98. Vai pastāv jautājumi, kuru izlemšanā mums ir dota pilnīga brīvība, tā saucamās rīcības brīvības iespējas?


Kristus pazemošanās un paaugstināšanās stāvokļi

Viens no galvenajiem Jaunās Derības tekstiem, kur pamatota mācība par Kristus pazemošanās un paaugstināšanās stāvokļiem, ir Pāvila Vēstule filipiešiem 2:6-9. Iespējams, ka šie ir kādas senas kristiešu dziesmas vārdi, kuru Pāvila laikabiedri dziedāja par Jēzu Kristu: “Kurš, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis.”

Kristus pazemošanās un paaugstināšanās pie krusta

Ir vēl divas citas Svēto Rakstu vietas, kas runā par Kristus pazemošanos un paaugstināšanos: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” [2.Kor.8:9]; “Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” [Ap.d.2:36]

Šajos tekstos uzskatāmi atklājas tas, kas ir labi pazīstams ikvienam daudzmaz uzmanīgam evaņģēliju lasītājam – līdz krusta nāvei mēs redzam vienu Jēzu un pavisam citu pēc Viņa augšāmcelšanās.

“Pazemība un zemība, kas raksturīga Viņa dzīvei līdz guldīšanai kapā un godpilnā paaugstināšanās, kas seko pēc neilga laika, tūdaļ ļauj mums ieraudzīt abus stāvokļus, par kuriem šeit runājam.” [Džordžs Šallers]

No iepriekšminētā Vēstules filipiešiem teksta ir redzams, ka abi šie Kristus stāvokļi attiecas tikai uz miesā nākušo Dieva Dēlu, bet nevis uz mūžīgo Logosu. Lai gan, ņemot vērā Kristus dabu vienību, mēs varam sacīt, ka Dieva Dēls pazemojās un tika paaugstināts, tomēr mums jāatceras, ka tas tā notika tikai ar Viņa cilvēka dabu.

Dievišķā daba nevarēja tikt nedz pazemota, nedz paaugstināta. Tāpat Dieva Dēlam nevarēja tikt piešķirtas nekādas dāvanas, nedz arī Viņš varēja kaut ko zaudēt no Savām īpašībām un godības. Viņa dievišķība netika nedz pazemota, nedz paaugstināta, bet neierobežoti un pilnīgi piedalījās visā cilvēka glābšanas darbā.

Lai gan pazemošanās stāvoklī Kristus pilnā mērā nelika lietā Savu dievišķo godību, tomēr jāpiebilst, ka Viņa cilvēka dabai dievišķā godība un varenība vienmēr bija pilnā mērā pieejama. Nevis kādu ārēju apstākļu vai spēku spiests Kristus rīkojās tā, kā Viņš rīkojās, bet arvien Viņš to darīja pats pēc Sava brīva prāta un izvēles. Uzskatāmi tas atklājas Ģetzemanes dārzā, kur Kristus gan atklāj Savu dievišķo godību, kas liek Viņa gūstītājiem bailēs krist pie zemes, gan turpat pēc brīža apslēpj to, ļaujot Sevi sagūstīt un aizvest.

Mūsu dogmatiķi ir norādījuši, ka Dieva Dēla miesā nākšana pati par sevi nav jāuzskata par Viņa pazemošanos, jo tā drīzāk liecina par Viņa ārkārtīgi neparasto spēku. Turklāt, ja mūžīgā Logosa miesā nākšana būtu arī Viņa pazemošanās, tad tai vajadzētu attiekties arī uz Viņa dievišķo dabu, bet savukārt paaugstināšanās nozīmētu cilvēciskās dabas atmešanu.

Dž. Šallers norāda, ka Dieva Dēla miesā nākšanas vienādošana ar Viņa pazemošanos ir raksturīga daudziem Romas katoļu teologiem, kas atstāj neievērotu faktu, ka Jaunava Marija tādējādi kļūst par “degradācijas instrumentu.” Savukārt Kalvina sekotāji, noliegdami, ka pestīšanās darbā abas Kristus dabas darbojās kopā, pēc vajadzības piešķirdamas viena otrai savas īpašības, ir spiesti piedēvēt pazemošanās un paaugstināšanas stāvokļus abām Kristus dabām.

Te vēl jāmin mūsdienu subjektīvās teoloģijas tēvs F. Šleiermahers, kas apgalvo, ka Pāvils, rakstīdams Vēstuli filipiešiem, nav vēlējies iedibināt nekādu konkrētu doktrīnu, bet viņa vārdi uzskatāmi tikai par retorisku paņēmienu. Šādas idejas ir populāras mūsdienu teologu vidū, kas ir radījuši jaunu dogmu, proti, ka dogmatika ir nederīga sludināšanā. Viņi uzskata, ka skaidri un konkrēti kristīgās mācības izteikumi nespēs radīt viņu klausītājos ticību, bet tos tikai atbaidīs. Tomēr, bēgdami no dogmatiskiem izteikumiem, viņi nebūt nav spējuši izvairīties no dogmu lietošanas.

Viņi panākuši tikai to, ka Svēto Rakstu dogmas ir aizstātas ar retorikas un psiholoģijas dogmām. Pēc viņu domām tās ir iedarbīgākas. Svētie Raksti, protams, māca pretējo, proti, ka cilvēciska gudrība nekad nespēj dāvāt glābjošo ticību, jo to spēj vienīgi Dieva vārds. Tādēļ kristīgās mācības patiesības, kas izteiktas skaidriem vienkāršiem vārdiem, arvien būs daudzkārt iedarbīgākas par jebkuru spoži retorisku runu vai psiholoģiskiem paņēmieniem. Bet atgriezīsimies pie mūsu sarunas par Kristus stāvokļiem.

Luteriskajā teoloģijā ir tikušas izšķirtas astoņas Kristus pazemošanās pakāpes: ieņemšana, piedzimšana, apgraizīšana, audzināšana, redzamā dzīve starp cilvēkiem, lielās ciešanas, miršana un apbedīšana. Kristus nokāpšana ellē ir pamatoti izslēgta no Viņa pazemošanās stāvokļa [l.Pēt.3:18; Kol.2:15]. Pagājušā gadsimta lielākais latviešu luterāņu dogmatiķis Nikolajs Plāte domā, ka šāds iedalījums ir pārāk sīks un nav minēts senajās ticības apliecībās. Tam varētu arī piekrist, paliekot pie Augsburgas ticības apliecības iedalījuma, kas, sekojot senākajām ticības apliecībām, runā par Kristus ieņemšanu un dzimšanu, ciešanām, Krustu, nāvi un apglabāšanu.

Kristus paaugstināšanās sevī ietver Viņa uzvaru pār visiem Viņa tautas ienaidniekiem un Viņa cilvēciskās dabas paaugstināšanu dievišķā godībā. Kristus nokāpšana ellē bija Viņa godības stāvokļa sākums, jo “gariem cietumā” [1.Pēt.3:19] Viņš sludinājis nevis atgriešanos, bet Savu uzvaru pār velnu un ļaunajiem gariem. Cilvēku acīm Viņa paaugstināšanās atklājās, sastopot augšāmcelto Kungu, redzot Viņu atgriežamies Debesu godībā un sēžam pie Dieva labās rokas.

Tā būs vērojama arī Viņam atgriežoties Savā godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos. Viņa paaugstināšanās atklāj, ka arī pēc cilvēka dabas Viņš ir Tas Kungs un mudina mūs slavēt Jēzus vārdu, kā vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem [Fil.2:9–19].

“Pārrunājot Viņa pazemošanos un paaugstināšanos, mēs ievērojam, cik pilnīgi Dievs ienāca ļaunuma un grēka pasaulē, kas uzmācas mums, un kā Viņš ar Savu nāvi un augšāmcelšanos atbrīvoja Savus ļaudis no visa, kas apdraud viņus.” [Roberts Kolbs]

Tāpat kā katra svētdiena ir mazi Ziemassvētki, Lielā Piektdiena un Lieldienas, tā katrs kristīgs pasludinājums sevī ietver Kristus pazemošanos un paaugstināšanos. Mēs nebeidzam brīnīties par to, kā kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš mūsu dēļ kļūst par Kalpu visiem kalpiem, kā Viņš guļ silītē uz salmiem, dzer Marijas pienu, panes cilvēku izsmieklu, mirst pie krusta un augšāmceļas. To visu Viņš paveic mūsu vietā – bagāts būdams, Viņš kļūst par nabagu, lai darītu mūs bagātus. Dzīvības valdnieks būdams, Viņš dodas nāvē, lai dāvātu mums dzīvību. Visbeidzot Viņš sarauj nāves važas un atgriežas dievišķajā godībā, lai tur sagatavotu mums mājas vietu un reiz ņemtu mūs pie Sevis.

Birkas: , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.