204. Ko Bībele māca par Jēzus sēšanos pie Tēva labās rokas?


Kristū ir piepildīts viss, ko esmu gaidījis un cerējis

Kad nu apustulis Vēstulē romiešiem runā par ticību un lieto pravieša Joēla vārdus (3:5): “Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts” (Rom.10:13-14), tad tūlīt viņš arī piebilst: “Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši?” — tā parādīdams, ka šāda piesaukšana norāda uz ticību.

Kristū ir piepildīts viss, ko esmu gaidījis un cerējis


Tādas pašas ticības ilgas ir “izsalkums un slāpes”, par ko Jēzus saka: “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības..” (Mt.5:6) un tāpat vārdos par “nākšanu”: “..kas nāk pie Manis, to es tiešām neatstumšu” (Jņ.6:37) un arī vārdos par “uzņemšanu”: “..cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem..” (Jņ.1:12). Tāda nākšana, izsalkums un slāpes, cīņa un meklēšana izpaudās arī pie apsēstā zēna tēva, kad viņš raudādams kliedza: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai.” Tāpat arī pie līgavas Salamana augstajā dziesmā, kad viņa nakti klaiņoja pa pilsētu un vaicāja sargiem: “..vai jūs neesat redzējuši viņu, ko tik dziļi mīl mana dvēsele?” (Augstā dz.3:3) Arī patriarhs Jēkabs sauca: “Es Tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi” (1.Moz.32:27).

Redzi, šī meklējošā, piesaucošā, izsalkusī un izslāpusī ticība ir patiesā glābjošā ticība, jo tā ir pievērsta Jēzum, izmisusi par visu savu dzīvi un darbošanos, tā meklē vienīgi savu Glābēju.

No šādas ticības agrāk vai vēlāk izriet arī otra ticības pakāpe – atrašana, pārliecība, atbildes saņemšana, tā ka līgava var sacīt: “Es esmu atradusi to, ko mana dvēsele tā mīl – Viņš ir mans un es esmu viņa.”

Tad plīvurs no acīm ir nokritis, prāts ir apskaidrots un es beidzot ieraugu, ko iepriekš neesmu redzējis – ka Kristū ir piepildīts viss, ko esmu gaidījis un cerējis, proti, ka visi mani grēki un nešķīstība, viss mans vēsums, cietsirdība un nolaidība ir Viņā dārgi izpirkts, samaksāts, izdeldēts, jā, nogremdēts jūras dzīlēs, un ka esmu staigājis apkārt nelaimīgs vienīgi savas neticības dēļ, tā ka es tagad varu teikt: “viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši” (2.Kor.5:15).

Ar Kristu es esmu augšāmcēlies, jo Kristus patiesi nav miris Sevis, bet mūsu dēļ. Ja tas nav patiess, tad nekas nav patiess. Ja Svētie Raksti nav skaidri, tad vairs nekas nav drošs un skaidrs. Ja manai glābšanai ar to nepietiek, tad ne ar ko nepietiek un viss ir zudis. Taču Dievs ir pieminējis manu nabaga dvēseli ar Savām miera domām un derību.

Tāda ir ticības pārliecība.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.