6. Kāda ir Bībele?


Kristus – pasaulīgā kristieša piedauzības akmens

Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā! (Rom.9:33).


Kā tas notiek? Kā Kristus var mums kļūt par piedauzības akmeni? Mēs labi zinām, kā tas notika pie jūdiem. Pirmkārt, viņi apgrēcinājās pie Viņa pazemības un necienīgās nāves. Otrkārt, viņi apgrēcinājās pie Viņa mācības un spriedumiem, kas bija pretēji viņējiem.

Tāpat arī šodien. Mēs zinām, kā aklā pasaule apgrēcinās pie Kristus un Viņa Evaņģēlija. Viņi uzskata Evaņģēliju par “ģeķību”. Dabiskajam prātam tā šķiet muļķība, ka Dieva Dēls pieņēma cilvēka dabu un tika dziļi pazemots. Līdzīgi ir ar mācību par Viņa nāves izpirkumu un sakramentiem.

Aplūkosim kontekstu. Mēs redzam, ka vārds “piedauzība” attiecas uz mācību, ka Kristus apžēlo un glābj necienīgus grēciniekus, bet pazudina paštaisnus cilvēkus. Lūk, kāds piedauzības akmens. Cilvēki toreiz sacīja: “Šis pieņem grēciniekus” (Lk.15:2). “Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kāda ir šī sieva, kas Viņu aizskar; jo viņa ir grēciniece,” utt.

Šī piedauzība ceļas visur, kur Evaņģēlijs tiek sludināts Garā un patiesībā. Un ne tikai pie vieglprātīgiem ļaudīm, bet arī pie daudziem, kas deg par Dievu (Rom.10:2) un tiecas pēc taisnības. Tas notiek pie daudziem, kurus uzskata par apgaismotiem un dievbijīgiem kristiešiem. Tie samulst un sāk nicināt Evaņģēliju, Kristus žēlastības pilno vārdu. Viņi to sauc par jaunu mācību, kas bīstama svētdarīšanai, un kļūst par tās ienaidniekiem. Ar viņiem notiek tā, kā saka pravietis: “Daudzi no viņiem paklups,.. sapīsies, apjuks savā rīcībā un kļūs sagūstīti.”

Ja Kristus nebūtu nācis uz viņu pilsētu ar Savu Evaņģēliju, viņi joprojām paliktu netraucēti savā paštaisnībā, bet tagad viņi ir “sagūstīti” un atmaskoti kā Evaņģēlija ienaidnieki, jo Evaņģēlijs nāca pie viņiem lielā gaismā, spēkā un apliecinājumos. Bet, kas tic uz Viņu, nepaliek kaunā. Slavēts Tā Kunga vārds!

Kaut arī daudzi Israēlā un arī kristietībā klūp un krīt pār šo akmeni, tomēr ir arī daudzi, kam Kristus ir “dārgs stūra akmens” (Jes.28:16). Viņš ir pestīšanas klints, uz kuras viņi gūst visu savu mierinājumu dzīvē un nāvē. Un par tiem mums ir pārliecība: “Kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā.” Nepalikt kaunā nozīmē nepievilties savā cerībā uz Viņu. Bet mēs tiekam brīdināti, ka arī ticīgie bieži ir baiļu un nedrošības mocīti: “Vai man tiešām pieder tas, ko sola šie vārdi?” Šāda nedrošība ir bieži mocījusi svētos.

To daudzkārt var redzēt vēsturē un just sevī – cik apslēpta ir dzīve Dievā, cik daudz mums ir trūkumu un vājību, cik vāja un miglaina ir mūsu ticība. Kaut ticam Kristum, mēs nereti nezinām, vai patiesi esam glābti. Tad mūžīgais Tēvs nāk un mūs iedrošina: “Visā sirds paļāvībā uzticies pamatakmenim, ko esmu licis Ciānā.” Viņš tevi nepievils. “Kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā.”

Bet īpašu uzmanību pievērsīsim tam, ka te nav nekādas atšķirības un tas attiecas uz visiem. Neviens cilvēks netiek izslēgts. Ikviens, kas uz Viņu paļausies, ikviens, kas savās grēku bēdās patversies pie Viņa, ikviens, kas zaudēs cerību uz savu taisnību un visām pūlēm sevi izglābt, bet uzklausīs un pieņems Kristus Evaņģēliju, tiks vests un uzturēts pie Viņa – gluži kā grēcinieki Viņa miesas dienās, kas kļuva par Viņa ļaudīm un jauniem cilvēkiem.

“Kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā”, bet iemantos mūžīgo dzīvību, jo Dievs ir patiess un uzticams, un nevienu nepievils.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.