209. Kāpēc mums ir vajadzīga svētošana?


Kristietība un pasaules reliģijas

Lielajās Eiropas pilsētās blakus baznīcu torņiem arvien biežāk paceļas mošeju minareti un dažādu tempļu kupoli, nepārprotami liecinot, ka mūsdienu Eiropa jau sen vairs nav tikai kristiešu mājvieta, bet tā ir kļuvusi par multireliģisku kopienu.

Kristietība un pasaules reliģijas


Tas nozīmē, ka Eiropas pilsētās viena ar otru sastopas dažādas reliģiskās pārliecības, nenovēršami ietekmējot arī cilvēku savstarpējās attiecības. Šo attiecību pamatā var būt gan savstarpējs ienaids, aizdomīgums un neuzticība, gan ziņkāre, atvērtība un draudzīgums. Tās var izpausties kā vienaldzīga norobežošanās, naidīga citas reliģiskās grupas apkarošana ar visiem iespējamiem līdzekļiem, taču var arī pieņemt atvērta dialoga un draudzīguma formas. Parasti gan attieksmi pret citām reliģijām, lielākā vai mazākā mērā, nosaka jau paši vienas vai otras reliģijas pamatprincipi. Tomēr, kā mēs redzēsim, pat vienas reliģijas ietvaros uzskati šajā jautājumā dalās. Šajā rakstā centīsimies noskaidrot kristiešu attieksmi pret citām reliģijām. Taču spersim arī soli tālāk un mēģināsim izdibināt – kā un kāpēc kristiešiem vajadzētu attiekties pret citādu reliģisko pārliecību.

Dažādi viedokļi

Skaidrības labad jau tūlīt jāatzīst, ka kristiešu vidū nevalda vienprātība par to, kā baznīcai vajadzētu attiekties pret citām reliģijām un reliģiski filozofiskajām sistēmām. Nevienprātības iedīgļi teologu vidū šajā jautājumā vērojami jau vismaz kopš otrā gadsimta, kad daļa kristīgo apoloģētu atzina, ka arī pagānisko filozofu gudrība nākusi no Dieva, turpretī citi to kategoriski noliedza. Neparasti spilgti jautājums par kristiešu attieksmi pret citu reliģiju pārstāvjiem uzplaiksnī 1219. gadā Ēģiptē, kad Sv. Francis pamet krusta karotāju nometni un dodas pie musulmaņiem, lai sludinātu Kristus Evaņģēliju. Tā viņš uzskatāmi demonstrē, ka miera un prieka vēsti pasaulē ir jāizplata nevis ar tērauda, bet Dieva vārda zobenu. Šai atziņai mūsdienās, šķiet, piekritīs gandrīz ikviens kristietis. Tomēr ir arī jāatzīst, ka kristiešu uzskati par attieksmi pret citām reliģijām ir kļuvuši visai nenoteikti un bieži pat pretrunīgi.

Reliģiju vēstures pētnieks Dr. Breisvels sniedz galvenos viedokļus un tos komentē šādi:

“daļa kristiešu uzskata, ka citu reliģiju piekritēji ir pusmežonīgi pagāni un elku pielūdzēji, kas visās dzīves jomās tālu atpaliek no kristiešiem. Tomēr diez vai šāda uzskata piekritēji pietiekami nopietni pazīst un novērtē dažādu tautu kultūras un morāli-ētiskos ideālus. Citi uzskata, ka kristīgā ticība ir pārējo reliģiju piepildījums jeb reliģiju piramīdas virsotne.

Citiem vārdiem sakot, tas, kas citās reliģijās ir atrodams tikai daļēji, kristietībā iemiesojas pilnīgā veidā. Taču šāds viedoklis drīzāk ir balstīts evolūcijas un progresa idejās nevis realitātē. Tas ignorē reliģisko sistēmu komplekso raksturu un faktu, ka dažādas reliģijas pastāv katra pati par sevi, neatkarīgi viena no otras. Vienprātības attieksmē pret citām reliģijām trūkst arī Romas katoļu vidū. Daži šīs baznīcas teologi uzskata, ka pilnā mērā patiesība pieder tikai Romas baznīcai. Tātad – jo tālāk kāda reliģija atrodas no tās, jo mazāka patiesības daļa ir atrodama šajā reliģijā. Turpretī otra Romas teologu nometne, kas mūsdienās kļūst arvien noteicošāka, uzskata, ka arī ārpus kristietības iespējams pazīt Dievu un pat iemantot pestīšanu (t.s. universālisms). Arī citās baznīcās valda uzskats, ka atšķirības dažādu reliģiju starpā ir nebūtiskas. Tādēļ, lai kristieši turas pie kristietības, musulmaņi – pie islama, hinduisti – pie hinduisma utt. Tomēr Breisvels pats uzskata, ka ņemot nopietni dievišķo atklāsmi Jēzū Kristū, jāatzīst, ka Dievs tiesās visas reliģijas, ieskaitot kristietību, saskaņā ar Jēzus dzīvi un mācību.

Šo domu turpina ievērojamā luterāņu dogmatiķa Franča Pīpera (Franz Pieper) pirmajā brīdī pārsteidzošā atziņa, ka patiesībā pastāv tikai divas reliģijas – bauslības reliģija jeb centieni iegūt Dieva labvēlību ar paša cilvēka darbiem, un Evaņģēlija reliģija jeb ticība Kristus vietnieciskajam pestīšanas darbam visu cilvēku labā. Tādējādi Pīpers secina, ka visas nekristīgās reliģijas ir norāidāmas, jo tikai kristīgā reliģija sniedz cilvēkiem pestīšanu, bet “visas citas reliģijas pamet cilvēkus tumsībā un velna varā.”

Vai reliģiskā patiesība ir tikai viena?

Bet vai šāds spriedums nav vienpusīgs un vai tas beigu beigās neapdraud pašu kristietību? Uz šādiem jautājumiem vedina mūsdienu domātāji, kas uzsver patiesības komplementāro dabu (neviena patiesība nav pilnīga bez pretējās papildinošās patiesības) arī reliģiskos jautājumos. Tā Edgars Siliņš savas grāmatas Lielo Patiesību meklējumi nobeigumā raksta:

“Viena patiesība ir tikai Lielās Patiesības puse vai daļa. Noraidot Lielo Patiesību pretējo-komplementāro pusi, mēs nonākam vienīgo patiesību slazdos. Tas ir domas un virzības strupceļš, noslēgta sistēma, kas nespēj attīstīties un pārveidoties. Kā liecina vēsture, cilvēcei nekas nav bīstamāks par vienīgās patiesības, vienīgās “īstenās” ticības sludinātājiem, aizstāvjiem un tiražētājiem. Vienīgās patiesības vīrusi rada pataloģiskas garīgās struktūras, kas balstās uz aklu ticību, maldiem vai aizspriedumu stereotipiem.”

Dr.Siliņš arī piekrīt austrumu filozofiskajai atziņai, ka “neviens nav tiesīgs savu patiesību pasludināt par vienīgo un pareizo” un uzskata, ka “īstenie Lielo Patiesību meklētāji seko Dao ceļam, Lielo Patiesību universālākajam komplementaritātes principam.”

Taisnības labad gan jāsaka, ka uzskats, ka arī reliģijas jautājumos nav iespējama viena patiesība, valdīja ne tikai seno austrumu filozofu un mūsdienu domātāju vidū, bet arī antīkajos rietumos. Proti, kad Romas impērijā kristietība no vajātas reliģijas ieguva oficiālu statusu, Romas senāts vērsās pie imperatoriem ar lūgumu atstāt katram izvēles brīvību – pieņemt kristietību vai palikt pie saviem senču dieviem. Orators Simahs citu argumentu starpā izteica šādas domas:

“Dievs ir bezgalīgs un neizmērojams, tāds, kura būtība nav pilnībā izprotama. Tādēļ būtu taisnīgi ļaut Viņu pielūgt dažādos veidos, kā katrs cilvēks viņu saprot un uztver.”

Ir viegli ievērot, ka orators Simahs un Dr. Siliņš cenšas pateikt kaut ko līdzīgu. Proti, dažādi uzskati un arī dažādas reliģijas papildina, nevis izslēdz viena otru. Kā to jau norādīja Dr. Breisvels, šādai atziņai vairāk vai mazāk piekristu arī daudzi kristieši. Taču gan pats Breisvels, gan arī Dr. Pīpers apgalvo tieši pretējo – Kristus Evaņģēlijs ir unikāls, un nekas to nevar aizstāt vai papildināt! Turklāt abu pēdējo autoru uzskati patiešām ir balstīti Jaunās Derības rakstos. Piemēram, Apustuļu darbu grāmatā Pēteris apliecina, ka pestīšana iespējama tikai Jēzū, “jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d.4:12). Un apustulis Pāvils kategoriski apgalvo, ka pagāni “upurē ļauniem gariem un ne Dievam” (1.Kor.10:20). Tomēr Pāvils arī atzīst, ka pagāniem ir zināšanas par Dievu un ir pazīstama Dieva griba (Rom.1:19-20 un 2:15). Un tas mums palīdz saprast jautājuma būtību.

Reliģija nevar iztikt bez Kristus

Lieta ir tāda, ka pat visa kristīgā baznīca kopā nezina pilnīgi visu par Dievu un cilvēka dzīvi. Taču ikviens kristietis zina pilnīgi visu, kas nepieciešams cilvēka pestīšanai, un šajā ziņā Kristus Evaņģēlijs, lietojot Dr. Siliņa terminoloģiju, arvien būs papildinošais princips, kas nepieciešams visām reliģijām. Tas nebūt nav pārspīlējums. Sava evaņģēlija sākumā apustulis Jānis norāda, ka “Bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu” (Jņ.1:17). Mēs varētu arī sacīt, ka bauslība jeb tas, ko Dievs grib, lai cilvēks dara, atklājas arī caur hinduistu, budistu un citām reliģijām piederošo, pat ateistu sirdsapziņām. Taču tas, ko Dievs grib, lai cilvēks tic, atklājas un tiek dāvāts vienīgi caur Dieva Dēla Jēzus Kristus Evaņģēliju.

Kristieši arī pilnīgi pamatoti var piekrist Dr. Siliņa uzsvērtajai austrumu filozofiskajai atziņai, ka “neviens nav tiesīgs savu patiesību pasludināt par vienīgo un pareizo”, taču ar vienu izņēmumu, proti, pašu Dievu. Ļaujiet to ilustrēt ar apustuļa Jāņa citātu: “Dievu neviens nav redzējis”. Tā ir viena Lielā Patiesība, kas atklāj to, ka cilvēki Dievu nepazīst. Taču tālāk Jānis saka: “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu” (Jņ.1:18). Šī ir otra jeb papildinošā Lielā Patiesība, kas atklāj, ka Dievs ir darījis sevi pazīstamu caur Jēzu Kristu.

Tādējādi, pozitīvi ņemot, var atzīt, ka kristīgā ticība daļēji atbalsta komplementaritātes principu. Pēc šā principa, kristieši varētu pat mēģināt arī otru Dr. Siliņa Lielo Patiesību papildināt ar komplementāru Lielo Patiesību. Proti, izteikumu: “Īstenie Lielo Patiesību meklētāji seko Dao ceļam, Lielo Patiesību universālākajam komplementaritātes principam” viņi varētu papildināt ar Jēzus vārdiem: “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ.14:6). Taču diez vai šie izteikumi būs komplementāri. Drīzāk tie ir polāri, pretēji un izslēdzoši, un, manuprāt, tieši šeit, mūžīgo Dieva vārdu priekšā, atklājas arī citādi universālā komplementaritātes principa robežas. (Ja vien nevēlamies dievišķot pašu principu.) Proti, ir taisnība, ka visām cilvēciskajām, nepilnīgajām Lielajām Patiesībām ir vajadzīga komplementārā jeb papildinošā Lielā Patiesība, un tas norāda gan uz zinātnes, gan filozofijas, gan citu cilvēka intelektuālās darbības virzienu ierobežotību.

Taču citādi tas ir ar Jēzu Kristu kā absolūto un mūžīgo Patiesību, ko nav iespējams papildināt, jo, kā to norāda apustulis Pāvils “visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā” (Kol.1:19). Turklāt dievišķās pilnības atklāšanās galvenais nolūks ir nevis sniegt jaunu informāciju, kas vēl nebūtu zināma, bet “lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru – gan debesīs, gan virs zemes. Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, Savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā” (Kol.1:20-22). Tātad Jēzus Kristus cilvēku vēlas glābt nevis no zināšanu trūkuma, bet no cilvēka dabas samaitātības. Bībele nenoliedz, ka arī citas reliģijas kaut ko zina par Dievu, bet norāda, ka jautājuma būtība slēpjas kaut kur citur nevis zināšanās vai to trūkumā. Problēma ir tā, ka cilvēku sirdsapziņa sniedz tiem pietiekamu informāciju par to, kā jārīkojas, bet tie nespēj saskaņā ar šīm zināšanām dzīvot. “Gribot darīt labu, man iznāk ļaunais,” atzīstas Sv. Pāvils (Rom.7:19). Tātad kristīgā ticība māca, ka cilvēkam ir vajadzīgas nevis kādas jaunas garīgas zināšanas, bet, pirmkārt, piedošana, jo viņš nepilda to, ko jau zina un, otrkārt, vajadzīga patiesa vēlme un spēks dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu.

Pasaules reliģiju pētniecība atklāj, ka šajā jautājumā kristīgā mācība ir unikāla. Reliģiju vēstures pētnieks, Oksfordas universitātes sanskrita profesors Moniers-Viljams (Monier-Williams) raksta, ka četrdesmit gadus studējot austrumu svētās grāmatas, viņš ir guvis pārliecību, ka tās visas vieno viens motīvs – “pestīšana no darbiem”, bet Bībele “no sākuma līdz beigām ir kā skaidrs protests pret šo mācību”. Tātad Bībele un reliģiju vēstures pētniecība apstiprina luterāņu dogmatiķa Franča Pīpera atzinumu, ka pastāv tikai divas reliģijas – dažādas pašatpestīšanas reliģijas, kas tic saviem nopelniem un unikālā ticības reliģija, kas tic Kristus nopelnam. Lai gan šī atšķirība ir galvenā, tomēr ar to jautājums vēl nav pilnīgi iztirzāts. Vēl atliek tā daļa, kas attiecas uz morāli.

Morāles jautājums

Šo jautājumu varētu definēt šādi: vai ir iespējama morāli pilnvērtīga dzīve bez kristīgās ticības? Ievērojamais britu apoloģēts Klaivs Luiss, atbildot uz to, raksta:

“Morāle ir kalns, kurā mēs nevaram uzrāpties paši saviem spēkiem; un, pat ja mēs varētu, tad bez tiem spārniem, ar kuriem jāveic atlikušais ceļš, mums vajadzētu iet bojā ledājos un virsotnes retinātajā gaisā. Jo īstā kāpšana šeit tikai sākas. Virves un cirvji ir jāpamet un atlikusī daļa ir lidošanas lieta.”

Tā Luiss tēlainā veidā norāda uz faktu, ka ikviens cilvēks atrodas tālu no morālās pilnības augstumiem un nespēj pats sevi mainīt pat ar visrafinētāko reliģisko vai filozofisko sistēmu palīdzību. Jaunajā Derībā šī patiesība spilgti atklājas Jēzus sarunā ar farizeju Nikodēmu, kas aprakstīta Jāņa evaņģēlija trešajā nodaļā. Šeit Jēzus Nikodēmam adresē vārdus, kas veco, dziļi reliģiozo vīru satriec un rada viņā neizpratni: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jņ.3:3) Jēzus šeit māca Nikodēmam, ka, pirms viņš grasās darīt labus, Dievam tīkamus darbus viņam ir jāpiedzimst garīgi jeb jākļūst ticīgam uz Viņu. Turklāt garīgu piedzimšanu, tāpat kā fizisko dzimšanu, pats dzimstošais cilvēks saviem spēkiem nevar ne izraisīt, ne veicināt. Abos gadījumos viņš tiek dzemdēts un no savas puses ir pilnīgi pasīvs. Tādējādi Jēzus noraida jebkurus cilvēka pašatpestīšanās centienus.

Vai tā nav matu skaldīšana?

Bet vai ir vērts tik ļoti nopūlēties, lai noskaidrotu visas šīs sarežģītās lietas, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet tikai nianses un nenozīmīgas detaļas? Iepriekš minētajā esejā par morāli un cilvēka atbildību Luiss raksta:

“Viena no lietām, kas atšķir cilvēku no dzīvniekiem ir tā, ka viņš vēlas zināt, vēlas izdibināt realitāti, vienkārši pašas zināšanas dēļ. Kad šī vēlme kādā ir pilnīgi apslāpēta, es domāju, viņš ir zaudējis kaut ko būtisku no savas cilvēcības.”

Luiss norāda, ka patiesības mīlestība attiecas arī uz cilvēka reliģisko pārliecību, jo “agri vai vēlu atšķirības viņu reliģiskajos uzskatos radīs atšķirības arī viņu praktiskajā dzīvē.” Ja kristietība ir patiesa tā neapšaubāmi sniegs cilvēkiem vairāk zināšanu par to, kas ir labs un noderīgs, nekā maldīgās reliģijas. Un otrādi, ja kristietība nav patiesa, tā cilvēkus maldinās. Nevēlēšanās noskaidrot patiesību reliģiskajos jautājumos tādējādi liecina nevis par demokrātijas un iecietības pieaugumu, bet vienkārši par arvien pieaugošu vienaldzību, mīlestības trūkumu un intelektuālo negodīgumu. Tādējādi mēs, šķiet, esam arī noskaidrojuši, ko Luiss vēlējās sacīt, apgalvodams, ka cilvēki, kas uzskata, ka patiesība nav vērta, lai to noskaidrotu, ir kaut ko būtisku zaudējuši no tā, ko līdz šim rietumu pasaulē saprata ar vārdu cilvēks. Pazaudējot alkas pēc patiesības, tiek zaudēta arī cilvēcība un vērtības, kas cilvēku raksturo. Proti, tādi vārdi kā mīlestība, godīgums, taisnīgums utt. – ir tik cieši saistīti ar patiesības mīlestību, ka bez tās kļūst par tukšu skaņu.

Secinājumi

1779. gadā publicētajā Gotholda Lesinga lugā “Nātans Gudrais” viens no personāžiem Saladins vaicā Nātanam: kura no trim reliģijām – kristietība, islams vai jūdaisms ir patiesā reliģija? Lesinga personāžs Nātans, paužot paša Lesinga uzskatus, atbild alegorijas veidā. Alegorijas morāle ir tāda, ka nevienai no trim reliģijām nepieder pilnīga patiesība, tādēļ cilvēkiem nav jāpieķeras dogmām, bet jātiecas pēc sirsnības, iecietības un brāligas mīlestības. Mēs varam secināt, ka Lesingam līdzīgi uzskati ir valdījuši dažādos vēstures periodos un tie izrietējuši no sava laika filozofiskajiem uzskatiem. Taču, ja mēs ņemam nopietni Dieva atklāsmi Bībelē, tad ir jāpiekrīt Dr.Breisvelam, ka Kristus Evaņģēlijs ir unikāls, un arī Dr. Pīperam, ka visas nekristīgās reliģijas pamet cilvēku tumsībā un velna varā. Tomēr, izdarot šos skarbos, bet patiesos secinājumus, kristiešiem vajadzētu tomēr atcerēties, ka daudz tuvāks Evaņģēlija garam par krusta karotājiem ir Asīzes Franča piemērs. Definīcijas veidā tas ir izteikts jau minētā Oksfordas profesora Moniera-Viljamsa vārdos:

“Nebūsim akli pret visu, kas ir teicams, patiess un slavējams austrumu svētajās grāmatās, bet mācīsim hinduistiem, budistiem un muhamedāņiem, ka ir tikai viena svētā austrumu Grāmata, uz ko tie varēs paļauties tajā briesmīgajā stundā, kad tiem pilnīgā vienatnē nāksies atstāt šo pasauli. Tā ir tā svētā Grāmata, kas satur īstenos vārdus, ko būtu vērts dzirdēt visiem vīriešiem, sievietēm un bērniem un ne tikai mums kristiešiem, proti, ka Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, lai glābtu grēciniekus.”

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.