302. Kāds, kristību sakarā, ir kūmu uzdevums?


Kunga labestība

Bet ko par to saka Kungs? “Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka Es esmu labs?” Šajā piecpadsmitajā pantā tad nu mums ir mērauklas, kas derīgas Dieva valstībai, un šeit acīmredzot ir būtiskas atšķirības no tām mērauklām, pēc kurām mēs spriežam un tiesājam savā dzīvē, cilvēku sadzīvē. Šeit runa ir par Dieva varu respektīvi, par Viņa tiesībām un taisnību, un Viņa labestību.

Tas nav nejauši, ka tieši šai teksta daļai seko trešā norāde par krustā sišanu un augšāmcelšanos (Mt.20:17-19). Baznīcas gadā šī devītā svētdiena pirms Lieldienām ir Ciešanu laika sākumā. Bet ceļš uz Dieva valstību ved caur Kristus krustu un augšāmcelšanos.

Vara un tiesības – tā ir Kristus uzvara pār nāvi caur krustu un augšāmcelšanos. Bet labestība izpaužas faktā, ka Dieva Dēls mirst par pasaules grēku: “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti ” (Jes.53.5).

Bet tagad palūkosimies, ko tas nozīmē mums. Cik dažādi gan ir ceļi, pa kuriem cilvēki tiek vesti pie Dieva! Daži ir kristīti kā mazi bērni, citi – tikai lielākā vecumā un pirms neilga laika. Ir arī daži, kas ir novērsušies, krituši grēkā un gājuši aplamus ceļus. Šādas atšķirības mēs varam redzēt ļoti skaidri. Taču Dieva priekšā tas nav spēkā. Viņš mūs visus, bez izņēmuma ir uzaicinājis savā vīnadārzā. Mums visiem vienādā veidā ir nepieciešama grēku piedošana, un mēs to vienādā veidā saņemam Jēzus Vārdā. Dieva vārds ir adresēts visiem cilvēkiem. Kristība ir uzņemšana Kristus miesas kopībā, kurā mēs visi esam locekļi ar dažādām dāvanām un dažādiem uzdevumiem. Un Vakarēdienā mēs saņemam Kristus miesu un asinis grēku piedošanai. Tā ir visiem vienāda dāvana.

Viens denārijs trīsdesmit santīmu vērtībā liekas esam neievērojams. Bet, ja mēs ņemam vērā, kas ir Dieva valstība un kā mēs caur Jēzu Kristu saņemam grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību, tad arī nonākam pie atziņas, ka šim necilajam denārijam ir visaugstākā vērtība, ko vispār var iedomāties. Dieva žēlastība mirdz pār visiem cilvēkiem, kas seko Viņa aicinājumam.

Tā nu esam nonākuši pie šīsdienas Bībeles teksta pēdējā panta: “Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” Kad mēs gaidām Dieva valstību, tad gaidām arī tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem. Šī tiesa pēc Rakstu liecības nozīmē galīgu nodalījumu starp mūžīgu pazudināšanu un mūžīgu dzīvošanu. Mēs zinām, ka šāds nodalījums būs, bet kur tas stiepsies, mēs nevaram zināt. Un, pirmām kārtām, tas arī nav mūsu uzdevums, īstenot jau tagad šādu tiesu. Mēs vēl dzīvojam laikā, kurā vīnadārza Kungs aicina strādniekus, kam pēc tam būs jāsaņem sava alga. Nekāda ziņā nav tā, ka visi cilvēki nonāks debesīs. Bet Kunga aicinājums izskan visā pasaulē, un tas ir adresēts katram cilvēkam – aicinājums uz ticību, ticēt uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kas sists krustā par pasaules grēku un ir augšāmcelies. Un arī šodien Viņš aicina visus atgriezties un saņemt piedošanu: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mt.11:28). Viņš ir tas, kas mums saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ.14:6).

Kungs, mēs Tevi lūdzam, vadi mūs ar Savu Vārdu un Saviem Sakramentiem ciešā ticībā caur šo laiku mūžība, līdz mēs Tevi skatīsim vaigu vaigā Tavā debesu godībā. Āmen.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.