150. Ko Dievs ir darījis zināmu par Viņa personu darbiem?


Kristus klātiene baznīcā

Svētajos Rakstos ir vērojama arī tendence par Dieva klātbūtnes vietu uzskatīt debesis: Jahve “mājo augstībā” [Jes.33:5]; Jahve noraugās uz debesīm un zemi no saviem augstumiem, kas paceļas pat pāri debesīm [Ps.113:4­6; 123:1]; Jahve dodas lejup lai pārbaudītu Bābeles torni [1.Moz.11:5] un iegūtu nepastarpinātu informāciju par Sodomas un Gomoras grēkiem [1.Moz.18:21], taču abos gadījumos Viņš jau iepriekš zina, kas notiek.

Īpaši nozīmīga ir arī Svētajos Rakstos paustā doma, ka Dievu nevar nedz ierobežot, nedz satvert ­ Viņš vienlaikus var būt gan īpašā veidā klātesošs, gan promesošs. Tā Jeruzālemes iedzīvotāji lielās, ka trimdinieki ir aizgājuši tālu prom no Jahves un tādēļ Dieva pilsēta tagad pieder viņiem. Jahve vēršas pret šādiem apgalvojumiem, sacīdams: lai gan Viņš ir aizvedis trimdiniekus tālu prom un izklīdinājis, tomēr Viņš ir bijis viņu svētnīca tajās zemēs, kur viņi bija devušies [Ec.11:15­16]. Pats Jahve par savu klātesamību uzdod retorisku jautājumu: “Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā?..vai ne arī tālumā? Vai var kur kāds paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi?” [Jer.23:23; Jes.66:1; Ap.d.7:49-50]. Šī pati tēma atkal no jauna parādās Jeruzālemes tempļa iesvētīšanas svētku lūgšanā [1.Ķēn.8:12, 8:27-30] un ķēniņa Hiskijas lūgšanā [2.Ķēn.19:15, Jes.37:16]. Tā turpinās 139.psalmā, kur tiek runāts par Jahves klātesamību arī mirušo valstībā, jūras dziļumā un nakts tumsībā [Ps.139:1­12]. Jonas grāmatas galvenā tēma ir tieši neiespējamība paslēpties no Jahves [Jon.1:3-10]. Savukārt Salamana pamācības liecina, ka Dieva klātiene un prombūtne ir vairāk morālas nekā ģeogrāfiskas dabas jautājums: “Tas Kungs ir tālu prom no bezdievjiem, bet taisno lūgšanas Viņš uzklausa.” [Sal.pam.15:29; Ps.34:18, 85:9, 145:18] Pravieša Jesajas grāmatā Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi saka: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars.” [Jes.57:15] Kristus savā kalna sprediķī apliecina: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” [Mt.5:8]

Dieva vaiga vietā Svētie Raksti dažreiz runā arī par Viņa godību [2.Moz.24:16], Viņa Garu [Ec.36:27], Viņa vaiga eņģeli [Jes. 63:9] un Dieva vārdu. Jebkurā gadījumā Dieva klātesamība var būt vai nu Viņa labvēlības, [Ps.75:1], vai dusmu izpausme [Jes.30:27].

KRISTUS KLĀTIENE

Jaunajā Derībā apustulis Pāvils norāda, ka tā garīgā klints, kas pavadīja Israēlu tā ceļojumos tuksnesī, bijusi Kristus [1.Kor.10:1­5]. Daudzās jo daudzās vietās Jaunā Derība runā gan par Kristus klātieni ticīgajos [Jņ.17:23; Rom.8:10], gan par ticīgā klātieni Kristum, piemēram, brīnišķīgajā līdzībā, kur ticīgie attēloti kā zari pie īstenā vīna koka ­ Kristus. Tomēr pēc Viņa augšāmcelšanās un debesbraukšanas Kristus klātbūtne parasti nav redzama tiešā, nepastarpinātā veidā, bet tā arvien ir saistīta ar Evaņģēlija sludināšanu un noslēpumainām Dieva žēlastības darbībām, kuras mēs saucam par sakramentiem.

Par Kristus dievišķību mēs kopā ar Dr.Luteru varam sacīt, ka ­ nekas nav tik mazs, lai Dievs nevarētu būt vēl mazāks, un nekas nav tik liels, lai Dievs nevarētu būt vēl lielāks; tāpat arī mēs varētu sacīt, ka nekas nav tik īss, lai Dievs nevarētu būt vēl īsāks, un nekas nav tik garš, lai Dievs nevarētu būt vēl garāks; nekas nav tik šaurs, lai Dievs nevarētu būt vēl šaurāks, un nekas nav arī tik plats, lai Dievs nevarētu būt vēl platāks.3 Šādus izteikumus mēs varētu turpināt vēl un vēl, taču būtiskākais ir tas, ka pēc Dieva Dēla miesā nākšanas visiem šiem apgalvojumiem ir liela nozīme arī mācībā par Kristus personu un sakramentiem, jo viss iepriekš sacītais par Kristus dievišķumu tiek attiecināts arī uz Viņa cilvēka dabu. Tā kā Kristus arī tagad ir gan patiess Dievs, gan patiess cilvēks vienā nedalāmā personā, tad arī Viņa klātbūtne Vārdā un sakramentos arvien ir saprotama, kā abu Viņa dabu klātesamība. Ja šīs atziņas trūkst, tad sakramenti no Dieva žēlastības pilnas klātbūtnes pārvēršas par cilvēciskām darbībām, ar kurām cilvēki vai nu apliecina savu ticību, vai cer, kā ar labu darbu nopelnīt Dieva žēlastību vai arī garā uzkāpt pie Dieva Debesīs.

Lai saprastu Kristus klātbūtnes veidu baznīcā, mums jāatceras jau iepriekš minētā doma, ka ar Dieva klātieni nav iespējams manipulēt, proti, Dievs nav satverams un ierobežojams. Tas pats būtu sakāms arī par paaugstinātā Kristus klātieni ­ lai gan Kristus ir visuresošs, mēs nevaram Viņu kaut kā sagūstīt, saķert vai piespiest būt tur, kur mēs gribam, lai Viņš būtu. Te visi cilvēku izdomātie veidi paliks nesekmīgi, lai kas tie arī būtu, jo ­ kā norāda Luters: “Viena lieta ir tā, ka Dievs ir šeit, bet pavisam cita, ka Viņš ir šeit ­ priekš tevis. Bet šeit ­ priekš tevis ­ Viņš ir tad, kad Viņš pievieno savu Vārdu, saista Sevi ar to un saka: “Tur tu Mani atradīsi.”" Tādējādi mēs tiekam vesti pie bībeliskā principa, ka Kristus gan kā Dievs, gan cilvēks ir ne tikai klātesošs tur, kur Viņš to apsolījis, bet Viņš var būt klātesošs arī vairākos veidos.

Proti, visuresošais Kristus, kas ir mums tik tuvu, cik vien iespējams, vienlaikus var būt arī tik pat tālu, cik vien iespējams. Mēs nevaram Viņu ierobežot savā telpas izpratnē, jo mēs nepazīstam neko tādu, kas vienlaikus ir īsāks par īsu un garāks par garu. Tādējādi, runājot par Kristus klātbūtni, mums jāatsakās no savas telpiskās klātbūtnes izpratnes, ka katra lieta aizņem noteiktu vietu telpā. Mēs nevaram Kristu ierobežot ne tikai savā cilvēciskajā telpas, bet arī laika izpratnē, jo laiks uz Viņu neattiecas.

Tādējādi, tieši tāpat, kā Viņš var būt vienlaikus gan klātesošs, gan promesošs, Viņš var vienlaikus būt klātesošs gan pirms divtūkstoš gadiem, gan šodien, gan mūžīgi. Tādējādi, kā norāda Hermanis Zasse, Altāra sakramentā Kristus mums dod to pašu, ko Viņš deva divpadsmit apustuļiem Pēdējā Vakarēdienā. Proti, Viņš dod mums Savu patiesu miesu, kas tika upurēta Golgātas kalnā un Lieldienās augšāmcelta no mirušiem, gan dažas dienas pirms šiem notikumiem, gan tūkstošiem gadu pēc tiem. Viņa laikā un telpā neierobežotā klātbūtne ne tikai neļauj laikam mūs šķirt no Viņa, bet arī vieno ar Viņu tādā īpašā veidā, kas pārsniedz visu, ko mēs citādi saprotam ar vārdu “pieminēšana”. Kad mēs svinam Vakarēdienu, pieminēdami To Kungu, tad gadsimti, kuri mūs šķir no Viņa šīs zemes dzīves dienām un no Viņa nāves brīža vienkārši izzūd, to vairs nav.

Viss iepriekš sacītais mūs mudina meklēt nevis Kristus klātieni vispār, bet gan Viņa īpašo, žēlastības pilno klātieni ­ Kristu priekš mums. Pretējā gadījumā, Dievs, kuru atradīsim, būs vai nu likuma, tātad dusmības Dievs, vai arī velns! Šajā sakarībā ir ļoti svarīgi atcerēties Lutera vārdus, kas atrodami Šmalkaldes artikulos: “Tāpēc mums jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur Savu ārējo Vārdu un Sakramentu. Bet viss, kas bez šā Vārda un Sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir velns.” Šos vārdus, kurus visi patiesi luterāņi atzīst par patiesi bībeliskiem, vajadzētu sevišķi apdomāt gan tiem, kuri pretendē uz īpašu Dieva klātesamību viņu reliģiskajās organizācijās kā tādās, gan tiem, kuri apgalvo, ka šī klātesamība viņos izpaužas kā īpašas harismātiskas spējas. Tādējādi saskaņā ar Svētajiem Rakstiem luterāņi par Kristus klātbūtni baznīcā runā nevis kā par Viņa vispārīgu klātbūtni “tepat” vai “kaut kur tepat”, bet gan konkrēti ­ sludinātajā Vārdā un sakramentos.

Lasi sākumu



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.