285. Kas ir labie pārbaudījumi?


Kristus – mīlestības piemērs

“Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū, un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” [Fil.2:5–11]


Šeit Sv. Pāvils atkal mums rāda vareno debesu mūžīgo liesmu, tas ir, Kristus mīlestības piemēru, lai rosinātu mūs dzīvot mīlestībā citam pret citu. Viņš runā, lietodams cēlus vārdus un brīnišķīgus pamudinājumus; apustulis gan ir labi redzējis, cik nolaidīgi un slinki kristieši mēdz būt mīlestībā. Pie tā vainīga miesa, kas arvien pretojas labprātīgajam garam, arvien meklē savu labumu, rada savus novirzienus un sektas utt. Bet, lai gan pirms dažiem gadiem ir izdots mans sprediķis par divām taisnībām, kur runāts par šo Sv. Pāvila vēstules tekstu, tomēr sniegtais skaidrojums nav pietiekami plašs; tādēļ aplūkosim šo tekstu vārdu pa vārdam.

“Savā starpā turiet tādu pat prātu..”

Tas ir – jūsu, kristiešu, starpā, kas esat saņēmuši Kristu un Viņā visu papilnam un pārpārēm, kā laicīgi, tā arī mūžīgi; nu jums nav jādomā citādi, nedz jāatzīst par labu kas cits kā vien tas, ko Kristus ir domājis un atzinis par vislabāko jums, proti – Viņš neko nav centies iegūt sev, neko nav darījis pats savā labā, bet visu paveicis tikai jūsu dēļ un jūsu labā. Pēc Viņa parauga ikvienam no mums jādara viss, kas ir vajadzīgs un nāk par labu otram.

“.. kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu..”

Tas ir: ja Kristus, kas bija patiess Dievs, ir pazemojies un kļuvis ikviena cilvēka kalps, cik daudzkārt vairāk to pienāktos darīt mums, kas pēc savas dabas esam niecības, grēka, nāves un velna bērni. Un, ja arī mēs to darītu, pazemotos vēl dziļāk nekā Kristus – kas tomēr nav iespējams –, tas arī nebūtu nekas īpašs, bet tikai vārga un necila pazemība salīdzinājumā ar Kristus pazemību. Ja Kristus kaut par mata tiesu pazemotos visaugstāko eņģeļu vidū, bet mēs pazemotos tūkstoškārt dziļāk – zem visiem velniem un elles dziļumiem –, tomēr arī tad mūsu pazemība nebūtu nekas salīdzinājumā ar Kristus pazemību, jo Viņš ir bezgalīgs labums un pats Dievs, turpretī mēs – nabaga radījumi, kas ne mirkli nevar būt droši par savu dzīvi un dzīvību.

Cik briesmīgs tiesas spriedums nāks pār tiem, kas neseko šim neizsakāmajam Kristus piemēram un negrib kalpot savam tuvākajam, bet paaugstinās pār citiem! Tam vajadzētu izbiedēt visus, kas sēž augstās vietās un valdībā, it īpaši tos, kuri paši paaugstinās. Kā gan lai cilvēks nebītos sēdēt augstā krēslā vai tiekties pēc augsta amata, ja pats Dieva Dēls pazemojas un kļūst pavisam neievērojams[1]?

Vārdus “Dieva veidā” ne visi saprot vienādi. Daži domā, ka Sv. Pāvils šādi apzīmējis Kristus dievišķo dabu un būtību – ka Kristus ir bijis patiess Dievs, tomēr pats pazemojies. Lai gan Kristus patiešām ir patiess Dievs, tomēr šeit apustulis nerunā par Viņa dievišķo, apslēpto būtību. Jo tieši šo pašu vārdu morphe jeb forma Sv. Pāvils lieto arī tālāk, sacīdams, ka Kristus pieņēmis kalpa veidu; bet “kalpa veids” šeit nevar apzīmēt dabisku kalpa būtību, kam ir raksturīga kalpa daba – jo Kristus nav kalps pēc savas dabas, bet aiz laba prāta un žēlastības kļuvis par mūsu kalpu. Tādēļ arī “Dieva veids” šeit nevar nozīmēt to pašu, ko “dievišķā būtība”, jo dievišķo būtību neviens nevar redzēt, taču Dieva veids bija redzams. Labi, mēs runāsim skaidri, lai izprastu Sv. Pāvila vārdus.

Par “Dieva veidu” varētu saukt to, ka Kristus ir izturējies kā Dievs jeb pieņēmis dievišķību – ne slepenībā, bet attiecībā pret cilvēkiem, kas šo veidu jeb izturēšanos ir redzējuši un pamanījuši. Tādēļ visskaidrāk to varētu izteikt šādi: Viņš izturas kā Dievs jeb dievišķā veidā, apliecinādams sevi, runādams un rīkodamies tā, kā piederas Dievam. Savukārt par kalpa veidu varētu saukt to, ka kāds pret citiem izturas kā kalps. To skaidrāk izteiktu vārdi: morphe tu dulu, kalpa veidā jeb izskatā, tas ir – viņš izturas un izskatās kā kalps un ikvienam, kas viņu uzlūko, viņš jāuzskata par kalpu. Tā nu ir skaidrs, ka šajā vietā netiek runāts par dievišķu būtību vai kalpa būtību, bet par izskatu un izturēšanos, par būtības izpausmi. Jo, kā jau sacīts, būtība ir apslēpta, bet tā tiek parādīta redzamā viedā; būtība ir kas tāds, kas pastāv, savukārt izskats un izturēšanās kaut ko dara jeb ir darbība.

Sv. Pāvils rāda trīs dažādas iespējas, kā šis veids jeb izskats var atklāties. Būtība var pastāvēt bez izskata, tāpat arī izskats bez būtības, un, visbeidzot, būtība kopā ar izskatu. Tā, piemēram, kad Dievs sevi apslēpj un neļauj pamanīt, Viņam ir Dieva būtība, bet nav Dieva izskata – tā tas ir, kad Viņš dusmojas un atrauj kādam savu žēlastību; bet tad, kad Viņš parāda žēlastību, Dieva būtība ir kopā ar Viņa izskatu jeb izturēšanos. Nav gan iespējams, ka Dievs izturētos kā Dievs, bet Viņam nebūtu dievišķās būtības; taču tieši tāda ir velna un viņa sekotāju daba – tie stājas Dieva vietā, izturas kā dievi, lai gan viņiem nav Dieva būtības, – kā Ecēhiēls saka par Tiras ķēniņu: viņš savā sirdī iedomājas, ka ir Dievs, lai gan viņam ir tikai cilvēka sirds.

Tāpat pastāv trīs iespējas, kā var atklāties kalpa izskats jeb veids: pirmkārt – ja kāds ir kalps, tomēr izturas nevis kā kalps, bet kā kungs un Dievs, – to tikko jau sacīju – par šādu gadījumu sacīts Salamana Pamācībās 29:21: “Ja kāds savu kalpu no jaunības tur par daudz maigi, tad viņš pēc tam grib kļūt par jaunu kungu.” Tādi ir visi Ādama bērni – mēs, kam vajadzētu būt Dieva kalpiem, paši gribam būt dievi, – kā velns mācīja Ievu 1. Moz. 3:5: “.. jūs būsit kā Dievs..”. Otrkārt, ja kāds ir kalps un arī izturas kā kalps – tā pasaules priekšā sevi parāda dievbijīgi kalpi un Dieva priekšā – patiesi kristieši, kas pakļaujas Dievam un kalpo ikvienam. Treškārt – ja kāds nav kalps, tomēr izturas kā kalps; tas ir, kā tad, ja ķēniņš pasaules priekšā kalpotu pats saviem kalpiem. Bet Dieva priekšā to nav darījis un arī nevar darīt neviens cits kā vienīgi Kristus, – kā Viņš pats saka Jņ. 13:13-14: “Jūs mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu”, tomēr jūsu vidū esmu kā kalps. Un Mt. 20:28: “.. Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu..”.

No tā visa ir skaidrs, ko Sv. Pāvils izteicis šajos vārdos; viņš gribējis sacīt: Kristus bija Dieva veidā, tas ir, Viņam bija dievišķa būtība līdz ar izskatu un izturēšanos; Dieva veidu Viņš nebija pieņēmis, kā pieņēma kalpa veidu, bet Viņš bija, Viņš bija – es saku –, Viņš bija tajā. Vārdiņš “bija” ir īpaši svarīgs, tādēļ ka tas apliecina: Kristum bija dievišķa būtība līdz ar Dieva veidu. Itin kā apustulis sacītu: daudz ir tādu, kas uzdrīkstas pieņemt dievišķu veidu, patiesībā nebūdami tajā – tā rīkojas velns, antikrists un Ādama bērni. To sauc par sacrilegium – Rom. 2:22 – Dieva aplaupīšanu. Lai arī viņi to tagad neuzlūko kā laupīšanu, tomēr tā ir Dieva goda laupīšana un Dieva priekšā tiks par tādu uzskatīta – tāpat arī visu eņģeļu, visu svēto un viņu pašu sirdsapziņas priekšā. Turpretī Kristus nebija laupījis Dieva veidu, bet bija tajā – tas Viņam bija no dabas, līdz ar dievišķo būtību; un Viņš to neturēja par laupījumu. Viņš jau arī nevarēja to turēt par laupījumu, jo bija pārliecināts, ka tajā ir Viņa būtība – jau kopš dzimšanas; Viņš to uzlūkoja kā savu dabīgo, mūžīgo īpašumu.

Tā nu Sv. Pāvils ar šiem vārdiem slavē Kristus dabīgo dievišķību un Viņa mīlestību pret mums; tajā pašā laikā apustulis norāj visus tos, kas pieņem Dieva veidu, nebūdami Dievs – tādi esam mēs visi tik ilgi, kamēr paliekam velna locekļi. Tas ir, it kā apustulis sacītu: ikviens grib pats būt Dievs, laupīt Viņa dievišķību, kas cilvēkam nepieder; tad nu viņi to arī tur par laupījumu, jo tā tam jābūt – viņu sirdsapziņa apliecina, ka tie nav Dievs. Un, ja arī viņi neievēro šādu sirdsapziņas liecību un nepaklausa tai, tomēr tā paliek nemainīga – sirdsapziņa ir pārliecināta, ka šāda Dieva veida pieņemšana nav pareiza, bet ir pārdrošs laupījums. Vienīgi šis Cilvēks, Kristus, nevis pieņēma Dieva veidu, bet bija tajā – tas Viņam piederēja un Viņam uz to bija tiesības kopš mūžības, tādēļ arī Viņš neturēja par laupījumu to, ka bija Dievam līdzīgs; tomēr Viņš pats pazemojās un pieņēma kalpa veidu, kas Viņam nepienācās. Tā Kristus ar savu vareno priekšzīmi – tomēr reizē laipni un mīļi – veda sev līdzi kalpa veidā tos, kuri, būdami kalpa veidā savas kalpa būtības dēļ, tomēr negribēja tajā palikt, bet tiecās pēc Dieva veida, kas tiem nepienācās, jo tiem nebija dievišķas būtības.

Ja nu daži šo vēstules tekstu saprot citādi, tad tas ir tādēļ, ka viņi nav pievērsuši uzmanību Sv. Pāvila runasveidam, bet pielāgojuši apustuļa vārdus tam, kā paši mēdz izteikties; viņi domā, ka Sv. Pāvils sacījis tā: Kristus bija dzimis patiess Dievs, nevis laupījis dievišķību. Taču apustulis lieto vārdus: “Viņš bija Dieva veidā”, kas izskan gluži vai tā, it kā Kristus būtu tikai izskatījies pēc Dieva – tā tas ir grieķu un latīņu tekstos, kur mazāk uzmanības tiek pievērsts vārdiem “Viņš bija”, ko Sv. Pāvils izmanto kā pretstatu vārdiem “Viņš pieņēma”. Jo Kristus gan pieņēma kalpa veidu, taču nebija tajā; turpretī Dieva veidu Viņš nevis pieņēma, bet bija tajā. Tas šķiet tikpat nesaprātīgi, kā rīkojamies mēs, pieņemdami Dieva veidu, lai gan neesam tajā; turpretī kalpa veidu negribam pieņemt, un tomēr mēs tajā esam. Tā nu Kristus neparādījās Dieva veidā, kurā Viņš bija, bet pieņēma kalpa veidu, kurā Viņš nebija; savukārt mēs neparādāmies kalpa veidā, kurā esam, bet uzdrīkstamies pieņemt Dieva veidu, kurā neesam.

Tāpat viņus satriec arī tas, ka apustulis saka: “Kristus, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam.” Šie vārdi skan tā, it kā te par Kristu nebūtu pateikts nekas īpašs; jo arī velns līdz ar visiem savējiem arvien grib līdzināties Dievam, neturēdami to par laupījumu, lai gan viņu sirdsapziņa apliecina, kas tas ir laupījums. Bet Sv. Pāvilam “turēt”[2] jeb “uzskatīt” nozīmē būt pilnīgi pārliecinātam, kā viņš Rom. 3:28 saka: “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem”, un 1. Kor. 7:40: “Es domāju, ka arī man ir Dieva Gars.” Bet bezdievji nevar neuzskatīt par laupījumu to, ka ir uzdrīkstējušies pieņemt Dieva veidu; jo viņi taču zina, tas ir – spriež un uzskata un ir spiesti uzskatīt, ka viņi nav Dievs. Bet Kristum nebija jāspriež tāpat kā viņiem – Viņš bija pārliecināts, ka līdzinās Dievam – tas nebija Viņa laupījums. Šādus vārdus Sv. Pāvils saka ne Kristus dēļ, bet, kā jau sacīts, lai aizrādītu tiem, kas uzdrīkstas pieņemt Dieva veidu, kaut gan viņu sirdsapziņa apliecina: Dieva veids viņiem nepienākas – viņi to ir laupījuši. Te redzam, ka Kristus ir pilnīgi citāds Cilvēks nekā visi šie ļaudis – Viņam vienīgajam ir tiesības būt Dieva veidā, bet visi pārējie tās laupa.

Bet citādi apustulis runā par kalpa veidu, kurā Kristus nebija, tomēr to pieņēma. Te šķiet, it kā Kristus laupītu to, kas Viņam nepieder. Sv. Pāvils varētu sacīt: Viņš neturēja par laupījumu to, ka bija pieņēmis kalpa veidu; kāpēc gan par laupījumu bija jārunā iepriekš, ja Kristus bija Dieva veidā, nevis pieņēma to, turklāt pats no šā veida novērsās un atsvešinājās? Bet ir tā, ka tas, kas ir kalps, pats neko nevar ņemt – viņš arvien tikai dod no sevis, atdodot pat sevi pašu kādam par īpašumu; tādēļ nav pamata sacīt, ka kalpa veidu varētu laupīt vai uzskatīt par laupījumu. Turpretī tas, kas ir Dieva veidā, nevis dod, bet ņem; tādēļ šeit ir iespējams laupīt, un ir sastopami tādi, kuri to uzskata par laupījumu. Bet Kristus neko nelaupa un arī neuzskata par laupījumu, kā to dara visi citi; Viņš ir Dieva veidā, kas Viņam pieder kopš dzimšanas.

Tā nu, man šķiet, šajos vārdos itin skaidri redzam, ka “Dieva veids” nenozīmē neko citu kā ar vārdiem un darbiem parādīt sevi kā Dievu un Kungu attiecībā pret visiem pārējiem; to Kristus ir darījis ar brīnumu zīmēm un svētīgiem vārdiem – kā lasām Evaņģēlijā. Viņš izturējās citādi nekā citi svētie – tie, kam nav bijis dievišķas būtības; Kristum, Dieva veidā esot, bija arī dievišķa daba un būtība. Savukārt “kalpa veids” nozīmē ar vārdiem un darbiem parādīt sevi kā citu cilvēku kalpu. To Kristus ir darījis, kalpodams saviem mācekļiem un upurēdams sevi par mums, taču Kristus to darījis ne tā kā citi svētie, kas pēc dabas ir kalpi. Kalpa veidu Viņš bija pieņēmis – mūsu labā un par paraugu mums, lai arī mēs tā izturētos pret citiem un arī neparādītu savu dievišķo veidu – kā tālāk runāsim.

Tā nu ir skaidrs, ka Sv. Pāvils mums sludina Kristu kā patiesu Dievu. Jo, ja Kristus būtu tikai šķīsts Cilvēks, nevis Dievs, kāda jēga tad būtu vārdiem: Viņš kļuvis cilvēkiem līdzīgs? Un tāpat arī: cilvēka kārtā būdams? Un: Dieva veidā būdams, Viņš pieņēmis kalpa veidu? Kā gan tas skanētu, ja es par tevi vai kādu citu cilvēku sacītu: tu esi kā cilvēks un izturies kā cilvēks, tu pieņem kalpa veidu? Tev būtu jādomā, ka es par tevi zobojos un savukārt jāatbild: tas labi, ka uzskati mani par cilvēku; ja tu teiktu, ka esmu govs vai vilks, man vajadzētu domāt, ka esi zaudējis prātu! Vai nav tiesa, ka tā būtu jāatbild uz tik ģeķīgām runām? Tā kā Sv. Pāvils nav ģeķis un nerunā ģeķīgi, tad Cilvēkam Kristum ir jābūt kaut kam augstam un dievišķīgam – ja jau apustulis saka, ka Viņš kļuvis līdzīgs ikvienam cilvēkam; Viņš taču bija Cilvēks, proti, Cilvēks bija Dievs un arī savā cilvēcībā spēja izturēties dievišķā veidā. Bet Viņš to nedarīja – Viņš no tā atturējās un izturējās kā parasts cilvēks.

Kad zinām, kas ir Dieva veids un kas – kalpa veids, ir viegli saprast visu, kas šeit sacīts par Kristu; apustulis pats paskaidro, ko viņš domājis ar vārdiem “kalpa veids”. Pirmkārt, ka Kristus pats sevi iztukšojis, tas ir, Viņš izturējies tā, itin kā būtu savu Dieva veidu nolicis malā un negribētu to parādīt un izmantot; ne tā, ka Viņš tiešām būtu varējis pats sev atņemt dievišķību vai atteikties no tās, bet – nolicis savu dievišķās godības veidu, tas ir, nav izturējies kā Dievs, kas Viņš tomēr patiesi bija. Lai gan Kristus nenolika savu Dieva veidu tā, ka to vairs nevarētu redzēt, nedz just, – tad jau Viņš nebūtu palicis Dieva veidā; taču Viņš savu dievišķību neievēroja un nedižojās ar to mūsu priekšā, bet izmantoja to, lai mums kalpotu. Kā lasām Lk. 23:43 un Jņ. 18:6, arī ciešanās un pie krusta Kristus darīja brīnumu darbus, kā Dievs dāvādams ļaundarim paradīzi un Ģetzemanes dārzā ar vienu vārdu atvairīdams karaspēku. Tādēļ apustulis saka nevis, ka Kristu kāds iztukšojis, bet gan – ka Viņš ir iztukšojis pats sevi – kā gudrs vīrs, kas nevis atklāti noliek malā savu gudra vīra izturēšanos līdz ar pašu gudrību, tomēr noliek to malā tādā ziņā, ka lieto savu gudrību, lai kalpotu negudrajiem – tiem, kam drīzāk gan pienāktos kalpot viņam. Šāds cilvēks, būdams gudrībā un gudra vīra veidā, iztukšo sevi.

Otrkārt, Kristus pieņēma kalpa veidu, tomēr palika Dievs un Dieva veidā, tas ir, Viņš bija Dievs, un visus dievišķos darbus un vārdus, ko Kristus darīja un runāja, Viņš darīja un runāja mūsu labā, kalpodams ar tiem mums – gluži kā kalps. Viņš neprasīja, lai kalpojam Viņam kā Kungam – kaut arī Viņam būtu tiesības to darīt –, un nemeklēja savu godu, nedz labumu, bet vienīgi mūsu labumu un pestīšanu. Tā bija labprātīga kalpošana – bez atlīdzības, par labu citiem. Taču šī kalpošana ir neizsakāma, jo šoreiz kalps ir tik neizsakāma persona – pats mūžīgais Dievs, kam kalpo visi eņģeļi un visa radība. Tas, kuru šāds brīnišķīgs piemērs nepamudina labprāt kalpot citiem cilvēkiem, drīz vien iet pazušanā, top cietāks par akmeni, tumšāks par elli, un viņam nav iespējams atrast aizbildinājumu savai cietsirdībai.

Treškārt, Viņš tapa cilvēkiem līdzīgs. Piedzimstot no Marijas, Viņš kļuva dabīgs Cilvēks, taču vēl būtu varējis paaugstināties pār visiem cilvēkiem un nekalpot nevienam; to Viņš negribēja, bet kļuva “cilvēkiem līdzīgs”. Ar vārdu “cilvēks” tev šeit jāsaprot parasts cilvēks un nekas vairāk; bet, ja tā, tad šis Cilvēks pēc savas dabas nav pārāks par citiem. Tā tu sapratīsi, ko Sv. Pāvils gribējis izteikt: Kristus kļuva tāds pats kā ikviens cilvēks, kas nav pārāks par citiem ne bagātības, ne goda, ne varas ziņā; lai gan dzimst tik daudz cilvēku, kuri manto varu, godu un mantu. Bet Kristus ir kļuvis pavisam necils un par tādu arī ticis uzskatīts – neviens cilvēks nav bijis tik neievērojams kā Viņš; tā Kristus kļuvis līdzīgs arī kalpiem, nabadzīgiem ļaudīm. Tikai Viņš bijis vesels un bez miesīgiem trūkumiem – tāds, kādam būtu jābūt dabīgajam cilvēkam.

Ceturtkārt, Kristus izturējās kā cilvēks, tas ir, Viņš darīja visu to, ko dara ikviens cilvēks: ēda, dzēra, bija nomodā, staigāja, stāvēja, cieta izsalkumu, slāpes, aukstumu, nogura, svīda, strādāja, ģērbās, lūdza, apmetās kādā mājvietā – Viņš darīja to pašu, ko ikviens cilvēks savā dzīvē dara attiecībā pret Dievu un pasauli. Bez visām šīm lietām Viņš būtu varējis iztikt un, būdams Dievs, izturēties citādi. Bet – kā iepriekš sacīts – kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš pieņēma visas lietas, kādas vien cilvēkam vajadzīgas, un pieļāva, lai Viņam klājas tāpat kā citiem cilvēkiem; tomēr tajā pašā laikā Kristus arī parādīja Dieva veidu, kurā Viņš bija.

Piektkārt, Viņš pazemojās jeb pazemoja pats sevi, tas ir, ne vien apliecināja pieņemto kalpa veidu, kļūdams cilvēkiem līdzīgs un dzīvodams tā, kā dzīvo cilvēki, bet darīja vēl vairāk – kļuva neievērojamāks par visiem cilvēkiem, pakļāvās un kalpoja ikvienam no tiem ar visaugstāko kalpošanu – nodeva savu miesu un dzīvību mūsu labā.

Sestkārt, to darīdams, Kristus pakļāvās ne vien cilvēkiem, bet arī grēkam, nāvei un ellei, panesdams mūsu labā to visu; turklāt Viņš pieņēma visapkaunojošāko nāvi, proti, pie krusta – ne kā cilvēks, bet kā tārps, Ps. 22:7, jā, kā visu neliešu nelietis. Tā mirdams, Viņš zaudēja pat sava pieņemtā un apliecinātā kalpa veida godu, pateicību un labvēlību – Viņš tika pilnīgi iznīcināts.

Septītkārt, to visu Viņš darīja ne tādēļ, ka mēs būtu cienīgi vai pelnījuši, lai Kristus mums šādi kalpotu. Un kurš gan varētu būt tāda Cilvēka kalpošanas cienīgs? Kristus kalpoja mums, paklausīdams Tēvam. Te Sv. Pāvils ar vienu vārdu atver mums debesis un ļauj saskatīt Dieva godības bezgalīgumu, redzēt Dieva Tēva sirds neizsakāmo žēlastību un mīlestību pret mums, – lai jūtam, kā Dievam mūžībā ir paticis tas, ko Kristum vajadzēja paveikt un ko Viņš ir paveicis mūsu labā. Kā gan lai cilvēka sirds nekūst priekā, to redzēdama? Kurš, to redzēdams, vēl varētu nemīlēt un pats nekļūt par visas pasaules kalpu, kas labprāt pazemojas, redzot, ka pašam Dievam viņš bijis tik dārgs – Dievs parādījis tam savu tēvišķīgo prātu, bagātīgi apliecinādams to sava Dēla paklausībā! Ak, kādus vārdus šeit runā Sv. Pāvils! Laikam gan nekur citur tādi nav atrodami; tos rakstīdams, viņš nudien ir bijis patiesi dedzīgs, priecīgs un līksms. Domāju, ka tieši to izsaka vārdi: caur Kristu nākt pie Tēva; un: neviens nenāk pie Kristus, ja Tēvs viņu nevelk jeb neaicina – tik brīnišķīgi, jauki un mīļi. Cik daudz tagad ir ticības sludinātāju, kuriem šķiet, ka tie zina visu, tomēr no šīm lietām viņi nav piedzīvojuši nenieka! Cik viegli tagad par meistariem kļūst tie, kas nekad nav bijuši mācekļi! Viņi to nejūt un nepazīst, tādēļ arī nevar neko tādu sniegt citiem, bet paliek tukšu salmu kūlēji.

“Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis..”

Kā Kristus, paklausīdams Dievam un kalpodams mums, pats kļuvis par viszemāko, par visu velnu kalpu, tā savukārt Dievs Viņu ir paaugstinājis – ka Viņš kļuvis Kungs pār visiem eņģeļiem un visu radību, nāvi, velnu un elli un nu, sevi pilnīgi iztukšodams, nolicis kalpa veidu, turpmāk palikdams tikai Dieva veidā, turklāt tiek apskaidrots, slavēts, sludināts, atzīts, godāts un apliecināts kā Dievs. Tas viss gan vēl nav kļuvis redzams – kā Sv. Pāvils 1. Kor. 15:27 saka: visas lietas ir Kristum nodotas, tikai mēs vēl neredzam, kā tās pakļautas Viņam. Tomēr Viņš kā persona patiesi ir tā paaugstināts, pilns godības un varenības, tā ka viss, ko Viņš grib, notiek – kā debesīs, tā arī virs zemes; lai gan tikai nedaudzi tic, ka šīs lietas notiek Kristus dēļ. Notikumi risinās brīvi, it kā paši no sevis, tāpat kā mūsu Kungs ir brīvs, sēdēdams savā godībā. Taču mūsu acis paliek tumšas un aklas – tās neredz, ka Kristus ir Kungs, kuram paklausa visas lietas. Pastarā dienā tas kļūs redzams – tad savām acīm redzēsim to, kas notiek jau tagad, proti: kā Kristus, Dieva veidā būdams, sevi iztukšojis, kļūdams cilvēkiem līdzīgs utt. Tāpat arī – kā Viņš nolicis kalpa veidu, kļūdams Dievam līdzīgs – viens Dievs debesu godībā, Kungs pār dzīvību un nāvi, visas godības Ķēniņš utt. Ar to pietiktu, runājot par šīs vēstules tekstu. Jo tas, ka mums jānoliek mūsu godības pilnais veids, lai ar to kalpotu citiem, citos sprediķos ir jau daudzkārt sacīts; Dievs grib, lai esam cits cita kalpi ar savu miesu, mantu, godu, garu un dvēseli – tāpat kā Dieva Dēls ir kalpojis mums.


[1] – Lutera lietotais vācu vārds sich vernichtigt burtiski nozīmē – sevi padara par niecību.

[2] - Vācu tekstā visās šajās vietās lietots vārds “halten”.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.