349. Kāda ēšana un dzeršana notiek Svētajā Vakarēdienā?


Kristus kuģis Galilejas jūrā – mūsdienu baznīcas attēls

Jēzus iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Viņam sekoja. Pēkšņi jūrā izcēlās liela viļņošanās, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Jēzus tiem saka: “Kāpēc esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un viss norima. Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš tāds ir, ka gan vēji, gan jūra viņam paklausa?” [Mt.8:23-27]

I

Šodienas evaņģēlijā lasītais notikums norisinās tajā pat dienā, kurā Kristus bija brīnumaini dziedinājis lepras slimnieku un virsnieka kalpu Kapernaumā. Par to mēs dzirdējām pagājušajā svētdienā. Šī bija sevišķi smaga darba diena. Matejs mums stāsta, ka Kristus tajā pašā dienā dziedināja ne tikai Pētera sievasmāti, bet arī lielus pūļus slimo un atbrīvoja velna apsēstos. Beidzot pienāca vakars, taču daudzi cilvēki vēl joprojām pulcējās ap Viņu. Iespējams tie vēlējās redzēt vēl kādus brīnumdarbus. Tāpēc Viņš pavēlēja saviem mācekļiem sagatavot laivu, lai pārceltos uz Galilejas jūras austrumu krastu. Pēc tam mēs lasām: “Jēzus iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Viņam sekoja.” (Mt.8:23)

Katrā ziņā, šī laiva nebija grezns tirdzniecības kuģis, bet viena no Pētera nelielajām zvejas laivām. Neviens kuģis nekad nav vedis vērtīgāku kravu par šo mazo laivu. Tā veda kaut ko dārgāku par visas pasaules zeltu, pērlēm un dārgakmeņiem kopā. Tā veda pasaules Pestītāju un divpadsmit apustuļus, kuriem bija jānes pestīšanas vēsts visai pasaulei. Tā veda pašu Baznīcas Kungu un Viņa divpadsmit pīlārus. Var pat teikt, ka, ja šī kuģis būtu nogrimis, tad arī Baznīca būtu aizgājusi pa burbuli, un visa pasaule būtu pazudusi.

Neviens nebūtu iedomājies, ka tieši šī ir tā laiva, ar ko kuģot ir visdrošāk. Bet ko mēs dzirdam? Mēs lasām: “Pēkšņi jūrā izcēlās liela viļņošanās, tā ka viļņi vēlās pāri laivai.” (Mt.8:24)

“Pēkšņi,” raksta evaņģēlists. Ar šo mazo vārdu viņš parāda, ka pēkšņi notiek kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Kad laiva bija atgrūdusies no sauszemes, vakara debesis bija skaidras un dzidras. Vējš un jūra bija mierīgi, bet lūk, tikko viņi bija izbraukuši atklātā jūrā, tad pēkšņi, kā mēs lasām: “jūrā izcēlās liela viļņošanās”. Kā mēs lasām grieķu tekstā, šī “vētra” bija viļņošanās, kas nāca no ezera dziļumiem, it kā būtu izcēlusies no zemestrīces. Jūra pēkšņi uzbangoja un radīja viļņus, kas ātri cēlās un krita tā, ka laivu mētāja kā bumbiņu, te līdz reibinošiem augstumiem, te nosviežot lejā ieplakā. Marks piebilst, ka bija arī “liela viesuļvētra” jeb orkāns, kas papildināja “viļņošanos” no jūras dzīlēm. Tā bija satvērusi mazo kuģīti un grieza kā vilciņu. Debesis, vējš un jūra, šķiet, bija sacēlušās.

Rezultātā viļņi ne tikai pārņēma laivu, bet kā lasāms: “viļņi laivai gāzās pāri”. Jūras apklāta, likās, ka laiva nogrims. Visa cilvēku palīdzība, izturība un gudrība bija bezpalīdzīga. Pat tie zvejnieki uz kuģa, kas bija pazīstami ar jūru un noteikti bija piedzīvojuši daudzas bīstamas vētras, tagad baidījās par savām dzīvībām.

Un pats biedējošākais bija tas, ka Kungs Kristus, kura klātbūtnē mācekļi nebaidījās ne no kā, “gulēja.” Likās, ka Viņš nedz zināja, nedz arī uztraucās par briesmām, kurās atradās Viņa mācekļi. Jā, Marks stāsta mums, ka Viņš gulēja uz spilvena netālu no stūrmaņa. Likās, ka Kristus ir par iemeslu, kādēļ laivai draudēja briesmas. Tikai viens grūdiens, un laiva ar visu apkalpi būtu nogrimusi jūras dzelmē.

Ko mūsu teksts mums dzīvīgi atspoguļo? Neko citu kā lielās briesmas, kurās kristīgās Baznīcas laiva atrodas visu laiku, it īpaši mūsdienās. Gluži kā kuģis Baznīca kuģo no valsts uz valsti laika jūrā. Kristus ir kapteinis. Evaņģēlija sludinātāji ir stūrmaņi. Ticība ar kristību ir kuģa kāpnes, cerība tā enkurs, un krusts ir tā masts. Vārds ir buras, vējš, kas pūš šajās burās ir Svētais Gars, tā karogs ir apliecība, kristieši veido kuģa apkalpi, un osta, uz kuru dodas kuģis, ir debesis.

Kas notika ar šo Baznīcas kuģi? Apustuļu laikos tam nebija iepriekš klusi pacelta enkura, un tas kuģoja pa pasauli, kad pēkšņi radās viļņošanās no apakšas un viesuļvētra no augšas. Elle, pasaule un debesis likās sazvērējušās pret Baznīcas kuģi un apņēmušās to iznīcināt. Tad plosījās asiņaino vajāšanu viļņi. Tagad viltus mācības viesuļvētra.

Ja baznīcas kuģis vienmēr ir bijis grūtību, sairšanas un nogrimšanas briesmās, tad tādā situācijās tas atrodas arī šodien. Patiesi, mēs vairs neciešam no vajāšanu nežēlīgajām rīkstēm. Jā, lai mūžīgā slava Dievam par to, ka mēs Amerikā baudām reliģisko brīvību, ko Dievs tik tikko ir dāvājis arī citām zemēm. Tomēr šeit baznīcas kuģis sastopas ar vēl lielākām briesmām. Mūsu Amerika ir ne tikai pilna ar sektām, kuras visapkārt sludina viltus mācību, ka tajās vien ir pestījošā ticība, bet arī lielākajiem Kristus un Viņa Baznīcas ienaidniekiem šeit ir liela vara. Ja vien Dievs to nenovērš, viņi ar savu spēku var atņemt mūsu brīvību. Daudzās avīzēs un citos izdevumos viņi nolamā visu, kas ir svēts. Viņi organizē slepenas biedrības, kurās ievelk tos, kas neko nenojauš, taču slēpj savus patiesos plānus. Viņi pieviļ arvien vairāk un vairāk ar savu saldo runāšanu par gaismu, apgaismību, progresu un brīvību.

Patiesi, baznīcas kuģis atkal ir lielās briesmās. Laikmeta gars kā viesuļvētra dažreiz paceļ to reibinošos augstumos un dažreiz grūž to lejā drausmīgos dziļumos. Neskaitāmi kristītie kristieši jau ir atkrituši un ik dienas sekos vēl citi. Un visbiedējošākais ir tas, ka atkal šķiet, ka Kristus ir aizmidzis un mierīgi vēro, kā vētra plosa Vārda buras un apliecības karogu driskās, nolauž krusta mastu un apklāj Baznīcas kuģi ar grēka un neticības viļņiem.

II

Kristus kuģis vētrā Galilejas jūrā māca mums ne tikai par briesmām, kurās tagad atrodas Baznīca, bet, otrkārt, arī par tās locekļiem.

Mēs lasām: “Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!”" (Mt.8:25) Tas parāda mums divus faktus par mācekļiem. Pirmkārt, ka viņi patiesi ticēja, bet, otrkārt, ka viņu ticība bija ārkārtīgi vāja. Viņi bija atstājuši visu pasauli un tās vilinošo krāšņumu, lai sekotu Kristum pat uz kuģa jūrā. Un kad ar viņiem atgadījās lielās grūtības un briesmas, un cilvēku palīdzība nebija pieejama, viņi nešauboties vērsās pie Kristus, modinot Viņu un dedzīgi lūdzot: “Kungs, palīdzi mums!” Ja viņi nebūtu ticējuši, ka Kristus ir visuvarenais Dieva Dēls, viņi nebūtu vērsušies pie Viņa pēc palīdzības brīdī, kad tikai pieredzējis jūrnieks zinātu, kas darāms.

Tomēr viņu ticība bija vāja. Ja tā būtu bijusi stipra ticība, tad viņi būtu atcerējušies par Kristus daudzajiem brīnumiem, kam viņi bija liecinieki. Pašā vētras vidū pēc savas lūgšanas pēc palīdzības un esot droši par atbildi viņi būtu vienojušies slavas un pateicības dziesmā. Viņu sirdīs nebūtu vietas pat niecīgākajai domai, ka viņu kuģis varētu nogrimt. Kopā ar Dāvidu viņi būtu nodomājuši: “jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis.” [Ps.23:4]

Bet ko viņi darīja? Tā ir taisnība, ka viņi ticībā lūdzās: “Kungs, glāb mūs!”. Bet pilni ar nemieru un bailēm tūdaļ piemetināja: “Mēs ejam bojā!” Jā, Marks stāsta mums, ka vairāki pat izsaukušies: “Skolotāj, tev nerūp, ka ejam bojā?” (Mk.4:38) Šeit mēs redzam, ka viņu ticība bija ļoti vāja un bez šaubām robežojās ar neticību. Tā nebija nekas vairāk par kvēlojošu degli un ielauztu niedri. Tačui Kristus viņus neatraidīja, bet norāja, sacīdams: “Kāpēc esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” (Mt.8:26a)

Šis ir baznīcas piederības attēls. Paldies Dievam, joprojām ir cilvēki, kas ir atstājuši vilinošo pasauli, pieķērušies Kristum, atzinuši, ka Viņš ir Dieva Dēls un savās grūtībās patiesā ticībā sauc uz Viņu: “Kungs, glāb mūs!”, pat tad, kad cilvēks ir bezpalīdzīgs. Ak vai, ticībā stipro laikmets un ticības varoņi, kuri dzīvojuši pirmajos 300 gados pēc Kristus un Reformācijas laikā, ir pagātne. Mūsdienu ticīgie gandrīz bez izņēmuma ir vāji un mazi savā ticībā. Daudz mazākas vētras kā vētra Galilejas jūrā, daudz vājāki uzbrukumi un kārdinājumi tagad liek kristiešiem šaubīties un grīļoties. Ja šodien izceltos asiņaina vajāšanas un kristieši nebūtu nelokāmāki savā ticībā kā šodien, vairums no tiem noliegtu savu ticību un atkristu no tās.

Tātad, mani dārgie draugi, vai tas neparāda skumju un bezcerīgu nākotni? Vai mums nevajadzētu baidīties, ka Baznīca galu galā nogrims? Vai mums nevajadzētu sagaidīt, ka Baznīcas pēdējā laika arvien pieaugošās grūtības, uzbrukumi un kārdināšanas ir tuvu? Jā, mums vajadzētu to gaidīt, bet mums nevajag baidīties, ka Baznīca šī iemesla dēļ ies bojā. Kristus neatgrūž pat tos, kas vāji savā ticībā, neapdzēš kvēlojošo degli, nedz arī salauž ielauzto niedri. Kristus kuģis Galilejas jūrā ir ilustrācija ne tikai briesmām, kādās tas atrodas un tā locekļu vājumam, bet arī aizsardzībai, kas ir pār to. Un caur to es runāju ar jums tagad.

III

Tā ir taisnība, ka Kristus gulēja, kamēr mācekļi bija lielās briesmās. Likās, ka Kristus ne zināja par briesmām, ne arī arī uztraucās par tām. Tomēr tā tikai likās. Kristus patiešām gulēja, bet tikai kā īsts cilvēks. Pat tad Viņš bija un palika Izraēla sargs, kas nesnauž un neguļ, jo saskaņā ar Savu dievišķību Viņš vēroja, Viņš redzēja visu, kas notika un rūpējās, lai par spīti vētrai un viļņiem, kuģis neciestu bojāeju, kamēr Viņš gulēja. Mācekļiem Viņš likās aizmidzis tikai tādēļ, lai tos kārdinātu un pārbaudītu, lai stiprinātu viņu ticību caur kārdināšanu un liktu tiem lūgt Dievu. Kad Kristu pamodināja mācekļu kliedzieni pēc palīdzības, Viņš bezbailīgi ļāva vētrai kādu brīdi trakot un vispirms nomierināja vētru mācekļu sirdīs. “Un,” mēs lasām, “Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums.” (Mt.8:26b) Šis bija neaptverams brīnums. Reizēm arī dabā tā notiek, ka viesuļvētra jūrā pēkšņi norimst. Tomēr viļņi cilājas vēl ilgāku laiku un pakāpeniski noplok, kaut gan vējš norimis krietini agrāk. Bet Marks mums stāsta, ka tiklīdz Kristus sacīja vējam un jūrai: “Rimsties, esi klusu!”, abi nekavējoties pilnīgi pieklusa. Gaudojošie vēji un niknā jūra apklusa. Ūdens virsma kļuva spoguļgluda, un tajā atspīdēja vakara debesis un spožās zvaigznes. Visi izbrīnā izsaucās: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” (Mt.8:27)

Šeit mēs redzam pēdējo mūsdienu baznīcas attēlu. Tas ir neizsakāmi iepriecinošs. Mēs redzam, ka, kaut arī Baznīca ir kā Kristus kuģis Galilejas jūrā, kaut arī visa pasaule ar tās varenību un daudzveidību var pārsteigt Baznīcu kā jūra, ko saputo vēji, kaut arī tā nogrimšana šķiet nenovēršama, kaut arī liekas, ka Kristus atkal ir aizmidzis pie stūres rata, un Viņa Vārds ir šķērslis vienīgajai iespējamai Baznīcas glābšanai, kaut arī daudzi Baznīcas locekļi šodien šķiet esam tik bailīgi kā nekad un izmisumā kliedz: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” jā, kaut arī daudzi mūsdienās izmisīgi lec nost no kuģa pasaules jūrā, mums tomēr nav iemesla baidīties un zaudēt cerību. Kristus ir uz mūsu kuģa, un Viņš neguļ saskaņā ar savu brīnišķīgo viszinību, visvarenību un rūpēm. Kad Viņa stunda būs pienākusi, Viņš parādīsies, norās mūsu gļēvulību un teiks pasaulei: “Rimsties, esi klusu!” Tad tā kļūs pilnīgi mierīga un Baznīcas kuģis triumfā iepeldēs debesu ostā. Kristus ir apsolījis, “uz šīs Klints [domāts Kristus] es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks.” (Mt.16:18) “Un, lūk, es esmu pie jums ik dienas līdz laiku galam.” (Mt.28:20)

Ak, tamdēļ, nezaudējiet cerību, pat pēdējos apgrūtinošajos laikos. Nepametiet Baznīcas kuģi, domādami, ka tas drīz nogrims. Citādāk jūs to mūžam nožēlosiet, jo ārpus šī kuģa nav glābšanas, kā reiz ārpus Noasa šķirsta nebija izdzīvošanas. Un tāpat kā Noasa šķirsts veiksmīgi peldēja pāri plūdu viļņiem un visbeidzot, sveiks un vesels, izcēlās krastā uz Ararata kalniem, tāpat arī Baznīcas kuģis droši peldēs pāri vētrainajai pasaules jūrai un piestās uz mūžīgajiem dievišķās žēlastības kalniem.Tad arī jūs, ja būsiet palikuši ticībā, izbrīna izsauksieties: “Kas viņš tāds ir, ka gan vēji, gan jūra viņam paklausa?” un mūžīgi gavilēs. Jo

Tam Dieva vārdam nebūs rimt,
Lai trako, kam tīk trakot.
Dievs neļaus savai laivai grimt,
Glābs savu vārdu sakot.
Grib tie mūs nāvē dzīt,
Un mantu nolaupīt,
Lai notiek Dieva prāts,
Tiem labums nav nekāds;
Mums debess manta paliek!

Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.