203. Ko Bībele māca par Jēzus uzkāpšanu debesīs?


Krusta pacelšana

Kristus ir pavēlējis katram atrast, celt un nest savu krustu – tāpat kā Viņš ir atradis un nesis Savu; tev piederas svētīt savu krustu tāpat kā Viņš to ir svētījis – ar savu miesu un asinīm. Bet kur tu to atradīsi? Tev nav jāņem rokā lāpsta un jārok dziļi zemē, nav arī jāsteidzas uz Jeruzalemi; atrast krustu nozīmē to iepazīt.

Krusta pacelšana

Kad Dievs tev sūta kādu nelaimi – kad tevi piemeklē slimība vai ļauni cilvēki kaitē tavai miesai un dvēselei –, tad roc un tu atradīsi; tas ir, – raugies, lai tu pareizi atzītu, kas ir šīs ciešanas. Ja saproti, ka Dievs tev tās sūtījis, tad savā sirdī savu krustu esi atradis. Un šī atrašana Dievam ir svarīgāka nekā visi dimanti un smaragdi. Kristus krusts ir tādas ciešanas, kas rada sāpes un turklāt ir jānes ar kaunu un negodu. Tā Kristus cieta, būdams visbriesmīgākajā veidā apkaunots. Neviens Viņa ciešanas neslavēja, bet drīzāk gan Viņu izsmēja: “Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt,” Mt.27:42. Arī tas ir krusts, ja es ciešu un nav neviena, kas sniegtu man mierinājumu. Taču tas vēl ir tikai vienkāršs krusts. Bet, ja es ciešu, turpretī citi līksmojas ap mani un spriež: viņam notiek pēc taisnības, jā, viņš gan būtu pelnījis vēl vairāk – kā tas notika apustuļiem –, tas ir īstais un patiesais krusts; šādā brīdī es esmu gan cilvēku, gan Dieva atstāts.

Tādas ir īstās ciešanu vētras, par kādām lasām arī Psalmos. Tā Dāvids Ps.25:16–17 sauc uz Dievu: “Pievērsies man un esi žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās! Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām!” Un Ps.142:5 viņš atzīst: “Kad raugos pa labi, redzi, tur nav neviena, kas mani saprot; nekur nevaru tverties, neviens nebēdā par manu dvēseli.” Psalmi ir pilni šādu saucienu un žēlabu. Un tas arī ir īstais krusts. Tādēļ pārējās ciešanas – piemēram, smags darbs vai slimība – tomēr nav īstais krusts. Jo īsts krusts ietver arī kaunu un izsmieklu. Tā nu krusts ir dziļi apslēpts un atrodams tikai ar sirdi. Tas tiek atrasts, kad atzīstam, ka pats Dievs mums to ir uzlicis. Tā, piemēram, kad pāvests nolād un sadedzina īstus kristiešus (kā viņš jau sācis darīt), itin kā tie būtu velna īpašums, turklāt visa pasaule viņu atbalsta un piekrīt, ka šiem kristiešiem ir noticis pēc taisnības, un kad šķiet, ka Dievs ir ar pāvestu, bet pār mums valda velns, – tad viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Miesa un asinis to neredz, bet gars labi redz un atzīst, ka tas ir pareizi, kaut arī visa pasaule apsmej un netaisni apvaino to, kas šādu krustu nes. Tie ir svēti gari un dziļi apgaismoti cilvēki, kuri šādi atzīst un nes krustu; taču viņu ir maz. Tādēļ krustu savā sirdī atrodam tad, kad pasaule mūs apkauno, tā ka sākam dziedāt un lūgt līdz ar Dāvidu: “.. es esmu bēdīgs un nabags,” Ps.70:6, 86:1. Taču kauns un negods neturpinās ilgi. Pēc īsa brīža mēs redzam gluži pretējo. Tā notika ar Kristu: kad Viņš karājās pie krusta, visa pasaule bija nostājusies pret Viņu – Kristus tika apsmiets un izzobots, visa radība Viņu bija atstājusi. Bet tad viss mainījās – tikko Viņš bija miris, visai radībai nācās atzīt Viņa nevainību un apliecināt to visas pasaules priekšā. Saule zaudēja savu spožumu. Mēness nobālēja. Zeme drebēja; kapi atdarījās, un mirušie kļuva dzīvi, tā ka spēja staigāt ļaužu vidū. Jūdi atgriezās pilsētā un sita sev pie krūtīm; virsnieks, kas sargāja Jēzu, apliecināja Viņu par Dieva Dēlu; tempļa priekškars pārplīsa divās daļās, Mt.27:51–54, un notika vēl citas brīnumu zīmes. Tas viss rakstīts kā mierinājums, lai mēs, nesdami savu krustu, atcerētos, ka ciešanas neturpināsies ilgi.

Tā krusts tiek atrasts. Un, kad tas ir noticis, krustam jātiek arī paceltam, – ne tā, kā to darījis Heraklijs vai tie, kas darbojas ar hrizmu un citām ģeķīgām lietām. Krusta pacelšana notiek tad, kad savā sirdī atzīstam, ka Dievs pēc Sava žēlīgā prāta licis mums šo krustu nest, tā ka par to pateicamies Dievam un slavējam Viņu, – kad krusta ciešanās tu svētī un slavē Dievu. Tas notiek pavisam apslēptā veidā, – nevis kā darījis Heraklijs, kas ar lielu spožumu iejājis Jeruzalemē, lai gan aiz šī spožuma nav bijis gluži nekā; bet tu to dari vienatnē, Dieva priekšā, tā ka neviens to neredz, – kā Sv. Pāvils darīja, cietumā slavējot Dievu kopā ar Sīlu (Ap.d.16:25), un kā apustuļi darīja, pateikdamies Dievam un slavēdami Viņu par to, ka tikuši atzīti par cienīgiem Kristus dēļ ciest negodu (Ap.d.5:41). Tas notiek nevis ārēji redzamā veidā, bet iekšēji. Ārēji notiek naudas došana, bet iekšēji slavējam Dievu un tiecamies pēc debesīm. Tādēļ esi atradis svēto krustu un pacēlis to tad, ja tu savu krustu pazīsti un pateicies Dievam par to, ka Viņš tev to licis nest. Tā tu svētī savu krustu savā sirdī, kā Kristus ir svētījis Savu. Kristus asinis un ciešanas ir svētījušas tevi; un nu tu savā sirdī svētī savu krustu, ar labu prātu pieņemdams visu, ko Dievs tev sūta.

Nu notiek tā, ka tas, kurš pasaules priekšā bija visvairāk nicināts, Dieva priekšā ir godājams, augsts un Viņam tīkams, jā, galu galā viņš tiek slavēts arī pasaules priekšā, – tā tas noticis ar Kristus krustu. Arī šis krusts sākumā nebija celts tādā godā kā tagad. Kad Kristu sita krustā, tas izskatījās gluži tāpat kā tagad kādu publiski pakarot vai stiepjot uz moku rata. Tomēr tagad Kristus krusta ciešanas tiek saistītas vienīgi ar godu – viss kauns ir aizmirsts. Tāpat ir arī ar mūsu krustu: kad esam vēl ciešanu varā, tas šķiet apkaunojošāks nekā moku rats un karātavas; bet, kad ticībā savu krustu esam nesuši, tas kļūst tikpat cēls un lielisks, kāds tagad ir Kristus krusts. Un, kā ir atklājies Kristus krusta gods, tāpat notiks arī ar mūsu krustu.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.