no jauna. Kristieša nāvē nav nedz nāves baiļu, nedz šī dzeloņa vai dusmu, par kurām runā Pāvils (1.Kor.15:56), jo viņš to visu ir pārvarējis ticībā. Šis grēka spēks, šīs dusmas patiešām ir sods; bez šīm dusmām nāve nav uzskatāma par sodu.”

Dieva dusmības vietā kristietis ticībā piedzīvo dievišķu žēlastību, tādēļ, kad viņam tuvojas nāve, viņš ar prieku nodod savu garu Pestītāja rokās un aiziet mierā (Lk.2:29-30; Ap.d.7:59).

Vēl vairāk, kristietis ticībā zina, ka viņam nedraud “otra nāve” (Atkl.20:14) jeb mūžīgā pazudināšana (Jņ.3:16-18; 5:24; 1.Jņ.3:14), tādēļ laicīgā nāve viņā nevieš šausmas (Atkl. 14:13).

Visbeidzot, kristietim sniedz mierinājumu arī “maigie vārdi” (greznie epiteti), ar kādiem Svētie Raksti apraksta Dieva svēto nāvi. Šie maigie vārdi nav tikai tukši apzīmējumi, bet gan patiesi un svētīgi Dieva mīlestības un žēlastības Evaņģēlija apliecinājumi, kuri mirstošam ticīgajam sniedz neizsakāmu mierinājumu.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.