95. Vai var gūt piedošanu par sestā baušļa pārkāpšanu?


Kristīgais kalpošanas amats nav garīga kārta

Pievērsīsim uzmanību tam apstāklim, ka arī Luters, pielāgojoties parastajā nozīmē, reizēm runā par mācītājiem, tas ir, proti, par tiem, kuri “kalpo baznīcas amatos”, kā par “priesteriem,” “garīgiem”, “garīgu kārtu”, utt.. Tomēr viņš arī norāda, ka šādu terminu lietošana ne tikai nav pamatota Rakstos, bet arī ir maldinoša, jo, saskaņā ar Rakstiem, visi ticīgie ir “svaidītie” (1.Jņ.2:27), “garīgi” (Gal.6:1), “garīgs nams” un “ķēnišķīgi priesteri” (1.Pēt.2:5-9).

“‘Visi kristieši [paši par sevi] ir patiesa garīgā kārta, un viņu starpā, kas attiecas uz šo kārtu, nav nekādas atšķirības”.

Vēl vairāk, Luters arī apgalvo, ka Jaunajā Derībā Svētais Gars apzināti vairās no tā, lai attiecinātu uz apustuļiem un viņu līdzstrādniekiem terminu priesteris, tomēr viennozīmīgi attiecina to uz visiem kristītiem ticīgajiem. Viņš saka:

“Kristībā mēs nepiedzimstam par apustuļiem, mācītājiem, sludinātājiem, skolotājiem, bet gan par priesteriem. Tad baznīca ņem vienu no šiem atdzimušajiem priesteriem, aicina viņu un uztic viņam tādas funkcijas, kuras būtu jāveic visiem ticīgajiem.”

Tādējādi, Luters noraida maldīgo uzskatu, ka mācītāji jeb garīdznieki veidotu kādu “garīgu kārtu.”

Lutera nostāja precīzi atbilst Rakstu mācībai; jo Raksti apraksta vecajos un bīskapus nevis kā “garīgus,” kā pārākus par citiem, bet gan kā citu ticīgo kalpus (2.Kor.4:5). Tiesa, visi mācītāji ir arī Kristus un Dieva kalpi (1.Kor.4:1; Tit.1:7; 2.Tim.2:24; Lk.12:42); taču tādi viņi ir vienīgi kā baznīcas mācītāji, jeb tādēļ, ka baznīca ir aicinājusi viņus būt par “Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem.”

Šajā sakarā Luters raksta:

“Pāvils sauc sevi par servum, tas ir, kalpu [vergu], un ne vienu reizi vien saka: Servo in Evangelio, es kalpoju Evaņģēlijam. To viņš dara ne tādēļ, lai dibinātu kādu garīgu kārtu, lai gūtu kādas tiesības vai titulus, kā to bieži domā mūsdienu cilvēki, bet gan, lai varētu vienīgi slavēt šo amatu un darbu, un saglabātu draudzē priesterības tiesības un titulu.”

Līdzīgi saka arī Dr. Valters:

“Publiskais kalpošanas amats nav kāda īpaša kārta, kura pastāvētu ārpus vispārējās kristiešu kārtas, vai būtu svētāka par to, bet gan ir kalpošanas tai.”

Šī iemesla dēļ baznīcām arī piemīt tiesības un pienākums uzraudzīt mācītāju un skolotāju kalpošanas darbu (Kol.4:17) un atcelt tos no amata gadījumā, ja viņi atsakās sludināt Dieva vārdu visā tā patiesībā un tīrībā, un rotāt to ar svētu dzīvi (Kol.4:17; Jņ.10:5; Mt.7:15; Rom.16:17-18).

Protams, mācītāji ieņem savu amatu vienīgi tik ilgi, kamēr veic publiskā kalpošanas amata funkcijas, kuras ir saņēmuši ar aicinājuma starpniecību.

Aprakstot veidu, kādā aicināti mācītāji saņem no draudzes savu dievišķo amatu, mūsu dogmatiķi ir lietojuši darbības vārdu piešķirt. Viņi saka: “Ar aicinājuma palīdzību kristīgā draudze piešķir publiskās kalpošanas amatu atbilstoši sagatavotam cilvēkam.”

Šis termins nebūtu jāuzskata par neprecīzu, jo tas izsaka biblisku patiesību, ka draudze ir “visas baznīcas varas avots”, pateicoties atslēgu varai, kuru Kristus ir nodevis savai baznīcai, un ka mācītāji īsteno savu kalpošanas amatu vienīgi draudzes vārdā un tās pilnvaroti. Tiem, kuri iebilst pret šāda termina lietošanu, būtu jāpadomā, vai uzskati pilnībā atbilst Rakstu mācībai par atslēgu varu.

Runājot par pilnvarām, kādas kristīgam mācītājam dod viņa aicinājums, mūsu dogmatiķi pamatoti saka, ka visas viņiem piemītošās pastorālās pilnvaras ir tiem piešķirtas jeb deleģētas no draudzes puses, tādēļ viņu jurisdikciju ierobežo aicinājums.

Kalpošanas amata pilnvaras (potestas ministerialis) sevī ietver: a) Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu (pārvaldīšanas vara), un b) grēku paturēšana un atlaišana (atslēgu vara, jurisdikcijas vara).

Mācītājs nedrīkst bez draudzes piekrišanas izmantot ekskomunicēšanas tiesības (Mt.18:17-18; 1.Kor.5:13). Mācītāja funkcija šeit ir palīdzēt draudzei pareizi izspriest ikvienu atsevišķu gadījumu un, ja vainīgais atsakās nožēlot savu pārkāpumu, tad kā baznīcas kalpam publiski izziņot draudzes lēmumu (1.Kor.5:1-7, 13).

Savukārt, ja grēcinieks nožēlo savu pārkāpumu, tad mācītāja pienākums ir aicināt draudzi viņam piedot (2.Kor.2:6-11) un tad publiski izziņot draudzes absolūciju. Izslēgšanu no draudzes, kas tiek veikta pretēji Dieva vārdam un bez draudzes līdzdalības, Luters dēvē par “viltus izslēgšanu”.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.