92. Kāds ir laulības nolūks?


Laba sirdsapziņa vienmēr ir slikta sirdsapziņa

Patiesa ticība un laba sirdsapziņa atrodas nesaraujamā kopsakarībā. Jo patiesās ticības paļāvību balsta priecīgā vēsts par Kristus īstenoto izglābšanu no tiesas. Bet labajai sirdsapziņai ticības saistībā ir pamatojums šajā pārliecībā par to, ka caur Kristu varēsim pastāvēt Dieva tiesas priekšā.


Šajā sakarībā Dieva vārds mums rāda, kas notiek sirdī, kad to skar Dieva vārds, un kā tad no sirds jārunā ar Dievu. Kur cilvēka apziņa vai arī zemapziņa tiek aplūkota vienīgi no sevis paša izpausmes skatpunkta, vai vērtējot viņa centienus pēc sevis īstenošanas, tur viss paliek pie vecā cilvēka. Bet no Dieva vārda atklājas pilnīgi citas atziņas un kļūst redzams tas, kas veido atšķirību starp veco un jauno cilvēku un šo bieži vien sāpīgo pāreju no vecā uz jauno.

Vispirms Dieva vārds nosaka ierobežojumus cilvēku spējai iespiesties apziņas jomā: “Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1.Sam.16:7). Katrs zina, kāda var būt vilšanās par cilvēku, vērtējot tā iekšieni pēc ārienes cilvēki viens otram liek vilties par sevi. Ka Dievs uzlūko sirdi, ka Viņš “pārbauda sirdis un īkstis”, “sirdis pārbauda un izzina” (Ps.7:10; Jer.11:20 u.c.), ka Viņš ir “siržu pazinējs” (Ap.d.1:24; 15:8), tas mums skaidri parāda, ka Dieva priekšā nekas nepaliek apslēpts, tāpēc ka Viņš visu redz un zina, ka Viņš mūs tādēļ arī pazīst labāk nekā mēs pazīstam paši sevi un citi ļaudis mūs pazīst. Vispirms tiek norādīts uz visai šaurajiem ietvariem, kas ierobežo mūsu šķietamās zināšanas par citu cilvēku apziņu. Ja Dieva vārda kalps zina, kā Dievs izzina sirdis un tajās darbojas, tad viņam par paša ietekmi vispār nav īpaši jāraizējas, kamēr viņš turas pie Dieva vārda. Svarīgāk ir raudzīties, lai neliek vilties cilvēciskā daba, ne par sevi, ne citiem.

Uz sirdi, sirdsapziņu/apziņu un līdz ar to uz ticību var attiecināt visus kāda cilvēka dzīves stāvokļus un tos apkopot: Mana sirds ir bēdīga un izmisusi (Jer.17:9); “mana sirds ir manī salauzta” (Jer.23:9), un tas attiecas uz saviļņojumu priekā, sāpēs, nemierā un bailēs. Ka pie tam runa nav vienkārši par jūtām, kuras var būt, vai kuras var saviļņot, bet gan par to, ka tur elementārā veidā īstenojas un izpaužas sadraudzība ar Dievu, tā ir lietu sakarība, ko Svētajos Rakstos ik uz soļa atklāj Dieva vārds. Sirds ir izšķiršanās vieta starp to, kas ir Dievs un ko Viņš dara, un to, kas Dievs nav un ko Viņš negrib. Hozejas grāmat;a (10:2) šī situācija aprakstīta (vairākos variantos, kas atspoguļojas arī tulkojumos) šādi: Israēla sirds, kas novēršas no Dieva un pievēršas Kanaānas auglības dievību godināšanai, ir “neīsta” ar nozīmi “sašķelta”. Tādējādi arī nepaklausība Dieva baušļiem un gribai nesākas tikai ar darbiem, bet gan sirdī. Jēzus vārds Kalna sprediķī vērsts uz šo sakarību; sestajā svētības apsolījumā stāvokļa raksturošanai “sirds” ir centrālais vārds: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mt.5:8). Dieva baušļu pārkāpumi parādās kā nodarījumi, tie skatāmi acīm. Bet Jēzus vārds izgaismo sirds dziļumus, kad par sesto bausli tiek sacīts: “Bet Es jums saku: kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību ir jau pārkāpis savā sirdī” (Mt.5:28). Kurš gan to tā saskatīs, it īpaši attiecībā pats uz sevi, ja viņam šajās lietās uz to nenorādīs šis vārds? Tas, ka labi darbi ir augļi, kas izaug no tā, ka atjaunota, laba padarīta ir sirds, tas attēlots dažādos veidos. “Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām” (1.Moz.8:21; 6:5), un visi baušļu pārkāpumi sakņojas cilvēka personas centrā: “Kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi..” (Mt.15:17-19).

Ja sirdī notiek izšķiršanās par to, kāds ir cilvēks savā ticības paklausībā Dieva priekšā, tad no tā tieši izriet tas, kāds ir Dievs cilvēkam un kas ir viņa Dievs. “Jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mt.6:21; Lk.12:34). Izšķiršanās par to, kas ir mans Dievs, saskaņā ar pirmo bausli notiek sirdī, un to nosaka tas, kam pieķērusies mana sirds, uz ko tā paļaujas un no kā tā bīstas. Bet tā nav vienkārši kaut kāda apziņas analīze un pašapcere: ja tas tiek atzīts un ja tiek atjaunota un izgaismota sirds, tad tas notiek ar Svēto Rakstu Dieva vārdu.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.