77. Kad mums ir tiesības un pienākums ziedot savu dzīvību?


Kristus debesbraukšanas dienā

Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. [Mk.16:14-20]


I

Sv. Marks šajos vārdos īsā veidā ietver visu, ko Kristus darījis līdz četrdesmitajai dienai pēc savas augšāmcelšanās – līdz tam brīdim, kad Viņš uzkāpis Debesīs; tomēr Viņš to visu nav teicis uzreiz vai vienas stundas laikā. Tādēļ arī daži ir šaubījušies, vai tas, kas rakstīts šajā nodaļā, ir pareizi, jo tas viss nesaskan kopā, un šķiet, it kā vienlaikus būtu notikušas divas savstarpēji pretrunīgas lietas – ka mūsu Kungs nosoda mācekļus viņu neticības dēļ, un tomēr pavēl un norāda, kas viņiem jāsludina. Turpretī pārējie evaņģēlisti vairāk apraksta to, kā Kristus vairākkārt parādījies visiem saviem mācekļiem un visas četrdesmit dienas ēdis un dzēris kopā ar viņiem, tā, ka šiem ļaudīm vairs nebūtu vajadzējis šaubīties par Kristus augšāmcelšanos. Tādēļ šīs divas lietas, kas šeit īsi saņemtas kopā, mums jāmācās izšķirt atbilstoši tam, ko lasām pārējos evaņģēlijos. Jo Kristus ir nosodījis mācekļus neilgi pēc savas augšāmcelšanās, proti – līdz astotajai dienai pēc Lieldienām, tas ir, līdz brīdim, kad viņi visi jau bija Kristu redzējuši; savu novēlējumu Viņš mācekļiem deva, stāvēdams kalnā un atvadīdamies pirms savas uzkāpšanas Debesīs. Kristus nosoda mācekļus viņu neticības un siržu cietības dēļ; tā nav kāda maznozīmīga vājuma pazīme – viņi ir ne tikai neticīgi, bet arī stūrgalvīgi – tie pat ir runājuši pretī, dzirdēdami citus stāstām par redzēto Kristus augšāmcelšanos. Šeit vienlaikus atklājas arī lielā pacietība un lēnprātība, ar kādu Kristus izturas pret šādiem ļaudīm, kuri ir tik ietiepīgi un nocietinājušies, ka nemaz negrib ticēt; Viņš tos neatmet un nenicina, bet pacietīgi panes, turklāt uztic viņiem sludināt to, kam paši līdz šim nav ticējuši – lai viņu liecība kļūtu jo spēcīgāka. Jo arī viņiem pašiem vajadzēja pieredzēt to, ka jāsludina ne tikai svārstīgajiem un neticīgajiem, bet arī cietsirdīgiem vajātājiem. Tādēļ mācekļiem bija vajadzīga pieredze, kas mācītu viņiem būt pacietīgiem ar citiem cilvēkiem pat tad, ja viņu sirdis ir nocietinātas – ja vien šie ļaudis nav tik neganti, ka, atklāta ļaunuma vadīti, cīnās pret jau atzīto patiesību.

Taču mācekļi bija nocietinājušies citu iemeslu dēļ, nekā tas mēdz notikt ar pārējiem ļaudīm. Jo šī tauta dzīvoja tādā valstī, kurā ikviens uzskatīja, ka vienīgi Jeruzāleme var tikt saukta par Dieva un Kristus Valstību; to apliecināja neskaitāmas praviešu liecības un Rakstu skaidrojumi, kuros runāts par to, ka Kristum mūžīgi jāvalda Jeruzālemē, Israēla namā un Dāvida tronī. Pagāniem nebija neviena šāda apsolījuma.

Tādēļ arī jūdu acīm šķita smieklīgi, jā, neticami un piedauzīgi redzēt, ka Kungs atstāj neievērotu Jeruzālemi, priesterību un visu, kas atrodams jūdu valstībā, un neuzlūko nevienu no šīm lietām, bet sūta pa visu pasauli sludināt šos nabaga nošķirtos mācekļus, kam nav nekāda ievērojama vārda, nedz izskata, gribēdams ar viņu starpniecību piepildīt vareno pravietojumu, kas atskanējis no daudzu praviešu mutēm, proti – ka no Jeruzālemes jānāk dižajai vēstij, un, kā Ps.68:12 sacīts, lielam pulkam Evaņģēlija sludinātāju, kas izies pa visu pasauli; tam vajadzēja piepildīties un īstenoties. Tādēļ arī pats Kristus atvadīdamies pavēl mācekļiem neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt, līdz viņi saņems spēku no augšienes, Ap.d.1:4. Un iepriekš, Lieldienās Viņš tiem ir sacījis: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes,” Lk.24:46–47. Te nu ikviens ir domājis: kad nāks laiks, un Kristus liks atskanēt savai vēstij, lai vestu pasauli uz savu Valstību, tad Viņš noteikti pieņems padomu no izciliem cilvēkiem – augstajiem priesteriem, Jeruzālemes pārvaldniekiem un padomniekiem un bez viņiem neko nedarīs; jo Mozus bija iedibinājis šādu valstību un kārtību, kādā jātiek pārvaldītai šai tautai. Un nu Kristus noraida visu šo kārtību, nemaz neievērodams visus izcilos ļaudis, un aicina svešiniekus, sapulcina ubagus un ved viņus uz Jeruzālemi, pavēlēdams paveikt tik dižu darbu. Tas jūdiem šķita gana piedauzīgi, un arī paši apustuļi par to brīnījās un nespēja noticēt, ka Evaņģēlija sludināšanai jānotiek tik necilā veidā – bez kāda ārēja spožuma, jā, bez visas jūdu valstības ziņas, padoma un līdzdalības.

Taču, ja viņi būtu vēlējušies saskatīt to, kas teikts Rakstos, tad redzētu, ka Kristum nebija jānāk no priesteru kārtas, bet no Jūdas cilts, tādēļ tam, ko gaidīja Jeruzālemes garīgie kungi, Rakstos nebija pamatojuma. Tāpat Raksti nenosauc vārdā nevienu Jeruzālemes vai Betlēmes iedzīvotāju, no kura būtu vajadzējis celties Kristum. Tādēļ šiem ļaudīm būtu vajadzējis dot godu Dievam un domāt tā: mums jāgaida Kristus ne no mūsu vai kāda cita cilts, bet vienīgi no Jūdas, no Dāvida cilts. To jūdu mācītie vīri labi zināja un bija ņēmuši vērā savos aprēķinos. Tādēļ arī lasām, ka aklais vīrs ceļmalā (Lk.18:39) un pagānu sieva (Mt.15:22) sauc uz Kristu: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” No kurienes šis necilais ubags un svešā sieva zināja, ka Jēzus ir Dāvida Dēls? Viņi to būs uzzinājuši tikai tādēļ, ka tautā šī vēsts jau bija dzirdēta un labi zināma – ļaudis nešaubījās, ka Kristum jādzimst Dāvida – un nevienā citā – ciltī.

Un, lai gan Jēzus nepiedzima Jeruzālemē, valdnieka ciltī, tomēr visi zināja, ka Viņš nāk no Dāvida cilts un ir uzaudzināts Nācaretē – tādēļ tiem Viņu vajadzēja uzņemt; it īpaši tādēļ, ka ļaudis dzirdēja un redzēja Viņa mācību un brīnumu darbus, un visiem bija jāatzīst, ka neviens cits nespēj sludināt, nedz darīt tādus darbus. Turklāt viņi zināja, ka ir pienācis laiks, par kuru bija sludinājuši pravieši; un pravietis Caharija pavisam skaidri bija sacījis, ka Kristum jābūt nabadzīgam, tas ir – jānāk no vienkāršās, nabadzīgās tautas un nav jābūt apveltītam ar lielu varu, greznumu, bagātību un godu.

Bet, tā kā viņi to visu neņem vērā, negribēdami dzirdēt, nedz zināt, Viņš turpina un piepilda Rakstus, sapulcina savus ļaudis un caur viņiem iesāk celt savu Valstību, tā, ka ne priesteri, ne Jeruzālemes padomnieki par to nezina; Kristus ļauj, lai tie skatās ieplestām acīm un domā, ka tad, kad Kristus nāks un iedibinās savu Valstību, tas katrā ziņā notiks visupirms caur viņiem; taču Viņš tā nerīkojas. Viņš gan iesāk no Jeruzālemes un pavēl saviem mācekļiem palikt tur, līdz tiem tiks sūtīts Svētais Gars, kas sāks viņos savu darbu. Tā nu ikvienam bija jāsaprot, ka praviešu vārdi ir piepildījušies.

Taču arī paši apustuļi ir vāji, un viņiem ir grūti tam visam noticēt; jo viņi neredz Kristu atklājamies tādā veidā, kā bija gaidījusi un cerējusi visa jūdu tauta. Tiem šķita, ka, ja Viņš būtu Kristus (par ko apustuļi Viņu tomēr uzskatīja), tad Viņam vajadzētu parādīties Jeruzālemē, visas tautas priekšā, iesākot, iedibinot un apstiprinot savu Valstību, tā, lai visa tauta Viņam sekotu, lai visa pasaule dziedātu un runātu par šī Ķēniņa brīnišķīgi varu un godību, kas arī tautu darītu bagātu, celtu godā un svētītu. Taču Kristus rīkojas pretēji viņu prāta spriedumiem – Viņš ļauj sevi nonāvēt un mirst pie krusta. Pat celdamies augšām no mirušajiem, Viņš parādās tikai dažiem atsevišķiem cilvēkiem; tā nu mācekļi nespēj ticēt, ka caur Kristu varētu piepildīties tik lielas un neaptveramas lietas, par kādām tie dzirdējuši paša Kristus minētās Rakstu liecības.

Tādēļ Kristum nākas būt pacietīgam pret mācekļu stūrgalvību; un tomēr Viņš nosoda un kliedē viņu neizpratni. Un nu, kad viņi ir kopā un Kristus gatavojas sniegt mācekļiem pēdējo novēlējumu, Viņš sāk ar vārdiem par to, kā Viņa Valstībai jāiesākas, un atklāj, ka Viņš to grib paveikt caur viņiem – nevis ar Jeruzālemes kungu ziņu, padomu un palīdzību, nedz arī ar laicīgas jeb ārējas varas un spēka starpniecību, bet vienīgi caur sludināšanas amata vēsti un pavēli, ko Viņš dod mācekļiem, sacīdams:

II


Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.

Šie ir dievišķās Majestātes vārdi; šī Majestāte pavēl nožēlojamiem ubagiem iet un sludināt jaunu pasludinājumu – nevis kādā pilsētā vai zemē, bet – pa visu pasauli, visās zemēs un ķēniņvalstīs, brīvi un droši runājot visas radības priekšā, tā, lai viss cilvēku dzimums dzirdētu šo pasludinājumu. Te nu patiesi ir jāsaka, ka mūsu Kungs ir izstiepis savu roku un aicinājis pie sevis lielu ļaužu pulku. Šī ir tik spēcīga, varena pavēle, ka neviens līdz šim pasaulē izdotais likums vai pavēle nespēj tai līdzināties.

Jo ikviena ķēniņa, ķeizara, valdnieka vai kunga pavēle nesniedzas tālāk, kā vien – pār viņa zemi un pavalstniekiem, tāpat, kā nama tēva pavēle ir jāpilda viņa saimei. Turpretī šai pavēlei ir vara pār visiem ķēniņiem, valdniekiem, zemēm un ļaudīm – pār lieliem un maziem, jauniem un veciem, izglītotiem, gudriem, svētiem utt. šai Vārdā Kristus izpauž savu varu pār visām citām varām un kundzībām, pār visu cilvēku gudrību, svētumu, varu un varenību, kas vien pastāv uz zemes – Viņš atklāj, ka it viss ir pakļauts Viņam. Ko gan pasaule te varētu domāt un sacīt? Tai vajadzēja būt pārsteigtai un iebilst: kādēļ gan šis cilvēks ar savu vienpadsmit sekotāju – nožēlojamu ubagu pulciņu uzdrīkstas piesavināties varu pār Mozu un visiem praviešiem, jā, pār visiem cilvēkiem? Jo arī pats Mozus bija sūtīts tikai pie faraona un pie savas tautas! Kas gan ir šis viens Cilvēks, salīdzinājumā ar visu pasauli? Ar ko gan Viņš ir labāks vai pārāks par ikvienu ciema zemnieku?

Tas nevar būt parasts kungs, kas uzdrīkstas uzņemties tādu varu un sūtīt vēstnešus nevis pie viena vai dažiem kungiem vai ķēniņiem, bet – pa visu pasauli! Un Viņš to dara tā, it kā Viņam būtu pilnīga vara pār visiem cilvēkiem kā pār pavalstniekiem. Viņš dod mācekļiem pavēli neizbīties neviena valdnieka priekš’, lai cik liels un varens viņš būtu, bet arvien iet tālāk un sludināt visā plašajā pasaulē – itin kā visiem būtu pienākums viņus uzklausīt un neviens nevarētu stāties ceļā viņu sludināšanai.

Un tā tas arī ir noticis – “iesākot no Jeruzālemes”, pa visu plašo pasauli; neviena cita vara nav spējusi tā izplatīties. Jo vēl nav bijis neviena ķeizara, kurš būtu spējis sev pakļaut kaut pusi pasaules. Kā tad varēja notikt, ka, iesākot no Jeruzālemes un līdz pat visattālākajam pasaules nostūrim ikvienam ir zināms par šo Ķēniņu – Kristu? Un Viņš taču to ir panācis bez zobena un karapulkiem, tikai ar nabaga mācekļu sludināšanu, kurus Viņš ir izvedis cauri daudzām ķēniņvalstīm, kas tiem ir stājušās pretī ar zobenu, ieročiem, uguni, ūdeni un visiem saviem spēkiem; ja tam būtu vajadzējis notikt pašu apustuļu spēkā, tad taču tie nebūtu spējuši pat iziet pa sava nama durvīm! Viņi baidījās arī no saviem jūdiem, tādēļ bija paslēpušies un ieslēgušies. Bet nu, saņēmuši Kristus pavēli, viņi droši dodas sludināt – ne tikai paši savas tautas vidū, bet visās ķēniņvalstīs, turklāt stājas pretī visas pasaules spēkiem un varām, jā, arī pašam velnam.

No kurienes gan mācekļiem rodas tāda drosme un spēks? To viņiem nav devis ne Persijas ķēniņš, ne Romas, turku vai tatāru ķeizars, bet vienīgi Kungs Kristus, kas šodien uzkāpis Debesīs un pavēlējis mācekļiem iet un sludināt visai radībai. Viņam tas ir izdevies, un Viņa pavēle tiek pildīta līdz pat pasaules galam. Tātad Viņš nevar būt vienkāršs, parasts kungs, bet – kā Viņš pats saka Mt.28:18 saka – ir Tas, kam dota visa vara Debesīs un virs zemes, tā, ka Viņam pakļauti gan eņģeļi, gan cilvēki līdz ar visu radību, – kā arī Ps.2:8 Dievs Viņam saka: “Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.” Tādēļ arī mēs Viņu pazīstam un Viņām ticam; jo vai gan citādi varētu notikt tā, ka it visur pasaulē ir ļaudis, kuri tic šim jūdu vīram?

Tādēļ šie Kristus pavēles vārdi ir tik vareni un apbrīnojami – Viņš pats tajos parāda, ka ir kas vairāk, nekā visi pasaules ķeizari, ķēniņi un kungi; un Viņš nevis vienkārši pavēl visiem cilvēkiem, lai tie Viņu sveiktu un slavētu, nedz arī grib kaut ko lūgt vai prasīt no kāda šīs pasaules kunga, bet savā varas pārpilnībā dod pavēli un sūta vēstnešus, kuri visiem ir jāpieņem un jāuzklausa. Tas nozīmē, ka šīs pavēles devējs ir daudz augstāks un varenāks par visiem eņģeļiem, kuri tāpat ir lieli, vareni kungi, ko Dievs sūta pildīt Viņa pavēli, taču ne visā pasaulē, – kā Mozus ar eņģeļu palīdzību izveda savu tautu no Ēģiptes. Bet Kristus ir tas, kurš pats dod pavēli, kurai pakļaujas visa pasaule, jā, visa radība. Tāda vara nav dota nevienam citam, kā vienīgi šim Dēlam, kas piedzimis no Jaunavas; tādēļ arī Viņam ir jābūt vienīgajam Kungam, kas valda pār visām lietām, pār eņģeļiem un cilvēkiem, tas ir – Viņam jābūt vienīgajam Dievam un visas pasaules Radītājam.

Šī pavēle skan tā: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” Kristus skatiens sniedzas tālu. Viņš grib, lai šis pasludinājums sasniegtu katru visattālāko nostūri, turklāt vēlas, lai sludināšana notiktu bezbailīgi un atklāti, nevis slepus. Tai jāatskan tikpat atklāti, kā mīļā Saule atspīd pie debesīm, jā, tā, lai visi koki un akmeņi to dzirdētu, ja vien tiem būtu ausis. Un tas arī ir noticis, lai gan pasaule tam pretojusies daudzus gadsimtus. Tomēr šī sludināšana ir sniegusies tik tālu un sasniegusi tādus plašumus, ka nevienai citai nekad nav bijis tāda spēka un varas. Tas nozīmē, ka šis pasludinājums ir nācis ar Dieva spēku, runājot nevis par nenozīmīgām vai grēcīgām lietām, par kurām citkārt pasaulē visvairāk tiek runāts – kā par laupīšanu, zagšanu, meliem, krāpšanu, slepkavošanu, negantību, netaisnu varu un tirāniju – ,bet par īsti dievišķām, Debesu lietām. Tā arī ir zīme, ka šis pasludinājums nav vienkārša cilvēku lieta, bet paša Dieva īpašums; tā Dieva darbs ir kopā ar Dieva Vārdu, kas tiek atklāti apliecināts visas pasaules priekšā, atskanot pār visiem ūdeņiem, debesīm un zemi.

Kristus sūta mācekļus pasaulē ne tādēļ, lai viņi sāktu celt pasaulē nemieru vai jauktos ķēniņu, valdnieku un laicīgās varas lietās, bet vienīgi tādēļ, lai ar viņu mēlēm jeb sludināšanas amata palīdzību izpaustu savu spēku; tādēļ Viņš tiem dod pavēli un liek mutēs savu Vārdu. Šim pasludinājumam ir jāvēstī nevis par pasaulīgu kārtību, varenību vai bagātību, nedz arī par jūdu tautas, Bauslības un priesterības varenību, ko jūdi būtu gribējuši slavēt visā pasaulē, bet tam jābūt pasludinājumam, kas māca par augstām lietām – par to, kā pastāvēt Dieva priekšā, kā atbrīvoties no grēka, nāves un visa ļaunā, un iemantot pestīšanu, tas ir, iemantot taisnību, dzīvību un godību.

Tas ir jauns pasludinājums, par kuru pasaulei nekas nav zināms. Tā Kristus rāda lielu atšķirību starp visiem pārējiem sprediķiem un mācībām, un Evaņģēliju; jā, Viņš ierāda Evaņģēlijam augstāko vietu – tas atrodas pāri visam citam, ko vien šeit, uz zemes, ir iespējams mācīt, tā, ka it visam ir jāpakļaujas šim pasludinājumam, kas vienīgais dod spēku iemantot pestīšanu. Jo, tā kā Kristus saka: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai,” – Viņš nav gribējis izslēgt nevienu, bet ir parādījis, ka visa pasaule neko no šīs mācības nezina; tā ar visu savu gudrību un prasmēm šajās lietās ir gluži akla – lai cik izglītota un svēta tā būtu. Arī pašiem jūdiem, kam bija Mozus un dažādi kalpošanas veidi, tomēr ir pietrūcis šīs gaismas un pestīšanas atziņas, – kā Cakarija Lk.1:77 saka savā slavinājumā. Jo, ja ļaudis jau iepriekš būtu iemantojuši šādu atziņu vai arī spētu to izdomāt savos prātos, tad nebūtu vajadzības viņiem sludināt; tad arī pašam Kristum nebūtu vajadzējis uzkāpt Debesīs un sūtīt savus sludinātājus pa visu pasauli.

Tā nu ar šo pavēli visa pasaule tiek sūtīta skolā, jo tā negrib ne dzirdēt, ne mācīties neko no šīm Dieva lietām, un ir spiesta atzīt, ka neko no tām nav zinājusi. Pasaule gan zina, kā celt namus, saimniekot, valdīt pār zemi un ļaudīm, kā uzturēt ārēju dievbijību, kā dzīvot krietnu un godājamu dzīvi, taču par lietām, kas saistītas ar Dieva Valstību, par to, kā kļūt brīviem no grēka un nāves, pasaulei nekas nav zināms. Šeit Evaņģēlijs tiek nošķirts no visām citām mācībām – arī no Mozus Bauslības un desmit baušļiem. Mācekļiem tiek dota pavēle iet pa visu pasauli un teikt visiem ļaudīm to, ko viņi nezina; un tāpat Dieva pavēle prasa, lai visi šo pasludinājumu uzklausītu un uzņemtu, ja viņi grib tikt pestīti.

To, kādā vārdā šis pasludinājums saucams un ko tas māca, Kristus rāda pavisam skaidri. Jo Kristus pats pavēl saviem mācekļiem sludināt Evaņģēliju. Tas, neapšaubāmi, ir darīts ar īpašu padomu un nodomu – Viņš nosauc šo pasludinājumu jaunā, īpašā vārdā, atšķirdams to no visām citām mācībām un pasludinājumiem, un parādīdams, ka tas ir kas cits, nekā Mozus Bauslība un visas pārējās mācības, kuras māca par cilvēku darbiem – tā, lai šajā jaunajā vārdā nosauktais pasludinājums tiktu labāk iegaumēts un paturēts atmiņā. Jo vārds “Evaņģēlijs” nenozīmē neko citu, kā – jaunā, labā, priecīgā vēsts jeb mācība un pasludinājums, kas vēstī par lietām, kuras cilvēks no sirds priecājas dzirdēt. Tas nevar būt likums vai bauslis, kas mūs skubina un no mums kaut ko prasa, draudot ar sodu un pazudināšanu, ja šīs prasības nepildīsim; jo to neviens neuzklausītu labprāt un ar prieku. Ja arī likums un baušļi tiek mācīti un pildīti ilgu laiku – ja arī darām visu, ko vien spējam, tas viss tomēr nenes ne mierinājumu, ne prieku, jo mēs nekad nespējam piepildīt Bauslību tā, lai tā pārtrauktu mūs dzīt un apsūdzēt. Tādēļ, lai varētu mums palīdzēt, Dievam vajadzēja caur savu Dēlu sūtīt citu pasludinājumu, kas varētu mums sniegt mierinājumu un mieru.

Savukārt par to, kas ir Evaņģēlijs un kāda ir Bauslības un Evaņģēlija atšķirība, jau iepriekš ir pietiekami bieži un daudz runāts. Tikai šeit mēs redzam, ka pats Kristus sniedz definīciju un saka, ko Evaņģēlijs māca, proti:

Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.

Tas tiešām ir mīlīgs, laipns un mierinošs sprediķis, kas pamatoti tiek saukts par Evaņģēliju. Jo šeit tu dzirdi, kā pats galvenais, kas tajā ietverts, tiek izteikts šajos vārdos: Salvus erit (tas tiks izglābts). Nu Debesis ir atvērtas, elle ir aizslēgta, grēks un nāve ir aprakti un Dieva tiesa atcelta; dzīvība un pestīšana tiek ielikta pasaules klēpī – ja vien cilvēki tic šai vēstij. Ak, kaut vairāk būtu to, kuri labi iemācās šos divus vārdus – “ticēt” un “tikt izglābtam”. Tie gan ir īsi vārdi, kuros pat nav daudz burtu, taču šo pasludinājumu pasaule nespēj aptvert, nedz uzņemt šo brīnišķīgo žēlastību un nenovērtējamo dārgumu, kas ar apustuļu sludināšanas palīdzību tiek mums dāvināts. Tas notiek pilnīgi bez kādiem mūsu nopelniem – mēs neko neesam darījuši, lai saņemtu šo pasludinājumu, jā, mēs neko par to neesam zinājuši. Man šķiet, ja pasaule spētu tam ticēt, tā lielas mīlestības dēļ būtu vai apēdusi Evaņģēlija sludinātājus – it īpaši apustuļus, un vēl šodien uzņemtu tos kaut veseliem bariem, ar prieku skūpstītu tiem kājas un nestu viņus uz rokām, slavējot Dievu un pateicoties Viņam par to, ka ir pieredzējusi laiku, kad iespējams dzirdēt kristiešu sludināšanu.

Tas arī tiek mācīts un sludināts, it īpaši mūsu laikos; taču vēl joprojām šis pasludinājums apstājas pie tā, ka Kristum – kā arī šeit sacīts – nākas nosodīt arī savu mācekļu neticību un siržu cietību. Jo mūsos vēl arvien pārāk spēcīgi valda neticība; mūsu sirdis ir pārāk vājas un pārāk šauras, lai satvertu augstos, brīnišķīgos vārdus; mēs vēl arvien sekojam savām sajūtām un raizējamies par to, ka mūs, kas gribam tapt pestīti, vēl arvien nomoka grēks, biedē un šausmina Dieva dusmība. Mēs meklējam savus ceļus un tiecamies izglābties paši ar saviem darbiem, atrast paši sevī ko tādu, kas ļautu mums pastāvēt Dieva priekšā.

Tādēļ arī mums arvien ir jāmācās, jāsludina un jāmāca, lai – ja ar vienu sludināšanas reizi nepietiek un arī nevar pietikt – mēs tomēr dienu no dienas, jā, gadu no gada arvien labāk satveram un izprotam Evaņģēliju – cik vien tas šeit, uz zems ir iespējams. Jo ir nepieciešams, lai mums būtu abas šīs lietas – kā Kristus tās saņem kopā, sacīdams: “Kas tic…tas tiks izglābts.” Pirmajā no tām – glābšanā jeb pestīšanā nav nekāda trūkuma; jo tā mums tiek sniegta un dāvāta Vārdā jeb Evaņģēlijā, kas ir Dieva nemainīgā patiesība. Taču ticības mums vēl arvien ļoti pietrūkst, tā, ka nespējam pietiekami cieši turēties pie šī pestīšanas apsolījuma. Jo – kā jau esmu sacījis – Dieva žēlastība un šis dārgums ir tik liels, ka cilvēka sirds tā priekšā izbīstas, nopietni domādama par to, ka augstā, mūžīgā Majestāte tik plaši atver mums savu Debesu Valstību un ļauj tādai žēlastībai un žēlsirdībai atspīdēt pār visiem maniem un visas pasaules grēkiem, un, ka šis brīnišķīgais dārgums mums tiek sniegts tikai caur Dieva Vārdu, tikai šajā Vārdā.

Tā nu Kristus šeit saka, kas ir Evaņģēlijs, proti – sprediķis par ticību Kristum, un kāds ir šī pasludinājuma spēks, proti – ka tas, kurš tic, tiks izglābts. Jūdi ir gaidījuši un līdz pat šai dienai gaida, kad nāks Mesija, kurš atkal uzcels Jeruzālemes pilsētu un templi, un uzturēs spēkā Mozus Bauslību, tā, ka visai pasaulei vajadzēs to pieņemt. Bet kas notiek? Tieši tajā vietā un tajā laikā, kad viņu kalpošana notika vislieliskākajā veidā, kad Bauslības prasības tika ievērotas visstingrāk, kad to visu darīja paši labākie, cēlākie, gudrākie, izglītotākie cilvēki, nāk pats Dieva Dēls un izsaka šādu spriedumu, pavēlēdams saviem mācekļiem sludināt visai jūdu tautai un visai pasaulei šādus vārdus: ne templis, ne levītu priesterība, ne apgraizīšana, nedz arī Bauslība un jūdu dievkalpojums, ko pats Dievs bija uzticējis šai tautai, it tas, kas spēj jūs izglābt, bet: “Kas tic, tas tiks izglābts,” vienalga, vai viņš būtu jūds, vai pagāns; jo šai ziņā visi ir vienādi, un neviens nav pārāks par citiem – kā lasām Rom.3:23 – ,jo šim Vārdam ir jātiek sludinātam visai radībai.

Tas ir radījis briesmīgu plaisu visā jūdu valstībā un kārtībā – Kristus iejaucas tās lietās kā vienīgais Kungs, kuram ir pakļauts it viss. To nebūtu drīkstējis darīt ne Mozus, ne kāds no praviešiem; jo viņiem visiem vajadzēja tikt apgraizītiem un ievērot Bauslības prasības, lai nezaudētu savu dzīvību un dvēseli. Bet šis Jēzus ar savu varu iejaucas šajā kārtībā un pavisam aizmirst par Bauslību, it kā Viņš drīkstētu to nemaz neievērot un negribētu ne dzirdēt, ko tā prasa; Viņš īsi un skaudri pavēl: kad jūs esat pasaulē un sludināt, nesakiet, lai ļaudis nāk šurp, uz Jeruzālemi, nedz arī, lai viņi ievēro Mozus Bauslību, bet sakiet viņiem visiem tā: ja gribat tikt pestīti – un tolaik visi, it īpaši jūdi, to tomēr vēlējās – lai viņi tic jūsu pasludinājumam, un, tam ticēdami, saņem Kristību. Sāciet sludināt šādu pasludinājumu manā tautā, kas grib iemantot pestīšanu ar Bauslības un savu dievkalpojumu palīdzību, un turpiniet sludināt arī visā Romas valstī un visās pasaules malās. Nosodiet un nolādiet visus, kas turas pie savas elku kalpošanas, un sakiet viņiem: šī ir mana – Debesu un zemes Kunga pavēle, lai jūs ticat Man. Šis ir Mans pasludinājums, kam jāatskan visā pasaulē – netraucēti un neatturami, neatkarīgi no tā, ka jūdi tam netic, bet saskata tajā piedauzību, izraida jūs šī pasludinājuma dēļ un apgalvo, ka jūs kalpojat velnam; turklāt arī pagāni visiem spēkiem centīsies nomākt jūsu sludināšanu.

Mums šāds sprediķis sniedz mierinājumu; jo arī uz mums attiecas Kristus vārdi: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Te tiek ietverti un iekļauti visi, kuri šo pasludinājumu uzklausa – lai kur viņi atrastos, lai cik daudz vai maz viņu būtu. Jo “visa pasaule” ir nevis tikai kāda daļa, bet visi cilvēki un ikviena vieta, kur viņi dzīvo. Tādēļ arī Evaņģēlijam ir bijis jāskan un tas skan nepārtraukti; tas nepaliek visu laiku vienā vietā – tam jāsasniedz visas vietas un jāatskan visās pasaules malās. Pavēle sludināt Evaņģēliju ir vispārēja – tam jātiek sludinātam visās vietās un visiem cilvēkiem; tāpat arī vispārēja Dieva pavēle ir tā, ka visiem jātic šim Vārdam.

Kristum ir bijis nepieciešams dot šādu pavēli īpaši jūdu augstprātīgās lielīšanās dēļ, ar ko tie gribēja pārliecināt visu pasauli, lepni apgalvodami, ka vienīgi viņi esot saucami par Dieva tautu, kam doti tēvi un pravieši, un kuru pēcnācējos apsolīts Kristus. Šī lielība Kristum bija jāaptur un jāatņem, citādi jūdi būtu varējuši samulsināt mūs, pagānus, un iegalvot, ka mums visiem jākļūst par jūdiem un jātiek apgraizītiem. Tā tas varētu notikt, ja Kristus mums nebūtu devis šo pavēli, ko Viņš arī liek darīt zināmu visai radībai. Tādēļ Viņš saka: “Kas tic”, tas pieder Dieva tautai un ir atpestīts – vienalga, vai viņš sevi sauc par jūdu vai pagānu, grieķi vai negrieķi, priesteri vai laju, vīru vai sievu utt. Tas nekas, ka mums nav tāda ārēja goda un priekšrocību, kādas bija jūdiem – jo Dievs viņus bija pagodinājis ar izciliem ļaudīm un brīnumiem, dāvājis viņiem Rakstus un apsolījumus, kādu nebija citām tautām.

Tā visi ir darīti līdzīgi un sapulcināti vienkopus, un nevienam nav pamata lielīties citu cilvēku vai Dieva priekšā; Dievs vienkārši negrib, lai kāds tiktu nicināts, nopelts vai atmests. Viņš saka mācekļiem: jums jāsludina Evaņģēlijs visai radībai – un te nu pats lielākais, varenākais, dižciltīgākais, izglītotākais un svētākais cilvēks nav labāks par pašu necilāko, vienkāršāko un neievērojamāko cilvēku uz zemes; visi ir sakausēti vienā veselumā, no kura neviens nav atšķirts un izredzēts ciešanām vai labvēlībai, godam vai priekšrocībām, bet viss svarīgākais ir izteikts vārdos: “kas tic” – lai kādi būtu cilvēki, lai cik ļoti atšķirīga izskatītos viņu dzīve uz zemes. Dieva radības vidū arvien paliek atšķirības – Viņa radītās būtnes ir atšķirīgas, tāpat, kā tām katrai ir savs vārds: Saule nav Mēness, sieva nav vīrs, kungs nav padotais. Tādēļ arī šādās ārējās, miesīgās kārtības lietās pasludinājumam ir jābūt atšķirīgam – kā arī pasaulē katrai zemei un tautai ir savi īpaši likumi, tikumi un paražas; katrai kārtai ir uzticēts savs darbs un katram tiek mācīts, kas viņam jādara. Bet, kaut arī šī kārtība tiktu ievērota visnevainojamākajā veidā, tomēr visa jūdu reliģija ar savu dievkalpojumu, laicīgā vara ar savām kārtām, ievērojot paklausību un tikumību, rīkojoties atbilstoši tam, kas katram pavēlēts, joprojām nevar sacīt: kas dara šo vai citu darbu, tas taps pestīts. Tādēļ Kristus Valstībā viss ir apvienots un sajaukts kopā; jā, Kristus nesaka, ka pestīšanu iemantos cilvēks, kurš dara šo vai to, dzīvo tā vai citādi, bet saka tā: “Kas tic, tas tiks izglābts.” Te viss saņemts kopā, un nav svarīgi, vai esi jūds vai pagāns, kungs vai kalps, jaunava vai laulāts vīrs, mūks vai lajs – ja tici, tad – Kristus saka – esi svētīgs cilvēks, kas nonāks manā Valstībā un tiks atpestīts no grēka un nāves.

Tā nu šis pasludinājums skaidri nošķir Kristus Valstību no ikvienas šīs pasaules valstības. Jo pasaulē tiek mācīts tā: kas ievēro šo likumu un bausli, kas nezog, nelaupa, nenonāvē, tas nevar tikt nosodīts, bet tiks slavēts, godāts un aizsargāts kā paklausīgs šīs valstības loceklis. Te nekādā ziņā nebūtu piedienīgi sacīt: kas tic, tas iemantos godu un labumu šajā valstībā. Jo šīs pasaules valstībā tiek mācīts par redzamām lietām, kādās izpaužas visa laicīgā dzīve. bet, kaut arī šādi tu pasaules priekšā vari tikt uzskatīts par dievbijīgu cilvēku un dzīvot visskaistāko dzīvi, taču tādēļ vēl neesi Dieva Valstībā. Lai nokļūtu tur, ir vajadzīgs kas augstāks, un tas ir – ticēt Kristum, kas uzkāpis Debesīs un sēž pie Dieva Tēva labās rokas. Jo šī laicīgā valstība, kas pastāv uz zemes, tā garīgās, ticības lietās neiespēj itin neko, un tādēļ nedrīkst mēģināt tajās valdīt; lai gan aklā pasaule uzdrīkstas ļaudis pamācīt lietās, kas tai nav ne saprotamas, ne aizsniedzamas.

Un Kristus Valstībai, savukārt, nav nekādas saistības ar šīm ārējām lietām; tā atstāj ārējo dzīvi nepārveidotu un ļauj tai noritēt atbilstoši šīs pasaules kārtībai. Jo Kristus pavēl sludināt Evaņģēliju visai radībai; visa radība ir un pastāv jau iepriekš, pirms nāk Evaņģēlijs, tas ir – jau iepriekš ir radušās visas laicīgās lietas un kārtība, kas iedibināta atbilstoši cilvēka prātam un dabīgajai gudrībai, ko Dievs cilvēkā ir iedēstījis, un ko arī Sv. Pēteris 1.Pēt.2:13 sauc par cilvēku kārtību; un tomēr Rom.13:2 arī šīs lietas tiek nosauktas par Dieva iestādījumu. Šajās lietās Kristus negrib ieviest neko jaunu, bet ļauj šai kārtībai palikt tādai, kāda tā ir. Kristus pavēl mācekļiem vēstīt pasaulei tikai par savu mūžīgo Valstību – par to, kā tajā nākt, kā atraisīties no grēkiem un izglābties no mūžīgās nāves; un šeit visiem cilvēkiem – bez kādas izšķirības – ir jāpakļaujas Kristum, ticībā atzīstot Viņu par savu Kungu.

Arī vārdi “kas tic” ir pareizi jāuzlūko un jāsaprot – mēs nedrīkstam ļaut sevi maldināt ar samākslotiem skaidrojumiem un piebildēm, ar ko pāvesta piekritēji aizēno un iznīcina šos lieliskos Kristus vārdus, piejaukdami tiem savu indi un sacīdami, ka līdzās vārdam “ticēt” esot jāsaprot un jāietver arī labie darbi; tas būtu: kas tic un dara labus darbus, tas tiks izglābts.” Tādi ir šie augsti izglītotie meistari, kas sūta Kristu skolā un māca Viņam runāt skaidrāk, teikdami priekšā, kas Viņam jāsaka; tie savā aklumā ar putām uz lūpām brēc, ko paši iedomājas, tomēr nezina, kas īsti būtu sakāms par šīm augstajām lietām. Bet mums ir jādod gods Kristum un jāpatur Viņa Vārds skaidrs un nesagrozīts, jo Viņš ir labi zinājis, kā par šīm lietām runāt un kā tajās rīkoties. Ne velti Viņš sūta mācekļus sludināt visā pasaulē.

Jo Viņš ir gribējis runāt tieši tā – skaidri un gaiši: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts,” – lai atvairītu jūdu un visas pasaules aplamās iedomas un pārdrošo paļāvību uz saviem pašu darbiem; Viņš visu saista ar ticību un Kristību, tas ir, ne ar mūsu, bet pats ar saviem darbiem. Turpretī jūdi un visa pasaule grib lepoties paši ar savu svētumu, tā, lai neviens nedrīkstētu viņus nopelt un noraidīt. Jūdi lepojas ar to, ka viņiem ir apgraizīšana, Bauslība un dažādu veidu kalpošana Dievam; viņi domā, ka šīs lietas ir vajadzīgas pestīšanai, tādēļ negrib paciest, ka viņi tiek salīdzināti ar pagāniem, kuriem nav nekā. Jūdi nevar pieļaut, ka pagāni iemanto pestīšanu, kaut gan nav kļuvuši par jūdiem, lai līdz ar viņiem drīkstētu sevi saukt par Dieva tautu. Arī daudzi viltus apustuļi un daudzi no tiem, kuri arī bija kļuvuši par kristiešiem, ar lielu sparu cīnās par šādu mācību, pretodamies apustuļu mācībai.

Jā, un ko tad ir darījuši pagāni, kuriem nav bijis ne Dieva Vārda, ne īstas atziņas? Tomēr arī viņi negribēja uzņemt Evaņģēliju – tādēļ, ka nevēlējās ļaut nosodīt savu elku kalpošanu; arī viņi uzskatīja, ka ar savu upurēšanu un dievkalpojumu kalpo patiesajam Dievam; pagāni negribēja dzirdēt, ka visas šīs lietas ir nolādētas.

Tāpat vēl joprojām un visos laikos dara tie, kas nododas darbiem un māca ļaudis iemantot pestīšanu ar darbu palīdzību. Viņi nevar paciest, ka viņu dzīve un darbi tiek nosodīti, atzīstot, ka tie nekādi nekalpo pestīšanai. Tādēļ viņi nespēj uzskatīt šādu mācību par pareizu un nepieņem šos Kristus vārdus: “Kas tic, tas tiks izglābts.” Lai gan viņi grib pieņemt Evaņģēliju un kļūt par kristiešiem – kā, piemēram, mūsu pāvesta sekotāji – tomēr neļauj šai mācībai palikt skaidrai un tīrai, bet pievieno tai savus skaidrojumus un piebildes, apgalvodami, ka Kristus vārdi esot jāsaprot tā: kas tic, turklāt dara arī labus darbus, tas tiks izglābts; tas nozīmē, ka pestīšana iemantojama ne tikai ar ticību, bet arī ar labo darbu palīdzību. Arī viltus apustuļi un viņu mācekļi, mācīdamies no jūdiem, izmantoja savā mācībā šādus papildinājumus un apgalvoja, ka pestīšanai nepieciešama ne tikai ticība, bet jāievēro arī Mozus Bauslība. Šie cilvēki sacīja: “Ja jūs neapgraiza pēc Mozus Bauslības, jūs nevarat tikt pestīti,” Ap.d.15:1. Tā viņi maldināja īstos Kristus mācekļus un kristiešus, tā, ka apustuļiem vajadzēja doties uz Jeruzālemi un atspēkot šos maldus ar publiskas runas palīdzību.

Te tu sacīsi: jā, bet tu taču arī pats māci, ka kristietim ir jādara labi darbi, jo Dievs tos ir pavēlējis un grib, lai Viņa Bauslība tiktu ievērota, – kā Kristus pats saka Mt.19:17: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Tad jau varētu domāt, ka ticība nav vienīgā, kas spēj cilvēku taisnot un atpestīt; šos vārdus var saprast tā, ka arī darbi nedrīkst izpalikt. Taču Kristus šajā vietā līdzās labajiem darbiem un vairāk par tiem prasa mācīt ticību, kuras jūdiem un pagāniem nav bijis. Jo arī mūsu pāvesta sekotāji atzīst, ka tiem, kuriem nav ticības, ar labajiem darbiem vien nepietiek; ticībai un darbiem ir jābūt kopā. Un pāvesta sekotāji arī nerunā par Mozus Bauslības darbiem – par apgraizīšanu un jūdu dievkalpojumu – par darbiem, kuru laiks jau pagājis, bet par desmit baušļu darbiem, kuri māca paklausību, ko visi cilvēki ir parādā Dievam. Lai apstiprinātu to, ka tieši šāda ir Kristus vārdu pareizā izpratne, viņi citē Mt.28:19–20, kur Kristus saka: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami…, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Šie vārdi – viņi saka – arī pieder šai pašai pavēlei, kuru Kristus dod apustuļiem. Tādēļ šī Rakstu vieta esot jāuzlūko kā vienots veselums; tie runājot ne tikai par ticību, bet tāpat ietverot arī darbus.

Atbilde: tā – kā jau esmu sacījis – ir tikai tukša pļāpāšana un aklo sofistu izdomāts aplams skaidrojums, kas neko nesaprot no šīs augstās Evaņģēlija mācības un paši nemaz nezina, ko saka – tie nesaprot, kāda ir atšķirība starp ticību un darbiem un kā mēs par šīm lietām būtu jāmāca. Jo arī mēs atzīstam, un arvien – vēl labāk un ar lielāku spēku, nekā viņi – esam mācījuši, ka labie darbi ir jāmāca un jādara, un, ka tie noteikti seko ticībai, un tāpat arī – ka tur, kur nav labo darbu, ticība nav īsta. Mācība par ticību nenoraida un neizslēdz labos darbus, itin kā tiem nemaz nebūtu jātiek darītiem; jautājums nav tāds, vai labie darbi ir jādara, vai nē. Bet šeit ir nepieciešams mācīt atšķirību un norādīt, ko spēj panākt ticība, ko – labie darbi; ir jāraugās, lai šajās lietās tiktu ievērota un saglabāta īstā un pareizā kārtība, un jāmācās pareizi saprast, ko rada un saņem ticība un ar kādu nodomu jādara labie darbi. Šo atšķirību māca Evaņģēlija pasludinājums, ko apustuļi sludina it visās vietās; tādēļ tas, ka sofisti gluži kā netīras cūkas, neko neizšķirdami, visu sarauš kopā un sasmērē Rakstu vārdus tā, ka neviens no tiem vairs netiek pareizi saprasts, ir viens vienīgs aklums, un nekas cits.

Tādēļ mēs sakām, ka gan šeit, gan Mateja evaņģēlijā atrodamie Kristus vārdi ir pareizi jāsaprot; kā viena, tā otra Rakstu vieta jāpatur tādā veidā, kā tā skan, tomēr katrā no tām jāievēro arī pareizā kārtība. Jo tas gan ir pareizi, ka mums jāmāca ļaudīm viss, ko Kristus ir pavēlējis, norādot, kas mums ir jādara; tomēr tas nenozīmē, ka otra daļa, kas šeit tiek sacīta par ticību, varētu tikt izlaista vai pastumta malā; šīs lietas jāmāca tieši tādā kārtībā, kā tas norāda un sakārto Kristus. Jo šajā pašā vietā, Mt.28:19 redzams, ka Kristus vispirms pavēl mācekļiem iet un mācīt visus pagānus – kristīt tos Tēva Dēla un Svētā Gara Vārdā, tas nozīmē – apustuļiem tiek pavēlēts sludināt Evaņģēlija mācību – to, kā iemantot pestīšanu – tas vēl nebija zināms ne jūdiem, ne pagāniem – kristīt viņus un tādā veidā darīt šos ļaudis par kristiešiem. Šī ir pirmā un galvenā lieta, uz kuru norāda arī šie vārdi: “Kas tic un top kristīts…” Tālāk tiek atklāta otrā daļa, kam ir jāseko ticības mācībai, proti – kas jādara tiem, kuru tic un ir kristīti. Šiem cilvēkiem – Kristus saka – ir jāmāca turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis, lai notiktu pēc mana Vārda, nevis pēc jūsu likumiem un ceremonijām, nedz arī pēc cilvēku pavēlēm, darot pašizvēlētus darbus un izdomājot savus kalpošanas veidus.

Tādēļ abas šīs daļas ir skaidri jāizšķir un jāatstāj nesajauktas, lai ticības mācība un mūsu Kristība, kas ir mūsu pestīšanas pamats, nāktu vispirms, un tikai tad sekotu otrā daļa – labie darbi; katrai no šīm lietām ir jātiek mācītai un paturētai savā vietā. Jo – kā jau bieži esmu teicis un kas arī pats par sevi ir skaidrs un nav apšaubāms – ir liela atšķirība, vai tiek mācīts par mūsu pašu darbiem, vai arī par to, ko ir darījis Kristus un ko saņemam no Viņa; Kristus darbs ir jāuzlūko kā kaut kas gluži citāds un daudz augstāks par mūsu darbiem. Tā nu ir redzams, ka ar vārdiem: “Dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami…” un: “Kas tic un top kristīts…” Kristus rāda nevis mūsu darbus vai Bauslības mācību, bet pats savu darbu un dāvanu, ko nevaram saņemt citādi, kā vien caur ticību. Tas ir dārgums, ar kura palīdzību topam pestīti – ne tādēļ, ka mēs paši būtu pelnījuši vai izcīnījuši pestīšanu, bet tikai tādēļ, ka Kristus mums to ir dāvājis. Jo mēs nevaram teikt un lepoties, ka Kristus, kam ticam, vai arī Kristība, ko saņemam Viņa Vārdā, būtu mūsu darbi vai arī kas tāds, kas paveicams cilvēka spēkiem.

Lai to parādītu, Kristus saka īsi un skaidri: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” Tas ir, it kā Viņš gribētu sacīt: ja gribat jautāt un zināt, kā iemantot pestīšanu, tad šī ir pats galvenā mācība – ir jātic un jātop kristītam. Te netiek diskutēts par to, vai jādara labi darbi – par to neviens nestrīdas. Šeit tiek runāts par kādu lielāku lietu, tas ir – nevis par to, ko mēs darām, bet par to, kur meklēt un noteikti atrast pestīšanu – par to, kas glābs mūs no grēkiem un nāves, kas sniegs mūžīgo dzīvību un svētlaimi. Te Kristus skaidri atklāj un paskaidro, kādai ir jābūt Evaņģēlija galvenajai mācībai. Viņš saista pestīšanu tikai ar ticību un Kristību, un saka, ka topam pestīti tādēļ, ka caur ticību un Kristību iemantojam Kristu.

Jo “ticēt” nozīmē uzskatīt par patiesu un no visas sirds paļauties uz to, ko Evaņģēlijs saka par Kristu, proti, ka Viņš mums ir Dieva dots un sūtīts, un cietis, miris, augšāmcēlies un uzkāpis Debesīs, lai mēs Viņa dēļ no Dieva saņemtu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Un, lai ticība to vēl ciešāk satvertu un paturētu, Viņš mums dod Kristību. Šī redzamā zīme apliecina, ka Dievs par mums rūpējas un noteikti dod to, kas mums Evaņģēlijā sniegts un pasludināts.

Ja nu man tam jātic, tad nedrīkstu Kristus darbam piejaukt klāt savus darbus vai meklēt pats savus nopelnus un uzdrīkstēties tos nest Dieva priekšā, kā to dara mūki un jūdu svētie. Jo nav iespējams apvienot divas pretējas lietas: ticēt, ka iemantojam Dieva žēlastību Kristus dēļ, neatkarīgi no mūsu nopelniem, un vienlaikus uzskatīt, ka žēlastību nepieciešams arī pelnīt arī ar darbiem. Jo, ja mēs paši spētu nopelnīt Dieva žēlastību, tad Kristus mums negūtu vajadzīgs. Tāpat nav pieļaujama tāda izlocīšanās un lāpīšanās, kādai nododas nožēlojamie sofisti, kuri saka, ka Kristus gan esot gandarījis par mūsu iedzimto grēku un iepriekš izdarītajiem grēkiem, atvērdams mums durvis uz Debesīm, taču vēlāk arī mums pašiem vajagot ar saviem darbiem apliecināt savu grēknožēlu un nopelnīt žēlastību, lai varētu pa šīm durvīm ienākt. Tā ir Kristus goda laupīšana, jā, Viņa noniecināšana – tā Viņa miršanas, augšāmcelšanās un debesbraukšana tie uzskatītas par lietām, kam nav nekāda spēka, itin kā ar to visu Viņš mūsu labā nebūtu pietiekami daudz nopelnījis, it kā Viņa ciešanas un asinis nebūtu pietiekami spēcīgas, lai izdeldētu grēku; bet, kā Sv. Jānis saka 1.Jņ.2:2, Kristus vienīgais ir visas pasaules grēku izpircējs.

Arī Sv. Pāvils savās vēstulēs māca un paskaidro, ka šīs un līdzīgas Evaņģēlija vietas ir jāsaprot tieši šādā veidā; Rom.3:24–25 viņš apliecina, ka vienīgi sava Starpnieka un žēlastības troņa – Kristus dēļ mēs, Viņa asinīs atpestīti, iemantojam grēku piedošanu un tiekam attaisnoti Dieva priekšā. Viņš izsakās skaidri, lietodams vārdu gratis – par velti, bez mūsu nopelniem un ne mūsu darbu dēļ. Tā gūsim drošu mierinājumu un varam nešaubīties par Dieva žēlastību un savu pestīšanu, kaut arī paši esam necienīgi un mūsos vēl saglabājas grēks. Jo, ja ļaudīm tiek mācīts: ja gribi iemantot Dieva žēlastību un grēku piedošanu, tev jādara daudz labu darbu un jākrāj nopelni, tā, lai tu varētu nomest un atsvērt savu grēku ar labajiem darbiem – tad žēlastība jau ir atraidīta un iznīcināta; nu Kristus tev vairs neko nespēj dot, un sirdsapziņai ir atņemts mierinājums. Cilvēks tiek iedzīts izmisumā, jo meklē mierinājumu pats sevī un pats saviem spēkiem mēģina paveikt to, kas mūsu labā bija jāpaveic Kristum un kālab Viņš bija sūtīts, proti – tikai Viņš pats ir spējis piepildīt Bauslību, ar savu paklausību nopelnīdams mums žēlastību un mūžīgo dzīvošanu.

Redzi, tā jāsaprot šie un citi vārdi, kas runā par ticību – tie nedrīkst tikt sagrozīti ar aplamu skaidrojumu un papildinājumu palīdzību, kas vēršas pret ticību un Kristus nodomu; bet tas notiek, kad ticības mācībai tiek piejaukta darbu mācība, neizšķirot Evaņģēlija galveno mācību par Kristu, kas satverama vienīgi ticībā, un Bauslības mācību, kas runā par mūsu darbiem. Jo – kā jau esmu sacījis – šeit ir divas gluži pretējas, nesavienojamas lietas: ticēt, ka vienīgi Kristus dēļ mums ir dāvāta Dieva žēlastība un mūžīgā dzīvība, un – papildus Kristus nopelnam meklēt arī mūsu pašu nopelnus.

Un tieši ar šiem vārdiem – kā jau iepriekš sacīts – Kristus grib atcelt un novērst kā jūdu, tā arī visas pasaules pārgalvību un lepošanos ar saviem likumiem vai darbiem. Viņš skaidri saka, ka šādu darbu dēļ neviens netiek pestīts; jo pestīšana iemantojama tikai caur ticību šim Kungam, par kuru tiek sludināts, ka Viņš pats sevī uzveicis mūsu grēku un nāvi, un nu sēž pie Dieva Tēva labās rokas.

No šeit sacītā tu varēsi saprast, kā pareizi izšķirt šīs Sv. Mateja un Marka evaņģēliju vietas, lai tās abas saglabātu savu īsto saturu. Tā nu šie vārdi: “Kas tic un top kristīts…” nošķir mūsu darbus no ticības, un – cik tas skar mūsu nopelnus – pilnīgi izslēdz šādus darbus, runājot par kristieša pestīšanu un taisnību Dieva priekšā. Ne tā, ka darbiem nebūtu jātiek darītiem, vai, ka kristietim un ticīgam cilvēkam neklātos darīt labus darbus, bet – mums jāzina, ka ar mūsu pašu darbu cienīgumu nevaram iemantot pestīšanu, bet tikai Kristus nopelna un dāvā mums šīs lietas, kas mums jāpieņem ticībā. Tā pareizi jāsaprot šie vārdi: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.”

Kad cilvēks to zina un dara, viņam jāsaņem arī citu Evaņģēlija vārdu mācība par to, ka mums jādara arī labi darbi – tā, lai tie tiktu darīti ticībā un nāktu no ticības, kas arvien turas pie Kristus un atgādina Dievam, ka Viņš šī Starpnieka dēļ savā žēlastībā ņem par labu mūsu dzīvi un darbus, nesodīdams mūs par to, kas tajos vēl grēcīgs un netīrs. Tā nu ir pareizi arī vārdi, ko lasām Mt.28:20: “Nāciet tām turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Tikai mēs nedrīkstam aizmirst un atmest pašu galveno lietu, kurai jābūt pirms visiem darbiem. Jo, ja nav ticības, tad visi mūsu darbi un dzīve Dieva priekšā nekam neder, un mēs nespējam darīt nevienu patiesi labu darbu; jo, kā Kristus Jņ.15:5 saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.”

Redzi, ievērojot šo atšķirību, tu vari pareizi saprast šādus vārdus un izmantot tos tā, lai gūtu mierinājumu cīņā pret grēka un nāves biediem, kas nomoka tavu sirdsapziņu. Jo bez šādas pieredzes tomēr nav iespējams apjaust ticības spēku, – kā to redzam pie pāvesta sekotājiem un citos novirzienos, kuri gan arī sludina šos pašus vārdus, taču izturas pret tiem tik vēsi un nevērīgi, it kā tajos būtu runāts par kādu gluži maznozīmīgu lietu; tieši ar saviem samākslotajiem papildinājumiem viņi pierāda, ka neko no šīm lietām nezina. Jā – pāvesta piekritēji saka – kādēļ gan tu nezini sludināt nekā cita, kā vien ticību? Mēs taču neesam neticīgi pagāni vai turki! Jā, mīļais cilvēk, ja tas ir tik vienkārši, tad pamēģini pierādīt, ka tu ar to visu labi tiksi galā, kad stāvēsi nāves priekšā vai kad velns biedēs un nomāks tavu sirdsapziņu, kad tavs paša prāts un visas sajūtas nespēj just neko citu, kā vien Dieva dusmas un bailes no elles.

Ja esi kristietis – kā tu pats apgalvo – tev ir jātic un nav jāšaubās par mācību, ka Kristus ir miris tavā labā, ar savu augšāmcelšanos un debesbraukšanu atņemdams tev tavu grēku, uzvarēdams, jā, aprīdams un iznīcinādams nāvi un elli. Kā tad tu vairs vari tik ļoti baidīties no nāves, bēgt no Dieva un pavisam zaudēt dūšu Viņa tiesas priekšā? Tavas bailes ir droša zīme, ka tev trūkst ticības; jo ticība nevar noskumt un drebēt nāves un elles priekšā; ja cilvēkam ir ticība, tā stiprina viņa sirdi un dara to bezbailīgu, tā, ka viņš droši var sacīt: kam gan lai es raizētos par grēka, nāves un velna biediem? Man taču ir Kungs, kas sēž augstībā, pie Tēva labās rokas, un valda pār visu, kas atrodams Debesīs un virs zemes; Viņš dāvā man taisnību un dzīvību! Ja tu šo mākslu esi labi apguvis, tad es arī gribu sacīt, ka esi visu doktoru doktors; taču tev noteikti nāksies pieredzēt to pašu, ko visiem pārējiem – arī pašiem izcilākajiem svētajiem – viss tavs ticības spēks pagaisīs un izrādīsies par mazu, kad nāksies pieredzēt īstas cīņas un sadursmes.

Jo tas, ka pasaule tik zemu vērtē mācību par ticību, padara ļaudis pārdrošus un nekaunīgus; tie nezina un nav pieredzējuši, ko spēj nodarīt grēka biedi un izbiedēta sirdsapziņa. Kad viņus pārsteidz nāve un briesmas, tie nezina nekāda padoma un piepeši krīt izmisumā. Viņi ir pārāk ilgi gaidījuši un beidzot spiesti uzzināt par ticību tādas lietas, ko nekad agrāk nav zinājuši, proti – ka ticība nav nedzīvi burti vai vārdi, ko skandina ļaužu mēles, nedz arī tukšas domas un maldīgas iedomas, ko pāvesta piekritēji dēvē par ticību, bet bezbailīga, nesatricināma drosme, kas pilnīgā sirds paļāvībā uz Kristu spēj stāties pretī grēkam, nāvei un ellei.

Tādēļ arī izcili svētie žēlojas par savu vājumu un ir spiesti atzīt, ka, ja viņus vēl nomāc bailes un bēdas, tātad viņiem vēl pietrūkst ticības. Jo šajos vārdos: “Kas tic, tas tiks izglābts” noteikti nav nekāda trūkuma, un par tiem nekādā ziņā neklājas šaubīties. Elle jau ir aizslēgta, Debesis atvērtas, un mēs esam iemantojuši mūžīgo dzīvību un prieku. Pietrūkst vēl tikai vienas lietas – tu vēl neesi tas vīrs, par kuru var sacīt: qui credit – tas, kurš tic; tava ticība vēl ir vāja. Un tomēr – lai cik vājš tu būtu – ja vien paliksi pie Kristus, tad atradīsi mierinājumu un spēku, kas uzvar visus draudus, nāvi un elli – paveic to, ko nespēj visi cilvēku spēki, darbi un nopelni.

Jā, tava sirdsapziņa, apliecinādama Bauslības pasludinājumu, saka, ka tu tomēr grēko un neesi turējis Dieva baušļus, kas tev būtu bijis jādara, lai neietu pazušanā. Atbilde: to es, diemžēl, zinu pat pārāk labi, un par šādām lietām tev man nav jāstāsta; tādēļ pietaupi savu Bauslības mācību par maniem darbiem un stāsti to kādā citā vietā; jo es jau iepriekš esmu saņēmis pašu lielāko dārgumu – savu pestīšanu, proti, Kristu līdz ar Viņa taisnību, kas uzvar manu grēku un nāvi. Tagad gribu dzirdēt tikai to un pacelties pāri visām citām lietām, gluži kā debesis paceļas pār zemi. Jo šobrīd man nav jājautā, ko darīt vai kā dzīvot, bet – kā varu pastāvēt cīņā pret grēku un nāvi, un kur patverties, jeb, kā Kristus šeit saka – kā varu tikt izglābts. Ja nu esmu iemantojis pestīšanu, Kristū taisnots un izglābts no grēka, nāves, elles, Dieva dusmām, pacelts pāri Bauslībai un darbiem, un kļuvis par mūžīgās dzīvības mantinieku, tad gribu dzirdēt arī, kas man jādara un kā jādzīvo šeit, lejā, uz zemes. Tad nu nāc, māci un pamāci kā uzticams skolotājs, cik vien labi tu to spēj; tikai necenties ar savu Mozu tikt tālāk, nekā piederas – nemāci mani ar darbu palīdzību pelnīt pestīšanu vai uzvarēt grēku un nāvi.

Tādi ir vārdi, ko Kristus pavēl sludināt visai radībai. Taču, lai visi zinātu, ka Viņš savā Valstībā grib apstiprināt šādu pasludinājumu un lai mēs, to dzirdēdami, arī sākumā nešaubītos un negaidītu ko citu, bet turētos pie šī Vārda un zinātu, ka tāds ir visas radības Kunga negrozāmais spriedums, Viņš to atkārto vēlreiz un pastiprina to, sacīdams arī savu “nē”, proti:

…bet, kas netic, tiks pazudināts.

Te tu dzirdi galīgo spriedumu, kas vēršas pret jūdu un visas pasaules lepnumu un spītību. Jo, kā iepriekš aplūkotie vārdi atvēra Debesis un aizslēdza elli, atceļot Mozus Bauslības draudus tiem, kuri tic – tā šeit Kristus ar vienu vārdu aizslēdz Debesis un ļauj krist elles rīklē tiem, kuri netic – viņiem Kristus vārdi dara nāvi visspēcīgu, bet Mozu padara par neciešamu tirānu. Ja netici, tevi no šī sprieduma nekas neizglābs, kaut arī tu, tāpat kā jūdi, savā lielajā dedzībā cenzdamies piepildīt Bauslību, nomocītos līdz nāvei un pat ļautu sevi sadedzināt, sacīdams: es taču esmu darījis tik daudz labu darbu, un mana sirds ir jutusi īstas bēdas un grūtumus. Šeit dzirdi spriedumu: “Kas netic, tiks pazudināts.”

Jo, ja arī cilvēki dara visu, kas ir viņu spēkos. tomēr bez Kristus tas viss jau iepriekš ir saslēgts grēka un Dieva dusmības važās – kā Jņ.16:8 dzirdējām: Svētais Gars liks pasaulei izprast grēku, jo tā netic Kristum. Pazudinošais spriedums jau ir pasludināts visai pasaulei ar visu tās Bauslības darbu un pašizdomātās dievkalpošanas taisnību. Neviens uz šīs zemes nevar paglābties no šāda sprieduma un pazudināšanas citādi, kā vien – uzklausīdams, šo pasludinājumu un ticēdams tam, ka tie, kuri tic Kungam Kristum, netiks pasludināti sava grēka dēļ, bet ticībā iemantos grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Jo, kā Kristus saka Jņ.3:16–18: “Tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu. bet dabūtu mūžīgo dzīvību… Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis,” – pār viņu paliek pazudinošais spriedums – neticības dēļ; jo neticīgajam visi grēki tiek paturēti un netiek piedoti. Neticība dara grēku un pazušanu vēl smagāku, jo papildus visiem citiem grēkiem neticīgais uzkrauj sev vēl tādu grēku, ka viņš nicina Kristu un negrib ticēt.

Savukārt tas, ka līdzās pirmajai daļai “kas tic” Kristus piemin arī kristību, ir saistīts ar publisko amatu, ko Viņš uztic saviem kristiešiem, – kā arī Mt.28:19 Viņš saņem abas šīs lietas kopā un saka: “Dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami…” Vispirms Viņš norāda, ka ticībai, kas tiek sludināta šajā Evaņģēlija vietā, nav jāpaliek apslēptai, itin kā pietiktu, ja katrs, kas dzirdējis Evaņģēliju, pats klusībā sāktu tam ticēt, bet neapliecinātu savu ticību citu cilvēku priekšā. Bet, lai būtu redzams nevien tas, kur Evaņģēlijs tiek sludināts, bet arī, kur tas tiek uzņemts ticībā, jeb kur šajā pasaulē atrodama Baznīca un Kristus Valstība, Viņš grib mūs pulcināt un uzturēt vienkopus ar šīs zīmes – Kristības palīdzību. Jo, ja šīs zīmes nebūtu un mēs paliktu izklīdināti, bez šādas ārēji redzamas zīmes un pulcēšanās vietas, kristietība nevarētu izplatīties, nedz palikt un pastāvēt līdz galam. Bet nu Kristus grib mūs saistīt un paturēt šādā dievišķā kopībā, lai Evaņģēlijs izplatītos arvien tālāk, un ar mūsu apliecināšanas palīdzību pie tā tiktu arī citi cilvēki. Tātad Kristība ir Evaņģēlija mācības un mūsu ticības redzamā zīme, kas visai pasaulei ļauj ieraudzīt, kur un pie kuriem valda šis Kungs.

Otrkārt, šī zīme vajadzīga arī, lai mēs zinātu, ka ar šī publiskā amata – ūdens Kristības un Vārda sludināšanas – palīdzību Kristus grib darboties un īstenot savu spēku savā Baznīcā; Viņš grib, lai ikviens saņemtu Kristību, zinādams, ka ar to Kristus pats viņam apliecina, ka Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars pieņem šo cilvēku. Jo Kristība tiek sniegta Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, pēc Kunga Kristus pavēles. Tātad Kristība ir droša zīme un zīmogs, kas līdzās Vārdam jeb apsolījumam apliecina, ka esam aicināti un uzņemti Kristus Valstībā, un, ja ar ticību turamies un paliekam pie Kristus, tad kļūstam par Dieva bērniem un mūžīgās dzīvības mantiniekiem, – kā jau cituviet, runādami par ticību, bieži esam teikuši.

Un Kristus ir iedibinājis lielisku kārtību – savā Valstībā, kam jāizplatās visā pasaulē un visas radības vidū, Viņš neiedibina dažādas tradīcijas, līdzīgas tām, kas agrāk pastāvējušas jūdu vidū, nedz arī rada atšķirības dažādu zemju, tautu un valodu starpā; Viņš neiedibina nekādas ceremonijas un īpašu ārēju kārtību, bet izmanto tikai šo zīmi, kas visur un visiem ir vienāda – tāpat, kā šis pasludinājums šeit un visās citās vietās ir pilnīgi vienāds – kas pasaulē ir liels vai mazs, bagāts vai nabadzīgs, nācis no augstas vai zemes kārtas, Kristus iedibinātajā kārtībā Dieva priekšā kļūst vienāds ar pārējiem. Ja kāds kristietis nāktu pie mums no pašas pasaules malas un redzētu, kā mēs pildām Kristus pavēli, viņam būtu jāatzīst, ka mums ir tieši tas pats Vārds un zīme, ko viņš ir mācījies un saņēmis.

Citādi pasaulē viss notiek nevienlīdzīgi, un nav gandrīz neviena ciema, neviena nama un pilsoņa, kam nebūtu pašam savu paradumu; bet kristieši ir tādi cilvēki, kuriem viņu kristīgajā dzīvē ir visiem viena mācība, vienāda valoda, vienas un tās pašas zīmes – tāpat, kā viņu ticība un apliecība caurcaurēm ir vienāda – lai Kristus Valstība it visur būtu mīlestības, vienotības un miera Valstība. Un tā nevarētu visā pasaulē palikt tik vienāda un pastāvīga, pretojoties visiem velniem un viņu mācekļu pulkiem, ja Kristus to neuzturētu ar savu dievišķo varu līdz galam. To mēs arī redzam un pieredzam – lai gan velns rada tik daudz dažādu novirzienu, tie tomēr drīz vien pajūk un iznīkst paši no sevis. Cik daudz neskaitāmu sektu un tirāniju velns, pretodamies Evaņģēlijam, šo piecpadsmit gadsimtu laikā ir izveidojis, mēģinādams iznīcināt vai vismaz sašķelt Kristus Valstību! Un tomēr tajā līdz pat šai dienai paliek vienāds pasludinājums, ticība, Kristība un viss pārējais, tā, ka pasaule – ja vien tā tīšuprāt necenstos palikt akla un nocietinājusies – varētu skaidri redzēt un apjaust šī Kunga spēku un varu.

Bet pirmajā šī izteikuma daļā Kristus saka tikai: “Kas tic un top kristīts,” un otrajā: “Bet, kas netic…” un Kristību vēlreiz nepiemin – droši vien tādēļ, ka pirmajā daļā par Kristību sacīts jau pietiekami skaidri, un cituviet ir dota īpaša pavēle, kā Mt.28:19: “Dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” Tādēļ neviena nevar secināt, ka Kristību drīkstētu atstāt neievērotu vai, ka pietiktu, ja kāds apgalvo, ka viņam esot ticība, un Kristība neesot vajadzīga. Jo, kas kļūst par kristieti un tic, tas noteikti labprāt pieņems arī šādu zīmi, lai iemantotu šādu dievišķu liecību un savas pestīšanas apstiprinājumu, mierinājumu un stiprinājumu visā savā dzīvē; kristietis apliecinās savu ticību atklāti, visas pasaules priekšā. Jo, kā Sv. Pāvils saka Rom.10:10, kristietis dara abas šīs lietas: savā sirdī un Dieva priekšā viņš tic, un ar muti apliecina savu ticību pasaules priekšā. Lai gan ir iespējams, ka cilvēks tic, kaut arī nav kristīts, un otrādi – daži saņem Kristību, lai gan viņiem nav patiesas ticības.

Tādēļ šī Evaņģēlija vieta ir jāsaprot tā, ka šeit tiek pavēlēta un apstiprināta Kristība – tā ir jālieto un nav jānoniecina, – kā jau iepriekš sacīts. Un tomēr tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš nevar nākt un saņemt Kristību, būtu nolemts pazušanai.

Visu kopā saņemot: šeit redzam, ka ar Kristību var notikt četras dažādas lietas: 1) daži tic un top kristīti – tas atbilst Kristus pavēlei un ir vispārējs noteikums, kurš mums jāmāca un jāievēro; 2) daži tic un netiek kristīti; 3) daži netic, tomēr tiek kristīti; 4) daži netic un arī netiek kristīti.

Šādu izšķiršanu māca paši Kristus vārdi. Un arvien ir ticis vienprātīgi atzīts, ka, ja kāds tic, tomēr nomirst, palikdams nekristīts, viņš tādēļ vēl neiet pazušanā; jo var gadīties, ka šāds cilvēks ir ticējis un vēlējies saņemt Kristību, taču viņu pārsteigusi nāve. Par to mums šoreiz plašāk nebūtu jārunā.

Taču šeit negantais pārkristītāju novirziens ir zaimojis Kristību, apgalvojot: kurš vēl netic, to neklājas kristīt; tā viņi grib liegt Kristību bērniem. Bet, tā kā iepriekšējās postillās un arī cituviet jau ir pietiekami daudz rakstīts, mēs to tagad necentīsimies izklāstīt sīkāk; mums pietiek zināt, kā Kristus ir atšķīris šīs divas lietas – mācīšanu jeb sludināšanu un Kristību – vienu no otras, un tieši to pašu dara arī apustuļi. Jo Kristība tiek dota tikai vienu reizi; citādi, ja kristīt vajadzētu tikpat bieži, kā sludināt un mācīt, tad būtu vajadzīgs ļoti daudz priesteru. Bet mācība un pasludinājums ir svarīgākā lieta, kam jāskan un jāturpinās nepārtraukti.

Tādēļ šeit netiek dota pavēle par to, vai Kristībai jānāk pirms vai pēc ticības, bet tiek sacīts, ka sludināšanas amatam ir jātiek pildītam vispirms – un Kristība var tam sekot. Jo ir redzams, ka tam, kurš reiz kristīts, vairs nav nepieciešams vēlreiz saņemt šo zīmi; viņam ir vajadzīgs Vārds un pasludinājums, kas modina, stiprina un uztur ticību; Vārds mums ir vajadzīgs vienmēr un nemitīgi. Tādēļ arī redzam, ka Kristība tiek uzticēta daudz necilākiem ļaudīm, nekā sludināšanas amats. Jo Kristus – kā Jānis saka (Jņ.4:2) – pats nevienu nav kristījis, bet ir pavēlējis to darīt saviem mācekļiem, un Sv. Pāvils 1.Kor.1:27 saka: es neesmu sūtīts kristīt, bet sludināt Evaņģēliju. Šis apustulis ir kristījis tikai nedaudzus, lai gan sludinājis Evaņģēliju visās pagānu tautās.

Tādēļ kopsavilkums ir šāds: ir jāpievērš uzmanība Vārdam jeb mācībai, nevis tam, vai cilvēks patiešām tic; kur ir Vārds, tur jāsniedz arī Kristība – vienalga, vai tās saņēmējs ir jauns, vai vecs. Jo tev nav pavēlēts – un nav arī iespējams – ielūkoties cilvēka sirdī un noskaidrot, vai viņš tic, vai netic – tam jāpaliek tikai Kristus ziņā. Tāpat kā, pildot sludināšanas amatu, mums nav pavēlēts raudzīties, vai katrs cilvēks sāk ticēt Vārdam un to uzņem. Un nav jābūt tā, ka tu nesāc sludināt, ja neesi jau iepriekš pārliecināts, ka tie, kuri dzird pasludinājumu, to noteikti uzņems un tam ticēs; ja tev tas būtu jāizvērtē, tu droši vien nekad neko nesludinātu. Tāpat arī kristīšanas amatā tev nav jāgaida, līdz būsi pārliecināts par to, kurš tic un kurš netic. Tev jārīkojas tā: kur Dieva Vārds atskan un tiek uzklausīts, un cilvēki tiecas pēc Kristības, tur arī tev ir pavēlēts to sniegt gan jauniem, gan veciem. Jo kur Vārds, kas ir pati galvenā lieta, tiek pareizi sludināts, tur arī viss pārējais notiek pareizi; un otrādi – kur Vārds jeb mācība nav pareiza, tur viss pārējais ir veltīgi; jo tur nav ne ticības, ne Kristus. Bet Vārds nes un sniedz mums visu – gan Sakramentu ar tā spēku un mierinājumu sirdsapziņai, gan arī pašu Kristu. Jo tas ir Viņa spēka un vara – kā tas Ps.110:2 tiek nosaukts – “Tava sceptera vara” jeb Kristus Valstības vara; un kā Sv. Pāvils Rom.1:16 saka: “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.”

Tas ir īstais un galvenais amats, ko Kristus un visi apustuļi ir pildījuši un pavēlējuši pildīt – kā tieši šai vietā Viņš pavēl un saka: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Otrs amats nav tik nozīmīgs, un to var pildīt arī citi cilvēki, ne tikai tie, kuriem dota šī īpašā pavēle. Gan Kristus, gan arī apustuļi ir sūtījuši daudzus citus uzlikt rokas slimajiem. Un jādomā, ka tad, kad pēc apustuļu pasludinājuma Vasarsvētku dienā un vēlāk ticīgo skaits jau tuvojās pieciem tūkstošiem, un tie, uzņēmuši Vārdu, gribēja saņemt arī Kristību – kā lasām Ap.d.2:41 un 4:4, visu šo ļaužu pulku nav varējuši kristīt tikai apustuļi, kam vajadzēja pildīt viņiem uzticēto sludināšanas amatu. Šos cilvēkus būs kristījuši citi – tie, kas bijuši apustuļiem līdzās – kā arī Sv. Pāvils, jau aicināts apustuļa amatā, saņēma Kristību no cita mācekļa – Ananijas, Ap.d.9:19.

Tādēļ nav svarīgi, kāds cilvēks ir tas, kurš kristī vai tiek kristīts, kurš sludina vai klausās – vai viņš ir svēts vai grēcinieks, ticīgs vai neticīgs; ja tikai Vārds tiek mācīts un paliek nesagrozīts, tad arī amats tiek pildīts pareizi, lai kāds būtu cilvēks, kurš to pilda. Kur tas notiek, tur Kristus turpina, runādams ar tevi, mani un visiem, kuri dzird Vārdu un grib būt kristieši; Viņš mudina un saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.”

Bet sludinātājiem, kuri pilda amatu un ir saņēmuši mantu, kurai jānes augļi, ir tikai jāsludina ikvienā vietā, kur tie nonāk, un līdz ar pasludinājumu jāsniedz arī Kristība. Kurš tic un kurš netic – tas jāatstāj Kristus ziņā; jo ticība nav sludinātāja, bet vienīgi Kunga Kristus varā – tikai Viņš zina, kurus atpestīt, kurus pazudināt; jo Viņš ir Kungs, kas valda pār dzīvību un nāvi, un Viņš var to dot vai ņemt, kam vien grib.

Un Kristus arī negrib klusēt, bet atklāj, kam Viņš grib sniegt pestīšanu. Tādēļ Viņš saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Te nevienam nevar palīdzēt, nedz traucēt nekas cits, un nekādas personu vai kārtas atšķirības nav spēkā; Viņam tiklab viens, kā otrs ir vienlīdz mīļš un dārgs, ja vien tic un grib tikt kristīts. Tas jāmācās visiem, kuri ir šī pasludinājuma mācekļi.

Bet mācītājiem un sludinātājiem, pildot savu amatu, ir jāraugās tikai, lai viņi uzticīgi sludinātu, un, kā Sv. Pāvils saka Ap.d.20:27, nekautrētos sludināt Dieva prātu pilnībā – lai klausītāji zinātu, ko Dievs no viņiem gaida un ko Viņš pie tiem nolēmis darīt. Visa pasaule nemitīgi pūlas to izdibināt, taču neviens nav varējis saprast un zināt Dieva prātu, līdz tas no Debesīm ir ticis atklāts caur Kristu un ielikts Evaņģēlija pasludinājumā. Tādēļ nevienam nav jāmeklē un jāgaida citas atklāsmes; šeit tu skaidri dzirdi, ka Evaņģēlijs ar mutiskā pasludinājuma un Sakramenta palīdzību tev sniedz to, par ko nav jāšaubās. Ja tici šim pasludinājumam, tu iemantosi pestīšanu. Ja tici šim pasludinājumam, tu iemantosi pestīšanu. Turpretī tad, ja netici, tu jau esi saņēmis pazudinošu spriedumu, neatkarīgi no tā, cik ļoti centies ar saviem darbiem nopelnīt pestīšanu; ja neticēsi, tu iesi pazušanā, kaut arī būsi darījis visu eņģeļu un visu cilvēku labos darbus un brīnumus. Ar šiem Kristus vārdiem visa pasaule tiek sadalīta divās daļās; tās ir pilnīgi nošķirtas viena no otras un tik atšķirīgas, ka vienai ir atvērts ceļš uz Debesīm, otrai – uz elli. Un Pastarā dienā neviens nedzirdēs citu spriedumu, kā to, kas izteikts šajā pasludinājumā: kas tic, tiks izglābts, kas netic – pazudināts.

Tādēļ mums jāpateicas Dievam par to, ka arī mēs piederam tiem, kuri taps pestīti. Jo arī mēs esam to vidū, ko Kristus ietvēris vārdos “visa radība”, pavēlēdams, lai mācekļi sludina Evaņģēliju arī mums. Arī mēs – paldies Dievam! – esam kristīti Kristus vārdā, esam Viņu sludinājuši un atzinuši visas pasaules priekšā kā Kungu, kas sēž pie Dieva labās rokas un valda pār visiem. Lai Dievs dod, ka mums šis pasludinājums, ticība un apliecība paliek šķīsti un nesagrozītā veidā, un arī visā dzīvē spējam tam sekot. Tas sacīts par Evaņģēlija pasludinājumu, ko Kristus pavēl sludināt visā pasaulē pēc Viņa aiziešanas. Tālāk seko pēdējā daļa

Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi…

Arī šeit sektanti ir sapņojuši (par zīmēm) un uzdevuši nekam nevajadzīgus jautājumus: vai šo zīmju laiks jau ir pagājis un kādēļ tās netiek darītas ar mūsu starpniecību? Taču mums pietiek, ja zinām, ka šādas zīmes ir dotas kā liecība un acīmredzams pierādījums Evaņģēlija pasludinājumam. Tādēļ arī šīm zīmēm visspēcīgāk bija jāizpaužas pašā sākumā, kamēr Evaņģēlijs vēl bija tikai sācis izplatīties pa visu pasauli, un nu tās vairs nav tik bieži sastopamas tās arī nav tik nepieciešamas, jo pasludinājums jau ir atskanējis visās zemēs un visās valodās.

Lai gan patiesi ir tā, ka kristiešu vidū arvien darbojas tas pats Kristus spēks, jā, ka, ja tas būtu vajadzīgs, arī tagad šādi brīnumi varētu notikt. Bieži ir noticis un vēl arvien notiek tā, ka Kristus Vārdā tiek izdzīti velni, ka, piesaucot Kristus Vārdu, tiek dziedināti slimie un daudzi tiek glābti no lielām miesīgām un garīgām nelaimēm; vēl tagad Evaņģēlijs tiek pasludināts arvien jaunās valodās un darīts zināms tiem, kam tas agrāk nav bijis pazīstams. Jo šādas zīmes ir dotas visai kristietībai – Kristus saka: “…ticīgiem ies līdzi,” kaut arī ne vienmēr varam redzēt šādas dāvanas pie katra atsevišķa cilvēka; un arī ne visi apustuļi ir darījuši vienādas zīmes.

Taču šīs ir vēl tikai nenozīmīgas un gandrīz bērnišķīgas brīnumu zīmes, salīdzinājumā ar īstajiem, augstajiem brīnumiem, kurus Kristus bez mitas dara savu kristiešu vidū, atklādams savu dievišķo, visvareno spēku, par ko jau esam runājuši cituviet, proti – vienīgi šis spēks spēj panākt to, ka kristietība uz šīs zemes vēl var saglabāties un tikt uzturēta – ka vēl kaut dažviet uz zemes sastopams Dieva Vārds un ticība, jā, kaut daži kristieši, kas spēj turētie pretī velnam un viņa eņģeļiem. Arī ļaužu vidū līdzās kristiešiem ir tik daudz tirānu, dažādu novirzienu un melīgu, nepateicīgu cilvēku, un mums nākas cīnīties pašiem pret savu miesu un asinīm, kas pretojas Kristus Valstībai. Un tomēr velns ar visu, ko viņš spēj un ņem palīgā, nav tik spēcīgs, ka spētu izraut Kristības trauku no baznīcas un Evaņģēliju no kanceles; viņš nevar padzīt no Kristus Valstības pasaulē ne Kristus Vārdu, ne to ļaužu pulciņu, kuri turas pie Viņa – lai cik ļoti velns pūlas to panākt ar pāvesta, turku un visu savu sekotāju palīdzību. Psalmā (110:2) tiek pravietoti šādi Kristus brīnumi un Viņa spēks; šeit sacīts, ka Viņš valdīs savu ienaidnieku vidū. Ienaidnieki ir tik nikni un ļauni, ka, ja vien varētu, labprāt vienā mirklī iznīcinātu ikvienu kristieti; un tomēr pat viens atsevišķs kristietis ar savu pasludinājumu un lūgšanu var palīdzēt veselai pilsētai un zemei, un aizstāvēt to tā, ka velns ar viņu nespēj cīnīties – viņam negribot nākas pieļaut, ka daudzi cilvēki saņem Kristību, dzird un māca Evaņģēliju, jā, pat atsakās no saimniekošanas un valdīšanas Evaņģēlija dēļ.

Tā tiešām ir īsta velna izdzīšana un runāšana jaunās mēlēs ticīgo un kristiešu labā; jo redzamie darbi ir tikai zīmes – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 14 – kas vajadzīgas nepastāvīgo, neticīgo ļaužu pulkam, tiem, kuri vēl jāved pie Evaņģēlija; bet kādēļ gan tās būtu vajadzīgas mums, kas to jau zinām un ticam Evaņģēlijam? Ja šādas zīmes būtu vajadzīgas, tās izdotos darīt pavisam viegli; mēs taču redzam, cik lielus brīnumus Kristus dara mūsos, uzveikdams mūsu sirdīs velna varu, nāves un grēka biedus. Mēs redzam, ka tik daudzi dievbijīgi kristieši ar prieku mirst Kristū un ticībā samin velnu ar savām kājām. Šo Kristus Valstības varu un spēku Sv. Pāvils un citi apustuļi slavē it visās vietās, un arī pats Kristus atklāj, ka šis spēks ir pārāks par visām brīnumu zīmēm – kā Viņš Lk.10:19–20 saka: “Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Tā vēl šodien un visos laikos lielā zīme un visu brīnumu brīnums ir tas, ka dažas pilsētas, kāds kristiešu pulciņš jeb sapulce paliek patiesā Dieva atziņā un ticībā, lai gan vairāki simti tūkstošu velnu vērš uz viņiem savus naida pilnos skatienus, un pasaule ir dažādu sektu, neliešu un tirānu pilna. Tomēr Evaņģēlijs, Kristība, Sakraments, Kristus apliecība pret velna gribu tiek uzturēti. Tā nu ir redzams, ka pagānu labā ir bijis nepieciešams dot ārēji redzamas un saprotamas zīmes. Taču kristiešiem ir jāsaņem daudz augstākas, Debesu zīmes, kamēr pagāniem dotās ir gluži pasaulīgas. Tādēļ nav brīnums, ka tās jau ir beigušas atklāties – pēc tam, kad Evaņģēlijs atskanējis un pasludināts tiem, kuri agrāk par Dievu neko nebija zinājuši un kurus bija vajadzējis pie tā vest ar redzamu zīmju palīdzību, gluži kā bērnus, kurus var pielabināt, dodot tiem ābolus un bumbierus.

Turpretī mums pienākas slavēt un cildināt lielos, varenos brīnumu darbus, ko Kristus ik dienu dara savu kristiešu vidū, tā, ka viņi uzveic velna spēku un varu, izraudami no nāves un elles rīkles tik daudz dvēseļu; pret šiem darbiem velns pastāvīgi cīnās, mežonīgās dusmās un naidā trakodams pa visu pasauli, tomēr viņš ir spiests piekāpties kristiešiem. Vai gan tas ir kas liels, ja viņš plosās kādā nabaga cilvēkā, un vēlāk atkal iziet no viņa? Visa pasaule taču vēl paliek velna varā, ja neatzīst Kristu. Bet, kad cilvēka sirds, pretodamās nāves vai grēka un elles draudiem, priecīgi mirst, ticēdama Kristum, tad gan velns patiesi ir izdzīts no sava mājokļa un troņa, viņa vara un valstība ir vājināta un atņemta.

Taču šādus brīnumus un zīmes bezdievīgā pasaule neredz un neievēro, bet ar atvērtām acīm un nocietinātu sirdi tiem pretojas un tos zaimo; tā Dieva darbs arvien ir ticis nicināts, un arī acīmredzamie Kristus un apustuļu brīnumu darbi ir tikuši zaimoti. Vēl jo vairāk tie tiktu nicināti, ja notiktu ar mūsu starpniecību. Tādēļ arī Dievs ir pārstājis darīt tādas zīmes pēc tam, kad Evaņģēlijs ir atklājies visā pasaulē; Viņš vairs dod tikai dažas atsevišķas šādas zīmes, kas tāpat kļūst par piedauzību, tā, ka to dēļ Dieva spēks satriec un iznīcina neticīgo pasauli. Tāpat notika ar jūdiem – viņi negribēja pieņemt tās zīmes, ar kurām Kristus viņiem un visiem cilvēkiem sniedza savu žēlastību un palīdzību, bet meklēja un prasīja ko citu. Tad nu Kristus arī pārstāja darīt šādas zīmes viņu vidū; Viņš negribēja rādīt jūdiem nevienu citu, kā tikai pravieša Jonas zīmi: trīs dienas Viņš, krustā sists, gulēja kapā, vājumā un nāvē, tomēr izlauzās no tās, celdamies augšām no mirušajiem un uzkāpdams Debesīs, lai ar lielu spēku valdītu visā pasaulē, satriektu un iznīcinātu neticīgos līdz ar visu viņu varu.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.