53. Par ko Dievs runā otrās plāksnes baušļos?


Kurus uzskatīt par draudzes locekļiem?

Draudze taču ir redzama. Tāpēc ir jāzina, kas tai pieder un kas nepieder. Bet kā rīkoties, ja mums, cilvēkiem, ir neiespējami atšķirt ticīgos, kas jāuzskata par baznīcas locekļiem?

Kurus uzskatīt par draudzes locekļiem?


Kristīgā baznīca jau no paša sākuma visus kristītos ir uzskatījusi par saviem bērniem. Tas, protams, nenozīmē, ka visi kristītie ir īsti kristieši. Bet tas nozīmē, ka visi kristītie patiesi ir paša Dieva aicināti un svētīti būt par kristiešiem, saņēmuši svētu pienākumu dzīvot kā kristieši un kļuvuši par visu kristīga cilvēka privilēģiju mantiniekiem, ja vien vēlas tam ticēt un to pieņemt.

Tātad baznīcas pati pēdējā robežlīnija ir Kristība. Kas ir ārpus šīs robežas, ir pagānu teritorija un misijas lauks. Bet viss, kas atrodas iekšpus šīs robežas, baznīcai ir jāuzskata par savējo, bieži ar kaunu, bet vienmēr arī ar mātes mīlestību un aizlūgšanām.

Iekšpus šīs robežas ir trīs dažādu kategoriju cilvēki un vēl pāris robežas, kas norāda uz šo cilvēku atgriešanos un viņu stāvokli Dieva priekšā. Viena no šīm robežām zināmā mērā ir cilvēka acīm redzama. Otra ir pilnīgi neredzama.

Pirmā robežlīnija iekšpus baznīcas (lietojot senu terminoloģiju) ir starp pārdrošiem un atmodinātiem grēciniekiem. Pārdrošiem grēciniekiem nerūp viņu Kristība, un viņi nemeklē pestīšanu. Viņiem ir pašsaprotama ticība, ka eksistē Dievs un ka viņi var dzīvot krietnu dzīvi, tomēr tiem nav nekāda priekšstata par grēku, un tiem nav nepieciešama piedošana. Viņi paši lieliski ar visu tiek galā bez dievkalpojuma, bez Bībeles un bez Svētā Vakarēdiena.

Var gadīties, ka šāds cilvēks “sāk pārdomāt dzīvi”. Vienādi vai otrādi viņu ir skāris Dieva vārda spēks, viņš sāk to klausīties, viņš lūdz, viņa sirdsapziņa pamostas, viņš sāk pārvērtēt visu savu dzīvi. Tā viņš kļūst par mācekli un atmodinātu grēcinieku. Viņš ir ceļā uz ticību un īstenu dzīvi Kristū. Ceļš viņam var būt garš, taču, kamēr viņš stingri turas pie Dieva vārda, tikmēr Dievs turpina viņā Savu darbu.

Kad cilvēks patiesi pieņem Dieva vārdu, tad notiek tā, kā mēs iepriekš rakstījām: caur arvien dziļāku grēka atziņu tas nonāk pie īstenas ticības Jēzum. Kad un tas notiek, to pats cilvēks nekad nevar izlemt. Ārpusē stāvošais visbiežāk neredz, kad tas notiek, bet var manīt, ka tas ir noticis.

Šeit ir otra robeža draudzē, kas cilvēka acīm ir neredzama. To, ka cilvēks top atmodināts un sāk meklēt Dievu, var pamanīt pat no ārpuses. Bet to, ka tas nonāk pie īstenas ticības Glābējam Jēzum, nevar ieraudzīt ārīgās lietās. Dabiski, ka to var nojaust, ja esi viņam tuvs cilvēks, bet pilnīgu pārliecību nav iespējams gūt. Apslēpto sirds cilvēku nav iespējams atklāt. Un tādēļ tiesas diena būs pārsteigumu pilna. Atklāsies, ka daudzi šķietami uzticami kristieši ir paļāvušies uz savu taisnību un uzticējušies savai grēku nožēlai un viņiem nebūs daļas Tai Kungā, kuru nav iespējams atrast, iekams visu citu neuzskata par zaudējumu. Un otrādi – atklāsies, ka daudzi nicināti grēcinieki, kas virs zemes tika uzskatīti par sliktiem un necienīgiem kristiešiem, tiesas dienā ieies Tā Kunga priekā, tāpēc ka tie visas savas bezpalīdzības vidū dzīvojuši no grēku piedošanas.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.