182. Ko Jēzus dara, būdams mūsu pravietis?


Kristīgās svētdarīšanas nepilnība šīs dzīves laikā

Ja attaisnošana ir pilnīga un tajā mēs nevaram runāt par dažādām pakāpēm, tad svētdarīšana, sakarā ar miesas pastāvīgo grēcīgumu (Rom.7:24), šīs dzīves laikā nekad nav pabeigta vai pilnīga (Fil.3:12-14), bet pakāpeniska un pakļauta pastāvīgai izaugsmei (Ef.4:15-16; Kol.2:19). Šai patiesībai, kuru ticīgajiem tik nepārprotami apliecina Raksti, ir ārkārtīgi liela nozīme pareizai kristīgo pienākumu izpratnei.

Kristīgās svētdarīšanas nepilnība šīs dzīves laikā


Runājot par kristīgās svētdarīšanas nepilnību šajā dzīvē, Kvenštets raksta:

“Atjaunošana [svētdarīšana] šajā dzīvē ir daļēja un nepilnīga, tā notiek pakāpeniski un tādēļ nekad nesasniedz augstāko pilnību. Jo arī atdzimušajos paliek grēks, ietekmējot viņu pašsavaldīšanos, un viņu miesa saceļas pret Garu; tādēļ mūsu atjaunošanās diendienā kļūst pilnīgāka un tai ir jāturpinās visu mūsu dzīvi (2.Kor.4:16). Pilnība šeit netiek sasniegta nevis Dieva, atjaunotāja, nespēka dēļ, bet gan cilvēka, dievišķās darbības uztvērēja, vājuma dēļ.”

Un vēlreiz:

“Atjaunošanos sekmē dievbijīgi darbi un bieži centieni. Ja tie rimstas vai iet mazumā, tad seko apsīkums, tātad, reizēm tiek piedzīvots kāpums, reizēm – kritums. Svētie Raksti skaidri norāda, ka atdzimušo kristiešu atjaunatnei ir pastāvīgi jāpieaug un jāpastiprinās (Ef.4:16).”

Šie citāti apliecina, cik nepāprotami mūsu luteriskie dogmatiķi uzsver kristīgās svētarīšanas nepilnību un ticīga cilvēka ikdienas nepieciešamību tiekties pēc aizvien lielākas svētuma žēlastības. Mūsu luteriskie skolotāji patiešām atzīst to apstākli, ka atdzimušie, saskaņā ar jauno cilvēku, ir garīgas būtnes (1.Kor.2:15; 14:37; Gal.6:1), taču, no otras puses, viņi apstiprina arī to, ka atdzimušie, tik tālu, cik runa ir par viņu grēcīgo miesu (Rom.7:22-23) ir miesīgas būtnes (Rom.7:14).

Hollacs to komentē šādi:

“Kad atjaunotais cilvēks tiek dēvēts par garīgu būtni, tad tam par iemeslu ir dominējošais faktors jeb valdošais gars (iekšējais jeb jaunais cilvēks); bet kad tas pats, atjaunotais cilvēks tiek dēvēts par miesīgu būtni, tad tā pamatā ir subordinatīvais faktors, proti, miesa, kura patiešām ir pakļauta un tomēr saceļas, un pretojas, un attaisnotais cilvēks savā dzīvē ar to pastāvīgi spiests karot.”

Mācība par kristīgās svētdarīšanas nepilnību ir cieši pamatota Rakstos. Ņemot vērā kristiešu nepilnības, Raksti pamudina viņus: “Visās lietās pieaugt Kristū” (Ef.4:15); “[..] ka jums [..] pietiekoši paliek pāri labiem darbiem” (2.Kor.9:8); “[..] topiet [..] pilnīgāki Tā Kunga darbā” (1.Kor.15:58); “pieaugt Dieva atziņā” (Kol.1:10); “jūs lai tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem” (1.Tes.3:12); “lai jūsu mīlestība vienmēr vairāk un vairāk pieņemas atziņā un visādā izmaņā” (Fil.1:9); “[..] topiet aizvien pilnīgāki, [..] lai Dievam patiktu” (1.Tes.4:1) utt..

Visi šie izteikumi apliecina, ka kristietis, saskaņā ar savu veco cilvēku, kurš joprojām mīt viņā, patiešām ir ļoti nepilnīgs un visai viņa dzīvei ir jākļūst par pastāvīgiem centieniem pārvarēt savas ļaunās iekāres, cīnīties pret grēku un darīt to, kas ir labs Dieva acīs.

Konkordijas formula trāpīgi piebilst:

“Tā kā šajā dzīvē mēs saņemam vienīgi pirmos Gara augļus un jaunā dzīvība mūsos nekļūst pilnīga, bet vienīgi aizsākas, tad miesas cīņa pret garu turpinās pat izredzētos un patiesi atdzimušos cilvēkos; jo kristiešu vidū ir vērojamas lielas atšķirības un ne tikai tajā, ka viens savā garā ir spēcīgs, bet otrs – vājš, bet arī ikviens kristietis pats sevī piedzīvo to, ka vienā brīdī viņš ir garā priecīgs, bet nākamajā- izbijies un satraukts; vienā brīdī- dedzīgs mīlestībā, spēcīgs ticībā un cerībā, un citā – auksts un vājš.”

Lai uzsvērtu šo domu, mūsu dogmatiķi ir teikuši:

“Ticības taisnība jeb pieskaitītā taisnība ir pilnīga un pabeigta; dzīves taisnība jeb mūsu iekšējā taisnība ir nepilnīga, nepabeigta un ir vienīgi aizsākta.”

Tātad, ticīgajā notiek pastāvīga cīņa starp jauno cilvēku un viņa miesu, kā Sv. Pāvils to skaidri norāda Rom.7:25.

Mācība par kristīgās svētdarīšanas nepilnību ir visā tās bibliskajā skaidrībā un spēkā jāaizstāv no perfekcionisma maldiem (pāvestiešiem, unitāriešiem, arminiāņiem, jūsmotājiem, metodistiem utt.).

Lai arī perfekcionisma maldi tiek mācīti daudzās dažādās formās, tā kā mums ir jāmāk atšķirt dažādi šīs maldu mācības tipi (pāvestieši, metodisti utt.), Konkordijas formula sniedz adekvātu, vispārēju šīs mācības raksturojumu, rakstot:

“[Mēs noraidām arī tos maldus,] ka cilvēks pēc savas atdzimšanas ir spējīgs pilnīgi ievērot un piepildīt Dieva bauslību, [..] ka kristietis, kuru Dieva gars ir patiesi atdzemdinājis, šīs dzīves laikā var pilnīgi ievērot un pildīt Dieva bauslību.”

Tāda pamatā ir perfekcionisma būtība. Tas balstās antibibliskā pieņēmumā, ka par patiesiem grēkiem var saukt vienīgi tos pārkāpumus, kuri tiek darīti apzināti un ar nolūku. Veslijs:

“Es ticu, ka cilvēks, kuru pildījusi mīlestība uz Dievu, joprojām ir pakļauts neapzinātiem pārkāpumiem. Ja vēlaties, variet saukt šos pārkāpumus par grēkiem; es tos tā nesaucu.”

Perfekcionisma sekas ir novirzīšanās no mācības par attaisnošanu ticībā, jo pestījošā ticība var mist vienīgi grēku nožēlas pilnā sirdī, kura, ik dienas nožēlojot grēkus un ticot, iegūst sev Kristus nopelnus, kas apklāj tās grēkus. Citiem vārdiem, patiess ticīgais nekad nenoliedz savu grēcīgumu (iedzimto un aktuālo), bet allaž izsūdz savus grēkus Dieva priekšā (Ps.32:5; 38:1 un tālāk; 51:1 un tālāk; 90:8; 143:2 utt.). Ņemot vērā šo apstākli, perfekcionisms ir jānosoda kā viens no paštaisnības paveidiem (Lk.18:11-12), kurš ir ne tikai nepatīkams, bet arī kaitīgs. Tā kulminācija ir Romas katoļu skaļā plātīšanās, ka ir tādi svētie, kuri savā milzīgajā svētumā paveic pat vairāk labu darbu, nekā nepieciešams un tādēļ daļu no tiem var atdot citiem, kuriem trūkst pilnības.

Raksti noliedz perfekcionismu, apliecinot: “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos;” un: “Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos” (1.Jņ.1:8-10). Tiesa, tas pats apustulis, kurš ir rakstījis šos vārdus, ir teicis arī tā: “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa dīglis paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis” (1.Jņ.3:9). Tomēr šajā Rakstu vietā viņš apraksta ticīgo saskaņā ar jauno cilvēku (“jo viņš ir no Dieva dzimis”), nevis saskaņā ar viņa samaitāto dabu, no kuras seko visi viņa pārkāpumi pēc atgriešanās. Ticīgajam patiešām “ir grēks” (1.Jņ.1:8, 10), kurš viņam tiek piedots un viņš tiek šķīstīts no visas netaisnības (1.Jņ.1:9) vienīgi tad, ja viņš izsūdz savus grēkus. Tajā pašā laikā, viņš, Kristū būdams jauns radījums, vairs nav pakļauts grēka varai un neklausa savas miesas iekārēm (Rom.6:12-14). Kad patiess ticīgais grēko, to dara nevis viņa atdzimusī būtība, nevis jaunais cilvēks, bet gan viņa vecais Ādams, viņa samaitātā miesa.

Tādējādi, nule kā citētajā Rakstu vietā Sv. Jānis atbalsta Sv. Pāvila sacīto: “Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks (Rom.7:17). Tālāk viņš to paskaidro sīkāk: “Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam. Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos” (Rom.7:22-23). Tādēļ nedz 1.Jņ.3:9, nedz Rom.6:14 nepierāda perfekcionisma patiesīgumu.

Šeit vēl varētu piebilst, ka perfekcionisma maldi paši par sevi nāk no cilvēka ļaunās dabas vai augstprātīgā saprāta, kurš atsakās būt pazemīgs Dieva priekšā (Lk.18:9; 2.Pēt.2:18-19; 1.Pēt.5:5-6).

Tajā pašā laikā, kristieši nedrīkst ļaunprātīgi izmantot apstākli, ka svētdarīšana ir pakāpeniska un nepilnīga, un nedarīt neko svētdarīšanas sekmēšanai. Gluži otrādi, tai būtu pastāvīgi jāpamudina ticīgais pieaugt svētumā un dievbijībā. Lai arī pilnīga svētdarīšana šīs dzīves laikā nav iespējama, tai tomēr ir jābūt kristieša augstākajam mērķim.

Tāda ir Dieva griba (1.Kor.1:30; 2.Tes.2:13; Ebr.12:14; 1.Tes.4:3-7 utt.). Viņš pieprasa ticīgajiem “šķīstīties no visiem miesas un gara traipiem, un tapt pilnīgi svētiem Dieva bijībā” (2.Kor.7:1), un “tapt svētiem visā dzīvošanā” (1.Pēt.1:15). Izsakoties negatīvā formā, ticīgajam ir jāatbrīvojas no visiem grēkiem, bet pozitīvā formā – jāiemanto visi tikumi, jo viņam kā Dieva svētajam Kristū Jēzū piederas vienīgi pilnīgi svēta dzīve (Kol.1:10; Fil.4:8). Raksti ne tikai daudzkārtīgi aicina ticīgo pieaugt svētumā, bet arī sniedz viņam pilnības standartu (Mt.6:24; Lk.14:25-35; Mt.7:13-14; 18:8-9, utt.). Ticības dzīve ir pilnīgas pašaizliedzības un pašdisciplinēšanās dzīve (1.Kor.9:25, 27).

Patiesībā Dievs savā svētajā vārdā pieprasa no ticīgā tik augstu svētuma pakāpi, ka bailēs trīcošā, grēka apziņas pildītā sirds patiešām ir spiesta vaicāt: “Kas tad var tikt pestīts?” (Mt.19:25). Kristus atbilde: “Cilvēkam tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas” (Mt.19:26), apstiprina patiesību, kura tiek mācīta arī tik daudzās citās Rakstu vietās, proti – Dieva nospraustais pilnības standarts ir tik augsts, ka mūs var glābt vienīgi Viņa žēlastība (Ef.2:8-9).

Ņemot vērā šos faktus, perfekcionisma absurdums kļūst acīmredzams. Tas, ka šī mācība ir mācīta Baznīcā, ir izskaidrojams ar bauslības un Evaņģēlija jaukšanu, kas allaž ir noticis tur, kur kristieši ir novērsušies no Dieva Vārda un pieķērušies miesas mācībām. Pāvestieši, arminiāņi, unitārieši utt. māca perfekcionismu tādēļ, ka, no vienas puses, viņi mīkstinājuši bauslības stingrās prasības un, no otras – aptumšojuši Dieva pilnīgo žēlastības godību Jēzū Kristū. Vispirms viņi mācīja pestīšanu no darbiem un, kad šī pagāniskā mācība bija iesakņojusies viņu doktrinālajā sistēmā, tai neizbēgami sekoja “epikūriskie perfekcionisma maldi.” Vispirms viņu samaitātais saprāts sacīja: “Es varu ar saviem labajiem darbiem izpelnīties žēlastību,” un tad tas augstprātīgi piebilda: “Es varu paveikt pat vairāk labu darbu, nekā ir nepieciešams pestīšanai.”

Tādēļ mēs nedrīkstam sacīt: “Ja mācība par bezgrēcīgo pilnību ir herēze, tad mācība par samierināšanos ar grēcīgo nepilnību ir vēl lielāka herēze”, bet mums ir jāsaka: “Tās abas ir nepieļaujamas herēzes, kuras padara par neiespējamu pestīšanu.”

Tomēr perfekcionisms, galu galā, pats par sevi ir kristīgas svētdarīšanas noliegums, jo pašpaļāvīgais perfekcionists, noliedzot savu pastāvīgo grēcīgumu, atsakās atsakās iet pa to ceļu, kuru Dievs savā vārdā norāda kristīgai svētdarīšanai. Patiesa svētdarīšana ir iespējama vienīgi tur, kur ticīgais, ik dienas nožēlojot savus grēkus, pazemīgi lūdz Dievu Kristus dēļ piedot viņa daudzkārtīgos grēkus un tad ticības spēkā un uzticībā Dieva žēlastībai atjauno savu cīņu pret grēku un svētuma zaimošanu. Tādēļ patiesas svētdarīšanas pamatā ir pastāvīga bauslības studēšana, kura palīdz iegūt arvien dziļāku grēka atziņu un arvien labāk saprast Dieva prasības, nemitīga Evaņģēlija pārdomāšana, kura ļauj gūt arvien spēcīgāku pārliecību par piedošanu. Turklāt ticīgais nekad neaizmirst par mērķi, kuru tiecas sasniegt Kristus svētceļnieks, esot ceļā uz debesīm, savām īstajām mājām (Fil.3:2-21). Patiesas svētdarīšanas dzīve ir dzīve Kristū, dzīve Dievam, ko nodrošina Svētais Gars; tā ir pastāvīga cerība uz mūžīgo godību (Ebr.13:14).

Kas attiecas uz perfekcionistu apgalvojumu, ka Dievs nepieprasa to, kas nav iespējams (Mt.5:48), mēs to noraidām kā maldus un paziņojam: No pavēles līdz varēšanai nepastāv konsekvence. Runājot par tām Rakstu vietām, kuras perfekcionisti lieto, lai pamatotu savus maldus, mēs sniegsim īsu to analīzi: 1.Jņ.3:9 – kristietis šeit ir apskatīts, saskaņā ar iekšējo, jauno cilvēku; Fil.3:15 runā par kristieša tiekšanos pēc pilnības; Ebr.5:13-14 runā par briedumā sasniegto pilnību; Mt.5:48 ir runa par Dieva mīlestību nevis kvantitatīvā, bet gan kvalitatīvā ziņā; Kol.2:10 māca attaisnošanas pilnību.

Noslēgumā, mēs vēlreiz vēlētos atgādināt lasītājam to svarīgo apstākli, ka mācība par svētdarīšanu var tikt adekvāti mācīta vienīgi tad, ja patiesi bibliskā skaidrībā tiek mācīta mācība par taisnošanu. Tie, kas kļūdās mācībā par attaisnošanu, kļūdīsies arī mācībā par svētdarīšanu.

Tieši šai patiesībai Konkordijas formula pievērš uzmanību, sakot:

“Kad mēs mācam, ka pateicoties Svētā Gara darbībai mēs no jauna atdzimstam un tiekam attaisnoti, mēs ar to nedomājam, ka pēc atjaunošanas attaisnotajam un atdzimušajam cilvēkam viņa būtībā un dzīvē vairs nav netaisnības, bet gan to, ka Kristus apklāj visus viņa grēkus, kuri šajā dzīvē joprojām ir viņa dabā, neskatoties uz viņa pilnīgo paklausību. Taču neatkarīgi no tā viņš ir pasludināts par dievbijīgu un taisnu viņa ticības un Kristus paklausības dēļ, [..] lai arī pēc savas samaitātās dabas viņš līdz pat kapam joprojām ir un paliek grēcinieks. [..] No otras puses, tas nenozīmē arī to, ka bez grēku nožēlas, atgriešanās un atjaunošanās mēs varētu vai mums nāktos padoties grēkiem, palikt un turpināt tajos.”

Un vēlreiz:

“Tāpat ir arī parezi sacīt, ka ticīgajiem, kas ir tikuši attaisnoti ticībā Kristum, vispirms šajā dzīvē ir ticības pieskaitītā taisnība un pēc tam arī jaunās paklausības jeb labo darbu sākotnējā paklausība. Taču tās abas nedrīkst jaukt kopā vai abas vienlaicīgi saistīt ar jautājumu par attaisnošanu ticībā Dieva priekšā. Jo, tā kā miesas dēļ šī sākotnējā atdzimšanas taisnība šīs dzīves laikā mūsos nav pabeigta un nav pilnīga, tad cilvēks tajā un ar to stāvēt [..] Dieva tiesas priekšā, bet Viņa tiesas priekšā var stāvēt vienīgi Kristus taisnība, paklausība, ciešanas un nāve, kas tiek pieskaitītas ticībā, tā kā vienīgi šīs paklausības dēļ cilvēks (pat pēc viņa atjaunošanas, kad viņš jau ir padarījis daudzus labus darbus un dzīvo vislabāko [..] dzīvi) ir patīkams un pieņemams Dievam, un tiek uzņemts Viņa mantiniekos, un gūst mūžīgo dzīvību.”

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.