218. Kāpēc ikviens, kas dzird evaņģēliju, tomēr nekļūst ticīgs?


Kristus klātbūtne Savā baznīcā

Bet tāpēc, ka inkarnētā Kristus, mūsu Starpnieka un Pestītāja, persona sastāv no divām dabām, kuras tikušas vienotas, dievišķajai dabai pieņemot un cilvēcīgai dabai tiekot pieņemtai, un lai doktrīna par Kristus klātbūtni savā baznīcā tiktu pareizāk, skaidrāk un vieglāk izskaidrota, apdomāta un pielietota mūsu patiesam mierinājumam, tālāk mēs parunāsim konkrēti un atsevišķi par katru no Viņa dabām jeb par Kristus klātbūtni atbilstoši katrai no dabām. Šobrīd nenotiek nekādi strīdi par Kristus dievišķo dabu attiecībā uz Viņa klātbūtnes faktu savā baznīcā un ar visām radībām saskaņā ar Viņa dabu. .. Taču senatnē notika daudzi strīdi arī par šo jautājumu.

Kristus klātbūtne savā baznīcā


Bet šīs redzamās eksistences veids un šī ierobežotā un vietējā Viņa ķermeņa klātbūtnes forma, saskaņā ar šīs pasaules dzīves apstākļiem un metodēm, saskaņā ar mūsu miesu, .. to visu Viņš atmeta nost caur savu debesbraukšanu.

Tāpēc es atbildu, ka Kristus, lai gan Viņš pārvietojis sava ķermeņa dabisko klātbūtni no zemes virsas un beigās parādīsies godībā tiesas dienā, tomēr savā miesā pat pēc debesbraukšanas un pirms tiesas dienas Viņš spēj būt klāt jeb spēj manifestēt savu miesīgo klātbūtni uz zemes jebkurā laikā, jebkurā vietā un jebkurā veidā pēc savas vēlēšanās, pat redzamā formā.

Kristus ir devis noteiktu vārdu un skaidru apsolījumu, .. ka Viņš grib būt klāt ar savu miesu un savām asinīm sava Vakarēdiena celebrēšanā. .. Viņš apliecina savas pilnīgās personas klātbūtni baznīcā zemes virsū ne vien saskaņā ar Viņa dievišķību, bet arī saskaņā ar Viņa pieņemto cilvēcīgo dabu. Jo Viņš vēlējies, lai Viņa Vakarēdiena ievērošana būtu par solījumu, zīmi un Viņa klātbūtnes zīmogu.

Kristus miesa, kuru norobežo tās dabas atribūti, nav klāt Vakarēdienā visās vietās lokāli vai caur kādu cilvēka dzīvības veidu vai apstākli, kas ir redzams, jūtams vai dabisks, vai saskaņā ar patiesas miesas dabiskajām īpašībām, vai caur kādiem paša būtiskajiem atribūtiem. .. Ne arī mēs sakām, ka Kristus miesas klātbūtnei Vakarēdienā ir tāda pati daba jeb stāvoklis kā pagodinātu miesu klātbūtnei kādā acīm redzamā izpausmē. .. Ne arī mēs jebkādā veidā mācām, ka Kristus miesa ir paplašināta, izstiepta vai izplesta uz visām vietām. .. Ne arī mēs sakām, ka Kristus miesa ir klāt Vakarēdienā caur kaut kāda veida pavairošanu vai pareizināšanu, līdzīgi kā viena ķermeņa atspulgs daudzkārt parādās saplēstā spogulī. .. Ne arī mēs ticam, ka Kristus miesa ir, apvienojoties vai ienākot godībā, zaudējusi savu būtību un atmetusi savus pamata atribūtus, un ir pārvērtusies vai mainījusies par garīgu, bezgalīgu substanci, kuru vairs neierobežo tās pamata īpašības.

Tas arī nesaskan ar Iestādīšanas vārdiem, ja mēs mēģinām izprast tikai Kristus miesas nopelna, spēka vai veikuma klātbūtni Vakarēdienā, izslēdzot vai nošķirot Viņa substanci.

Tātad visā šajā strīdā galvenais jautājums ir sekojošs: vai vienkāršā, patiesā un dabiskā Dieva Dēla testamenta vārdu nozīme ir paturama, ticot, uzturot un sekojot tai, vai arī mums ir jāšķiras no Kristus testamenta vienkāršās un dabiskās vārdu jēgas, jānoraida tiem piemītošā nozīme un jāizveido jauna interpretācija, izmantojot plašo retorisko valodas līdzekļu klāstu.

Nav šaubu, ka tiek apstrīdēts ļoti nopietns un nozīmīgs jautājums, t. i., vai paša Kristus testamenta vārdi, šīs mierinājuma pārpilnās mācības vārdi, tas, ka Dieva Dēls, mūsu Starpnieks un Pestītājs saskaņā ar sava testamenta vārdiem, novēl savu klātbūtni šeit, virs zemes savā baznīcā, kura cīnās zem krusta karoga šajā asaru lejā. Jo Viņš vēlas būt klāt arī iekš un ar Viņa pieņemto dabu, caur kuru Viņš ir no vienas substances ar mums, radniecīgs mums, mūsu Brālis, mūsu pašu miesa, ar kuru saskaņā viņš nekautrējas saukt mūs par saviem brāļiem un kurā Viņš tika kārdināts. Tā ka Viņš spēj būt kopā ar mums mūsu ciešanās, saskaņā ar šo miesu Kristus ir mūsu galva un mēs esam viņa locekļi. Un tāpat, kā neviens neienīst savu paša miesu, bet gan rūpējas par to un lolo, tā arī Kristus tā rūpējas par savu baznīcu, jo mēs esam Viņa miesas locekļi, no Viņa miesas un Viņa kaula (Ef.5:29).

Dieva Dēls saskaņā ar savu dievišķo un vareno gribu un spēju var viegli un droši būt klāt ar savu miesu (kā tas tiek apliecināts Viņa testamenta vārdos), vienlaikus neiznīcinot sava ķermeņa substanci un neatceļot tā būtiskākos atribūtus.

Protams, ka nav tā, ka caur šo paaugstināšanu [pie Dieva labās rokas] cilvēcīgā daba ir kļuvusi par Dieva labo roku vai ka caur to tā ir kļuvusi bezgalīga un neizmērojama tās dabas un būtiskā stāvokļa kvalitātē, tāda kāda ir pati Dieva labā roka. Bet tāpēc, ka Dieva labā roka neatrodas kādā ierobežotā, noteiktā vietā, bet gan ir Dieva bezgalīgā majestāte, vara un autoritāte, tādējādi Dieva Dēls ir atklājis savā Vārdā, ka ar savu miesu, kuru Viņš ir paaugstinājis pie Dieva majestātes un varas labās rokas, tomēr atstādams nemainīgu tās patieso dabu, Viņš spēj būt klāt it visur, kur Viņš vēlas būt, ne pateicoties Viņa miesas dabiskajām vai pamata īpašībām, bet gan dēļ Dieva majestātes un varas spējas, pie kura labās rokas Viņš sēž.

Tādējādi, ja mēs iesākam ar Vārdu un apsolījumu par Kristus miesas klātbūtni un, neievērojot nekādus iebildumus, pieskaitām Viņa dievišķo varu, personīgo vienību, to, ka Viņš sēdies pie Dieva labās rokas pie Viņa gribas vai vēlēšanās, kura atklājas Vārdā, kļūst nepārprotami skaidrs, ka Dieva Dēls spēj piepildīt to, ko Viņš māca un apsola savā Vārdā attiecībā uz savu miesu, tomēr atstājot pilnīgi neskartu tās patieso realitāti; tā ka ar savu miesu Viņš var būt klāt tādā laikā, vietā un veidā, kādā vien Viņš to vēlas.

Ne vien tajā vietā un tajā brīdī, kur un kad, publiskā dievkalpojumā baznīcā tiek celebrēts Svētais Vakarēdiens, Kristus abās savās dabās ir klāt savā karojošajā baznīcā zemes virsū. It kā, līdzko Vakarēdiena celebrēšanā tiek pabeigta, Viņa klātbūtne pazūd, vai it kā Viņš aizlidotu uz debesīm, un baznīcas locekļi ārpus publiskā dievkalpojuma, savā darbā, savos kārdinājumos un pārbaudījumos, paliktu bez Kristus mierinošās klātbūtnes, bez sava Augstā priestera, Ķēniņa, Galvas un sava Brāļa. Jo Svētā Vakarēdiena notikums ir publiska, nopietna un īpaša liecība un zīme, ka Kristus, mūsu Starpnieks un Pestītājs, grib būt savā žēlastībā klāt savas baznīcas cīniņos šeit, zemes virsū, ne vien ar vienu savu daļu vai tikai savā dievišķībā, bet gan pilnīgi, vai arī ar savu pieņemto dabu, caur kuru Viņš ir tādas pašas substances kā mēs un radniecīgs mums, mūsu Brālis.

Tādējādi Kristus cilvēcīgā daba nevar un nedrīkst tikt izslēgta no vispārējās valdīšanas, kura Viņam pieder, jeb no pasaules pārvaldīšanas, jo Raksti nepārprotami apliecina, ka visas lietas un pat tās, kas atrodas ārpus baznīcas, ir liktas zem Kristus kājām [un tas ir jāsaprot attiecībā gan uz dievišķo gan uz cilvēcīgo dabu]. Taču, .. tā kā Kristus ir klāt savā baznīcā ar katru no savām dabām un mājo baznīcas atsevišķajos locekļos un tā kā Viņa miesa ir Vakarēdienā, .. galvenie jautājumi ir par to, vai Kristus miesa ir arī kokā un akmeņos, augļos, putnos gaisā, lauka zvēros, jūras zivīs, un vai Viņš vēlas, lai Viņu tur meklē un atrod. Blakus tam tiek uzdoti jautājumi, kurus ir riebīgi uzklausīt un pretīgi iztēloties .. kā piemēram, vai dievišķā daba, kura ir visur, ir atrodama arī izkārnījumos un atkritumos.

Tā kā mums nav tieša un noteikta apsolījuma, ka tā ir Viņa griba, lai mēs Viņu meklējam un atrodam šādās vietās, un tā kā tas nekādi nesniedz baznīcai lielāku mierinājumu un gudrību, bet kļūst par aizvainojumu, kas traucē vājajiem un sniedz pretiniekiem ieganstu bezgalīgiem strīdiem, tāpēc visdrošāk un vienkāršāk būtu pārtraukt visas diskusijas par šāda veida jautājumiem un iegrožot sevi dievišķās atklāsmes robežās, tā lai mēs varam meklēt Kristu un atrast Viņu tajās vietās, kurās Viņš ir apsolījies būt un kurās Viņš pats vēlas būt. Tātad, mums nāktos noraidīt neuzklausot visus citus strīdus jautājumus, kuri ļaudīm patīk, tās debesu nākamības akadēmijas dēļ, kurā mēs skatīsim mūsu Brāļa Kristus seju godībā. Mēs redzēsim kāda tā ir, kam tā līdzinās un cik tā ir varena. .. Taču paturēsim to, kas ir absolūti patiess, respektīvi, ka Kristus ar savu miesu spēj būt klāt tajās vietās, tajos laikos un tādā veidā, kā vien Viņš vēlas, taču mums ir jāspriež par Viņa gribu tikai no Viņa skaidri atklātā Vārda. .. Tā arī senajā baznīcā, diskutējot par Kristus klātbūtni un iemājošanu, netika runāts ne par kokiem, ne akmeņiem, ne putniem un zivīm, bet gan Svēto Vakarēdienu, baznīcu un tās locekļiem.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.