33. Kad nedrīkstam zvērēt?


Labuma guvēji no Jēzus uzvaras pār velnu

Tāpat kā stāsts par Jēzus kārdināšanu tuksnesī arī Mateja stāstījums (Mt. 15:21–28) par kādas pagānu meitenes dziedināšanu ir jāsaprot kā konkrēts vēsturisks notikums. Tas vēsta, ka Jēzus uzvarai pār sātanu tuksnesī bija noteiktas sekas, proti, velna vara bija salauzta.

Labuma guvēji no Jēzus uzvaras pār velnu


Pirmo reizi visas cilvēces vēsturē tumsas kungam nācās ar kaunu atkāpties. Jaunais Ādams – Jēzus – tagad bija sācis savu uzvaras gājienu, saminot zem savām kājām Dieva pretinieka varu pār cilvēkiem. Šo uzvaru Viņš izcīnīja nevis sev, bet gan savas radības – cilvēka labā. Dieva Dēls šajā pasaulē bija ieradies „mūsu un mūsu pestīšanas labad”, kā baznīca to apliecina Nīkajas ticības apliecībā. Cilvēces pestīšana bija sasniedzama, iznīcinot „velna darbus” (1. Jņ. 3:8), tas ir, atņemot velnam varu pār cilvēkiem. Mateja stāstā par pagānu meitenes dziedināšanu ir lasāms, kā Jēzus īsteno savu uzvaru pār velnu, proti, Viņš atbrīvo meiteni no ļauno garu apsēstības. Pirms tam ļaunais gars šo meiteni bija nežēlīgi mocījis, bet, kad Jēzus par viņu apžēlojās, ļaunajam garam nācās meiteni atstāt un tā vienā mirklī kļuva vesela (Mt. 15:21–28).

Šī meitene nebija vienkārši slima ar kādu dīvainu, neizprotamu slimību. Lai gan visas slimības ir velna darbs, tomēr apsēstība ir daudzkārt baisāka par jebkuru slimību. „Tā ir tāda nelaime,” saka latviešu tautas skolotājs, vācu mācītājs Georgs Mancelis (1593–1654), „kas nav vārdiem aprakstāma. Kas tādus cilvēkus ir redzējis, tam, atceroties vien viņus, visi mati stāvus ceļas un visa sirds drebēt dreb.” Lai izprastu, kas īsti ir ļauno garu apsēstība, apskatīsim dažus evaņģēliju tekstus, kuros runāts par šādiem ļauno garu pārņemtiem cilvēkiem.

Mateja evaņģēlijā atrodams stāsts par diviem ļauno garu apsēstiem vīriem, kas vairījās no cilvēku sabiedrības, dzīvoja kapos un bija tik briesmīgi, ka neviens viņiem neuzdrīkstējās pat tuvoties. Kad Jēzus no tiem izdzina ļaunos garus, šie gari ieskrēja cūku ganāmpulkā un kopā ar cūkām iegāzās no kraujas jūrā, noslīcinādami visu ganāmpulku (Mt. 8:28–34). Evaņģēlisti stāsta arī par kādu cilvēku, kura dēlu reizēm satvēra ļauns gars. Kad tas notika, dēls sāka kliegt un kratīties, viņam uz lūpām parādījās putas un ļaunais gars no šā cilvēka neatstājās, pirms nebija to galīgi novārdzinājis. Tas bija viņu apsēdis jau no bērnības, un vairākas reizes šādos krīzes brīžos zēns bija iekritis ugunī un ūdenī (Lk. 9:37–42, Mt. 17:14–21, Mk. 9:14–29). Citā vietā evaņģēlisti stāsta par kādu vīru, ko ļaunais gars bija padarījis kurlmēmu (Mt. 15:29–31, Mk. 7:31–37). Evaņģēlijos apsēstība tiek skaidri nošķirta no parastām slimībām (Lk. 6:17–19). Tā arvien rada cilvēkiem briesmīgas garīgas mokas, ciešanas un arī fiziskus defektus.

Naivi būtu domāt, ka Jēzus kā seno laiku cilvēks nepazina atsevišķas slimības un piedēvēja tās ļauno garu apsēstībai. Apsēstība patiešām bija kaut kas vairāk nekā tikai parasta slimība. Tā bija reāla velna vara pār cilvēku, kas izpaudās atbaidošā un mokpilnā veidā.

Kaut ko līdzīgu apsēstības stāvoklim cilvēkā var panākt ar stipru medikamentu palīdzību. Padomju psihiatriskajās slimnīcās šādas metodes tika pielietotas, lai salauztu politieslodzītos. Lielās zāļu devas pārvērta cilvēkus sāpju plosītā, bezpalīdzīgā kamolā. Kāds politieslodzītais sniedz šādu aprakstu:

„Nakts bija laiks, kad dzīve slimnīcā visvairāk pietuvinājās Dantes ellei: visi iemītnieki tika ieslēgti palātās, un sazāļotie pacienti tad vārtījās savās šaurajās guļvietās, sāpēs vaidēdami, nekontrolējami raustīdamies vai ciezdami no šausmīgām konvulsijām.. ar pēdējiem spēkiem [tie] lādēja psihiatrus un padomju varu.”

Šķiet, ka padomju mediķi bija no ļaunajiem gariem vai paša velna aizguvuši veidus, kā mocīt cilvēkus, vai, pareizāk sakot, paši kļuvuši par ļaunajiem gariem. Viņi tiešām rīkojās kā ļauni gari, apsēzdami un mocīdami citus. Kaut kādā mērā tas izpaudās visā padomju valstī, kas kopumā atgādināja apsēstības pārņemtu ļaužu masu, kur cilvēki visos iespējamos veidos centās mocīt cits citu. Šai bezjēdzīgajai kārei mocīt, pazemot un slepkavot nebija sapratīga pamatojuma – tā bija garīga apsēstība. Rumāņu mācītājs, bijušais politieslodzītais Čaušesku režīma moku kambaros, Ričards Vurmbrands šim fenomenam ir veltījis veselu grāmatu – „Markss un sātans”. Šajā grāmatā autors ne tikai apraksta faktus, kas liecina par marksistu atklātu un apzinātu saistību ar sātana kultu, bet norāda arī uz slēptākām tā izpausmēm:

„Jādomā, ka tikai nedaudzi no komunistu augstākajiem vadītājiem ir bijuši un ir apzināti sātanisti, bet pastāv arī neapzināts sātanisms. Cilvēks var būt sātanists, nezinādams, ka šāda reliģija pastāv. Taču, ja viņš ienīst priekšstatu par Dievu un Kristus vārdu, ja viņš dzīvo tā, it kā būtu vienīgi matērija, ja viņš noliedz reliģiskos un morālos principus, tad patiesībā viņš ir sātanists.”

Cilvēkiem piemīt visnotaļ saprotama vēlme nepatīkamo pagātni iespējami ātri aizmirst un nepieminēt, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Tā ir velna viltība, kas ļautu viņam savu reiz izmēģināto ieroci izmantot atkal no jauna. Nākamo paaudžu dēļ mēs nedrīkstam ļaut nogrimt aizmirstībā faktiem par „ļaunuma impērijas” patieso raksturu. „Gulaga arhipelāga” ievadā Aleksandrs Solžeņicins citē krievu sakāmvārdu, kurš kļuvis populārs, laikiem mainoties pēc Staļina nāves:

„Nevajag!.. Nevajag pagātni aiztikt!.. Kas bijušo piemin, tam acs lai kļūst akla!”

„Taču,” piebilst Solžeņicins, „sakāmvārds beidzas tā: „Bet, kas aizmirst – tas lai kļūst pavisam akls!”” Dziļa patiesības slēpjas šajā tautas gudrībā, proti, aizmirstot pagātni, cilvēki kļūst garīgi akli un tas atkal no jauna varētu ievest apsēstībā veselas nācijas. Šā iemesla dēļ uz apsēstību nevajadzētu raudzīties tikai kā uz kādu seno laiku parādību, tā ir reāls drauds arī mūsdienu cilvēkam. Tā kļūst par realitāti visur tur, kur cilvēki atsakās no Dieva svētības, apzināti vai neapzināti padodamies velna varai.

Tā tas bija noticis ar kanaāniešu tautu senatnē, un tā tas notika ar padomju tautu pavisam nesenā pagātnē. Velna dīdīti, šie ļaudis bija spiesti ciest baisas mokas, un tikai atsevišķi cilvēki tika izglābti un iemantoja pestīšanu. Arī mūsu dienās netrūkst velna apsēstu cilvēku. Ir zināmi pētījumi par slavenu rokmūziķu saistību ar tumsas spēkiem, kas beigusies ar īstu apsēstību. Par vairāk vai mazāk apsēstiem var saukt arī cilvēkus, kas pārņemti ar dažādām bezdievīgām filozofiskām un politiskām idejām, ir cilvēki, kas ir apsēsti ar tieksmi pēc varas un naudas, visbeidzot – tikpat izplatīta, cik reāla ir arī mūsdienu cilvēku apsēstība ar seksu, narkotikām un alkoholu, kas rada ne tikai fiziskas ciešanas un kroplību, bet arī dziļu garīgu atkarību. Tātad mēs varam runāt par garīgu un fizisku apsēstību.

Garīgā apsēstība plašākā nozīmē attiecas uz visiem neticīgajiem, kuriem sātans ir aptumšojis prātu. Šaurākā nozīmē garīgā apsēstība attiecas uz tiem, kurus sātans ir pārņēmis, piepildījis un nodarbina īpaši intensīvi. Piemēram, tie ir Bībeles kritiķi, patiesības noliedzēji un sociālisti – maldu mācītāji, kas piepilda baznīcu un laicīgo valsti ar visdažādākajiem maldiem. Garīgā apsēstība neatbrīvo cilvēku no atbildības, jo šādi apsēsti cilvēki grēko paši pēc savas brīvas gribas. Citādi tas ir ar miesīgu apsēstību, kad velns iemājo cilvēkā un valda pār to, pakļaujot viņa prātu un gribu. Miesas apsēstība ir nelaime, kas var uzklupt ikvienam. Miesas apsēstības gadījumos cilvēks zaudē gan savas prāta spējas, gan emocionālās funkcijas, gan gribu. Tā kā apskaidrības brīžos fiziski apsēsti cilvēki nožēlo pašu izteiktos zaimus un rīcību, tad tas liecina, ka viņi to darījuši piespiedu kārtā, tiekot pret savu gribu pakļauti sātana varai. Šādi cilvēki nevar vairs atbildēt par savu rīcību, un ir pamats cerēt, ka Dievs viņus izglābs.

Īpaši liels ir velna naids pret baznīcu, kuru tas cenšas iznīcināt, uzspiežot baznīcai antikrista tirāniju un dažādas maldu mācības. Lai grautu baznīcu, velns darbojas arī politiskajā un ģimenes sfērā, samaitājot to un vēršot pret baznīcu.

Dievs izmanto ļaunos eņģeļus, lai sodītu ļaunos cilvēkus par patiesības noliegšanu un pārbaudītu ticīgos. Apsēstie cilvēki parasti stieg arvien dziļāk un dziļāk savā apmātībā, līdz iet bojā. Tikai retais tiek izglābts no šiem velna valgiem. Par vienu šādu gadījumu mēs uzzinām Mateja evaņģēlijā, kur stāstīts, kā Jēzus salauza velna varu un atbrīvoja kanaāniešu sievas meitu. Jēzus vara pār ļaunajiem gariem, nevis pati apsēstība ir galvenais šajā evaņģēlija stāstā. Tajā gan atklājas arī daudzas citas lietas. Piemēram, mēs lasām par ticības un patiesas lūgšanas nozīmi, redzam, ka, pat atrazdamies bezdievīgas tautas vidū, atsevišķi cilvēki var nākt pie ticības un tikt izglābti no velna varas, lasām arī par ticības raksturu – ticība ir tikpat pazemīga, cik neatlaidīga.

Tomēr galvenais, ko mums atklāj šis Mateja stāsts, ir Jēzus vara pār tumsas kungu, kas tiek dāvāta cilvēkiem, lai atbrīvotu mūs no velna un ļaunajiem gariem. Jēzus uzvara pār velnu un ļaunajiem gariem ar varenu spēku turpina darboties arī mūsu dienās. Tie, kas pieder Jēzum un paliek Viņa mācībā, iegūst brīvību no velna varas – meliem, ar kuriem tas paverdzina pasauli. Svētajā Kristībā velns tiek padzīts, cilvēks tiek atbrīvots no viņa varas un Svētais Gars turpina ik dienas dzīt ļaunumu prom no ticīga cilvēka dvēseles un miesas. Īpaši liela nozīme te ir patiesai un skaidrai Evaņģēlija sludināšanai, grēku atlaišanai un Svētajam Vakarēdienam. Ja cilvēks uzklausa Evaņģēliju, sūdz savus grēkus, tic piedošanai un saņem Kristus miesu un asinis Vakarēdienā, tad Svētais Gars arvien vairāk un vairāk iemājo viņā un dara viņu šķīstu, svētu un Dievam tīkamu. Šis varenais spēks nāk no Jēzus uzvaras pār velnu, kas izcīnīta cilvēku dēļ un tiek dāvāta katram, kas vēlas to saņemt. Cilvēkam atliek tikai to lūgt un saņemt, kā to darīja pagānu sieva, par kuru lasām Mateja evaņģēlijā.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.