79. Kā mēs palīdzam savam tuvākajam?


Kunga pirmais vārds: Svētīgi!

“Svētīgi!” [Mt.5:3]

Kunga pirmais vārds: Svētīgi!

Klausītāju dažādās uzrunas formas svētlaimes vārdos [apsolījumos] liecina par zināmu diferenciāciju. Mateja atstāstījumā svētlaimes vārdi sākas vispirms daudzskaitļa trešajā personā — “svētīgi [ir]..”, un tajā izpaužas vispārlietojamība, resp., princips, ka nenotiek aprobežošanās vienīgi ar klātesošajiem. Lūkas evaņģēlijā uzruna notiek daudzskaitļa otrajā personā “Svētīgi jūs [esat]..”, un tas attiecināms uz katru, kas klausās; Mateja evaņģēlijā pāreja uz šādu tiešu uzrunas formu, daudzskaitļa otro personu, notiek 11. pantā: “Svētīgi jūs esat..”. Tas ir tur, kur runa ir par paredzamu vajāšanu un personīgu negodā krišanu Dieva valstības dēļ. Svētība kā tieša sadraudzība ar Kungu parādās tieši tad, kad kristieši Kristus dēļ tiek izsmieti, vajāti un apmeloti. Tas ir pašreizējais pamats tam, lai taptu svētīgs.

Svētības apsolījumu saturs ir dažāds, un tos tuvāk aplūkosim vēlāk. Taču kaut kas atkārtojas visos svētības vārdos, proti, Dieva valstības apsolījums un dāvana. 3. un 10. pantā tas izsacīts ar darbības vārdu tagadnē: “..jo tiem pieder debesu valstība..”. Turpretī par atsevišķo nosaukto dāvanu saņemšanu runāts nākotnes formā — tas tā būs, resp., notiks: “tie tiks iepriecināti”, “tie iemantos zemi” utt. Tas, ka mums pēc Kunga vārda Debesu valstība pieder pašreiz, tātad saistīts ar apsolījumu, ka mēs nākotnē saņemsim to, kā mums pašreiz vēl trūkst, vai arī to, kas nav pamanāms. Tā ir tās ticības būtība, kuru modinājis Kunga vārds un kuru tas nes no tagadnes uz nākotni. Tā nākotne atklājas tagadnē.

Bet prieks, ko nes šie svētības apsolījumi, nepastāv vienīgi tajā apstāklī, ka jātop novērstām ciešanām un trūkumiem; pretstatu vārdam “svētīgs” satur vārdi “lāsts”, “nolādēšana”. Skaidri tas izsacīts Lk.6:20-23, kur svētības apsolījumiem seko izsaucieni ar bēdu paredzējumu un brīdinājumu ["Vai jums…!"]. Līdzīgas ir vairākas vietas Vecajā Derībā, kur pretstatīta svētība un lāsti (sal.ar Ps.1:5; 5.Moz.11:26 u.t.; Joz.8:34 u.c.).

Tādējādi ar svētības apsolījumiem Kalna sprediķa sākumā Jēzus mums parāda, ka runa šeit nav vienīgi par trūkumu novēršanu un vajadzību apmierināšanu, bet gan par izglābšanos no tiesas. Dieva valstības nākšana notiek kā taisnīga Dieva tiesa ar atalgojumu un sodu. Svētības apsolījumos mums tiek atklāts, ka tajā ir spēkā citādas mērauklas nekā tās, kuras mēs parasti lietojam, vērtējot mūsu labsajūtu vai mūsu autoritāti cilvēkos, sabiedrībā. Bet Kalna sprediķī runa pastāvīgi ir par algu un sodu, kas mums norāda uz Dieva tiesas mērauklu. Tas attiecināts uz tiem, kas aicināti Dieva valstībā. Kristiešu īpašības atklātas vārdā “svētīgs”.

Šādi aplūkoti, šie svētības vārdi, kuri apsola Dieva valstību tagadnē, tās klātesamību, un kuri ar Dieva vārdu norāda uz ticību nākotnei, nav nekāds lēts mierinājums ar šo nākotni un bēgšana no nožēlojamās tagadnes. Šeit runa ir par izglābšanu no tiesas, kas aptvers visu pasauli. Tas ir svarīgi atsevišķu gadījumu vērtējumā, jo katrā atsevišķajā svētības apsolījumā vispirms raksturota kāda cilvēku situācija un tai pretstatīts tas, ko dara resp. darīs Dievs. Tādējādi priekšplānā esošo cilvēku situāciju visā pilnībā izgaismo mūžības gaisma.

Zināms, cilvēku vērtējums pēc viņu ir citāds nekā Dieva spriedums pēc Viņa mūžīgās gribas, kuru Viņš atklājis savā vārdā un caur savu Dēlu. Taču tur, kur Jēzus apsola svētību — “svētīgs” — , mācekļiem [dzīves] laikā atklājas skats uz mūžību.

Tāpēc “svētīgs” Jēzus vārdos, kas teikti mācekļiem, nozīmē: no visu pasauli aptverošās tiesas glābts un Dieva uzvarošās varas patvērumā apbalvots, tas, kas ticības paklausībā seko Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, uzklausa un dara Viņa vārdu un pie Viņa paliek arī trūkumā un vajāšanās līdz pat nāvei. Tiem, kas zina to no Dieva vārda un iet sekošanas ceļu, nav pamata izmisumam, bēdām vai bailēm — neņemot vērā nekādu, arī negatīvo, pieredzi dzīves īstenībā — tiem ir pamats cerībai un priekam.

Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, mūsu Pestītāj, ar savu vārdu Tu atklāj mums ceļu uz svētību Dieva valstībā, kura apsolīta tiem, kas uz Tevi tic. Mēs Tev pateicamies un Tevi slavinām.

Mēs Tevi lūdzam, dari šo ticību stipru mūsos ar savu vārdu, lai mēs mierīgā paļāvībā priecājamies un Tevi slavinām, priecīgi gavilējot.

Dod, Kungs, lai Tavas mīlestības lielums un Tavas tiesas nopietnība ved pie atgriešanās, grēku piedošanas un atjaunošanās visus cilvēkus, pie kuriem visā pasaulē Tu sūti šo vēsti.

“Es ticu, [Kungs,] palīdzi manai neticībai!” (Mk.9:24). Āmen.

Lasi turpinājumu »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.