252. Kas Pastarā dienā notiks ar ticīga cilvēka dvēseli un miesu?


Kristīga brīvības izpratne

Kristieša brīvības izpratne paradoksālā veidā atklājas Lutera tēzē – kristīgs cilvēks ir brīvs visās lietas un vienlaicīgi visu citu cilvēku kalps un vergs. Tas nozīmē, ka Dievs Kristū cilvēku ir darījis brīvu no likuma spaidiem, bet pats cilvēks tagad labprātīgi uzņemas kalpošanu citiem.

kristīga brīvības izpratne


Tādējādi brīvība ir ierobežots jēdziens, un brīvība nav individuālistisks jēdziens, bet saistīts ar citiem cilvēkiem un attiecībām ar tiem. Pašā augstajā izpratnē brīvība mums ir Dieva dota, bet katrā konkrētajā dzīvē to dāvā arī sociālās struktūras un citi cilvēki. Mēs vienkārši neiegūstam brīvību sev, bet saņemam to. Mēs vai nu dāvājam brīvību viens otram vai arī nedarām to, mēs vai nu palielinām viens otra brīvību vai arī apspiežam. Labā sabiedrībā mēs neesam ierobežojumi citu cilvēku brīvībai, bet to veicinoši aģenti. Brīvība nav nulles spēle, kur jo vairāk brīvības man, jo mazāk tev, bet jo vairāk brīvības mēs dāvājam viens otram, jo vairāk brīvības ir.

Mūsu atkarība no daudzām lietām šajā pasaulē, – no ģimenes, draudzes, valsts, sabiedrības, darba devējiem – sakņojas mūsu atkarībā no Dieva. Mēs neesam pilnīgi neatkarīgas būtnes, kam ir pašnoteikšanās tiesības. Mūsu bērni ar laiku kļūst par pieaugušajiem un iegūst neatkarību, bet par savu neatkarību viņi vienmēr būs pateicību parādā tiem cilvēkiem, visvairāk saviem vecākiem, kas viņiem ir palīdzējuši un ļāvuši sasniegt pieauguša cilvēka neatkarību. Un tomēr pat pieaugušie, mēs visi asam daudzējādi atkarīgi viens no otra un no sabiedrības kopumā. Mēs esam atkarīgi arī no dabas pasaules un mūsdienās draudošo ekoloģisko briesmu gaismā, to ir īpaši svarīgi atcerēties. Mūsu brīvība nav atraujama no dabas, un visa radība beigu beigās ir atkarīga no Dieva. Mēs visi esam atkarīgi no daudz kā, tikai jautājums – no kā?

Tas, ka brīvība nav absolūta, nozīmē, ka tai ir robežas. Un tieši šajās robežās mums jāīsteno savas dzīves piepildījums, piemēram, Pāvils apstiprinot cilvēku atkarību no Dieva, norāda arī, ka Dievs noteicis cilvēkiem laiku un vietu, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast (Ap.d.17:26-27). Tas nozīmē, ka robežas, limiti nāk mums par labu – es nebūtu laimīgāks, ja vienlaicīgi varētu atrasties 100 vietās, jo es vienkārši neesmu tam radīts. Tas gan nenozīmē, ka mēs vienmēr varēsim vienkārši un viegli noteikt savas brīvības robežas, bet mums nekad nevajadzētu uztvert robežas, kā kaut ko negatīvu. Mums vienmēr ir jābūt tikpat atvērtiem pret jaunu robežu atklāšanu, kā pret jaunu iespēju atklāšanu. Mēs neesam Dievs, un mūsu brīvība nav neierobežota. Feierbahs rupji kļūdījās, jo Dievā mēs redzam nevis sevi, bet radikāli atšķirīgo no mums, mēs redzam, ka esam ierobežoti, nevis neierobežoti.

Brīvība ir noteikta, limitēta un tā vienmēr ir saistīta ar attiecībām. Tas nozīmē ne tikai to, ka mēs dāvājam un saņemam brīvību, bet brīvība arvien tiek īstenota kā brīvība priekš kaut kā. Mūsdienu brīvības izpratne ir defektīva un mūsdienu cilvēkiem trūkst sajēgas par to, kam brīvība īsti ir dota. Kad brīvība kļūst par vienīgo vērtību, par visatļautību, tā pārstāj būt vērtība. Tas, ko es izvēlos darīt ar savu brīvību var kļūt kaut kas pilnīgi postošs man pašam un citiem cilvēkiem. Lai brīvībai varētu būt vispār kāda vērtība, mums skaidri jāzina, kas ir labs, ko varam izvēlēties. Un tiklīdz mēs ieraugām to, tad spriedze starp atsevišķo cilvēku un kopienu izzūd, jo brīvība ir dota kopējam labumam. Es nedzīvoju priekš sevis, bet priekš citiem.

Tādēļ brīvībai vienmēr vajag papildinošas vērtības, lai tā varētu tikt īstenota labā un citiem derīgā veidā. Tas iespējams tad, kad iedomāti autonomais, neatkarīgais un pašpietiekamais mūsdienu cilvēks atrod savu īsto es, savas dzīves jēgu nevis sevī, neierobežotā un bezjēdzīgā sevis izpausmē, bet gan attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mēs to mācamies no visbrīvākās būtnes – Dieva, kurš savu brīvību izlieto kalpojot mums.

Bībele augstu vērtē brīvību no visa veida apspiešanas: Dievs izveda Israēla tautu no verdzības zemes Ēģiptē; Jēzus atbrīvoja cilvēkus no dēmonu varas; dziedināja kroplos un palīdzēja sociāli atstumtajiem.

Tomēr Jauna Derība skaidri arī norāda, ka cilvēce atrodas grēka verdzībā un vienīgā patiesā brīvība ir brīvība no grēka, ko var dot vienīgi Kristus. Mūsdienu pasaule brīvību saprot tikai kā brīvību no ārējiem ierobežojumiem, tajā pašā laikā vergojot ļaunumam. No tā vajag atbrīvoties vispirms un no tā var atbrīvot tikai Dievs Kristū.

Brīvībai ir robežas. Tai jātiek īstenotai noteiktu robežu ietvaros. Brīvība, šā vārda patiesajā nozīmē iespējama tikai esot atkarīgam no Dievam, un īstenojot labo cilvēku starpā. Jēzus norāda, ka dzīvošana viņa vārdos ir tas ceļš, kas dara cilvēku patiesi brīvu. Ja mēs neapzināmies brīvības robežas, tad cilvēks kļūst postošs sev, postošs apkārtējiem cilvēkiem un planētai kopumā.

Brīvība nav tikai būt brīvam no kaut kā, bet būt brīvam priekš kaut kā. Brīvība tiek piepildīta kalpošanā Dievam un citiem cilvēkiem, dzīvojot savā aicinājumā. Dievs mūs ir atbrīvojis nevis grēkošanai, bet mīlestībai. Un mīlestība vienmēr ir vērsta nevis uz sevi, bet uz ārieni, uz citiem. Patiesi, brīvību varam īstenot tikai saistībā ar mīlestību. Mīlestība gan dāvā brīvību, vispirms no vientulības un citām lietām, gan padara kalpošanu citiem par brīvību, kā to Luters tik neparasti dziļi atklāj savā tēzē par Dieva dotās kristīga cilvēka brīvības īstenošanos dzīvē. Patiesa brīvība nekad neuzplaukst izolācijā, kā neatkarība no citiem un vērtību izvēle priekš sevis, bet tā top savstarpējās attiecībās ar Dievu, citiem cilvēkiem un dabu. Turklāt brīvība vienmēr darbojas noteiktu normatīvu vērtību ietvarā.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.