103. Kas redz katru zagšanu un par to soda?


Labo darbu definīcija

Saskaņā ar Rakstiem, labie darbi ir taisnojošās ticības augļi (1.Jņ.5:4; Gal.2:20; 5:6; Ebr.11:4-39). Tādēļ, runājot par labajiem darbiem šī termina strikti bibliskā izpratnē, tajos ietilpst ikviena doma, vēlme, vārds un darbs, ko ticīgais dara ticībā Kristum Jēzum. Tādēļ visās mūsu dogmatiķu sniegtajās labo darbu definīcijās ir pamatoti uzsvērts ticības elements.

Labo darbu definīcija


Hollacs definē labos darbus šādi:

“Labie darbi ir taisnotu cilvēku brīvprātīgas darbības, kuras tiek veiktas, pateicoties Svētā Gara atjaunojošajai žēlastībai, saskaņā ar bauslības priekšrakstiem, patiesā ticībā Kristum, Dievam par godu un cilvēkiem par labumu.”

Tāpat arī Augsburgas ticības apliecība :

“Tikai ticībā tiek satverta grēku piedošana un žēlastība. Un kad caur ticību tiek saņemts Svētais Gars, tad sirdis tiek atjaunotas un iegūst jaunu dedzību, lai spētu parādīties labi darbi. Tā tiešām saka Ambrozijs: “Ticība ir labas gribas un taisnas darbošanās dzemdētāja.” Tādēļ ticība Kristum ir tas patiesais avots, no kura nāk visi labie darbi.”

Oponējot pāvestiešu teoloģijā pastāvošajai maldīgajai labo darbu definīcijai, Hollacs uzsver faktu, ka arī “iekšējais sirds stāvoklis un gribas noslieces,” kuru pamatā ir ticība, ir jāuzskata par labajiem darbiem. Viņš raksta:

“Ar darbiem šeit tiek saprastas ne tikai ārējai redzamas darbības (kuras izraisa roka vai mēle), bet arī iekšējais sirds stāvoklis un gribas noslieces, un līdz ar to – visa atdzimušā cilvēka paklausība un viņam piemītošā taisnība. Tādēļ labie darbi ir jāiedala iekšējos un ārējos darbos. Pirmos saskata vienīgi Dievs un tajos ietilpst cilvēka domas, viņa gribas noslieces un sirds stāvoklis (bailes no Dieva, uzticēšanās Dievam, pacietība, pazemība). Otros saskata ne tikai Dievs, bet arī cilvēks, un tie izpaužas ārējā uzvedībā, vārdos un darbos.”

Ir svarīgi to atcerēties ikreiz, kad mēs pārdomājam mācību par labajiem darbiem, jo citādi labo darbu definīcija var kļūt pārāk šaura zaudēt daudzus elementus, kuri tajā patiesībā iederas.

Mūsu luteriskie dogmatiķi bija spiesti jo īpaši aizstāvēt biblisko mācību par labajiem darbiem no pāvestiešu izkropļojumiem. Viņu primārais uzdevums bija noteikt kristīgu labo darbu normu. Saskaņā ar Rakstiem, labo darbu norma jeb standarts nav:

  • ne paša cilvēka griba (Kol.2:23: “pašizdomāta dievkalpošana”);
  • ne citu cilvēku griba (Ec.20:18: “Nepildiet viņu baušļus;” Kol.2:16: “Lai neviens jūs netiesā”);
  • ne baznīcas griba (Mt.15:9: “Sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi”);
  • un pat ne cilvēku “labie nodomi” (1.Sam.15:22; Jņ.16:2; Ap.d.26:9),
  • e) bet gan vienīgi – Dieva griba, kura atklāta Viņa vārdā (5.Moz.5:32: “Uzmanaities, lai jūs rīkotos tā, kā Tas Kungs, jūsu Dievs, ir jums pavēlējis;” Mt.4:10: “Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”).

Labie darbi ir darbības saskaņā ar Dieva bauslību, kuras iesākas ticībā. Noraidīt Dieva vārdu kā labo darbu normu nozīmē atkrist no Dieva un, līdz ar to, ieslīgt īstā elkdievībā (1.Sam.15:22-23).

Luters pamatoti saka:

“To, ka kaut kas tiek darīts bez Dieva vārda vai pretēji tam, Raksti sauc par visneprātīgāko buršanos, elkdievību un elkkalpību, un tas ir pats šausmīgākais spriedums, it īpaši, ja mēs pavērojam, cik tas ir izplatīts un pasaulē piekopts.”

Šis spriedums ir patiess. Visi, kuri Dieva vārda vietā par padara savas ticības avotu un normu padara cilvēku baušļus, kļūst par “cilvēku vergiem” (1.Kor.7:23) un ar savu paklausību patiešām pagodina cilvēkus kā dievus. Pat ciešanas kristiešiem var uzlikt vienīgi Dievs (1.Pēt.3:17) un tās nav jāizvēlas viņiem pašiem (1.Pēt.4:15-16, 19: [tie, kas] cieš pēc Dieva gribas).

Kvenštetam ir taisnība, sakot:

“Noteicošā norma, saskaņā ar kuru ir jādara un jāvērtē visi labie darbi, ir dievišķās bauslības vārds, kurš piedāvā pilnīgi taisnīgu un dievišķi svētu pārvaldi, nosakot gan to, kas ir jādara, gan to, no kā jāvairās.”

“Patiesi labi darbi ir nevis tie, kurus cilvēki paveic, labu nodomu vadīti, vai kuri tiek veikti saskaņā ar cilvēku tradīcijām, bet gan tie, kurus ir pavēlējis un noteicis pats Dievs.”

Nosakot maldīgus “labo darbu” kritērijus (pašizdomātu dievkalpošanu, baznīcas baušļus, bēdīgi slaveno jezuītu morālo sistēmu), Romas baznīca apliecina, ka ir Antikrista baznīca. Luters pamatoti nosodīja mūku un mūķeņu viltus svētumu un slavēja patieso svētumu, kurs piemīt visu ticīgo veiktajiem darbiem, veicot pašus vienkāršākos darbus, kuri ir paredzēti Dieva bauslībā.

Šo principu nemīkstina arī tas fakts, ka Dieva vārds pavēl saviem padotajiem pakļauties laicīgām valdībām, bet bērniem – saviem vecākiem (Ef.6:1 un tālāk; Kol.3:20; Rom.13:1-7), tiesa, ar nosacījumu, ka valdība un vecāki nepavēl darīt neko tādu, kas būtu pretrunā Viņa paša baušļiem (Ap.d.5:29). Visas likumīgas valdību un vecāku pavēles ir paša Dieva dotas, jo Viņš pats ir devis tiem valdīšanas pilnvaras. Tas pats attiecas arī uz kristīgiem mācītājiem, kad viņi Dieva vārdā un Viņa vārda pilnvaroti pavēl vai pamudina savus klausītājus darīt to, ko Dievs no viņiem sagaida (Ebr.13:7; 1.Tes.5:12-13; 1.Tim.5:17-18). Tomēr visos citos gadījumos kristiešiem nav jāatzīst par savu darbu normu citu cilvēku gribu vai baušļus (Mt.15:9; Gal.2:3, 5, 11-14). Zināmos apstākļos cilvēku izgudrotu normu un standartu noraidīšana pat var kļūt par kristieša svētu pienākumu, proti, visos tajos gadījumos, kad tie ir pretrunā Dieva vārdam (Gal.5:1-3).

Tātad, labo darbu norma nav ne cilvēku griba (Mt.15:9), ne sirdsapziņa (Jņ.16:2; Ap.d.26:9 un tālāk); ne jūdiem dotā Mozus bauslība, kuras sastāvā ietilpst arī ceremoniālā un politiskā bauslība, kura attiecās vienīgi uz Veco Derību (3.Moz.11; 4.Moz.15:32 un tālāk; sal. ar Kol.2:16-17); ne īpaši baušļi, kas doti konkrētiem cilvēkiem (1.Moz.22:1 un tālāk); ne baznīca (Mt.23:8; Mk.7:7), bet gan vienīgi Dieva morālā bauslība, jeb Viņa “nemainīgā griba,” kā tā ir mums atklāta skaidrās Vecās un Jaunās Derības vietās (Mt.22:37-40; Rom.13:10). Cilvēki var maldīties; sirdsapziņa nav nekļūdīga; daudzi no Vecās Derības Mozus bauslības ir tikuši atcelti; īpašie baušļi ir attiecināti uz konkrētiem cilvēkiem; baznīca pati ir pakļauta Dieva vārdam; taču morālā bauslība jeb Dieva nemainīgā griba allaž paliek kā kristīgas dzīves norma un likums (Jņ.12:48).

Lielajā katehismā Luters ļoti uzsvērti raksta par labo darbu normu:

“Tādēļ es vienmēr saku, ka visai mūsu dzīvei un darbam ir jārit Dieva vārdā, jābūt Dievam tīkamiem jeb svētiem; kur tas notiek, tur šis bauslis [trešais bauslis] ir spēkā un tiek piepildīts. Turpretī, ja kādam iestādījumam vai darbam trūkst Dieva vārda, tad Dievs tos neuzskata par svētiem, lai arī kā tie spīdētu un laistītos, un kaut vai būtu apkārti ar svētām relikvijām, tās ir tikai cilvēku iedomātas garīgās kārtas , kas nepazīst Dieva vārdu un meklē svētumu savos darbos.”

Mūsu dogmatiķi, pamatojoties Rakstos, ir allaž iebilduši katoļiem, ka darītāja “labie nodomi” nekad nevar ne izraisīt labus darbus, ne padarīt ļaunu darbu par labu.

Lai arī morālā bauslība jeb Svētajos Rakstos atklātā Dieva nemainīgā griba ir labo darbu norma, tomēr tā nav šo darbu avots, jo kristiešu patiesi labie darbi nav “bauslības darbi,” bet gan “Gara augļi.” Atšķirību starp šiem jēdzieniem Konkordijas formula raksturo šādi:

“Darbi, kuri tiek darīti saskaņā ar bauslību, ir un tiek dēvēti par bauslības darbiem, ja cilvēks tos veic vienīgi baidoties no soda un Dieva dusmām. Savukārt Gara augļi ir darbi, kurus ticīgajos mītošais Dieva Gars izraisa atdzimušajos un kurus ticīgie dara tādēļ, ka ir atdzimuši (spontāni un brīvprātīgi), it kā viņi neko nezinātu par pavēlēm, draudiem vai iespējamo atalgojumu; jo tieši tā Dieva bērni dzīvo bauslībā un darbojas saskaņā ar Dieva bauslību, kuru Sv. Pāvils savās vēstulēs sauc par Kristus likumu un prāta likumu (Rom.7:25; 8:7; 8:2; Gal.6:2).”

Konkordijas formula šeit pareizi norāda, visi atdzimušo cilvēku labie darbi nāk no labprātīga gara jeb no mīlestības uz Dievu. Tā ir skaidra Rakstu mācība (Ps.110:3; 54:6; Rom.6:18; 7:22 un tālāk; 2.Kor.9:7). Patiesībā ikviens darbs, kura pamatā nav mīlestība uz Dievu, ir Viņa bauslības pārkāpums, jo “bauslības piepildījums ir mīlestība” (Rom.13:8-10). Tieši šī iemesla dēļ Luters iesāk visu desmit baušļu skaidrojumus ar vārdiem: “Mums būs Dievu bīties un mīlēt,” jo šie vārdi norāda bauslības ievērošanas patieso avotu.

No šeit teiktā kļūst skaidrs, ka patiesi paklausīgi dievišķajai bauslībai ir vienīgi patiesi kristieši, kurus Svētais Gars caur viņu ticību ir apveltījis ar garīgām spējām (Fil.4:13). Neticīgie veic vienīgi ārēji labus darbus, jo to pamatā ir vai nu dabiska mīlestība uz tiem, kam viņi kalpo (vecāki, bērni, valsts, utt.), vai ambīcijas, vai godkāre, vai arī vēlēšanās ar saviem labajiem darbiem izpelnīties pestīšanu. Arī atdzimušie, tā kā viņos joprojām saglabājas arī ļaunā daba, var iesaistīties labo darbu veikšanā tieši šādu motīvu dēļ. Taču visi tie “labie darbi,” kuri tiek veikti pēc miesas, Dieva priekšā ir grēcīgi un bezvērtīgi (neatdzimušo [cilvēku] labie darbi Dieva priekšā ir grēki).

Taču, saskaņā ar savu iekšējo cilvēku jeb kā jaunas būtnes Kristū, ticīgie veic labos darbus no mīlestības un pateicības pret Dievu, kurš Kristū Jēzū ir viņu Tēvs (1.Jņ.4:19). Šādi garīgi darbi nav domāti tam, lai ar to palīdzību izpelnītos debesis, bet drīzāk tos izraisa priekpilnā pārliecība, ka Kristū viņi jau ir iemantojuši debesis (Rom.12:1). Tādēļ Luteram ir taisnība apgalvojot, ka, lai cilvēka darbi varētu būt labi, vispirms viņam pašam ir jākļūst labam; proti, lai cilvēks ar saviem darbiem spētu iepriecināt Dievu, viņam ir jābūt svētdarītam ticībā uz Kristu.

Arī Apoloģija saka:

“Pēc tam, kad mēs esam ticībā taisnoti un atjaunoti, mēs sākam bīties un mīlēt Dievu, lūgt Viņu un cerēt uz Viņa palīdzību.

Mēs sākam arī mīlēt savus tuvākos, jo mūsu sirdīs ir garīgas un svētas emocijas. Šīs lietas nevar notikt, ja mēs neesam ticībā taisnoti, atdzimuši un saņēmuši Svēto Garu.”

To apliecina arī teoloģiskā aksioma: “Labiem darbiem ir ne tikai jābūt labiem, tiem jābūt arī labi darītiem”, proti, tiem ir jābūt darītiem ticībā (Ebr.11:6).

Lai arī ticīgu cilvēku labie darbi nāk no ticības, tie paši par sevi tomēr nav pilnīgi, jo tos aptumšo miesai raksturīgais grēks un samaitātība (Rom.7:14-19). Viņu labie darbi vai nu netiek darīti pilnībā un vienīgi pēc dievišķā likuma normas (darbību izraisa citi motīvi vai apsvērumi), vai arī tie netiek darīti pilnīgi brīvprātīgi un labprātīgi (vismaz daļēji tos izraisa bailes no bauslības draudiem; Rom.7:22-23). Šī iemesla dēļ ticīgo labie darbi ir kvalitatīvi nepilnvērtīgi jeb ne tik pilnīgi, kā Dievs to vēlētos (Gal.6:8).

Šeit vēl būtu jāpiebilst, ka tie turklāt ir arī kvantitatīvi nepilnvērtīgi, jo kristietis nekad nepadara tik daudz labu darbu, cik viņam vajadzētu (Gal.6:9-10; 2.Kor.8:7, 10-11; 1.Kor.16:1-2). Tādēļ atdzimušo kristiešu labie darbi nekad nav “labi” šī vārda visdziļākajā nozīmē, vai arī varētu teikt, ka tie nekad neatbilst Dieva gribas perfektajam standartam (Rom.7:24-25). Ja Dievs tos pieņem kā labus, tad vienīgi tādēļ, ka Kristus pilnīgā taisnība, kuru kristietis ticībā gūst sev, apklāj to nepilnības. Citiem vārdiem, Kristus dēļ Dievs viņiem žēlīgi piedod viņu trūkumus (1.Jņ.2:1-2).

Konkordijas formula raksta8):

“Mums nav domstarpību arī par to, kā un kādēļ ticīgu cilvēku labie darbi, lai arī šajā dzīvē miesā mītošā grēka dēļ tie ir nešķīsti un nepilnīgi, Dieva acīs tomēr ir patīkami un pieņemami, proti, tas notiek Kristus dēļ, ticībā, tādēļ, ka cilvēks ir Dievam pieņemams.”

Un vēlreiz:

“Taču bauslība nemāca, kā un kādēļ ticīgu cilvēku labie darbi, lai arī šajā dzīvē tie miesā mītošā grēka dēļ ir nešķīsti un nepilnīgi, Dievam tomēr ir pieņamami un visai patīkami. Taču Evaņģēlijs mums māca, ka mūsu garīgie upuri ir pieņemami Dievam, ja mēs ticam uz Kristu” (1.Pēt 2:5; Ebr.11:4 un tālāk).

Arī Kvenštets raksta:

“Atdzimušo cilvēku darbi paši par sevi nav pilnīgi labi, bet tiek uzskatīti par netīriem un grēka aptraipītiem; taču Kristū tie ir pilnīgi labi un tas, kas tajos paliek nepadarīts, Kristus dēļ tiek piedots, un to nepilnības kompensē Kristus vispilnīgākās paklausības pieskaitīšana.”

Tātad, Jēzus Kristus, Dieva Dēla asinīm ir jāattīra mūs arī no mūsu labo darbu grēcīguma” (1.Jņ.1:7).

Birkas: , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.