255. Kas ir lūgšana?


Kristigās pasaules sašķeltības iemesls

Tā kā visas nekristīgās reliģijas ir cilvēku radītas un to pamatā ir cilvēka centieni izpelnīties grēku piedošanu ar savu labo darbu palīdzību, tad nebūt nav dīvaini, ka šīs reliģijas atklājas daudzās un dažādās formās. Apoloģijā ir rakstīts:

“Un tā kā nekādi darbi nesniedz mierinājumu sirdsapziņai, tad līdztekus Dieva pavēlēm laiku pa laikam tika ieviesti arvien jauni darbi (liekuļi tomēr bez kāda pamata un pārgalvīgā untumainībā ieviesa vienu darbu pēc otra, vienu upuri pēc otra, un tas viss – bez Dieva vārda pavēles, netīrā sirdsapziņā, kā mēs to esam redzējuši pāvestībā)” (III: 87).

Kristigās pasaules sašķeltības iemesls

Šo izteikumu Apoloģija pirmām kārtām attiecina uz pāvestiešiem, taču tas ir spēkā, runājot par visām labo darbu reliģijām. Tieši tādēļ, ka vecie darbi nekad nespēj nomierināt sirdsapziņas pārmetumus, ir jāizmēģina jauni darbi, lai varētu tikt dziedināta grēka nomāktā sirdsapziņa; un šāda bezgalīga “labo darbu” pavairošana pastāv visās cilvēku radītajās reliģijās.

Tomēr, ja tādējādi mēs varētu sagaidīt šķelšanos cilvēku radīto reliģiju starpā, jo vienā tiek dota priekšroka vienam labajam darbam, bet otrā – kādam citam, un ikvienai pagānu sektai ir pašai sava pielūgsmes forma un dievi, tad ticības reliģijas piekritēju vidū vajadzētu būt citādi, jo šai reliģijai ir tikai viens mācības avots, proti, Svētie Raksti, kuri ar savu dievišķo žēlastības vēsti apmierina cilvēka sirdi un nomierina viņa sirdsapziņu, piedāvājot brīvu grēku piedošanu visiem, kuri tic Kristum. Citiem vārdiem, kristiešiem, kuriem ir viens Dieva vārds un viena ticība Kristum, nebūtu jāsašķeļas dažādās konfesijās vai grupējumos.

Turklāt Svētie Raksti ļoti asi nosoda jebkādu šķelšanos, pieprasot, lai visi ticīgie “censtos uzturēt Gara vienību ar miera saiti” (Ef.4:3). Sv. Pāvils ļoti skaidri norāda šādas prasības iemeslu, tālāk piemetinot (Ef 4:4-6): “Viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – viens Kungs, viena ticība, viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.” Korintā pastāvošā šķelšanās tā satrieca Pāvilu, ka viņš rakstīja: “Vai tad Kristus ir dalīts?” (1.Kor.1:13). Visi, kas tic Kristum, vienlīdz pieder Viņa miesai un tādēļ jebkādai kristīgās Baznīcas sašķelšanai nav nekāda pamata.

Un tomēr šāda šķelšanās pastāv jau kopš pašiem kristīgās ticības sludināšanas sākumiem un redzamajā Baznīcā allaž ir pastāvējušas sektas. Šīs šķelšanās ir tikušas skaidrotas ar klimatiskām vai rasu atšķirībām, apgalvojot, ka reliģiskās emocijas cilvēkus dažādās vietās iespaido dažādi. Tomēr šādi skaidrojumi nav adekvāti un ir pat maldīgi; tos apgāž tas vienkāršais apstāklis, ka patiesi kristieši, kuri tiešām uztur Gara vienību ar miera saiti, ir atrodami visā pasaulē, neatkarīgi no tā, kādas ir cilvēku starpā pastāvošās klimatiskās vai rasu atšķirības.

Kristīgajā pasaulē pastāvošās šķelšanās un to iemesli ir daudz nopietnāki. Saskaņā ar Svētajiem Rastiem, tās izraisa viltus pravieši un apustuļi , kuri, nebūdami uzticīgi tīrajam Dieva vārdam, kristīgās reliģijas vārdā izplata paši savus maldīgos uzskatus un atmet konkrētas kristietības mācības, vispirms jau – fundamentālo Evaņģēlija mācību, ka cilvēks tiek taisnots no žēlastības, ticībā, bez bauslības darbiem. Šādi pseidoapustuļi sagādāja nepatikšanas pat tām baznīcām, kuras bija dibinājis Pāvils un viņa līdzgaitnieki. Rom.16:17: “Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairaities no viņiem!” 1.Kor.14:37: “Kas sevi tur par pravieti vai Gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle.” Gal.1:6-8: “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai tādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus Evaņģēliju. Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” Fil.3:18: “Jo daudzi dzīvo, par kuriem es jums daudzkārt esmu sacījis un arī tagad raudādams saku, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki.” Šādu pseidoapustuļu ļaunprātīgie mēģinājumi sagrozīt Kristus Evaņģēliju, it īpaši – centrālo kristietības mācību, pestīšanu no žēlastības, ticībā dievišķā Pestītāja vietnieciskajai izpirkšanai, izskaidro to, kādēļ kristīgajā pasaulē visos laikos ir pastāvējušas šķelšanās.

Šī apgalvojuma patiesīgums kļūst acīmredzams, ja mēs tuvāk aplūkojam lielākos kristīgajā Baznīcā pastāvošos grupējumus: Romas grupējumu, reformātu grupējumu, dažādus luteriskās baznīcas grupējumus un mūsdienu teoloģijas racionālistiskās skolas ar to neskaitāmajām modifikācijām.

Romas katoļu baznīca, lai arī principā tā atzīst Svēto Rakstu dievišķo autoritāti, tomēr uzstāj, ka Bībele ir jāinterpretē atbilstoši baznīcas lēmumiem, kuri, galu galā, atrodas pāvesta kompetencē, kurš, kā Luters to norāda Šmalkaldes artikulos (III daļa, VIII:4), pretendē uz to, ka visas šīs tiesības ir ieslēgtas viņa sirds svētnīcā (in scrinio pestoris). Interpretējot Svētos Rakstus saskaņā ar “svētās mātes baznīcas” (sancta mater ecclesia) uzskatiem, kardinālais kristīgās ticības jautājums, mācība par pestīšanu vienīgi no žēlastības, ticībā Jēzum Kristum, tiek ne tikai atmests, bet pat anatematizēts, bet visi patiesi kristieši, kuri balsta savas pestīšanas cerību vienīgi Kristū Jēzū, un nevis arī savos darbos un svēto nopelnos, tiek viennozīmīgi nolādēti (Tridentas koncils, VI ses., 11. 12. un 20. kan.). Tādējādi Romas grupējums jeb sekta laupa kristīgajai reliģijai tās specifisko dabu un saturu, un visa tās teoloģija ir, izsakoties Sv. Pāvila vārdiem, “miesas reliģija”. Romas katolicisma balsti ir divas fundamentālās kļūdas, kuras ir klajā pretrunā Svētajiem Rakstiem: pāvesta autoritātes nemaldība reliģijas jautājumos un cilvēka labo darbu nopelns. Galvenokārt tieši šīs divas kļūdas padara Romas baznīcu par antikristīgu sektu.

Arī reformātu grupējums principā atzīst Svēto Rakstu dievišķo autoritāti. Faktiski pati reformātu baznīca apgalvo, ka ir “izteiktāk bibliska” nekā luteriskā baznīca, kura, pēc viņu domām, ir allaž centusies būt “vēsturiska” un “konservatīva”, sekojot principam, ka ir jāsaglabā visas tās baznīcas tradīcijas un paražas, kuras nav pretrunā Dieva vārdam. Reformātu teoloģija nav “izteiktāk bibliska” par luterisko teoloģiju. Gluži otrādi; ja katoļu teoloģija uzstāj, ka Svētie Raksti ir jāskaidro saskaņā ar sancta mater ecclesia, tad reformātu teoloģija apgalvo, ka Bībele ir jāinterpretē saskaņā ar cilvēka saprātu, jeb saskaņā ar racionālistiskām aksiomām.

Tādējādi, racionālistisku aksiomu vadīta, reformātu teoloģija vispirmām kārtām noraida mācību par žēlastības līdzekļiem, proti, mācību, ka Dieva vārds un sakramenti ir Dieva iestādīti līdzekļi, ar kuru palīdzību Svētais Gars tiešā veidā izraisa atdzimšanu, atgriešanos un svētdarīšanu. Mācība par žēlastības līdzekļiem ir skaidri apliecināta Svētajos Rakstos: Rom.1:16; Tit.3:5-6; Ap.d.2:38 utt.. Taču, pretstatā šai bibliskajai patiesībai, refomātu teoloģija izvirza racionālistisku aksiomu, ka “žēlastība iedarbojas tiešā veidā”. Citiem vārdiem, reformātu teoloģija nodala Svētā Gara svētdarošās darbības no žēlastības līdzekļiem, apgalvojot, ka Svētajam Garam nav nepieciešami nekādi instrumenti, lai iekļūtu cilvēku sirdīs (Cvinglijs, Fidei Ratio, Kalvins, Inst. , IV: 14, 17; Hodžs[1], Syst. Theol. , II:684; utt.). Tieši konsekvents un uzstājīgs šīs racionālistiskās aksiomas pielietojums bija tas, kurš izraisīja šķelšanos starp luterisko baznīcu un reformātu sektām. Pret Romas baznīcu Luteram nācās aizstāvēt patiesību, ka Dieva vārdu nedrīkst izkropļot “baznīcas” racionālistiskie uzskati; pret cvinglistiem viņam nācās aizstāvēt patiesību, ka Dieva vārdu nedrīkst izkropļot atsevišķu teologu racionālistiskie uzskati.

Reformātu teoloģija lieto racionālistiskus principus arī apskatot mācības par Kristus personu un Svēto Vakarēdienu. Tā viennozīmīgi noliedz Kristus miesas reālo klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, uzskatot, ka Viņa klātbūtne Sakramentā ir vienīgi garīga, proti, ka tā ir klātbūtne, kuru izraisa komunikanta ticība. Citiem vārdiem, Kristus ir klātesošs Svētajā Vakarēdienā vienīgi tik lielā mērā, cik ticīgais komunikants ir saistīts ar Viņu ticībā. Šī reālās klātbūtnes noliegšana ir klajā pretrunā Kristus teiktajiem Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdiem: “Ņemiet un ēdiet, šī ir mana miesa.” Tā pamatojas vienīgi racionālistiskā principā, ka Kristus miesa, kā patiesi cilvēciska miesa, kurai piemīt vienīgi redzamas un lokālas klātbūtnes veids (visibilis et loclis praesentia), nevar būt patiesi klātesoša Svētajā Vakarēdienā, jo tā ir lokāli ierobežota debesīs. Citiem vārdiem, saprāta ietekmē reformātu teoloģija noliedz Kristus miesas ilokālās klātbūtnes veidu, kura tiek mācīta tādās Rakstu vietās, kā Jņ.20:19: “.. aiz aizslēgtām durvīm nāca Jēzus, stājās viņu vidū..”; Lk.24:31: “.. bet Viņš no tiem nozuda,” utt..

Svētie Raksti skaidro, ka šī Kristus cilvēciskās dabas ilokālā klātbūtne ir iespējama, pateicoties personīgajai vienībai un tās rezultātā pastāvošajai abu dabu un tiem piemītošo atribūtu saistībai[2]. Taču, pamatojoties saprātā, reformātu teoloģija noliedz saistību starp abām Kristus dabām un tām piemītošajiem atribūtiem. Tā apgalvo, ka “galīgais nesatver bezgalīgo”[3]. No šī racionālistiskā principa izriet kāds cits, proti, ka Kristus miesai nevar piemist ilokāla klātbūtne un ka tādēļ kopš Debesbraukšanas dienas tā atrodas debesīs. Šķelšanos starp cvingliānismu un luterismu izskaidro tieši tas apstāklis, ka pirmais aizstāvēja un uzturēja šīs divas aksiomas. Luters nespēja Marburgā (1529) izstiept Cvinglijam kristīgas sadraudzības roku, jo Cvinglijs tur izrādīja “citu garu”, proti, racionālisma garu, kurš ir diametrāli pretējs kristīgajai ticībai.

Visbeidzot, kalviniskā teoloģija noliedz dievišķās žēlastības universālismu (gratia universalis) un māca, ka Dieva žēlastība ir partikulāra (gratia particularis), proti, ka tā neattiecas uz visiem cilvēkiem, bet vienīgi uz izredzētajiem, savukārt visi pārējie ir kopš mūžības nolemti pazudināšanai. Šī mācība ir klajā pretrunā Svētajiem Rakstiem, kuri pastāvīgi apliecina Dieva žēlastības universalitāti un, bez tam, apliecina, ka grēcinieka pazudināšana nenotiek tādēļ, ka Dievs nav devis tam pestīšanu – Jņ.1:29; 3:16 un turpm.; 1.Jņ.1:2; 1.Tim.2:4-6 utt.. Kāds gan tādā gadījumā ir pamats tam, ka reformātu teoloģija noliedz dievišķās žēlastības universalitāti? Kā premisa šeit tiek izmantota kāda racionālistiska aksioma, proti: “Mums ir jāpieņem, ka rezultāts ir Dieva nolūku interpretācija” (Hodžs, Syst. Theol. , II, 323. lpp.). Reformātu teoloģijā valda šāds uzskats: “Tā kā patiesībā netiek glābti visi, tad mums nākas pieņemt, ka Dievs nav vēlējies glābt visus.” Tādējādi kalviniskā teoloģija noraida Svētos Rakstus, dodot priekšroku saprātīgiem argumentiem jeb racionālistiskām aksiomām; un šinī pretsparā Dieva vārdam un tam sekojošajā saprāta paaugstināšanā balstās visa reformātu frakcija. Tieši tad, kad tās teoloģija pārstās būt racionālistiska, tā pārstās būt arī separātiska.

Pašas reformātu denominācijas ietvaros strikti kalvinisko mācību par dievišķās žēlastības partikularitāti viennozīmīgi noraida arminiāņi[4]. Arminiāņu teoloģija noliedza kalviniskos maldus, ka Dievs ir kopš mūžības noteiktu cilvēku skaitu nolēmis pazudināšanai. Tomēr, no otras puses, arminiāņu teoloģija maldījās, noliedzot, ka grēciniekus pestī vienīgi žēlastība (sola gratia). Oponējot sola gratia mācībai, kuru skaidri māca Luters, tā prātoja, ka cilvēka atgriešanās un pestīšana, vismaz zināmā mērā, ir atkarīga no viņa paša līdzdalības un brīvās gribas pielietošanas. Kalvinisms noliedz gratia universalis, savukārt arminiānisms noliedz sola gratia. Tādējādi arī arminiānisms ir novirzīšanās no Svētajiem Rakstiem, kuri liecina, ka cilvēka atgriešanās pamatā ir vienīgi dievišķs monerģisms – Ef.1:19; Fil.1:29; 1.Kor.1:23; 2:14. Arminiānisms vienkārši atkārtoja Erasma pielaisto kļūdu, kurš, izsakoties Lutera vārdiem, “paņēma viņu pie rīkles”, mācot, ka cilvēks pēc savas dabas ir spējīgs pievērsties dievišķajai žēlastībai (facultas se applicandi ad gratiam) un tādējādi līdzdarboties savas atgriešanas procesā.

Tas, ko mēs nupat sacījām par arminiānismu, attiecas arī uz sinerģismu (maldu mācību, kura tiek mācīta arī luteriskajā baznīcā). Arī sinerģisms noliedz sola gratia un pretēji Svētajiem Rakstiem apgalvo, ka cilvēka atgriešanās ir daļēji atkarīga no viņa atbilstošas uzvedības, paša pieņemtiem lēmumiem, mazākas vainas utt.. Sinerģismu luteriskajā teoloģijā ieviesa Melanhtons, kurš uzskatīja, ka pestīšanu nosaka trīs apstākļi: Svētais Gars, Dieva vārds un cilvēka pakļāvīgā griba. Šī mācība ir skaidri antikristīga un, ja tai patiešām tic, tad tā neļauj grēciniekam atgriezties, jo pestījošā ticība rodas vienīgi grēku nožēlas pilnā sirdī, kura pestīšanas iegūšanai paļaujas vienīgi uz dievišķo žēlastību. Ja sinerģisti tomēr tiek pestīti, tad vienīgi tādēļ, ka viņi atsakās no savām maldu mācībām un paļaujas vienīgi uz Dieva žēlastību Kristū Jēzū, drebot sirdsapziņas pārmetumu bailēs (terrores conscientiae). Par Melanhtonu ir teikts, ka viņš personīgi neticēja savai maldu mācībai; jo ikreizi, kad viņš ir lūdzis Dievu kā grēkus nožēlojošs grēcinieks, savai pestīšanai viņš ir apelējis vienīgi pie dievišķās žēlastības. Tomēr šis ietekmīgais teologs, izplatot savus sinerģiskos maldus, ir izraisījis šķelšanos luteriskajā baznīcā, kura ir nodarījusi neaprēķināmu ļaunumu un joprojām daudzējādā ziņā turpina satricināt Baznīcu. Tādējādi arī luteriskajās aprindās klajas novirzīšanās no Svētajiem Rakstiem ir izsaukušas šķelšanos un nesaskaņas.

Visbeidzot, mēs varētu runāt par tiem kristīgās pasaules grupējumiem, kuru pamatā ir mūsdienu “zinātniskā teoloģija”. Mūsdienu racionālistiskā teoloģija, kuras pirmsākumi meklējami Ričla[5] un Šleiermahera[6] darbībā, noliedz kristīgo mācību par to, ka Svētie Raksti ir paša Dieva nemaldīgais vārds un tādēļ neuzskata to par vienīgo mācības avotu un normu. Tādējādi tā noraida vienīgo principu, saskaņā ar kuru kristīgā Baznīca varētu saglabāt savu iekšējo vienību; jo Baznīcas vienība nesastāv no kādām ārējām formām, bet gan doktrinālas vienotības, kura neizbēgami zūd, ja Svētie Raksti tiek noraidīti kā vienīgā ticības norma.

Mūsdienu teoloģija par ticības normām izvirza “kristīgo pieredzi”, “kristīgo sirdsapziņu”, “atdzimušu sirdi” utt.; taču visas šīs “normas”, galu galā, nāk no miesīgā saprāta, kurš pašā savā būtībā ir pretrunā dievišķajai patiesībai. To pārliecinoši pierāda tie rezultāti, kuri atklājas itin visur, kur ir tikušas pieņemtas nule kā minētās “normas”. Tādējādi mūsdienu racionālistiskā teoloģija vienbalsīgi noliedz kardinālo mācību par attaisnošanu no žēlastības ticībā, tās vietā mācot pagānisku mācību par pestīšanu ar taisnības darbiem. Tā noliedz arī fundamentālo kristīgo mācību par Svēto Rakstu dievišķo inspirāciju un, attiecīgi, arī to nemaldību. Tādējādi tā atmet divus kristīgās ticības pamatartikulus, izsaucot šķelšanos un nesaskaņas, kas ir pretrunā Kristus un Viņa mācekļu mācībām. Kristīgā Baznīca pieprasa no mūsdienu teoloģijas, lai tā atsacītos no oponēšanas Svētajiem Rakstiem kā vienīgajam ticības avotam un normai un Kristus vietnieciskajai izpirkšanai kā vienīgajam grēcinieku attaisnošanas līdzeklim. Un tā ir paša Kristus prasība – Jņ.8:31-32; 1.Pēt.4:11.

Tādējādi cēlonis ir skaidrs: kristīgās pasaules sašķelšanos ir izraisījusi novirzīšanās no Svētajiem Rakstiem un to dievišķajām mācībām. Visur, kur pastāv šī sašķelšanās, tās saknes var saskatīt dievišķās patiesības sagrozīšanā un atmešanā, un tā ir jānosoda kā sātana un viņa viltus praviešu ļaunais darbs.

Neluterāņu autori par vienu no kristīgās pasaules “sektām” mēdz dēvēt arī pašu konfesionālo luterisko baznīcu. Taču grūti iedomāties vēl nepamatotāku apvainojumu. Šī apvainojuma pamatā ir pilnīgi nepareiza reformācijas izpratne. Luteriskā reformācija nebija mēģinājums kristīgajā pasaulē dibināt kādu jaunu sektu vai grupējumu, bet gan kā mācībā, tā arī praksē atjaunot izkropļoto Baznīcu tās sākotnējā apustuliskajā tīrībā. Tādēļ konfesionālā luteriskā baznīca ir Kristus un Viņa apustuļu senbaznīca, kura ir attīrīta no izkropļojumiem, kas bija tikuši ieviesti pāvestības pieļauto kļūdu rezultātā, un atjaunota, pamatojoties Svētajos Rakstos. Pēc savas būtības tā ir patiesi ekumeniska, jo tās pirmās mācības nav kādi īpatnēji uzskati vai viedokļi, kuri atšķirtos no apustuliskās baznīcas uzskatiem, bet gan tieši tās mācības, ap kurām centrējas senās ekumēniskās kristīgās ticības apliecības. Tās teoloģija ir Bībeles un vienīgi Bībeles teoloģija; tās mācība ir Dieva vārda dievišķā patiesība. Tādēļ luteriskā baznīca ir ortodoksā, redzamā Kristus Baznīca uz zemes. Tas ir gan tās sauklis, gan godība, ar kuru tā droši sagaida jebkurus pret to izvirzītos apvainojumus sektantismā.

Mēs, protams, labprātīgi atzīstam, ka arī luteriskajā baznīcā novirzes mācībā un praksē no Svētajiem Rakstiem un luteriskajām ticības apliecībām ir izraisījušas šķelšanos. Tādēļ, lietojot terminu luteriskā baznīca, mēs nerunājam par šiem grupējumiem, bet gan vienīgi par to luterisko baznīcu vai baznīcām, kuras savā mācībā un praksē ir pilnībā bibliskas un luteriskas. Citiem vārdiem, luteriskā baznīca ir tā baznīca, kura stabili balstās reformācijas principos.

Runājot par kristīgo vienotību, ir viennozīmīgi jāuzsver, ka tas nav cilvēku, bet gan dievišķās žēlastības darbs – Jņ.17:11-15, 20-21; Ps.86:11 utt.. Cilvēku ietekme, gudrība un prāta spējas nav pietiekošas, lai saglabātu ticības vai mācības vienotību. Šī dārgā velte ir Svētā Gara dāvana, kurš to žēlīgi sniedz un uztur caur Dieva vārdu. Šī iemesla dēļ visiem kristiešiem būtu cītīgi jālūdz pēc Gara vienotības un dedzīgi jālieto žēlastības līdzekļi, kuri vienīgie spēj to saglabāt. Jo kur Dieva vārds tiek nievāts un atmests, nevar pastāvēt patiesa ticības vienotība. Kristieši paliek vienoti ticībā vienīgi tikmēr, kamēr viņus vieno tīrais Dieva vārds.


[1] – Hodžs, Čarlzs (1797-1878) – amerikāņu prezbiterāņu dogmatiķis.

[2]communicatio idiomaticum.

[3]finitum infiniti non capax.

[4] – Arminiāņi – nosaukti pēc J.Arminiusa (1560-1609) vārda. Noliedz Kalvina dubulto predestināciju, tajā pat laikā noliedz arī iedzimto grēku, Svēto Rakstu inspirāciju un ortodoksu Trīsvienības mācību. Humānistiski ietekmēts nedogmatiskās kristietības virziens.

[5] – Ričls, Albrehts (1812-1889) – jaunkantietis, noliedza visu metafizisko.

[6] – Šleiermahers, Fr. D. (1768-1834) – filozofs, teologs, modernās teoloģijas tēvs; īpaši izcēla jūtu nozīmi reliģijā.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.