168. Kādēļ Dievs tev dara visu labu?


Labie darbi

“To darait, saprazdami šo laiku, ka jums pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi. Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu: tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās. Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā, bet lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus, un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās.” [Rom.13:11-14]

Labie darbi

Šī vēstule māca nevis par ticību, bet gan – par ticības darbiem un augļiem, parādot, kādai ir jābūt kristīgai dzīvei šeit, virs zemes, kā tai jāizpaužas ārējās, šīs zemes lietās, cilvēku vidū. Par to, kā cilvēkam dzīvot Garā un Dieva priekšā, māca ticība – šo mācību apustulis jau iepriekš ir bagātīgi un īsti apustuliskā veidā uzrakstījis un paskaidrojis. Ja uzlūkojam tieši šo vēstuli, tad redzam, ka tā nevis māca, bet mudina, aicina, modina un skubina tos, kuriem jau ir zināms, kas viņiem jādara. Rom. 12:7-8 Sv. Pāvils piemin sludināšanas amata divas daļas, proti, doctrinam et exhortationemmācību un pamudināšanu. Mācība tiek sludināta, lai atklātu ļaudīm to, kas viņiem nav zināms – lai viņi to varētu uzzināt un saprast; savukārt, pamudināt nozīmē atgādināt to, kas katram jau labi zināms, un mudināt pie tā palikt. Abas šīs lietas pieder pie sludinātāja amata pienākumiem, tādēļ arī Sv. Pāvils dara kā vienu, tā otru.

Lai pamudināšana būtu iedarbīgāka un tiktu uzklausīta ar prieku, apustulis šeit lieto daudz jauku, tēlainu izteikumu, runā krāšņā, bagātīgā valodā, pieminēdams miegu, tumsību, gaismu, atmodu, apbruņošanos, darbu, dienu un nakti; tie visi ir tēlaini jēdzieni, kas pauž ko citu, nekā tiešo, parasto vārda nozīmi. Šeit netiek runāts par parasto nakti, dienu, tumsu, gaismu, nomodu, miegu, bruņošanos un darbu; šīs dabiskās lietas tiek izmantotas kā līdzība – lai mudinātu un vadītu mūs mūsu garīgajā dzīvē. Tas ir, itin kā apustulis sacītu: jūs redzat, ka laicīgās mantas dēļ cilvēki mostas no miega un atstāj nakts darbus, uzsākdami dienas darbus, tiklīdz beidzas nakts un ataust jauna diena; vēl jo vairāk mums ir jāmostas no miega, atmetot tumsības darbus, ko esam darījuši, lai sāktu strādāt gaismas darbus – jo mūsu nakts ir pagājusi, ir ataususi mūsu diena!

“To darait, saprazdami šo laiku, ka jums pienākusi stunda celties no miega.”

Ar miegu apustulis apzīmē ļaunuma un neticības darbus. Dusēšana miegā ir darbs, kam piemērota ir nakts – to Sv. Pāvils skaidri rāda, sacīdams: “Noliksim tumsības darbus.” Savukārt, mošanās no miega un celšanās apzīmē ticības un dievbijības darbus; jo piecelšanās tiešām ir īsts rīta un dienas darbs, par ko apustulis runā arī 1. Tes. 5:5-10: “.. jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā. Kas guļ, tas guļ naktī, un, kas piedzeras, tas piedzeras naktī. Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.”

Te skaidri redzam, ka apustulis neaizliedz gulēt, bet runā par miegu un nomodu pārnestā nozīmē, proti, – par garīgo nomodu un miegu, tas ir, par labu un ļaunu dzīvi. Īsi sakot, pamošanās no miega saprotama tā, kā to lasām Tit. 2:11-13: “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.” Atsacīšanos no bezdievīgas dzīves un pasaulīgām iekārēm apustulis šeit sauc par pamošanos no miega; un prātīgu, dievbijīgu dzīvi viņš sauc par nomodu un tērpšanos gaismas bruņās. Savukārt žēlastības atspīdēšana ir diena un gaisma – kā tālāk dzirdēsim.

Redzi, kāda dabiskajam miegam ir līdzība ar garīgo miegu. Guļošais neredz un nesajūt neko no tām lietām vai labumiem, kas atrodas pasaulē un viņam visapkārt. Viņš guļ visu šo lietu vidū un ir gluži kā miris, nekam nederīgs cilvēks, kas nespēj novērtēt apkārtējo lietu derīgumu; ja arī šajā cilvēkā vēl ir dzīvība, – tomēr visam apkārtējam viņš ir gluži kā miris. Turklāt miegā cilvēks patieso lietu vietā skata sapņu tēlus un bezvērtīgus patieso dārgumu atspulgus, muļķīgi iedomādamies, ka tie ir īsti, patiesi dārgumi; tiklīdz viņš pamostas, visi šie sapņu tēli pagaist bez miņas. Tikai pamodies cilvēks spēj saredzēt patiesās lietas, atbrīvojoties no iedomām.

Tāpat tas ir garīgajā dzīvē. Cilvēks, kas dzīvo bezdievja dzīvi, ir “iemidzis” un Dieva priekšā ir gluži kā miris. Viņš neredz un neapjauš patiesos garīgos dārgumus, kas caur Evaņģēliju tiek viņam sniegti un apsolīti; tie gluži velti atrodas ap viņu un viņa priekšā; jo šādi dārgumi saskatāmi vienīgi ar sirds ticību – un arī tad vēl tikai apslēptā veidā. Bet garīgi iemigušais maldās, pievērsdamies laicīgai, iznīcīgai mantai, kārībām un godam, kas, salīdzinājumā ar mūžīgo dzīvību, prieku un svētlaimi, ir gluži kā sapņu tēli, salīdzinot ar īstām Dieva radībām.

Un, tiklīdz cilvēks pamostas, kļūdams ticīgs, visas šīs iznīcīgās lietas atkrīt – viņš atzīst, ka tās nav nenieka vērtas, kā tas sacīts psalmā (Ps. 76:6): “Savā sirdī lepnie karotāji ir aplaupīti un guļ savā nāves miegā; visiem drošsirdīgajiem ļaudīm pagura rokas.” Un Ps. 73:20: “Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.” Un Jes. 29:8: “Tas būs, kā kad izsalkušais sapņo, ka viņš ēd, bet viņš uzmostas izsalcis, un kā izslāpušais sapņo, ka viņš dzer, bet uzmostas izslāpis un iztvīcis. Tā klāsies visām tautām, kas karo pret Ciānas kalnu.”

Redzi, vai te netiek skaidri un diezgan zobgalīgi runāts par šīs pasaules lielo varu, bagātību, kārībām un godu – ja jau šīs lietas tiek salīdzinātas ar sapni un sapņu tēliem? Kas gan uzdrīkstētos sacīt, ka ķēniņu un valdnieku valstis, dārgumi, kārības un vara ir tikai sapņi un iedomas, kaut arī viņi šajā pasaulē šo lietu dēļ tā trako un cīnās savā starpā? Tas tādēļ, ka viņi guļ miegā un nemostas, nespēdami ieraudzīt gaismu, kas atspīd ticībā.

“Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi.”

Ko nozīmē šie vārdi? Vai tad toreiz mēs ticējām, vai tagad neticam? Šeit ir jāzina – kā Sv. Pāvils Rom. 1:2-3 saka –, ka Dievs caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos ir apsolījis Evaņģēliju par Viņa Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu – par to, kā caur Viņu tiks atpestīta visa pasaule, kā to izsaka Ābrahāma vārdi 1. Moz. 22:18: “.. tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..”. Šī svētība, kura tolaik tika apsolīta Ābrahāmam, nav nekas cits kā žēlastība un pestīšana Kristū, kas caur Evaņģēliju tiek sniegta visai pasaulei – kā Sv. Pāvils to norāda Rom. 4 un Gal. 4 –, jo Kristus ir Ābrahāma pēctecis, tas ir, viņa dabiskā miesa un asinis, kurā topam svētīti mēs visi, kas Viņam ticam un Viņu piesaucam.

Šo Dieva apsolījumu pravieši vēlāk ir daudzkārt atgādinājuši un izklāstījuši plašāk; tomēr visas šīs Rakstu vietas runā par Kristus atnākšanu, Viņa žēlastību un Evaņģēliju – kā Sv. Pāvils apliecina Ap. d. 3:18-24. Šim pašam apsolījumam ir ticējuši visi svētie jau pirms Kristus dzimšanas; tā šādā ticībā viņi ir saņēmuši gaidāmo Kristu un ieguvuši pestīšanu. Tādēļ arī pats Kristus nosauc šo apsolījumu par Ābrahāma klēpi, Lk. 16:22, kurā tiek sapulcināti visi svētie, kas dzīvojuši pēc Ābrahāma – līdz pat Kristum. Par to šeit runā Sv. Pāvils, sacīdams: “.. tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi.” Tas ir, it kā viņš sacītu: Dieva apsolījums, kas tika dots Ābrahāmam, nu vairs nav jāgaida piepildāmies nākotnē – tas ir piepildījies, Kristus ir atnācis, Evaņģēlijs sācis izplatīties, svētība dāvāta visai pasaulei; ir noticis viss, kam esam ticējuši un ko gaidījuši piepildāmies šajā apsolījumā. Tādēļ apustulis ir rakstījis par garīgo dienu, kurā mums ataususi Evaņģēlija patiesā gaisma – kā turpmāk dzirdēsim.

Taču tas neatceļ ticību, bet, gluži otrādi, to vēlreiz apstiprina. Jo, kā agrāk cilvēki ir ticējuši Dieva apsolījumam un tam, ka šis apsolījums piepildīsies, – tāpat arī mēs ticam šim pašam apsolījumam, kas jau ir piepildījies; ticība mums ir tāda pati kā viņiem, tikai mūsu ticība seko viņu ticībai, gluži kā piepildījums seko apsolījumam, jo kā viens, tā otrs attiecas uz Ābrahāma pēcnācēju, tas ir – Kristu, tikai apsolījums dots jau pirms Viņa atnākšanas. Ja nu tagad kāds – kā to dara jūdi – gribētu ticēt, ka Kristus vēl tikai nāks, itin kā apsolījums vēl nebūtu piepildījies, tas pakļautu sevi lāstam, tādēļ ka būtu saucis Dievu par meli, apgalvodams, ka Viņa apsolījums vēl nav piepildīts. Bet tas ir piepildīts; citādi mūsu pestīšana būtu vēl tālu priekšā, mums vajadzētu to vēl gaidīt.

Par ticību Sv. Pāvils Rom. 1:17 saka: Evaņģēlijā “atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību”. Ko tas nozīmē – no ticības uz ticību? Vienīgi to – lai gan kā mums, tā mūsu tēviem ir viena un tā pati ticība gaidāmajam un atnākušajam Kristum, tomēr Evaņģēlijs mūs vada no tēvu ticības pie mūsu ticības, tā ka tagad mums jātic ne vien apsolījumam, bet arī jau notikušajam apsolījuma piepildījumam, kam Ābrahāms un tēvi vēl nevarēja ticēt, lai gan viņiem bija tas pats Kristus, kurš ir mums. Viena ticība, viens Gars, viens Kristus, viena visu svēto draudze – tikai tēvi ir dzīvojuši pirms, bet mēs dzīvojam pēc Kristus.

Tā nu mēs visi (tas ir, gan mēs, gan arī tēvi) esam bijuši vienā ticībā, ticēdami vienam Kristum; Viņam mēs ticam arī tagad, taču citādā veidā. Un, gluži kā šīs kopīgās ticības un Kristus dēļ sakām: mēs esam ticējuši (lai gan tajos laikos mūsu vēl nebija, bet šo ticību nesa mūsu tēvi), tā mūsu tēvi saka: mēs dzirdēsim un redzēsim Kristu, mēs ticēsim Viņam; lai gan mūsu laikos dzīvojam un ticam mēs, ne viņi. Dāvids psalmā (Ps. 8:4) saka: “.. es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu..”, tāpat Ps. 9:2: “Es pateikšos Tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus.” Līdzīgus vārdus lasām vēl daudzviet. Tā viens cilvēks pielīdzina sevi otram – kopīgās ticības dēļ, caur kuru Kristus ir viņu vidū un dara viņus par vienu tautu.

Tā nu ar vārdiem: “Tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi”, nav jāsaprot piederības tuvums – tēviem ir bijusi tā pati ticība un tieši tas pats Kristus, kas viņiem bija tieši tikpat tuvu kā mums, kā Ebr. 13:8 sacīts: “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” Tas ir, Kristus ir bijis kopš pasaules sākuma un būs līdz tās galam; Viņā un caur Viņu visi tiek uzturēti. Kurš visvairāk tic, tam Viņš ir vistuvāk, un, kurš tic vismazāk, tas ir vistālāk no pestīšanas, – ja runājam par to, kas katram ir dots un pieder. Taču Sv. Pāvils šeit runā par atklāsmes tuvumu. Kristus dzīves laikā apsolījums ir piepildījies un Evaņģēlijs atklājies visai pasaulei – tā Kristus ir nācis pie visiem cilvēkiem un pasludināts atklātībā; tādēļ apustulis šeit saka: “Mūsu pestīšana tagad ir tuvāk.” Jo tolaik tā vēl bija apslēpta apsolījumā un nebija atspīdējusi. Tā vēstulē Titam 2:11 apustulis saka: “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem”, tas ir, tā ir atklājusies un tiek sludināta atklātībā, lai gan jau iepriekš mājojusi visos svētajos.

Tā Raksti atklāj, ka Kristus nāks, lai arī jau iepriekš ir bijis mūsu tēvos; tomēr tikai pēc augšāmcelšanās no mirušajiem Viņš ir nācis pie katra cilvēka caur publisku sludināšanu. Par šo atnākšanu Raksti runā visvairāk, un tieši tādēļ Kristus savā laipnībā ir nācis, pieņemdams cilvēka dabu. Viņam nebūtu vajadzējis tapt cilvēkam, ja nebūtu bijis vajadzīgs Evaņģēlijs, caur kuru Viņš nāktu pie visas pasaules un visiem kļūtu zināms, kālab Viņš ir tapis cilvēks – lai apsolītā svētība tiktu sniegta visiem, kas caur Evaņģēliju tic Kristum. Tādēļ Sv. Pāvils Rom. 1:2 saka: Dievs Evaņģēliju “jau iepriekš apsolījis caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos..”. Itin kā būtu sacīts: Dievs lielāku uzmanību pievērsis Evaņģēlijam un tā publiskajam, vārdiskajam pasludinājumam, nevis Kristus brīnišķīgajai piedzimšanai jeb atnākšanai cilvēka veidolā. Dievs, rūpēdamies par Evaņģēliju un mūsu ticību, ir licis savam Dēlam tapt par cilvēku – lai Viņa Evaņģēlijs varētu tikt pasludināts, tā ka Viņa dāvātā pestīšana nāktu caur sludināto vārdu un tiktu nesta visai pasaulei.

Daži izšķir četrus Kristus atnākšanas veidus – atbilstoši četrām Adventa svētdienām. Bet šo vienu – tieši to, kas ir vissvarīgākais un spēcīgākais, veidu, par kuru šeit runā Sv. Pāvils –, to viņi nav pamanījuši; jo viņi nezina, kas ir Evaņģēlijs, nedz arī, kādēļ vai kālab tas mums dots, bet pļāpā par Kristus atnākšanu, aizdzīdami Viņu projām no mums tik tālu, cik tālu ir debesis no zemes. Kāds gan mums labums no Kristus, ja nespējam Viņu satvert ticībā? Bet kā gan mēs Viņu ticībā satvertu, ja Evaņģēlijs netiktu sludināts?

“Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu..”

Ar šiem vārdiem ir pasacīts, ka mūsu pestīšana ir tuvu. Jo ar dienu Sv. Pāvils šeit apzīmē Evaņģēliju – tā ir diena, kas apgaismo sirdis vai dvēseles. Tādēļ, kad ataust diena, mūsu pestīšana ir tuvu, – tas ir, Kristus un Viņa žēlastība, kas reiz apsolīta Ābrahāmam, tagad ir atspīdējusi, pasludināta visai pasaulei, apmirdzējusi visus cilvēkus. Tā modina mūs visus no miega un rāda patiesos, mūžīgos dārgumus, lai mums būtu daļa pie tiem un mēs spētu dzīvot cienīgi, kā diena to prasa. Savukārt, nakts ir visas tās mācības, kuras nav Evaņģēlijs; jo ārpus Evaņģēlija nav nevienas mācības, kas spētu mums nest pestīšanu; tās visas pieder naktij un tumsībai.

Un pievērsiet uzmanību Pāvila vārdiem – viņš apraksta pašu jaukāko un priecīgāko dienas daļu, proti, prieka pilno rītausmu un saullēktu. Rītausma atmirdz, kad nakts ir pagājusi un sākas diena: mēs zinām, ka rītausmā dzied visi putni, visi zvēri mostas, visi cilvēki pieceļas; ir tā, itin kā visa pasaule, visas lietas, rītam austot, no jauna atdzīvotos. Tādēļ daudzās Rakstu vietās iepriecinājuma un dzīvības pilnā Evaņģēlija vēsts ir salīdzināta ar rītausmu un saullēktu – dažviet tēlaini, cituviet tiešā veidā; kā šeit Sv. Pāvils skaidri nosauc Evaņģēliju par austošo dienu.[1]

Šo dienu rada visspožākā saule – Jēzus Kristus. Tādēļ Maleahijs sauc Viņu par taisnības sauli un saka (Mal. 3:20): “Bet jums, kas jūs manu vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas..”. Jo visi, kas tic Kristum, saņems Viņa žēlastības un taisnības gaismu un spožumu un taps pestīti zem Viņa spārniem. To pauž arī psalma vārdi (Ps. 118:24): “Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!” Tas ir: skaistu dienu rada laipnā saule, bet šo dienu rada pats Kungs. Viņš pats ir Saule, kas nes gaismu un dienu, tas ir – Evaņģēliju, atspīdēdams pār visu pasauli: “.. Es esmu Pasaules Gaisma” (Jņ. 9:5).

Visskaistāk sauli un dienu – Kristu un Evaņģēliju apraksta psalms (Ps. 19:2): “Debesis daudzina Dieva godu..”, tas ir – gluži kā mīļās debesis sniedz mums sauli un dienu, kas ataust, saulei atspīdot debesīs, tā apustuļi ar savu sludināšanu nes un dāvā mums patieso Sauli – Kristu. Un tālāk (6. 7. pantā) lasām: “Saulei Viņš darinājis telti, tā līdzīga līgavainim, kas iziet no savām telpām, tā priecājas kā varonis, lai dotos nospraustajā ceļā. Vienā debesmalā tā sāk savu gaitu, apkārt līdz tai pašai malai tā to nostaigā, un nekas nepaliek apslēpts no tās svelmes.” Tas viss sacīts par šīs jaukās dienas iesākumu – Evaņģēliju, kuru Raksti slavē cēliem un skaistiem vārdiem; jo Evaņģēlijs dara visus dzīvus, priecīgus, līksmus un darbīgus, tas nes sev līdzi visu labo; tādēļ arī tas tiek saukts par Evaņģēliju – priecīgo vēsti.

Bet kas gan spēj uzskaitīt visu, ko diena mums dāvā? Tā māca mums visas lietas, atklādama, kas ir Dievs, kas esam mēs, kas bijis pagātnē, kas notiks nākotnē, vēstīdama par debesīm, elli, zemi, eņģeļiem, velniem: dienas gaisma ļauj mums saskatīt, kā izturēties pret visām šīm lietām; no kurienes nākam, uz kurieni ejam. Taču velns mūs ir piekrāpis, likdams atstāt dienu un meklēt patiesību filozofu un pagānu gudrībās, lai gan tie nav zinājuši nenieka; tā mēs ļaujam sevi apstulbot un ievest atpakaļ naktī. Nav citas gaismas kā vien šīs dienas gaisma; citādi Sv. Pāvils un visi Svētie Raksti neteiktu, ka vienīgi šī ir diena, bet viss pārējais – nakts tumsība.

Tas ir īsts Dieva dusmības posts, ka mēs, lai gan esam dzirdējuši šādus skaidrus, nepārprotamus Rakstu vārdus, tomēr vēl meklējam kādu citu gaismu; Tas Kungs taču pats sevi nosauc par Pasaules Gaismu un Sauli! Un, ja arī nebūtu nevienas citas zīmes, kas mācītu mums atzīt, ka pāvesta augstās skolas ir visbriesmīgākās velna nelietības un nešķīstības pilnas, – tad taču vajadzētu pietikt ar to vien, ka visās šajās skolās tiek nekaunīgi slavēts Aristotelis un pavisam cita gaisma; tai šādi ļaudis pievērš daudz vairāk uzmanības nekā Kristum. Jā, viņi mācās tikai Aristoteli, nevis Kristu.

“.. tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās.”

Gluži kā Kristus ir Saule un Evaņģēlijs – diena, tā ticība ir šīs dienas gaisma jeb redze un nomods. Jo ko gan līdz tas, ka saule spīd, radīdama dienu, taču cilvēka acis nespēj uztvert gaismu? – Lai gan Evaņģēlijs ir atskanējis un pasludinājis Kristu visā pasaulē, neviens cits nav ticis apgaismots kā vien tie, kuri uzņēmuši Evaņģēliju un caur ticības gaismu tikuši pamodināti no miega. Turpretī guļošajiem no saules un dienas nav nekāda labuma; jo viņiem nav gaismas – tie redz tikpat maz, kā redzētu tad, ja ne saule, ne diena nebūtu atnākusi. Šis ir tas laiks un tā stunda, par kuru Sv. Pāvils saka: “To darait, saprazdami šo laiku, ka jums jau pienākusi stunda celties no miega.” Tas ir garīgs laiks un stunda, kas jau atspīdējusi un vēl arvien ik dienu atspīd mūsu miesas dzīves laikā; šajā stundā mēs mostamies no miega, lai noliktu tumsības darbus utt. Tā Sv. Pāvils parāda, ka viņš neuzrunā tos, kuri vēl paliek neticībā; jo, kā jau sacīts, apustulis šajā vietā māca nevis par ticību, bet par ticības darbiem un augļiem. Viņš saka: jūs zināt, ka laiks ir pienācis, nakts pagājusi un diena jau sākas.

Bet, ja tu jautā: kādēļ ticīgajiem vēl vajag, lai viņiem rakstītu šādus vārdus? – tad iepriekš ir teikts, ka pastāv divu veidu sludināšana – tā, kas māca, un tā, kura mudina un atgādina. Tā nu cilvēks nekad nevar zināt par daudz; viņam arvien nepieciešams pamudinājums, arvien no jauna šīs lietas jāpārdomā, lai velns, pasaule un miesa, šie neatlaidīgie ienaidnieki, nenogurdinātu un nepadarītu viņu laisku un nolaidīgu, nepiespiestu galu galā atkal iemigt un kļūt pakļāvīgam. Jo Sv. Pēteris 1. Pēt. 5:8 saka: “Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” To pašu šeit grib sacīt Sv. Pāvils. Kamēr velns, miesa un pasaule nebeidz cīnīties pret mums, tikmēr nedrīkst rimties atgādinājums un pamudinājums[2] būt modriem un strādāt.

Šī iemesla dēļ arī Sv. Pāvils runā pavisam tieši, nosaukdams tumsības darbus par darbiem, turpretī gaismas darbus – par bruņām. Kādēļ tā? Bez šaubām, lai apliecinātu, ka notiek cīņa, kas prasa pūles un darbu, kas nes [līdzi] draudus; ir jācīnās, lai paliktu nomodā un dzīvotu labu, pareizu dzīvi, jo trīs spēcīgi ienaidnieki – velns, miesa un pasaule – dienu un nakti bez mitas stājas mums pretī, kā arī Ījabs 7:1 saka: “Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās?”

Tā nu ir ļoti svarīgi nemitīgi, visu mūžu turpināt šo cīņu; ir vajadzīgas arī labas “bazūnes” un “kara bungas”, tas ir, šāds pasludinājums un pamudinājums, kas mūs stiprina un dod drosmi cīņā. Labie darbi ir mūsu ieroči un bruņas; turpretī ļaunie darbi nav ieroči – kamēr vien mēs tiem nepieķeramies un neļaujam ņemt virsroku; citādi arī tie var kļūt par ieročiem, kā Rom. 6:13 sacīts: “Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam..”, tas ir, it kā apustulis teiktu: “Neļaujiet tumsības darbiem sevi uzvarēt, lai jūsu locekļi nekļūtu par netaisnības ieročiem!”

Nu esam diezgan runājuši par to, ka par gaismu šeit tiek saukta ticība, kas atspīd mūsu sirdīs Kristus saules atnestajā Evaņģēlija dienā; tādēļ gaismas bruņas nav nekas cits kā ticības darbi. Turpretī tumsība ir neticība, kurā nav Evaņģēlija un Kristus, neticība, kuru velns rada un uztur ar dažādām cilvēku mācībām un mūsu pašu prāta palīdzību; tādēļ tumsības darbi ir neticības darbi. Jo, gluži kā Kristus ir ticības gaismas Kungs un Valdnieks, tā Ef. 6:12 velns tiek nosaukts par “tumsības pasaules valdnieku”. Viņš valda pār neticīgajiem. Tā arī 2. Kor. 4:3-4 sacīts: “Ja mūsu Evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs (tas ir, velns) ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.” Bet par to, kādi ir šie abu veidu darbi, runāsim tālāk.

“Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa..”

Dienas laikā nekādi tumsības darbi netiek darīti – ikviens cenšas izturēties cienīgi, kaunēdamies no citiem. Mēdz sacīt: nakts kaunu nepazīst. Tā tas patiesi ir, tādēļ naktī ļaudis mēdz darīt tādus darbus, par kuriem dienā vajadzētu kaunēties. Turpretī diena prasa dzīvot šķīsti un cienīgi. Tā būtu jānotiek arī kristīga cilvēka dzīvē – visiem darbiem tajā jābūt tādiem, ka par tiem nenāktos kaunēties pat visas pasaules acu priekšā. Jo tas, kas dzīvo tā, ka viņam negribētos, lai citi dzird un redz viņa darbus, noteikti nedzīvo kristīgu dzīvi. Par to Kristus saka Jņ. 3:20-21: “Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.”

Te tu redzi, cik svarīgs ir šāds pamudinājums un pamācība – būt nomodā un tērpties gaismas bruņās. Cik mūsdienās ir tādu kristiešu, kas labprāt gribētu, lai viņu darbi kļūst visiem redzami? Kādēļ tad mēs, liekuļi, iedomājamies, ka dzīvojam kristīgu dzīvi, kaut arī mums par saviem darbiem jākaunas ļaužu priekšā? Dieva, Viņa eņģeļu un visas radības priekšā tie jau tagad ir atklāti un pastarajā dienā būs redzami ikvienam! Tā nu kristietim jādzīvo tāda dzīve, kādu viņš to gribētu pastarā dienā ļaut ieraudzīt ikvienam – kā sacīts Ef. 5:8-9: “Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība..”. Un Rom. 12:17: “Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.” Tāpat 2. Kor. 1:12: “Tas, ar ko mēs lepojamies, ir mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs esam turējušies dievišķā šķīstībā un skaidrībā, ne miesas gudrībā, bet Dieva žēlastībā kā pasaulē, tā sevišķi jūsu vidū.”

Bet šādu dzīvi nav iespējams dzīvot bez ticības. Pat modrai, stingrai, drošai ticībai ir gana daudz darba, cenšoties dzīvot šādu dzīvi, nepagurt un neiemigt. Tādēļ, cik svarīgi ir sludināt nezinātājiem mācību, tikpat svarīgi ir paskubināt zinātājus – lai tie neatkristu no iesāktās cienīgās dzīves, nepakļautos trakojošās miesas pretestībai, ļaunās pasaules un viltīgā velna pretspēkam.

“.. nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā..”

Te apustulis uzskaita tumsības darbus, kas iepriekš tiek ietverti vienā kopīgā vārdā – miegs; kā 1. Tes. 5:6 ir rakstīts: “Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.” Ar šādiem vārdiem Sv. Pāvils nedomā aizliegt parasto nakts miegu, bet gan – garīgo miegu, neticību, no kā rodas šādi tumsības darbi. Tomēr arī dabiskais miegs ir tumsības darbs, ja to izraisījis laiskums, kārības un pārmērības – arī šāds miegs kļūst par šķērsli gaismai un tās ieročiem. Bet minētie seši tumsības darbi sevī ietver arī visus pārējos; Gal. 5:19-21 un Kol. 3:5-8 apustulis uzskaita vēl citus šādus darbus. Mēs apskatīsim tos īsi un dalīsim divās daļās – labās un kreisās puses darbos. Labajā pusē ir četri uzbrucēji: dzīres, skurbums, izvirtība un izlaidība, kreisajā pusē – ķildas un naids. Kreisā puse Rakstos apzīmē nepatiku un to, kas rodas no nepatikas, tas ir, ķildas, naidu utt. Savukārt, labā puse – patiku un to, kas tai seko – tieksmi pēc pārpilnības, rīšanu, dzeršanu, gulēšanu.

Tā nu ir skaidrs, ka ar ķildām un naidu Sv. Pāvils reizē piemin arī tādus tumsības darbus kā tie, kuri nosaukti Ef. 4:31: “Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums”, tāpat Gal. 5:19-20: miesas darbi ir “ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība..”, īsi sakot, viss ļaunais, kas ar vārdiem un darbiem tiek darīts dusmās – šos darbus pat nav iespējams uzskaitīt.

Savukārt, minēdams pārējās četras lietas – dzīrošanu, skurbumu, izvirtību un izlaidību, Sv. Pāvils šajos vārdos ietver visu nešķīstību – vārdos un darbos, kurus tāpat neviens nespētu uzskaitīt. Īsi sakot, šie seši pieminētie darbi norāda, ka cilvēks, kas neizturas šķīsti pret savu tuvāko, dzīvo neticības tumsā; tāds cilvēks ir nekārtīgs visā savā dzīvē – kā pats pret sevi, tā arī pret savu tuvāko. Tālāki skaidrojumi šiem vārdiem nav nepieciešami; katram ir labi zināms, kas ir rīšana un dzeršana, negausība un žūpošana – piepildot kārības, nevis apmierinot vajadzību. Tāpat ir skaidrs, ko nozīmē izlaidība, slaistīšanās pa gultu un istabu un izvirtība – miesaskārība un miesas baudu meklēšana, ko cilvēki piekopj ar ilgu gulēšanu, dīku dzīvi, visādu nešķīstību un kauna lietām, ko pārēdušies, slinki, miegaini un kūtri ļaudis dara savās gultās vai citur, gan dienu, gan nakti, pa vienam vai kopā ar vēl kādu; šie netikumi tiecas arī pēc dabiskas tumsas un nomaļām vietām, un Sv. Pāvils tos visus nosauc par izvirtību un izlaidību, ko cilvēki piekopj savos kambaros. Tāpat katram ir labi zināms, ko nozīmē ķildas, naids un tamlīdzīgas lietas.

“.. bet lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus..”

Te apustulis, izteikdamies pavisam īsi, piemin visus gaismas ieročus, pamudinādams mūs tērpties Kristū. Tērpšanās Kristū notiek divos veidos: pirmkārt, kad tērpjamies Viņa paša tikumos – tas notiek caur ticību, kas paļaujas uz to, ka Kristus par mums ir miris un visu paveicis mūsu labā. Jo ne mūsu, bet Kristus taisnība samierina mūs ar Dievu un atpestī no grēkiem. Šāda veida tērpšanās Kristū tiek mācīta, sludinot ticību; tā Kristus ir dots mums kā dāvana un ķīla.[3]

Otrkārt, Kristus ir mums paraugs un piemērs – mums jāseko un jākļūst Viņam līdzīgiem, tērpjoties tikumības drānās, kādas valkā Viņš. Par to Sv. Pāvils šeit runā, sacīdams, ka mums jātērpjas Kristus bruņās. Tāpat 1. Kor. 15:49 viņš saka: “.. un, tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm.” Un Ef. 4:22-24: “.. līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas, savu kārību pievilts, iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā, un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.”

Kristū mēs redzam gaismas bruņas – nevis dzīrošanu un skurbumu, bet gavēšanu, mērenību un miesas savaldīšanu ar darbu, rosību, sludināšanu, lūgšanu, labiem darbiem un palīdzību cilvēkiem: te nav nekādas slinkošanas, gulšņāšanas un nešķīstības, bet tikai šķīsta dzīve, mērenība, tikumība, nomods, gulēšana klajā laukā – Viņam nav ne nama, ne istabas, ne gultas. Viņā neatrodam ne dusmu, ne naida un ķildu, bet tikai laipnību, mīlestību, žēlsirdību, pacietību utt. Tā Sv. Pāvils, runādams pavisam īsi, mudina mūs sekot Kristus piemēram. Kol. 3:12-15 viņš to pašu domu ietērpj citos vārdos: “Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” Tāpat Fil. 2:5-7, pavēlēdams dzīvot mīlestībā citam pret citu un kalpot cits citam, apustulis min Kristu kā piemēru – Viņš ir kļuvis par mūsu kalpu: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.”

Tā nu, visu apkopojot, varam sacīt, gaismas bruņas ir labie darbi, kas stājas pretī rīšanai, žūpošanai, izlaidībai un izvirtībai, ķildām un naidam. Šādi darbi ir: gavēšana, palikšana nomodā, lūgšana, strādāšana, izsalkums, slāpju, sala un karstuma panešana, šķīsta, tikla dzīve, mērenība, laipnība. Un, lai neliktos, ka es te saku tikai pats savus vārdus, klausīsimies, ko saka Sv. Pāvils Gal. 5:22: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Bet vēl bagātīgāku šo darbu uzskaitījumu viņš sniedz 2. Kor. 6:1-2: “Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. – Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena”, itin kā viņš sacītu: tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi; ir pienācis laiks mosties no miega. Un tālāk – 3.-10. pantā: “Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai kalpošana netiek pelta. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un, redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” Redzi, kāda bagātīga vārdu straume plūst no Sv. Pāvila mutes, pārpārēm atklājot, kādas ir gaismas bruņas, kam jāsedz mūs no visām pusēm. Apvilkt šīs bruņas nozīmē – tērpties Kristū.

Īpaši labs šajā vēstulē ir tas, ka apustulis rāda mums visaugstāko paraugu – pašu Kungu Kristu – un saka: “Tērpieties savā Kungā”, – tas ir ļoti iedarbīgs pamudinājums. Jo tam gan jābūt īstam krāpniekam, kas, redzēdams, ka viņa Kungs cieš izsalkumu un gavē, strādā, paliek nomodā, ir noguris, tomēr pats gribētu plītēt un uzdzīvot, gulēt, slinkot un dzīvot kārībās. Kurš Kungs spētu paciest, ka viņa kalps tā rīkojas? Vai arī – kurš kalps varētu uzdrīkstēties ko tādu darīt? Tādas lietas nevar notikt; cilvēkam ir jāsajūt kauns, uzlūkojot Kristu un redzot, cik ļoti viņš pats atšķiras no sava Kunga.

Kas gan spētu pamudināt un pamodināt cilvēku, kuru nepamudina un neiedvesmo paša Kristus piemērs? Ko spētu panākt vārdi un papīra lapas ar savu čabēšanu, ja pat šis Kristus satriecošais piemērs atstāj viņu vienaldzīgu? Tādēļ Sv. Pāvils īpaši uzsver vārdu “Kungs” un saka: “Lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus”, itin kā viņš gribētu sacīt: jūs, kalpi, neiedomājieties, ka paši esat kas ievērojams; uzlūkojiet savu Kungu, kas pats to visu dara, lai gan tas nav Viņa pienākums.

“.. un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās.”

Pastāv divējādas rūpes par miesu – tās Sv. Pāvils šeit piemin īsi. Pirmās ir dabiskās rūpes – ka apmierinām miesas vajadzību pēc barības un apģērba, lai tā spētu dzīvot un strādāt un lai pārāk liela trūkuma dēļ miesa nekļūtu nevesela un darbam nederīga.

Otrās ir grēcīgās rūpes – kad cilvēks cenšas apmierināt savas iegribas un kārības; tās ir rūpes, kuras Sv. Pāvils šeit aizliedz; jo no tām rodas tumsības darbi. Miesa ir jāsavalda, lai tā kalpotu un pakļautos garam, lai neizmestu savu Kungu no segliem, bet paklausīgi ietu un nestu Kungu uz savas muguras, kā Zīraks 33:25 saka: “Ēzelim vajadzīgs maiss, barība un rīkste, kalpam – ēdiens, sods un darbs.” Nav sacīts, ka tev vajadzētu ēzeli nobendēt vai sakropļot, nedz arī kalpu nogalināt vai turēt cietumā. Tāpat miesai piederas šķīsti dzīvot un strādāt, un remdēt savas vajadzības. Pats Sv. Pāvils saka: es savaldu savu miesu, lai tā paklausīgi kalpotu, un nevis: es novedu miesu līdz slimībai un nāvei; bet gan – lieku tai pakļauties un kalpot garam.

Ir divējādi cilvēki, kuru dēļ Sv. Pāvilam ir vajadzējis rakstīt šādu piebildi. Pirmie, aizbildinādamies ar dabiskajām vajadzībām, slēpj un attaisno savas kārības; ir labi saprotams, kādēļ tik daudzi svētie sūdzas par šādām lietām un, pretodamies tām, pārāk apgrūtina savu miesu. Cilvēka daba, cenzdamās panākt savu, ir tik viltīga, ka neviens nevar no šiem netikumiem pilnīgi izvairīties, tā ka arvien ir pamats raizēm un nedrošībai. Otrie ir akli svētie, kuri domā, ka Dieva valstība un tās taisnība atkarīga no ēšanas un dzeršanas, ģērbšanās, gulēšanas vai citām cilvēku izraudzītām lietām. Viņi neredz tālāk par saviem darbiem, uzskatīdami, ka ir labi darījuši, gavēdami, līdz prāts aptumšojas un vēders kļūst nevesels, vai arī kā citādi kaitēdami miesai. Par to Pāvils runā 1. Kor. 8:8: “Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami.” Tāpat Kol. 2:8, 23: “Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu [..] Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”

Gersons[4] slavē kartēziešus[5], ka tie neēd gaļu – pat slimi būdami, arī tad, ja tas apdraud dzīvību; te nu gudro vīru ir maldinājis māņticības pilns viltus garīgums. Ko šādi svētie teiks, kad Dievs viņus tiesās par savas miesas nonāvēšanu? Nekādi ordeņi, statūti un solījumi nedrīkst būt pretrunā Dieva baušļiem. Un, ja tādi pastāv, tie nekam nav derīgi un nevar būt spēkā – tas ir gluži tāpat kā, ja tu solītos pārkāpt laulību. Tā nu Dievs ar Sv. Pētera starpniecību cilvēkiem aizliedzis tādā veidā nokaut savu miesu. Ikvienam ir jādod savai miesai tas, kas tai vajadzīgs – vai tas būtu vīns, gaļa, olas vai kas cits; vienalga, vai ir piektdiena vai svētdiena, gavēņa laiks vai Lieldienas, – neatkarīgi no visiem ordeņiem, noteikumiem un solījumiem. Pret Dieva baušļiem visi aizliegumi ir bezspēcīgi, pat tad, ja tos izteiktu eņģeļi. Šāda nožēlojama muļķība rodas no tumsonības un akluma, uzlūkojot savus darbus, it kā šo darbu daudzuma un lieluma dēļ kāds varētu tikt pestīts. Turpretī Sv. Pāvils grib šos labos darbus izmantot par gaismas bruņām, lai uzvarētu tumsības darbus. Tā un ne citādi ir izmantojama gavēšana, nomods un darbs. Tādēļ Dieva priekšā nav nekādas nozīmes tam, vai tu ēd vai neēd gaļu vai zivis, dzer vīnu vai ūdeni, valkā sarkanas vai zaļas drēbes, dari tādu vai citādu darbu; Dievs visu ir radījis labu, ļaudams, lai to lietojam. Tev tikai jāraugās, lai visās šajās lietās tu saglabātu mērenību un ierobežotu sevi tik, cik tas nepieciešams, lai stātos pretī tumsības darbiem. Tādēļ nav iespējams noteikt visiem kopīgu šādas atteikšanās mēru; jo visu cilvēku miesa nav vienāda – vienam vajadzīgs vairāk, otram mazāk; ikvienam jāpievērš uzmanība sev pašam un jāsavalda sava miesa, saskaņā ar šiem Sv. Pāvila vārdiem: “Nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās.” Ja šajās lietās būtu jānosaka citāds mērs, Sv. Pāvils nebūtu to atstājis nepateiktu.

Tā nu tu redzi, ka garīdznieku izdomātie noteikumi, piemēram, stingrais aizliegums ēst gaļu, ir pretrunā ar Evaņģēliju, un caur apustuli Pāvilu 1. Tim. 4:1-3 ir pasludināts: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta. Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību.” Neviens nevar noliegt, ka šie vārdi attiecas uz garīdznieku un visas pāvestības pavēlēm; vārdi ir skaidri, un to būtība labi saprotama.

Arī tu šeit redzi, ka Sv. Pāvils nemāca kādu aplamu svētumu, kas liek izraudzīties īpašas dienas gavēšanai – lai īpašā veidā kalpotu Dievam. Cilvēkam visu mūžu ir jābūt atturīgam un sātīgam – nešķirojot dienas un ēdienus. Ja mums ir jāvalkā gaismas bruņas, ja visai mūsu dzīvei jābūt šķīstai un skaidrai, – mēs nekad nedrīkstam noņemt savas bruņas un nolikt ieročus, mums arvien jāpaliek atturīgiem, sātīgiem, vienmēr jābūt nomodā un jāstrādā. Bet neprātīgi svētie noteiktās dienās gavē pie maizes un ūdens, taču pārējās dienās – kad beidzas gavēnis, ceturtdaļgadu pēc kārtas ik dienu – pieēdas un piedzeras, cik vien spēj. Daži, savukārt, gavē citādi: tie vakaros neēd, bet dzer, cik vien tiem gribas. Kas gan spētu uzskaitīt visus šos tumsības darbus un neprātības? Tie visi tiek darīti tādēļ, ka cilvēki uzlūko tikai pašu darbu, nevis tā pielietojumu; viņi darina spoguli no savām bruņām, nezinādami, kādēļ vajadzētu gavēt vai sev ko liegt, rīkodamies gluži kā cilvēks, kas valkā zobenu tikai tāpēc, lai uz to paskatītos, bet nelieto savu ieroci, kad tam kāds uzbrūk. Ar to būtu diezgan, runājot par šo vēstuli.


[1] – Tāpat psalmā (Ps. 110:3) lasām: “Tava tauta būs labprātīga tava karagājiena dienā. Tavi jaunekļi nāks pie tevis svētā glītumā kā rasa no rīta blāzmas klēpja.” Arī šeit Evaņģēlijs skaidri nosaukts par rīta blāzmas klēpi un Kristus karagājiena dienu, kurā mēs kļūsim par Kristus bērniem un piedzimsim kā rasa, tas ir, bez kādiem cilvēku darbiem – no debesīm, no Svētā Gara žēlastības.

[2] – Tādēļ arī Svētais Gars tiek saukts Paracletus – mudinātājs, kas mudina uz visu labo.

[3] – Par to runāsim vēlāk, Jaungada dienā, lasot Gal. 3:27: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū.”

[4] – Žans Gersons († 1429. gadā) – viduslaiku teologs, kas apvienoja nominālismu ar mistisku dzīvesveidu. Luters vairākos jautājumos piekrita Gersonam. Teoloģijas vēstures pētnieku vidū trūkst vienprātības jautājumā par Gersona ietekmi uz Lutera teoloģiju.

[5] – Kartēziešu ordenis dibināts 1084. gadā ar nolūku atjaunot baznīctēvu ticības skaidrību. Kartēzieši īpaši uzsvēra klusēšanas, roku darba un seksuālo tieksmju apspiešanas vērtību.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.