355. Kāds labums ir tam, ka gatavojamies ārēji?


Kristus pie krusta … manis dēļ

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Kāds bija Lutera ieguldījums krusta teoloģijā? Vispirms mums varētu šķist, ka tas slēpjas ticības spēkā, ar kādu daudzsološais reformators attiecināja uz sevīm visu Kristus izpirkšanas darba mierinājumu. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka ticība Kristus nopelnam – un šādas ticības sniegtais mierinājums – pastāvēja arī viduslaikos.


Akvīnas Toms mira, vēl nebūdams 50 gadus vecs, atrodoties ceļā uz Lionas koncilu. Kad viņš pēdējo reizi saņēma Svēto Vakarēdienu, viņš sacīja: “Es saņemu tevi, manas dvēseles izpirkšanas maksa. Aiz mīlestības pret tevi es esmu mācījies un novārdzinājis sevi. Tevi es esmu sludinājis un mācījis..” Tā lielākais viduslaiku domātājs atstāja nepabeigtu darbu, kuram viņš bija veltījis visu savu dzīvi. Tiek aizmirstas visas viņa filozofisko un teoloģisko zināšanu bagātības. Viņa sistēma, kurā ir iekļautas debesis un zeme, pasaule un pārpasaule, nu ir sarukusi līdz “vienai vienīgai vajadzīgai lietai.” Tagad, līdzīgi Pāvilam, viņš zin vienīgi “Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu” (1.Kor.2:2), kura asinis un miesu, maksu par viņa dvēseles atpestīšanu, viņš saņem pēdējo reizi uz šīs zemes. Šis Kristus ir visas teoloģijas saturs. Aizmirsta ir godības teoloģija ar tās puspagāniskajiem Dieva esamības pierādījumiem Summa theologiae sākumā. Aizmirsta ir ticība dabiskā cilvēka spējām. Aizmirsts ir teoloģijas triumfs, kuru Toms svinēja pār averoismu, kuras bija kļuvis par mākslas subjektu.

Ja mēs vēlamies pareizi izprast reformāciju, mēs nedrīkstam uzdrošināties aizmirst šo patiesi kristīgo, evaņģēlisko viduslaiku pusi. Sākotnējie evaņģēliskie elementi, kuri ir saglabājušies misē, proti, “Tu vienīgais esi svēts” Gloria daļā, “neizsverot mūsu nopelnus, bet piedodot mūsu pārkāpumus” mises kanonā, Kyrie un Agnus Dei, iestādīšanas vārdi un Kristības formula, “Lielais godības ķēniņ, kas mums dod brīvu pestīšanu” mirušo piemiņas misē, pastāvīgās norādes uz zagli pie krusta – tas viss, kā to atzina Luters, uzturēja viduslaiku baznīcas dzīvi un joprojām uztur mūsdienu katolicismu. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka princips “vienīgi no žēlastības” (sola gratia) ir iespējams arī Romas katolicismā, lai arī tā ir tikai viena no iespējām un vienīgi tādā veidā, ka tā nekad nekļūst par “vienīgi ticībā” (sola fide). Lai arī kāda nebūtu Romas baznīca, tā vēlas būt – un ir – krusta baznīca, krustā sistā baznīca. Viņa upurnieciskā nāve tās dzīvē un domāšanā spēlē daudz lielāku lomu, nekā daudzu protestantisku baznīcu dzīvē un domāšanā. Vienīgi Dievs vien zina, vai mūsdienās nav daudz vairāk tādu katoļu, kuri mirst ar ticību Kristus pestīšanas nopelnam, nekā protestantu.

Tomēr Luters, acīmredzot, bija vairāk nekā Romas katoļu kristietis, kurš līdzīgi daudziem saviem ticības biedriem un, iespējams, neparasti spēcīgi ticēja krustā sistajam kā savai vienīgajai pestīšanai. Viņa krusta teoloģija atšķiras no viduslaiku pārliecināto kristiešu teoloģijas. Kur slēpjas šī atšķirība? Šī atšķirība kļūst redzama, kad Luters nodala krusta teoloģiju no godības teoloģijas. Laikā, kad Luters, pateicoties dziļajiem pārdzīvojumiem, ar kuriem viņš sastapās savos žēlsirdīga Dieva meklējumos, pamazām sāka izprast, ko Kristus krusts nozīmē mums, cilvēkiem, viņš dziļāk nekā jebkurš cits pirms viņa sāka apzināties krusta atklāsmes dziļāko nozīmi. Viņš saskatīja Kristus krustā kaut ko tādu, ko, cik mums zināms, kopš apustuļu laikiem neviens nebija pamanījis. Viņš saskatīja ne tikai Dieva dusmu dziļumu un Viņa mīlestības varenumu, bet, paturot prātā tās abas, arī iedziļinājās tajā dziļajā noslēpumā, kurš saistās ar to, kā Dievs nāk pie mums, cilvēkiem, kā Viņš attiecas pret mums un, galu galā, pašas atklāsmes noslēpumu.

Lasi turpinājumu »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.