244. Ko Bībele māca par miesas augšāmcelšanos?


Kristus atnākšanas laiks

Reiz viens draugs jūds man jautāja, kāds būtu vislabākais Jēzus mesiānisma pierādījums. Mēs kopīgi nonācām pie secinājuma, ka vispirms vajadzētu izlemt, vai Mesijam bija jānāk noteiktā laikā un vai šis laiks jau ir pagājis. Otrkārt, paturot to prātā, mums būtu jājautā, vai jūdaisms varētu ieteikt kādu citu Mesijas kandidātu ar tik labām “rekomendācijām” kā Jēzu.

Kristus atnākšanas laiks

Mozus grāmatās ir pāris pravietojumu, kas izvirza jautājumus par Mesijas atnākšanas laiku. Pie tās pašas tēmas pieder Daniēla vīzija par “svaidītā prinča” nākšanu. Arī rabīnu diskusijas par šiem jautājumiem var palīdzēt kristiešiem saprast mūsu ticības saknes.

KRISTUS REDZAMS NO TĀLIENES

Mēs jau redzējām, ka to rakstu vietu, kas ir pazīstama kā Bileāma svētība, pat kritiskā Bībeles ekseģēze uztver kā Mesijas laikmeta vēsti. 4.Moz.24:13 ietver Bileāma, Beora dēla, ziņojumu, kurā ir teikts: “Ko Tas Kungs man sacīs, to es runāšu.” Viņš sevi attēlo kā cilvēku, “kam acis tikušas atvērtas” un “kas uzklausījis Dieva vārdus, kas zina Visaugstākā atziņas”. “Nāc, es tev izpaudīšu,” viņš turpina, “ko šī tauta darīs tavai tautai nākamās dienās.. Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris.”

Pravietojums attiecas uz “nākamām dienām” – jēdzienu, kurš rabīnu vidū norāda uz mesiānisko nākotni. Tieši tāpat kā Jēkaba svētībā arī šeit Valdniekam, kas nāks, rokā būs “scepteris”. Arī Ec.21:27 vārdi attiecas uz abām svētībām:

“Tas nepaliks tā, kā tas tagad ir! Zemajam jātop paaugstinātam un augstajam pazemotam. Visu, visu Es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās! Lai paliek, kā bija, KAMĒR NĀKS TAS, kam uz to ir tiesības, tam Es to nodošu.”

Pieminētais scepteris ir Valdnieka un Likumdevēja atšķirības zīme. Bileāma svētība runā arī par “zvaigznes” redzēšanu, un norādes uz to ir atrodamas gan Jaunajā Derībā, gan jūdu literatūrā.

Jeruzalemes Targums aramiešu valodā par Bileāma svētību saka, ka Dievs “izvirzīs Ķēniņu no Jēkaba nama, Sagrāvēju un Valdnieku no Israēla nama”. Aramiešu apzīmējumi “sagrāvējs” un “valdnieks” apraksta Mesijas lomu. Līdzīgā kārtā Jēzus paziņoja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.” (Mt.15:13) Sinagogas oficiāli atzītais Onkelosa Targums pasludina: “Tad Ķēniņš celsies no Jēkaba, un Israēla Mesija tiks svaidīts.” Ādolfs Jelineks ir apkopojis senu Midrash stāstu kolekciju, kurā viņš aplūko “mūsu Tēva Jēkaba svētību”, “Mesijas Ķēniņa karus” un “Mesijas zīmes”. Nonācis līdz “rabīna Šimọna Ben Johai noslēpumiem”, kas attiecas uz Mesiju, Jellineks runā par to, kā “Metatrons, Vaiga Valdnieks,” atklāj, ka “Mesijas dienas, kas ilgs 2000 gadu, nāks kā paredzēts”, “un tad austrumos pacelsies zvaigzne ar scepteri, un tā būs Israēla zvaigzne, kā stāv rakstīts: “Zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba.”" Runājot par Bileāma vīziju, arī RaMBaN gluži atklāti apgalvo: “Šis pravietojums attiecas uz Mesijas dienām.

Jūdu zinātnieki norāda uz mūžībām, aiz kurām redz Bileāma “atvērtās acis”. Ibn Ẹzra, kura interpretācijai seko visi plašākie komentāri, apliecina, ka Bileāms vispirms runā par “Dāvidu, jo ir teikts: “Ne tagad, bet tālāk uz priekšu, pēc 400 gadiem.”" Un tad viņš saka, ka “debesīs ir zvaigznes, kuras vēsture nezina un arī nezinās“. “Daudzi to ir interpretējuši kā norādi uz Mesiju”, bet pa to laiku ir izcēlušies moābieši, amalekieši un Asīrija.., “un nemācītie domā, ka, ja zvaigzne tiek interpretēta kā norāde uz Dāvidu, tad Mesijas nākšana tiks noliegta. Bet nost ar šo domu, jo, kā es iepriekš izskaidroju, Daniēla pravietojumā par Mesiju ir skaidri teikts, ka viņš pravietoja par grieķu ķēniņu izcelšanos, par Makabeju valdīšanu, celtniecību, aplenkumu un otrā Tempļa sagraušanu un sekojošo pestīšanu..”

Jaunās Derības daļā mēs runāsim par zvaigzni, kura bija redzama, kad piedzima Kristus. Šeit, koncentrējot uzmanību uz Mesijas gaidīšanas laiku, mums būtu jāievēro, kas Talmudā un Midrash ir teikts par mesiāniskā laikmeta 2000. gadu – gan tas, kā rabīni aplūkoja Daniēla grāmatu, lai izgaismotu jautājumu par Mesijas nākšanu, gan arī tas, ka diskusijās parādās arī Mesijas gaidīšanas divkāršā iespēja. Oficiālā jūdu lūgšanu grāmata Sidûr vismaz divreiz ietver šādu lūgšanu:

“Lai tas ir Tavs prāts, ak, Kungs, mūsu Dievs un mūsu tēvu Dievs, ka mēs šai pasaulē turētu Tavus baušļus un ka mēs pelnītu, dzīvotu, redzētu un mantotu labo daļu un svētību divās Mesijas dienās un nākamajā mūžīgajā dzīvē.”

Lūgšanu grāmata neatklāj, kas ir domāts ar “divām Mesijas dienām”. Bileāms saprata, ka Mesija nāks “pēdīgās dienās”. Vēstule ebrejiem šīs dienas saprot kā iesākumu ar Kristu. [Ebr.1:2]

KRISTUS PIRMĀ ATNĀKŠANA

Par Savu otro atnākšanu Jēzus sacīja: “Bet dienu un stundu neviens nezina, – ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Mt.24:36.) Maimons savā 12.artikulā, kas ir pievienots Sidûr lūgšanu grāmatai, saka:

“Es ticu ar pilnīgu ticību Mesijas atnākšanai un, kaut arī viņš vilcinās, es ik dienas gaidīšu viņa atnākšanu.”

Doma par to, ka mēs nevaram paredzēt Mesijas atnākšanas laiku, kaut kā tik dziļi ir iededzināta zemapziņā, ka mēs itin viegli sākam nepareizi domāt, ka Bībele neko īpašu nesaka par Viņa pirmo atnākšanu. Bet vai tā ir tiesa?

Ibn Ẹzra paziņoja, ka “Daniēla pravietojumā ir skaidrs pārskats par Mesiju”. Un tiešām: Dan.9:24-26 tiek definēts Kristus atnākšanas laiks, Viņa galvenā misija un tā laika notikumi ar Jeruzalemi un svētnīcu. Mēs lasām:

“Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko. Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu nedēļu laikā to atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā. Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais (ebreju valodā – “Mesija”) tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks.”

Šie vārdi par “gadu nedēļām”, pēc kurām nāks Mesija, ir tik vienkārši, ka pat jūdu bērni tos tūlīt saprot. Ar “nedēļu” ir domāti septiņi gadi. Kurā brīdī tad tika dots vārds “atkal atjaunot un uzcelt Jeruzalemi”? Neh.2:1-8 mēs lasām par “ķēniņa Artakserksa” dekrētu. Artakserkss Longimanus (465. – 424.gadā pirms Kristus dzimšanas) savā septītajā valdīšanas gadā pilnvaroja priesteri Ezru no jauna uzcelt Jeruzalemes pilsētu, tas ir, 457.gadā pirms Kristus dzimšanas (Ez.7:7-8 un 11-26). Vairums kritiķu ir vienisprātis aptuveni par šo gadu.

Pravietojums pirmkārt stāsta par septiņām gadu nedēļām, kuru laikā Templis tiks pārbūvēts, un Ezras un Nehemijas grāmatas tiešām apraksta 49 gadus ilgo celtniecības periodu “spaidu pilnā laikā”. Tad seko 62 nedēļas līdz Mesijas nākšanai. 62 × 7 = 434 gadi. Tad tomēr laika periodam no Artakserksa dekrēta izdošanas līdz Mesijas nākšanai kopā vajadzētu būt 49 + 434 = 483 gadiem. Daži autori analizē Daniēla pravietojumu, uzskaitot garos gadus un pat dienas, bet, lai ar kuru teoriju mēs sāktu, ir jāatzīst, ka pravietojums saskan ar notikumiem ap Jēzu. Pēc vienkāršas aritmētikas 483 – 457 = 26 un vispārējo uzskatu saskaņas iznāk apmēram tas gads, kurā Jēzus pēc Jāņa kristības saņemšanas uzsāka atklātu darbību.

Nāves jūras pergamenti parāda, ka īsi pirms Jēzus laika visu zemi pārskaloja mesiānisko ilgu vilnis, un Lūka šo faktu ir apstiprinājis sava evaņģēlija 2.nodaļā . Gan vecais, dievbijīgais Sīmeans, gan 84 gadus vecā praviete Anna piederēja pie tiem, kas Templī gaidīja “Israēla mierinājumu” un “Jeruzalemes glābšanu”. Vēstulē galatiešiem mēs lasām, ka Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, “kad laiks bija piepildījies” (Gal.4:4-5).

Un kāda, saskaņā ar Daniēla vārdiem, bija Mesijas galvenā loma? Pravietojumā trīsreiz tiek izmantots vārds “svaidīt”, no kā ir izcēlies vārds “Mesija”: Vissvētākajam ir jātiek “svaidītam”, “Svaidītajam, Valdniekam,” ir jānāk, un “Svaidītais” tiks nogalināts. Tomēr viņš nāks, lai “grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību”. Līdz ar to pravietojuma piepildījums tiek apstiprināts “ar zīmogu”. Attiecībā uz “nogalināšanu”, kas tiek izmantota, lai sagrautu “Svaidīto” jeb “Mesiju”, ir lietots vārds, kas gan ebreju, gan aramiešu valodā norāda uz Derības noslēgšanu. Caur savu salīdzinošo nāvi Mesija ieviesīs jaunu derību. Tas bija galvenais Kristus pirmās atnākšanas mērķis.

KO JŪDU ZINĀTNIEKI DOMĀ PAR MESIJAS ATNĀKŠANU

Visplašāk akceptētais jūdu ekseģēts RaMBaM, rabīns Mozus Ben Maimons, labāk pazīstams kā “Maimonides”, saviem draugiem rakstīja Pāvila vēstījumiem līdzīgas uzmundrinājuma vēstules. Vēstulē IGERET TEIMAN viņš par mūsu tēmu izsakās šādi:

“Bet Daniēls mums ir apgaismojis Beigu Laiku atziņas dziļumus. Tomēr, tā kā tie ir slepeni, gudrie – lai svētīta viņu piemiņa – ir apslēpuši Mesijas atnākšanas dienu aprēķinu tā, lai nemācītās ļaužu masas netiktu maldinātas, kad viņi redz, ka Beigu Laiki ir jau pienākuši, bet tur nav Mesijas zīmes. Šā iemesla dēļ gudrie – lai svētīta viņu piemiņa – ir izlēmuši: lai nolādēts tas, kas aprēķina Beigu Laikus.. Bet mēs nevaram apgalvot, ka Daniēla aprēķini bija nepareizi..”

Nelielajā grāmatā “Mesijas Ķēniņa statūti un kari” RaMBaM sniedz detalizētu pārskatu par Mesijas gaidīšanu viduslaikos un skaidri atklāj savus vispārējos principus:

“Visos šādos un tiem līdzīgos jautājumos mēs nevaram zināt, kā tie tiks piepildīti, jo tie ir apslēpti pat praviešiem. Mūsu skolotājiem nav īpašu mācību par šīm lietām, viņi vienkārši seko dažādu pantu īpašajai nosliecei, kas nedod vienotu mācību. Katrā gadījumā šādos doktrinālos jautājumos galvenais ir neapgalvot precīzu secību, ..jo tas neved ne uz Dieva bijāšanu, ne uz mīlestību. Tāpēc nedomāsim par Pēdējām Dienām. Gudrie saka: “Lai nolādēti tie, kas pareģo Beigu Laikus”.”

Tomēr, neskatoties uz šiem brīdinājumiem, jūdu literatūrā ir atrodami desmitiem pareģojumu par Mesijas atnākšanas gadu. Arī pats RaMBaM ir darījis to pašu IGERET TEIMAN brošūrā, nosakot “pestīšanas gadu” kā 1212., kurā laikā viņš, par laimi, jau bija miris.

Talmuda galvenās daļas sastādītājs rabīns Jūda, kurš šā iemesla dēļ vispārēji tiek godāts vienkārši kā “Rabīns”, it kā nevienu citu nebūtu pat vērts salīdzināt ar viņu, par Daniēla pravietojumā norādītajiem laikiem saka: “Tie laiki bija sen atpakaļ.

Šie divi savstarpēji izslēdzošie viedokļi – no vienas puses, ka Mesijas atnākšanas laiks ir pagājis, un, no otras puses, ka viņu tomēr joprojām gaida no dienas uz dienu – pastāv līdzās apbrīnojamā harmonijā. Talmudā ir rakstu vietas, kas uzsver, ka mesiāniskā gaidīšana tiek vērsta uz pilnīgu pārsteigumu: “Trīs [lietas] nāk bez brīdinājuma: Mesija, apslēptas bagātības un skorpions.” Daži zinātnieki, kā, piemēram, R. Hillels, ir sacījuši: “Israēlam nebūs Mesijas, jo viņiem jau ir bijis tas prieks redzēt viņu Ecēhiēla laikā.” Daži uzskata, ka Israēlam nebūs ķēniņa no Dāvida nama, “līdz mirušie celsies augšām un Mesija, Dāvida Dēls, nāks“. “Bet, ja Israēls var turēt sabata baušļus divus sabatus, viņi tūlīt tiks pestīti.” Tomēr aiz visa šā jucekļa rabīni redzēja Ēlijas tradīciju, saskaņā ar kuru Mesijam vajadzētu nākt 2000 gadus pēc bauslības valdīšanas, “bet mūsu grēku dēļ, kuri bija lieli, viss notika tā, kā notika“. Pat labi zināmā lūgšanā par lielo Salīdzināšanas dienu, kuru mēs aplūkosim, pievēršoties Mesijas ciešanām, ir atrodami šādi vārdi:

“Mesija, mūsu taisnošana, ir novērsies no mums: mēs esam dziļi satriekti un nezinām, kur atrast kādu, kas mūs glābtu..”

Talmudā ir plaša diskusija par Mesijas atnākšanu, sākot ar “Rabīna” apgalvojumu, ka “šie laiki bija sen atpakaļ”. Problēmas sakne ir jautājums, vai Mesijas atnākšana ir atkarīga no nožēlas vai sabata ievērošanas. Beigās viens no gudrajiem norāda uz Jes.49:7 vārdiem: “..lielkungi zemosies Tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis.” Un rabīns Eliezers apklusa, jo “tas nozīmē, ka pestīšana nāks katrā ziņā, pat bez grēku nožēlas“. Pat šo tekstu, kam seko diskusija par Kunga kalpu kā “derību tautai”, rabīni saprata mesiāniski.

Tempļa sagraušana un jūdu dispersija bija šķērslis gudro nacionālistiskajiem uzskatiem, jo Mesijam vajadzēja būt nākušam otrā Tempļa laikā. Hag.2:9 ir solījums: “Un šā pēdējā nama krāšņumam jābūt lielākam nekā bija pirmā krāšņums un godība.” Mal.3:1 ir teikts: “Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, kuru jūs kārojat.” R. Dāvids Kimhi saka: “Kungs, derības eņģelis, ir Mesija.” Cah.11:13, runājot par 30 sudraba gabaliem, kuri tika iemesti “Tā Kunga namā” un uz ko tiek norādīts saistībā ar Jūdu Iskariotu, atzīst Tempļa eksistenci. Turklāt Ps.118:26 himnā, kura, kā uzskata rabīni, būtu jādzied Mesijam, kad viņš nāks, ir teikts: “Mēs raidām jums pretī savu svētību no Tā Kunga nama.” Tad Mesijam ir jābūt nākušam pirms otrā Tempļa sagraušanas.

Tomēr Bībele Mesijas atnākšanai noliek vēl vienu laika robežu, kas parasti neienāk prātā. Jēkaba svētībā lasām, ka scepteris nezudīs no Jūdas, “iekāms Viņš nāks, kam tas pieder. Viņam tautas klausīs”. Tas nozīmē, ka Jūdas ciltij jāsaglabā sava identitāte, kamēr no tās izcelsies Mesija, kuram vajadzēs būt par “derību tautai”. Ezras grāmata (1:5-8) mums parāda, ka Jūda saglabāja pārliecību par savu izcelšanos caur visiem 70 gūsta gadiem, pat savam likumīgajam padomdevējam atrodoties gūstā. Jūdi saglabāja savu ģenealoģiju līdz pat Jēzus laikam, pazaudējot to tikai līdz ar Tempļa sagraušanu. Kad zemi iekaroja romieši, lielajai padomei jeb sinedrijam joprojām bija tiesības piespriest nāvessodu par slepkavību. Jēzus agrīnajā bērnībā, 6.gadā pēc Kristus dzimšanas, ķēniņš Arhelavs tika gāzts viņa nežēlības un intrigu dēļ. Vēsturnieks Josifs mūs informē, ka kāds esēnis, vārdā Simeons, bija pravietojis, ka šis valdnieks tiks padzīts valdīšanas desmitajā gadā, kas arī tiešām notika. Viņš bija spiests bēgt uz Galliju, un Kvirinijs, kas pieminēts Lūkas evaņģēlija sākumā, pārdeva viņa īpašumu kā impērijas mantu. Līdz ar to par Jūdejas prokuroru tika iecelts Koponijs, un sinedrijs zaudēja lielāko daļu varas. Uz to tiek norādīts Jņ.18:31, kad Pilāts saka: “Mums nav tiesību nevienu nonāvēt.”

Nācijas autonomijas un notiesāšanas tiesību ierobežošana bija postoša nelaime. Rabīns Rahmons saka:

“Kad sinedrija locekļi atklāja, ka dzīvības un nāves tiesības bija izrautas tiem no rokām, viņus pārņēma vispārējs apjukums. Tie kaisīja pelnus uz galvas un ietērpās maisos, kliegdami: “Ak vai, mums! Jūdas scepteris ir paņemts projām, un Mesija vēl nav nācis”.”

Tā visa gaismā rabīnu prātošana par iespējamo pirmo Mesijas atnākšanu ir pilnīgi neloģiska – viņam ir jābūt jau nākušam. R. Rahmons redzēja pašas Bībeles laika robežas.

JERUZALEMES UN TEMPĻA SAGRAUŠANA KĀ MESIJAS ATNĀKŠANAS ZĪME

Pravietojums no Daniēla 9.nodaļas mums vēsta, ka tad, kad Mesiju nodos nāvē, “pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks”. Josifs izsakās, ka tas norāda uz romiešiem. Turklāt vēsturnieks šo pravietojumu aplūko sīkāk divās nodaļās:

“Par visu to Daniēls pravietoja un rakstīja pirms daudziem gadiem. Līdzīgi viņa rakstos mēs varam lasīt, kā mūsu tauta nonāca romiešu verdzības jūgā un kā romieši mūsu tautu sagrāva. Visus šos rakstus Daniēls atstāja pēc Dieva pavēles, lai lasītājiem un vēstures pētniekiem sniegtu pierādījumu par to lielo godu, kādu Dievs viņam bija piešķīris, un lai pārliecinātu svārstīgos, kas nepieļauj nekādu iespēju, ka Dievs joprojām rūpējas par vēstures gaitu.”

Tempļa sagraušana it īpaši nozīmēja upurēšanas pārtraukšanu. To paredzēja pravietis Hozeja (3:4-5):

“Jo ilgu laiku Israēla bērni būs bez ķēniņa un pārvaldniekiem, bez kaujamiem upuriem.. Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs To Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, un, bijībā trīsēdami, nāks pie Tā Kunga un pie Viņa žēlastības pēdējās dienās.”

Tomēr pirms tam tiks piepildīts Caharijas pravietojums: “Un visus šās zemes grēkus Es izdzēsīšu vienā dienā.” (Cah.3:9) Bet vai jūdu literatūrā ir kādas norādes uz to, ka upuri zaudēs savu ietekmi?

Tiešām ir! Gan Mishna Sanhedrin, gan Ạvoda Zara runā par to, kā 40 gadu pirms Tempļa sagraušanas upuri zaudēs savu spēku un ieeja vissvētākajā vietā atvērsies pati no sevis. Un Talmuda Masekhet Yoma saka:

“40 gadu pirms svētnīcas sagraušanas.. tās rietumu lampa tika iznesta, un svētnīcas durvis pašas atvērās. Tad rabīns Johanans Ben Zakkai (kurš nomira ap 90.gadu pēc Kristus dzimšanas) tos apsauca, sacīdams: “Templi, ak, Templi, kāpēc tu tā skumsti? Es zinu par tevi, ka tu tiksi sagrauts. Galu galā to par tevi ir paredzējis pravietis Caharija; Atver, ak, Libanona, savus vārtus, lai uguns aprij tavus ciedrus!” (Cah.11:1) Rabīns Jitšaks Ben Tablai sacīja: “Tā vārds tāpēc tiek saukts Libanona, ka tas dara baltus Israēla grēkus”.”

Noslēpumainais vārds “Libanona”, kas tiek attiecināts uz Templi, ir radies no saknes laban jeb “balts”.

Labi pazīstamais jūdu zinātnieks Jakobs Noisners grāmatā par Johananu Ben Zakkai raksta, ka notikumi, uz kuriem viņš norāda, bija vispārējas morālās samaitātības rezultāts un brīdinājums par nākamo postu. Pārskatot šos notikumus, viņš piebilst:

“Josifs pierakstīja līdzīgu zīmi par Tempļa iekšējā pagalma austrumu puses masīvajiem misiņa vārtiem. Kaut arī droši noslēgti ar dzelzs bultām, tie paši no sevis atvērās nakts vidū. Tempļa sargs skrēja un ziņoja par to kapteinim, viņš atnāca, un viņam ar grūtībām izdevās tos aizvērt.”

Noisners uzskata, ka Josifa pārskats ietekmēja Johananu Ben Zakkai, kurš tad savukārt mēģināja to izskaidrot rabīniem. Tomēr Josifs nesāka rakstīt par jūdu kariem līdz 77.gadam pēc Kristus dzimšanas, un līdz ar to ir diezgan neticami, ka viņš būtu varējis ietekmēt Johanana Ben Zakkai domāšanu – vairāk iespējams ir pretējais. No otras puses, šī tradīcija par upura būtības maiņu, pēc kuras bija beigusies “mirgojošā auduma” transformācija no sarkana uz baltu – ko Talmuds piemin trijās atsevišķās vietās – ir pārāk detalizēta, lai būtu radusies Josifa ietekmē. RaSHI apgalvo, ka šie ievērojamie notikumi bija Shekhina – Dieva vaiga parādīšanās, un likās, it kā Svētais Gars atstātu Templi.

Josifa un Talmuda aplūkotā brīnuma reālais konteksts ir atrodams Jaunajā Derībā. Matejs, Marks un Lūka stāsta, ka Jēzus nāves brīdī “priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei”. [Mt.27:51, Mk.15:38 un Lk.23:45] Arī Vēstulē ebrejiem trīsreiz parādās norāde uz to pašu notikumu, sniedzot tā garīgo interpretāciju. [Ebr. 6:19, 9:12 un 10:19] Mums tagad ir stingrs un drošs cerības enkurs, kas “sniedzas iekšā aiz priekškara”; Jēzus mūsu dēļ “reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā”, un šādā veidā “mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā”, kas ir “jauns un dzīvs ceļš”, atvērts mums. Pēc Daniēla grāmatas vārdiem, grēks tagad ir “aizzīmogots”, pārkāpumi salīdzināti, un ir panākta mūžīgā taisnošana.

Zinādami, ka 70.gadā pēc Kristus dzimšanas Tits ieņēma Jeruzalemi un iznīcināja Templi, mēs varam saprast, ka tad, kad Talmudā tiek runāts par notikumiem, kas norisinājās 40 gadus iepriekš, tas norāda uz 30.gadu, kurš visplašāk tiek atzīts par Jēzus nāves gadu.

Mēs jau diskutējām par Mesijas pirmo atnākšanu Mozus grāmatu kontekstā, jo seno rabīnu rakstos pastāv uzskats, ka norādes uz to ir ietvertas protoevaņģēlijā, Jēkaba svētībā un Bileāma vīzijā. Saistībā ar tiem vienmēr priekšgalā atrodas Daniēla 9.nodaļas pravietojums. Mozus grāmatu mesiāniskā vīzija runā par tālu laiku beigu dienās, kaut arī tam ir jāpiepildās, kamēr vēl ir iespējams pierādīt, ka Mesija ir no Jūdas cilts. Tolaik, kad Jeruzalemes pilsēta un otrais Templis jau bija sagrauti, Mesijam vajadzēja būt jau atnākušam.

Birkas: , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.