226. Ko nozīmē, ka Draudze ir vispārēja?


Kristus mūsu lielais augstais priesteris

“Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu, ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu. Jo, ja āžu un vēršu asinis un jaunas govs pelni, apslakot sagānītos, šķīstī miesas šķīstībai, cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu purējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. Un tādēļ Viņš ir Jaunās Derības starpnieks, lai, pēc tam kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu.” [Ebr.9:11-15]

augstais priesteris Jēzus


Lai saprastu šo vietu, jāsaprot gandrīz visa Vēstule ebrejiem. Īsi kopā saņemot: apustulis runā par divējādu priesterību. Vecā priesterība bija miesīga – ar miesīgām rotām, namiem, upuriem, piedošanu[1] un visu savu būtību. Jaunā priesterība ir garīga – tai ir garīgas rotas, nami, upuri un visa būtība. Jo Kristus, pildīdams savu priestera amatu, upurēdams pie krusta, nāca ne zīdā, zeltā un dārgakmeņiem rotātās drānās, bet dievišķā mīlestībā, gudrībā, pacietībā, paklausībā un visos tikumos, kurus neredzēja neviens cits kā tikai Dievs un tie, kam tika dots Viņa Gars; jo tās visas ir garīgas rotas.

Viņš arī upurēja ne āžus, ne teļus, ne putnus, ne maizi, ne dzīvnieku asinis, ne miesu – kā to bija darījuši Ārons un viņa pēcteči –, bet pats savu miesu un asinis; un Viņš tās upurēja garīgi, kā apustulis šeit saka, caur Svēto Garu. Jo, lai gan Kristus miesa un asinis, tāpat kā citas miesīgas lietas, bija redzamas, tomēr nebija redzams, ka tas ir upuris un ka Kristus upurētu tādā veidā, kā bija upurējis Ārons, kad ne vien teļš, āzis, putns, maize utt. bija miesīga lieta, bet upurēšana notika acīmredzamā veidā. Turpretī Kristus pats sevi upurēja sirdī, Dieva priekšā – to neviens nevarēja redzēt un pamanīt; tādēļ Viņa miesa un asinis, kas bija miesīgas, kļuva par garīgu upuri; šādā pašā veidā arī mēs, kristieši, kas esam Kristus, mūsu Ārona, pēcnācēji, upurējam savu miesu, Rom. 12:1; tomēr tas ir garīgs upuris jeb, kā Sv. Pāvils saka, mūsu “garīgā kalpošana”, jo mēs to darām Garā, vienīgi Dievam redzamā veidā.

Tāpat arī Kristus telts jeb nams un baznīca ir garīga, proti, tās ir debesis jeb Dieva tuvums; jo Kristus bija piesists krustā ne templī, bet Dieva vaiga priekšā, un tur Viņš ir vēl aizvien. Krusts ir altāris garīgā nozīmē; jo krusta koks bija visiem redzams, taču neviens nezināja, ka tas ir Kristus altāris. Tāpat arī Kristus lūgšana, asins izliešana un Viņa vīraka kvēpināšana bija garīga; jo tas viss notika caur Viņa Garu.

Garīgs bija arī Kristus upura un amata auglis jeb ieguvums, proti, grēku piedošana un mūsu taisnošana; Vecajā Derībā priesteris ar savu upurēšanu un asins izliešanu neieguva neko vairāk kā ārēju, bērnišķīgu[2] absolūciju jeb piedošanu; kas to saņēma, varēja dzīvot tautas vidū kā cilvēks, kas ārēji tika uzskatīts par svētu, atbrīvotu no lāsta varas; turpretī tas, kas šādu piedošanu nesaņēma, bija nesvēts un nedrīkstēja atrasties draudzē un baudīt tās kopību – viņam bija jāpaliek nošķirtam, tāpat kā tagad jānošķiras izraidītajiem.

Taču tāda piedošana nevienu nespēja darīt svētu un dievbijīgu iekšēji, Dieva priekšā. Te vajadzīgs kas lielāks – kas tāds, kas spētu iemantot īstu un patiesu piedošanu. Tāpat ir ar lāstiem un izraidīšanu mūsu dienās – kam nebūtu nekā vairāk par garīgā tiesneša piedošanu un absolūciju, tas varētu mūžīgi palikt ārpus debesu valstības; savukārt tam, kas izraidīts, tādēļ vien vēl nav jānokļūst ellē – šīs lietas nosaka kas lielāks. Tā nu arī šeit, manuprāt, labākā līdzība, kas palīdzētu saprast jūdu priesterību, ir pāvesta priesterība ar savu atraisīšanu un saistīšanu, kas nespēj neko citu kā aizliegt vai atļaut ārēju sadraudzību kristiešu starpā. Lai gan noteiktā laikā Dievs ir gribējis, lai tauta šādā veidā tiktu savaldīta un turēta bijībā; Viņš to vēl tagad grib, ja vien izraidīšana tiek lietota pareizi – ar nolūku sodīt ļaunos un uzturēt tos bijībā, nevis darīt kādu patiesi dievbijīgu vai nelabojami ļaunu.

Bet Kristus savā priesterībā sniedz īstu, garīgu piedošanu, svētību un absolūciju, kas ir spēkā Dieva priekšā – vienalga, vai ārēji esam vai neesam izraidīti vai svēti; jo Viņa asinis ir mūsu labā izcīnījušas piedošanu, kas Dieva priekšā pastāv mūžīgi – tādēļ ka Dievs mums grib piedot mūsu grēkus Kristus asiņu dēļ, kamēr vien tās sauc pēc Dieva žēlastības pār mums. Mūsu labā izlietās Kristus asinis ir spēkā un sauc mūžīgi, tādēļ caur tām mēs Dieva priekšā esam mūžīgi svēti un atpestīti. Tāds īsumā ir šīs vēstules saturs un kopsavilkums, kas dara to viegli saprotamu; tagad aplūkosim vēstules vārdus mazliet sīkāk.

“Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri..”

Tas ir: Ārons un viņa pēcteči, augstie priesteri, nāca savās miesīgajās rotās un iemantoja miesīgu piedošanu miesīgā templī jeb teltī, tas notika acīmredzamā veidā; tie bija laicīgi, tagadnē pastāvoši labumi – cilvēki saņēma grēku piedošanu ļaužu priekšā, lai tiktu uzskatīti par svētiem un drīkstētu atrasties draudzes vidū. Turpretī Kristus pie krusta ir nācis tā, ka neviens nav varējis redzēt, kāds Viņš atnākdams bija Dieva priekšā – Svētajā Garā, pilns žēlastības un visu tikumu rotāts, patiess Augstais Priesteris. Te ir ne vairs laicīgi dārgumi, miesīga piedošana, bet nākamie, tas ir, garīgie un mūžīgie dārgumi. Apustulis tos nosauc par nākamajiem labumiem ne tādēļ, ka grēku piedošanu un Dieva žēlastības pilnību mēs varētu gaidīt tikai nākamajā dzīvē, bet tādēļ, ka tagad tos saņemam ticībā, apslēptā veidā, bet nākamajā dzīvē tie tiks mums atklāti; un arī tādēļ, ka Kristū iemantotie dārgumi bija nākamie pēc vecās priesterības laika.

“.. caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu..”

Šo telti apustulis negrib un nevar nosaukt tās īpašajā vārdā – tik brīnumaina tā ir; jo tā pastāv Dieva vaiga priekšā, ticībā, un vēl tikai tiks atklāta. Tādēļ šī telts nav rokām taisīta, tas ir, tā nav šai radībai piederīga. Agrāk celtās teltis, tāpat kā visas pārējās celtnes, bija darinātas no koka vai citām lietām, ko Dievs jau iepriekš radījis – kā Viņš pats saka Jes. 66:1–2: “Kur būtu tāds nams, ko jūs man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas man derētu par dusas vietu? Visu pasaules visumu taču ir radījusi mana roka..”. Bet šī telts vēl nav redzama un gatava – Dievs to ceļ un Viņš mums to atklās; kā Kristus saka Jņ. 14:2: “Es noeimu jums vietu sataisīt.”

“.. ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu.”

3. Mozus grāmatas 16. nodaļā sacīts, ka augstajam priesterim reizi gadā jāieiet vissvētākajā vietā ar āža asinīm, lai gūtu savai tautai miesīgu salīdzināšanu. Šāds upuris norādīja, ka Kristus, īstais Priesteris, reiz mirs par mums, lai gūtu patieso salīdzināšanu. Bet, tā kā Vecās Derības priesterim tas bija jādara ik gadu no jauna, tā bija tikai laicīga un nepilnīga salīdzināšana, nevis mūžīga un uz visiem laikiem kā Kristus salīdzināšana. Jo, lai arī mēs atkal krītam un grēkojam, tomēr esam pārliecināti, ka Kristus asinis nekrīt un negrēko, bet paliek Dieva priekšā vienmēr, sniedzot mums mūžīgu salīdzināšanu; tajā mēs arvien atgriežamies Dieva žēlastībā neatkarīgi no mūsu darbiem un nopelniem – ja vien neticības dēļ neatkrītam no tās.

“Jo, ja āžu un vēršu asinis un jaunas govs pelni..”

Par slacīšanu ar ūdeni un sarkanas govs pelniem varam lasīt 4. Moz. 19, par āžu un vēršu asinīm – 3. Moz. 16:14–15. Ķī bija tikai laicīga un miesīga (kā apustulis šeit saka) šķīstīšanās, – to iepriekš jau esmu sacījis. Bet Kristus Dieva priekšā šķīstī sirdsapziņu no nedzīviem darbiem, tas ir, no grēkiem, kas pelna nāvi, un no darbiem, kas darīti grēkā un ir nedzīvi – lai mēs kalpotu dzīvajam Dievam ar dzīviem darbiem.

“Un tādēļ Viņš ir jaunās derības starpnieks..”

Bauslības varā, kur bija tikai ārēja piedošana ļaužu priekšā, grēki un pārkāpumi iekšēji palika – sirdsapziņā, Dieva priekšā; dvēselei tāda piedošana nespēja palīdzēt – Dievs to bija iedibinājis ne tādēļ, lai šķīstītu un iedrošinātu sirdsapziņu vai dotu savu Garu, bet lai ārējā veidā audzinātu, piespiestu un savaldītu tautu. Tādēļ Sv. Pāvils šeit māca, ka pārkāpumi pirmās derības laikā bija un palika; bet Kristus ar savām asinīm kļuvis par Starpnieku, lai mēs tiktu atpestīti – sirdsapziņā, Dieva priekšā, jo Dievs apsolījis dot savu Garu caur Kristus asinīm. Taču to saņem ne visi, bet tie, kas ir aicināti būt mantinieki mūžībā, tas ir, izredzētie.

Šajā vēstulē redzam mierinājuma pilnu mācību – mēs iepazīstam Kristu kā mūsu Priesteri, mūsu dvēseļu Bīskapu; mēs saņemam no Dieva mūsu grēku piedošanu un Svētā Gara dāvanu ne savu darbu vai nopelnu, bet vienīgi Kristus asiņu dēļ; par to jau pietiekami daudz sacīts citos sprediķos.


[1]- Vecajā Derībā piedošana bija cieši saistīta ar Tempļa rituālo kultu, tādēļ Luters to šeit sauc par miesīgu. Vārdam miesīgs šeit nav negatīvas nozīmes. Jēga ir tāda, ka šī upurēšana notiek materiālā veidā.

[2] – Vārds bēnišķīgs šeit jāsaprot tā, ka cilvēki vēl atradās bērnišķīgā attīstības stadijā. Pestīšanas mantojums viņiem bija gan apsolīts, bet tie to vēl nevarēja pilnībā izmantot. Bija jāgaida Mesijas – Kristus atnākšana.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.