209. Kāpēc mums ir vajadzīga svētošana?


Kristiešu uzdevums

Augšāmceltais Kungs atstāja saviem mācekļiem uzdevumu: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es esmu jums pavēlējis” (Mt.28:19-20).

Kristiešu uzdevums

Kad mēs dzirdam šos vienkāršos un skaidros vārdus, tūlīt pat mūsos uzbango tādi vai līdzīgi jautājumi un iebildumi: “ visas tautas…”, bet tām taču ir pašiem savas reliģijas un tradīcijas; vai arī: “kristīt…”, bet kur tad mūsu tautas baznīcas situācijā patiešām parādās kristības spēks, tās auglis – ticība? Vai “māciet tās turēt visu, ko Es esmu jums pavēlējis…” Vai tad laiki un sabiedriskās attiecības nav mainījušās tādā mērā, ka Jēzus vārdi un pamācības, piemēram, Kalna sprediķī, šodien šķiet vairs vispār nav lietojamas vai piepildāmas?

Ja kāds dzīvo sekošanā Jēzum Kristum vai ir nodarbināts kalpošanā draudzē un pazīst sabiedriskās attiecības – tāds taču spriedīs reāli un atzīs savu bezspēcību: misija, mācīšana, ikdienas dzīve ar Rakstiem un pēc Kristus pavēles šodien vairs nav nekādā vērtē un nespēj nevienu uzrunāt. Tādā attieksmē mēs piedzīvojam abu valstību sadursmi, un šeit mums pat ir jāatbild, pie kuras no tām tad īsti izvēlos piederēt es – kādam Kungam pakļaujos, kā priekšā man īstenībā ir bijība. Vienu lietu mums vajadzētu ņemt vērā un paturēt prātā: šādi konflikti ir nepieciešami, tie ir pat svētīgi, jo tajos Dieva valstība darbojas mūsu vidū.

Šeit vēl arī tāds jautājums: vai tiešām mācekļi viņu ceļa sākumā atradās labākā stāvoklī? Viņu situācija – ievērība sabiedrībā, saimnieciskie līdzekļi un rocība, – taču vispār nav salīdzināmi ar mūsējo. Pēc cilvēciskās sapratnes augšāmceltā Kunga dotā uzdevuma izpilde bija pilnīgi bezcerīga. Baznīcas augšana visu pasaules tautu starpā, un tā pat arī mūsos, ir tas redzamais brīnums, kad piepildās Kunga dotais un šo uzdevumu ietverošais apsolījums. Šeit mācekļu izbailes un šaubas pārspēj brīnums un Svētā Gara spēks, kas pirmajos Vasarassvētkos viņiem deva drosmi sludināt un kas gādāja par sludināšanas iedarbību (Ap.d.2).

Alternatīva notikumu gaita būtu tāda, ka draudzei pasaules priekšā ir bailes un kauns, un tādēļ tā tiecas tai pielāgoties un rezultātā kļūst tai līdzīga. Tādā gadījumā tas neizbēgami noved pie tā, ka draudze izzūd pasaulē. Tā rodas kristieši tikai vārda dēļ [pēc], un no tiem arī baznīca tikai vārda dēļ [pēc] , kā to apraksta Jāņa Atklāsmes grāmata par draudzi Sardos: “Tev ir tikai vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris.”

Tādēļ šeit teiktais ir jāpatur vērā pavisam skaidri un pārliecinoši: kristiešiem dotais uzdevums attiecībā uz visām tautām pasaulē ir nepieciešams pasaulei tās pestīšanas dēļ. Pestīšana šī vārda bībeliskajā izpratnē (שָׁלוֹם Vecajā Derībā, σωτηρία Jaunajā Derībā) nav atdalāma no labklājības , tāpat kā triekas ķertā dziedināšanā miesīgo slimību nevar atdalīt no grēku piedošanas. Drīzāk abas sader kopā.

Ja kāds tomēr atdala pestīšanu un labklājības, pēdējas lietas un pirmspēdējām, palaiž garām, ka Kristum ir dota visa vara debesīs un uz zemes. Tāds palaiž garām arī, ka Trīsvienīgais Dievs ir debess un zemes Radītājs, ka Viņš uztur šo uz pazūdošo pasauli savā labestībā un savā iecietībā, ka Viņš liek līt lietum pār taisniem un netaisniem, un ar apustuļa Pāvila Areopagā sludinātajiem vārdiem izsakoties: “Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” (Ap.d.17:30-31)

Tāds ir kristieša uzdevuma pasaules mērogs – tātad tā ekumēniskais horizonts, un, to pieņemot, būtu pilnīgi aplami atzinības un pieplūduma dēļ allaž censties kristiešus padarīt par iztapoņiem sabiedrībai. Te [kristiešu uzdevuma ekumēniskajā mērogā] nav runa par to, kā baznīcai vajadzētu par katru cenu pastāvēt kādā tautā vai kā tā baznīcu uzņem resp. vai tā tajā noturēsies. Ja Dieva tauta pakļauj sevi statistikai, tā ir māņticība, jā – pat neticība (sal. 2.Sam.24; 1.Laiku 21). Drīzāk te runa ir par to, ka pasaules tautas saņem to, ko Dievs tām ir piešķīris Kristū. Mērķis nav pasaules pārveidošana, arī radības saglabāšana, bet gan glābšanas no nākošās tiesas. Tā ir atbrīvojošā un priecējošā evaņģēlija vēsts. Visas pārējas spiedīgās lietas, lai vai cik tās spētu nospiest mūsu sirdi un noteikt apkārtējās norises, tikai parāda, ka nav saprasta visnepieciešamākā lieta.

Kristiešu uzdevums vēršas uz sirdsapziņu, kā tas arī stāv rakstīts Svētajos Rakstos, uz cilvēka sirdi. Saistībā ar sirdi un sirdsapziņu viss allaž ir ļoti zīmīgi, un tas skar arī abu valstību tēmu.

Svēto Rakstu trāpīgajā vērojumā mums tiek parādīts, ka sirds ir tā vieta, kur satiekas miesa un dvēsele, jā – arī Dievs un cilvēks. “Kāds tu esi pats sevī, tādu tu sastop Dievu” – tā raksta Luters, izklāstot Rom.3 un norādot uz Ps.18:27. Kā Dievs un cilvēks sastopas sirdī un sirdsapziņā – to mums atsedz Dieva vārds Svētajos Rakstos. To zina ikviens, kas pazīst nemieru savā sirdī resp. to pārdzīvo vai cieš no tā, tāpat kā tāds, kam kaut kas ir uz sirds vai kam varētu sirdī būt kaut kas aizķēries. Raksti mums parāda, ko nozīmē dalīta sirds (1.Ķēn.15:3-14; Hoz.10:2), kas, tiesa gan, dzird Dieva vārdu, bet nedara. Vai atcerēsimies 6.baušļa izklāstu kalna sprediķī: “ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību ir pārkāpis savā sirdī (Mt.5:28). Kurš lasa savu Bībeli, tas zina, kā Dieva vārds mūs izgaismo un apskaidro šajā slepenības apgabalā, ko mēs labprāt vēlētos noslēpt no citiem, bet gana bieži arī paši no sevis. Taču Dievs pazīst mūsu sirdis – “Kungs, Tu visu siržu pazinējs…” (Ap.d.1:24).

Ar sirdsapziņu, par ko šodien tik pat kā vairs nemēdz runāt, ir līdzīgi. Tās apzīmējums līdzinās apzīmējumam sirds . Turklāt sirdsapziņa ir vārds, kas vācu valodā ir ieviesies caur Bībeli. Tā Rom.2:14-16 runā par sirdsapziņu, ka arī “pagāni… sekodami savai dabai, izpilda (Dieva!) Likumu.. Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība (Dieva Likums) ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno, – tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija.”

Katrs cilvēks pazīst šo iekšējo sirdsapziņas apsūdzību kā arī sevis aizstāvēšanu pret to, pat ja viņš pats tajā negrib atzīties – tā darbojas Dieva Likums (Bauslība), un tas saistāms ar Dieva tiesu pār visu pasauli un katru cilvēku. Cilvēka sirds pašas dziļākās trauksmes ir ne tikai vērstas uz Dievu, bet arī ir dotas no Viņa un Viņa Likuma noteiktas.

Kādas dzīles te paveras! Savu bezpalīdzību to priekšā vislabāk pratīs atzīt tie, kas darbojas kā psihologi – tātad kā dvēseļu pazinēji, kas grib citiem cilvēkiem rādīt ceļu, lai tie šajās dzīlēs nepazaudētu sevi un pazaudējušie lai spētu atkal atrast.

Sirds un sirdsapziņa ir vairāk, kā tikai kāds orgāns, vairāk kā “morālisku principu glabātuve [noliktava]”, kā to kāds reiz labi pateicis, arī vairāk kā tikai kāda dziņa, kas meklē apmierinājumu. Nē, tieši šeit – sirds dziļumā, izšķiras, kas un kāds ir mans Dievs. Izklāstot 1.Bausli Lielajā katehismā, Luters reiz ir devis sekojošu formulējumu: “Ko nozīmē – man ir Dievs, vai citiem vārdiem sakot, – kas ir Dievs? Atbilde: Dievs ir tas, kas no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās. Tātad – iemantot Dievu nav nekas cits, kā no visas sirds paļauties un ticēt Viņam, kā jau to bieži esmu teicis, – tika sirds paļāvība un ticība nosaka, vai man ir Dievs vai elks. Ja tava paļāvība un ticība ir patiesa, tad arī tavs Dievs ir patiess, turpretī – ja paļaušanās ir neīsta un nepatiesa, tad nav arī patiesā Dieva, jo tie abi – ticība un Dievs – sader kopā. Kam tava sirds pieķeras un uz ko paļaujas, tas arī būtībā ir tavs Dievs.”

Sirds, ticība, Dievs nesaraujami ir kopā. Tamdēļ nav jājautā, vai cilvēks tic vai nē, bet gan kas ir viņa Dievs, proti, kam pieķērusies viņa sirds, uz ko viņš paļaujas un attiecīgi no kā viņš bīstas.

Ja mums caur Dieva vārdu ir uzaususi acu gaismai, lai aptvertu šo sakarību, tad arī mēs Svētajos Rakstos atklāsim, ka ticībai nestāv ceļā nedz zināšanās, nedz tā dēvētā modernā cilvēka jaunlaicīgā pašapziņa. Visdrīzāk ticībai stāv ceļā bīšanās no kā cita vai ticība kam citam un māņticība, ar ko mums šodien bieži nākas sastapties ne tikai ārpus baznīcas, bet arī tās iekšienē: visizteiktākā veidā, kad cilvēki pašu spēkiem pūlas pārvarēt savu iekšējo satraukumu un rast drošību pašpaļāvībā.

Dieva vārda un Svēto Rakstu uzturētajai kristīgai draudze ir jāzina, ka Dieva Baušļi to nemainīgajā atklāsmē paliek spēkā ne tikai attiecībā uz katru cilvēku, bet gan arī tie turpina darboties katra cilvēka sirdī. Šāda darbošanās – gan apsūdzībā, gan aizstāvībā var būt atšķirīga. Tā var novest pie atgriešanās, bet arī pie protesta .

Tagad gan vajadzētu, aplūkojot Kunga doto uzdevumu, izskatīt atsevišķi visus desmit Baušļus vai Kalna sprediķi, lai atskārstu, kas iederas Dieva valstībā, un kādi pārkāpumi no tās šķir, tāpat arī kad ir jāaicina uz atgriešanos piedošanas saņemšanai Jēzus Kristus Vārdā. Es vēlos te aprobežoties tikai ar vienu norādi.

Visas atsevišķās lietas šajā sakarā aptver pirmais Bauslis: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā”. Kas tas ir? Mums būs Dievu bīties un mīlēt pār visām lietām un uz Viņu vien paļauties.”

Ar citiem dieviem nav domāti dievi citās reliģijās, bet gan mūsu sirdīs, un mums sevi allaž jāizmeklē attiecībā pret to, no kā mēs patiesībā bīstamies, ko mīlam un uz ko paļaujamies. Allaž būs tā, ka vienīgajam, dzīvajam un patiesajam Dievam – kuru sastopam Viņa Dēlā Jēzū Kristū un ar kuru caur Gara dāvanu esam vienoti – pretī stāvēs kaut kādas Dieva radītas lietas, kas tad viegli ieņem paša Dieva vietu dažādu tēlu, priekšstatu un spēku veidos, jo tie izliekas esam varenāki, iespaidīgāki, daudzsološāki. Tas ir pazīstams katram no mums, un te mums var klāties kā Pēterim, kas, atsaucoties uz sava Kunga vārdu, izkāpj no laivas un dodas Jēzum pretī. “Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: “Kungs palīdzi man!”. Tā ir izmisuma lūgšana. “Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” (Mt.14:28-33). Te redzamas mācekļa izbailes, kas izlaužas tad, kad dabas spēki rādās esam stiprāki par Tā Kunga vārdu. Tomēr vienlaikus šeit parādās arī Jēzus Kristus vara debesīs un virs zemes. Pirmais Bauslis tādos gadījumos ir lēmuma mēraukla.

Lai paskaidrotu mācekļiem doto uzdevumu sludināt un liecināt pašiem ar savu dzīves veidu kā paraugu, mēs varētu izskatīt visus Baušļus, kas mums arvien un atkal būtu jādara savas sirdsapziņas izmeklēšanā, piemēram, sagatavojoties Sv.Vakarēdiena saņemšanai. Tad mēs allaž nonāksim pie pirmajā Bauslī ietvertās un abu valstību starpā valdošās pretrunas starp Radītāju un radību. Atšķirība starp Radītāju un radību ir svarīgākais Dieva valdīšanas un pasaules valdīšanas atšķiršanas priekšnosacījums. Ja Dievs netiek atzīts par Dievu, tad izveidojās juceklis un ačgārnības. Radītas lietas tad iegūst pestīšanas nozīmi, tās tiek godinātas un to priekšā bīstas.

Kas mums būtu jāsaka un jādara, lai padarītu saistošus dažus Baušļus par svētku dienu svētīšanu, kas izpaužas neba tikai atpūtas izklaides iekārtošanā, bet gan arī tā, ka “nenoniecinam Dieva vārda pasludinājumu, bet gan to labprāt klausāmies un mācāmies”, kā to mums paskaidro Mazais katehisms.

Kas mums būtu jāsaka un jādara, raugoties uz Dieva Bauslī pasargātajām vecāku un bērnu attiecībām, ko pauž ceturtais Bauslis? Sekojot Bībeles tekstam, tas ir saistīts ar apsolījumu, “lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē”. Un tas skar katras tautas labklājību kopumā.

Kā ir ar jaundzimušā vai vēl nedzimušās dzīvības nogalēšanu, turklāt Kalna sprediķis mums norāda, ka piektā Baušļa pārkāpšana sākas jau ar sava tuvākā nolamāšanu (Mt.5:21-25).

Kā ir ar Dieva iestādītās un ar Viņa Bausli pasargātās laulības svētumu un nepārkāpjamību, par ko zinām, cik bēdīgā stāvoklī ir šīs lietas. Laulības pārkāpšana, protams, nav vienīgā grēka mītne, tomēr ar to grēks manifestējas visu priekšā. Laulībā viss samežģījas, ja dziņu apmierināšana kļūst par tās vienīgo jēgu un tādējādi nostājas pret Dieva iestādījumu un Bausli. Tieši kristiešu vidū vajadzētu allaž atgādināt un pamudināt, ka svarīgākais izdošanās priekšnosacījums laulībā ir kopīga lūgšana un savstarpēji aizlūgumi, kopā saaugšana, klausoties Dieva vārdu.

Tā arī skan augšāmceltā Kunga uzdevums, kuru Viņš dod saviem mācekļiem: “ māciet tās turēt visu, ko Es esmu jums pavēlējis…” (Mt.28:20). Bet kā ir baznīcā izskanošā pasludinājuma un mācības viennozīmīgumu, kā ir ar mūsu pašu dzīves veidu un liecību, kādu tas nodod?

Šodien bieži vien izskan tas, kam nevajadzētu tā izskanēt: Dieva Baušļi un Jēzus Kalna sprediķis mūsdienās esot neizpildāmi un nepiemēroti modernās sabiedrības problēmu risināšanai. Tā lieta slēpjas drīzāk nevis nepiepildāmībā, bet gan nepildīšanā, kura tiek mums uzrādīta un mēs tiekam aicināti uz atgriešanos.

Turpretim pilnīgi aplami un maldinoši ir klāstīt, un vēl vairāk – ja to pauž un māca pat baznīcas paziņojumi, ka daudzas lietas tagad drīkst darīt, jo piedošanu taču aptver visu, vai ka tas vairs nav uzskatāms par grēku pēc mūsdienu zinātnes atzinumiem vai sabiedriskajā apziņā. Kā gan mēs varam izdibināt, ka Dieva Baušļa un Dieva tiesas mērauklas ir izmainījušās? Kuram gan būtu tāda dievišķā pilnvara, lai varētu sacīt: “Bet es jums saku un domāju, ka šodien tas vairs nav grēks.” Protams, ja kristīgā draudze vairs neatzīst grēku pēc dievišķo Baušļu mērauklas, ja tā vairs neaicina uz atgriešanos un piedošanas saņemšanu, tad to aizstāj, mēģinot novērst grēku, pasludinot par novecojušu vai pārmainot Dieva brīdinošo un apsūdzošo Bausli.

Tomēr Kunga dotais uzdevums kristiešiem paliek saistīts ar nemainīgo Dieva vārdu un paša Kunga apsolījums uztur spēkā tā veikšanu. Tajā pasaule saņem glābiņu, un proti – gan laicīgi, gan arī mūžībā raugoties.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.