11. Kādus trīs likumus Dievs deva Sinaja kalnā?


Kristiešu pienākumi

“Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā ka ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā. Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu. Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi. Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstaities Dievu, godājiet valdnieku. Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem. Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” [1.Pēt.2:11-20]

Arī šī vēstule mūs mudina uz labiem darbiem jeb ticības augļiem; tā norāda visu kārtu ļaudīm, kādai jābūt katra dzīvei un darbiem. Taču vispirms apustulis mudina visus kristiešus, sacīdams, ka pagānu, tas ir, neticīgās pasaules, vidū viņiem jādzīvo tā, lai neviens viņos nevarētu atrast nekā nosodāma. Viņš mudina atcerēties (kā iepriekš, savas vēstules pirmajā un otrajā nodaļā, norādījis), ka kristieši aicināti dzīvai, nemirstīgai cerībai uz neiznīcīgo mantojumu debesīs, uz mūžīgu prieku un svētlaimi; kristiešiem jāatceras, ka viņi, ar Kristus dārgajām asinīm atpestīti un iemantojuši grēku piedošanu, kļuvuši par svētu tautu un ķēnišķīgiem priesteriem, kam piedien sludināt un slavēt Dieva žēlastību – jo agrāk viņi nav bijuši Dieva tauta un nav pazinuši Viņa žēlastību. To visu – apustulis grib sacīt – jūs esat iemantojuši ar Dieva aicinājumu un jūsu Kunga Kristus ciešanām. Tādēļ raugieties, ka dzīvojat tā, kā piedien svētai Dieva tautai, debesu mantiniekiem.

Jau esam dzirdējuši, ka kristiešu dzīvē un kristīgajā mācībā jābūt divām lietām: pirmkārt, ticībai tam, ka caur Kristus asinīm esam atpestīti un iemantojuši grēku piedošanu; otrkārt, saņēmušiem šādu žēlastību, mums jākļūst par citādiem cilvēkiem un jādzīvo jauna dzīve. Jo Kristībā jeb tad, kad sākam ticēt, saņemam ne vien grēku piedošanu (kas ir žēlastība, kura mūs dara par Dieva bērniem), bet arī dāvanu, kurai jānonāvē mūsos vēl palikušais grēks un jāatbrīvo mūs no tā. Sv. Pāvils Rom. 6:1 saka: grēki mums tiek piedoti ne tādēļ, lai mēs turpinātu tajos dzīvot – kā apgalvo pārdroši ļaudis un žēlastības nicinātāji; kaut arī grēks ar Kristus asinīm ir izdeldēts, tā ka par to mums vairs nevajag maksāt, nedz gandarīt – mēs jau esam žēlastības bērni, kas saņēmuši piedošanu –, tomēr mūsos grēks vēl nav nonāvēts un vēl neesam pilnīgi brīvi no tā.

Tās ir divas dažādas lietas – grēku piedošana un to nonāvēšana, un tā tas ir jāmāca, vēršoties pret tiem, kas ar savu nepareizo mācību mēģina šīs lietas sajaukt vai sagrozīt. Pret pirmo no tām ir mācījis pāvests un daudzi citi – visi, kas cerējuši iemantot grēku piedošanu ar pašizdomātu, īpašu darbu un gandarīšanas palīdzību – šādi maldi pasaulē pastāv kopš Kaina laikiem un nezudīs līdz pat pasaules galam. Tur, kur šādi maldi tiek atspēkoti, savukārt rodas citi aplamnieki, kas, žēlastības pasludinājumu dzirdējuši, lepojas ar to, taču neko vairāk no tā nesaņem, itin kā pietiktu to tikai dzirdēt un Dieva žēlastībai mūsos nekas nebūtu jāpaveic – it kā mēs drīkstētu palikt tādi paši, kādi bijām iepriekš, un mums tagad nebūtu nekā vairāk kā tad, kad par Kristu un Evaņģēliju neko nezinājām. Tādēļ tiem, kas grib būt kristieši, jāzina un jāmācās arī tas, ka tagad, saņēmušiem grēku piedošanu bez jebkādiem viņu pašu nopelniem, viņiem tomēr neklājas ļaut vaļu grēkam, nedz atstāt sevī tam vietu; kristiešiem jāstājas pretī vecajām grēcīgajām tieksmēm, jāvairās no grēku darbiem un augļiem. Tāds ir šīs vēstules kopsavilkums un galvenā doma.

Bet pievērs uzmanību apustuļa vārdiem – redzi, nu šis zvejnieks no Betsaidas ieguvis pavisam citādu izpratni, nekā tam bijusi agrāk, kad viņš sekoja savam Kungam pirms Viņa augšāmcelšanās. Tolaik viņš – tāpat kā citi apustuļi un visa jūdu tauta – Dieva jeb Kristus valstību izprata vienīgi kā tādu, kas varētu būt līdzīga laicīgai valstij, kurā viņi dzīvotu kā bagāti un laimīgi zemnieki vai pilsētnieki, augstdzimuši ļaudis, grāfi un kungi un viņiem piederētu visas pasaules manta; viņiem kalpotu visi pagāni un nekad vairs neuzbruktu ne ienaidnieki, ne karš, bads vai kāda cita nelaime, bet arvien būtu tikai miers, prieks, labas dienas un līksmība, dzīvojot visaugstākā Ķēniņa, Mesijas, valstībā. Tādas bija viņu ilgas un cerības – tik saldas un tīkamas domas. Vēl šodien daudzi kavējas šādā reibinošā sapnī.

Bet te tu redzi, ka Sv. Pēteris sludina kaut ko gluži pretēju. Viņš saka: mīļie kristieši, kas esat kristīti un aicināti ķēnišķīgajā priesterībā un Kristus – Priestera valstībā, es jums mācīšu gluži ko citu, nekā līdz šim esat domājuši un sapņojuši. Mēs esam šīs valstības pilsoņi, grāfi un kungi, jo Kristus ir Ķēniņš pār visiem ķēniņiem un kungiem. – Viņa valstība ir bezgalīga bagātība, prieks un laime, taču ne laicīgā veidā – ne tā, kā tas ir šīs zemes ķēniņu valstīs. Jums arī jāzina, ka pasaulīgā ziņā neesat kungi un junkuri (tāpat kā Kristus nav pasaulīgs ķēniņš un Viņa valstība neatbilst šīs pasaules valstībai), un pasaules valstībā jums jāuzskata sevi par svešiniekiem un viesiem. Tādēļ es jūs pamācu: tagad, kad esat kļuvuši kristieši un brāļi šajā mūžīgajā debesu valstībā, dzīvojiet turpmāk kā tādi, kas vairs nepieder šīs pasaules valstībai. Uzlūkojiet šīs zemes dzīvi tikai kā svētceļojumu – šo pasauli kā zemi, kuru šķērso jūsu ceļš, un kā pajumti, kurā pārlaižat nakti; jo te jūs nedomājat palikt un negatavojaties kļūt par pilsoņiem, nedz par pilsētas galvām, bet paņemat tikai pārtiku un dodaties ārā pa vārtiem, lai turpinātu savu ceļu. Tā – apustulis saka – jums jāuzlūko jūsu dzīve. Jūs esat kļuvuši kristieši ne tādēļ, lai valdītu un paliktu šeit, uz zemes – kā bija iedomājušies jūdi; jums jādzīvo, jāmīt un jāvalda kur citur – ne šajā pasaulē; tādēļ, dzīvodami uz šīs zemes, domājiet un izturieties kā svētceļnieki, kas dodas uz citu zemi, kura pieder jums – tur būsit kungi, tur jums būs paliekama vieta – tur nebūs vairs nelaimju, nemiera un posta, ko šajā mājvietā nākas pieredzēt.

Bet kā tad tas šajā dzīvē var notikt? Mazliet tālāk savā vēstulē apustulis taču saka: “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem..”, un: “Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem.” Kā gan saskaņot šīs lietas – dzīvot, paklausot ķēniņiem un kungiem, tomēr būt ceļiniekiem un svešiniekiem šajā pasaulē? Kā tad varam dzīvot šeit, uz zemes, ar savu sievu un bērniem, uzturēt savu namu un saimniecību, būt pilsoņi, pakļauties valdībai, tomēr nejusties šeit kā mājās? Kā jau esmu sacījis, sākumā pat mīļajiem apustuļiem ir bijis grūti izšķirt šādas lietas; bet kristiešiem – īpaši tagad – tam nevajadzētu sagādāt grūtības. Jo Kristus un apustuļi negrib atmest cilvēku starpā iedibināto kārtību un dzīvi – viņi ļauj tai pastāvēt un saglabāties, jā, pat pavēl mums tai pakļauties un to lietot.

Bet atšķirība ir tāda, ka mēs, dzīvodami katrs savā kārtā, nevaram uzskatīt šo dzīvi par savu valstību un lielāko dārgumu, nedrīkstam izturēties tā, it kā mums nebūtu vajadzīgs, nedz gaidāms nekas vairāk kā vien tas, kas mums pieder šajā pasaulē. Jūdi un turki, kas taču arī tic mirušo augšāmcelšanai, tomēr iztēlojas nākamo dzīvi šādā miesīgā veidā un iedomājas, ka tā būs ļoti līdzīga pašreizējai dzīvei, tikai bez nelaimēm, vajāšanām utt. – dzīve mierā, priekā un līksmībā (pāvests šajā ziņā tos pārspēj – viņš līdz ar saviem svētajiem epikūriešiem un cūkām vispār nekam netic); bet kristietim jādzīvo savā kārtā – vienalga, vai viņš būtu kungs vai kalps, valdnieks vai pavalstnieks utt. – un jālieto tas viss, ko Dievs viņam piešķīris – zeme, ļaudis, nams, sēta, sieva, bērni, nauda un manta, ēdiens un dzēriens. Taču, to visu darot, kristietim jāatceras, ka viņš šeit ir viesis, kas šajā mājvietā saņem tikai maizes riecienu jeb īsu pusdienu maltīti; viņam arī jāizturas kā dievbijīgam viesim. Tā nu viņš var būt ķēniņš vai kungs, kas uzticīgi un uzcītīgi pilda sava amata pienākumus, tomēr saka: ne uz šo dzīvi es ceru un paļaujos, jo te nedomāju palikt; es tagad esmu svešumā, un, lai gan šajā namā sēžu galda galā, tomēr tam, kas sēž zemākā vietā, ir dots tikpat daudz, cik man – mēs abi šeit esam viesi. Bet Tas, kas mani iecēlis šajā amatā, lai es pildītu Viņa pavēli, ir pavēlējis man dzīvot šajā namā tā, kā godīgam un dievbijīgam viesim piedien.

Tā kristiešiem jāizturas arī visās pārējās kārtās – vai viņi būtu kungi, sievas, kalpi vai kalpones – šeit, uz zemes, viņi ēd un dzer, valkā drēbes un kurpes, uztur namu un sētu – tik ilgi, kamēr Dievs to grib –, būdami viesi šajā mājvietā. Taču viņiem jābūt gataviem doties ceļā, kad visas šīs lietas zudīs, un iet tālāk – gluži kā viesis, kas pa ceļam iegriezies kādā namā vai pilsētā, kur nav viņa mājas. Tomēr šādam viesim jāizturas godīgi un miermīlīgi, nedarot pāri nevienam no tiem, kurus šeit sastapis, jo viesim neklājas svešā namā izrīkoties pēc savas patikas un izturēties pārgalvīgi vai trokšņot. Ja gribi būt viesis, izturies miermīlīgi, kā viesim pieklājas – citādi drīz vien tiksi padzīts vai ieslodzīts.

Šīs lietas kristiešiem jāzina, lai viņi prastu pareizi attiekties pret šo dzīvi – nepieķerties tai tā, it kā gribētu šeit palikt, nedz arī rīkoties kā mūki, kas izvairās un bēg no visām laicīgām kārtām un amatiem, cenzdamies aizbēgt no pasaules. Sv. Pēteris iebilst pret šādiem centieniem un māca, ka mums neklājas bēgt citam no cita un dzīvot tikai sev. Mums jāpaliek kopā un līdzās – dažādās kārtās, tā, kā Dievs mūs visus saistījis, lai mēs cits citam kalpotu; un tomēr šī dzīve jāuzlūko ne kā pastāvīga mājvieta, kurā esam īsti pilsoņi, bet kā ceļojums jeb svētceļojums, kurā kopā ar citiem ceļiniekiem atrodam naktsmājas, ēdienu un dzērienu, taču zinām, ka mums jādodas tālāk.

Tādēļ tam, kas pieder zemākai kārtai – kalpam, kalponei vai padotajam –, neklājas strīdēties un sacīt: kādēļ man vajadzētu sevi nomocīt ar grūtiem un netīkamiem mājas darbiem, zemkopību vai kalpošanu? Es taču šeit neesmu mājās un varu atrast ko labāku! Labāk atstāšu savu darbu nedarītu un dzīvošu vieglas dienas (kā mūki un priesteri, savās kārtās dzīvodami, atraujas no pasaules, tomēr vairāk par visiem pārējiem grimst miesīgās kārībās). Nē, tā neklājas runāt un darīt. Ja negribi paciest un panest to, kas darāms viesim svešinieku vidū, tu arī nedrīksti kopā ar viņiem ēst un dzert. Savukārt tam, kas ir augstākā – kungu kārtā, nav jāatkāpjas no savas kārtas pienākumiem un jātiecas dzīvot pēc savas patikas, priekos un mierā, baudot labāku dzīvi nekā pārējie – tā, it kā būtu iespējams šeit palikt mūžīgi. Viņam jādomā tā: šī dzīve ir pārejoša un iznīcīga, tā ir kā ceļojums uz mūsu īsto tēvzemi. Bet, tā kā Dievs grib, lai šeit katrs savā kārtā un uzticētajā amatā kalpotu citiem, es darīšu to, ko prasa mans pienākums – uzticīgi kalpošu saviem padotajiem, saviem tuvākajiem, sievai un bērniem, kaut arī, ja tas būtu vajadzīgs, jebkurā mirklī varētu atstāt šo zemi līdz ar visu, kas man šeit pieder. Ja man jau tagad būtu jāmirst, es tomēr – lai slava Dievam! – zinu, kur ir manas īstās mājas; bet, tā kā vēl esmu ceļā, man jādara tas, ko prasa šīs zemes pavalstniecība, jādzīvo tā, kā noteikts šīs valstības likumos – līdz pat brīdim, kad pārkāpšu tās slieksni; tad varēšu ar godu doties projām un neviens mani aizejot neapsūdzēs.

Redzi – Sv. Pēteris grib sacīt –, tādai jābūt ikviena kristieša dzīvei uz šīs zemes. Visupirms viņam jāpazīst sava īstā dzimtene jeb tēvzeme; tas notiek ticībā Kristum, caur ko esam kļuvuši par Dieva bērniem, mūžīgās dzīvības mantiniekiem un debesu valstības pilsoņiem – kā mēs dziedam: nu lūdzam, lai Svētais Gars dod mums īstu ticību .. kad no šīs posta zemes mājup dodamies. Tas saskan ar apustuļa vēstules vārdiem, kuros tiekam nosaukti par svētceļniekiem, kas šeit ir svešumā un vēlas ātrāk nokļūt mājās. Otrkārt, tā kā mums nākas dzīvot šeit, svešumā, kur neesam mājās, ir nepieciešams izturēties pret šīs mājvietas saimniekiem taisnīgi un ar godu, ņemot par labu visu, ko šeit nākas pieredzēt.

Arī pravietim Jeremijam vajadzēja pamācīt jūdus, kas, atrazdamies trimdā Bābelē, izmisīgi ilgojās atgriezties mājās un gandrīz vairs nespēja panest ilgo dzīvi svešumā; jūdu Bābelē bija daudz, turklāt arī citi pravieši viņus mierināja un iedrošināja, sacīdami, ka drīz viņi atkal būs mājās, tādēļ nav jācenšas iekārtoties un nodrošināt sev iztiku svešumā. Šiem jūdiem Jeremija (Jer. 29:10, 5-7) raksta, ka viņiem jābūt pacietīgiem, jo savās mājās tie nonāks ne tik drīz – tikai pēc septiņdesmit gadiem. Bet šajā laikā – pravietis saka –, kamēr esat svešumā: “.. celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas savukārt kļūst par mātēm dēliem un meitām, ka jūs tur vairojaties un neejat mazumā! Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība.” Šāda pamācība jūdiem ļoti nepatika – tā viņiem šķita piedauzīga. Kādēļ gan viņiem svešumā, trimdā jāceļ nami un jāizturas gluži kā Bābeles pilsoņiem, turklāt vēl jāprecas, jārada bērni un jārūpējas par bērnubērniem – itin kā tiem visiem vajadzētu palikt Bābelē? Un vēl apkaunojošāk jūdiem šķita tas, ka viņiem jālūdz par pilsētu un ķēniņvalsti, kas viņus turēja gūstā. Daudz labprātāk viņi būtu lūguši, lai ātrāk tiktu no šā gūsta atbrīvoti – kā, citu praviešu iedrošināti, bija cerējuši – un jau pēc dažiem gadiem tiktu mājās.

Kas tad nu viņiem bija jādara? Jūdiem, kas bija ticīgi un dievbijīgi, vajadzēja cerēt un gaidīt, līdz tie tiks atbrīvoti un varēs nokļūt atpakaļ savā ķēniņvalstī – šeit, svešumā, viņiem laikam gan nebija iespējams gūt nekādu prieku, – kā viņi 137. psalmā apliecina, ka raudājuši pie Bābeles upēm, nespēdami priecāties ne mirkli; viņi domājuši tikai par mājām – septiņdesmit garus gadus viņi ar visu sirdi raudzījušies tikai uz mājupceļu, tā ka viņiem nenāca ne prātā celt namus, apstrādāt zemi, iekopt dārzus, precēt sievas un radīt bērnus; tomēr pravietis liek viņiem darīt visu, kas darāms pilsētas iemītniekiem, turklāt vēl lūgt par šīs zemes saimniekiem (kā saviem tuvākajiem un līdzpilsoņiem), lai Dievs dod pilsētai mieru un laimi.

Arī kristiešiem ir šāda divējāda dzīve jeb dzīve divās valstībās. Šeit, uz zemes, mēs neesam pilsoņi – pretstatā pasaulei, kam šeit ir dzimtene un sava debesu valstība. Bet “mūsu piederība”, saka Sv. Pāvils Fil. 3:20, “ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu”, tas ir, nākamajā dzīvē, uz kuru gaidām un ceram tapt pestīti – gluži kā Bābeles jūdi –, lai beidzot nokļūtu valstībā, kurā mūžīgi būsim un paliksim pilsoņi un kungi. Bet, tā kā mums jāpaliek šajā svešumā, mūsu Bābelē, tik ilgi, kamēr Dievs to grib, mums arī jādara tas viss, kas pavēlēts jūdiem – jādzīvo ļaužu vidū, jāēd un jādzer, jāceļ nami, jāapstrādā zeme, jāvalda un jāizturas miermīlīgi pret citiem cilvēkiem, arī jālūdz par viņiem – līdz pat brīdim, kad mums būs jādodas mājup.

Kas spēj šīs lietas tā izšķirt un sakārtot, tas labi pratīs tikt galā ar dažādiem maldinātājiem, kas mudina uz visādām briesmu lietām – vai nu pilnīgi aizbēgt no pasaules un nesastapties ar citiem cilvēkiem, vai sacelties pret laicīgo valdību un kārtību, cenšoties to izpostīt, vai arī – kā darījis pāvests –, slēpjoties ar kristieša vārda un izskata, ielavīties šis pasaules valdībā un tiekties kļūt par kungiem šajā pasaulē. Ja mēs kā kristieši esam saņēmuši grēku piedošanu, kļuvuši par Dieva tautu un Viņa valstības bērniem, kas pieder debesīm, ne vairs šai Bābelei, tad mums arī jāzina, ka šajā laikā, kamēr vēl dzīvojam svešinieku vidū, mums pienākas dievbijīgi, krietni un godīgi palīdzēt viņiem uzturēt mieru katrā namā un pilsoņu starpā, kalpot un būt noderīgiem ar savu padomu visiem – arī ļaunajiem un nepateicīgajiem. Un tomēr mums arvien jāilgojas un jātiecas pēc mūsu mantotās valstības, uz kuru dosimies.

Īsi sakot, kā Sv. Pāvils raksta 1. Kor. 7:29-31, kristietim jābūt cilvēkam, kas šo pasauli lieto, tomēr neizmanto to ļaunprātīgi – kas pērk un iemanto, taču negrib šo mantu paturēt, kas precas un audzina bērnus, tomēr ir kā neprecēts, kas ceļ namu, tomēr ir kā tāds, kurš neko nav cēlis… Kā gan šīs pretējās lietas būtu saskaņojamas? Tāpat kā jūdu un turku (jā, arī pāvesta) ticība atšķiras no kristiešu ticības: kristietis dzīvo šīs zemes dzīvi, ceļ, pērk, dzīvo un darbojas ļaužu vidū, līdz ar viņiem darīdams visu, kas šajā dzīvē jādara, tomēr arvien palikdams tikai viesis, kurš pilda nama saimnieka prasības un ievēro zemes, pilsētas vai viesu nama likumus un ieradumus, taču ne tādēļ, lai paliktu šeit un nesaņemtu neko labāku. Tā viņš pareizi izturas pret visu, kas ir šeit, uz zemes, tā ka viņam tas viss pieder un tomēr nepieder, viņš to lieto, tomēr tam nepieķeras, izmantodams laicīgās lietas tā, lai nezaudētu garīgās; viņš arvien atstāj laicīgo un aizmirst par to, dodamies tālāk, pretī savam mērķim.

Tādēļ tikai nesaprātīgi un ģeķīgi ļaudis izlemj bēgt no pasaules un patverties neapdzīvotās vietās, mežā vai tuksnesī, negribēdami dzīvot šajā viesu namā, bez kura tie tomēr nespēj iztikt, tādēļ ir spiesti kļūt paši sev par saimniekiem; jo viņiem taču arī ir jāēd un jādzer, jāatrod sev drēbes un pajumte – tas ir neizbēgami, pat tad, ja tie nošķiras un paslēpjas no visiem cilvēkiem. Un šāda dzīve arī nemaz nav pasaules atstāšana un pamešana, par kādu tie sapņojuši; lai kādā kārtā, dzīvē un darbā tas būtu (ja tu dzīvo uz zemes, kaut kur tev taču jābūt), Dievs tevi nolicis ļaužu vidū, nevis atšķirtu no visiem pārējiem – ikviens cilvēks ir radīts un dzimis citu cilvēku labad. Es uzsveru: tev jāvairās no pasaules, dzīvojot tajā kārtā, kurā tu esi.

Kā tas jādara? Ne jau uzvelkot mūka drēbes un nolienot kaktā vai aizbēgot tuksnesī; jo tā tu neizbēgsi ne velnam, ne grēkam – tie tevi atradīs gan tuksnesī, gan pelēkā kapucē – tikpat labi kā sarkanos svārkos. Tev jābēg iekšēji, sirdī – lai paturētu to pasaules neaptraipītu –, kā lasām Jēkaba vēstulē 1:27, tas ir, lai tu ar sirdi nepieķertos pasaulīgajai dzīvei, bet sekotu tai mācībai, ko tev māca ticība Kristum, un gaidītu mūžīgo debesu mantojumu; šajā ticībā un cerībā pildi tev uzticēto darbu un amatu, kāds tev ir šeit, uz zemes. Un tomēr, to visu darīdams, saki: šis nav mans dārgums un lielākā manta, kuras dēļ dzīvoju (šādu lietu dēļ dzīvo pasaule, jūdi, turki, tāpat arī pavēsta ļaudis). Bet es visu laicīgo uzlūkoju tikai kā viesu namu un esmu gluži kā viesis svešā pajumtē, kur viņš gan bauda maltīti, saņem pārtiku un guļvietu, taču viņa sirds arvien domā tikai par došanos mājup. Vai gan būtu paciešams, ja kāds savā neprātā sacītu: es negribu ne ēst, ne dzert šajā vietā; man šeit nav palikšanas, tādēļ labāk sagraušu šo mājvietu. Tev jāizmanto šī mājvieta un pajumte, jāpieņem tas, ko tā dod – tieši tādēļ, lai varētu doties tālāk, turp, kur esi nodomājis nonākt.

Tā kristiešiem jāizturas pret šo pasauli – viņiem arvien vairāk un vairāk savās domās jāpaceļas pāri šai dzīvei, arī tad, ja tiem ir nams un pagalms, sieva un bērni. Tas viss dots tikai šai dzīvei – lai varētu darīt to, ko tā prasa, un tomēr tajā pašā laikā sacīt: šodien te esmu es, bet rīt jau būs kāds cits; šodien es izmantoju šo pajumti, rīt to darīs cits; es nedomāju šeit palikt. Par to Sv. Pēteris runā arī savā skaistajā Vasarsvētku sprediķī, pieminēdams Dāvidu, kas bija svēts ķēniņš. “Dāvids”, viņš saka, “nav uzkāpis debesīs”, bet, Dievam kalpojis, ir iemidzis. Sv. Pēteris negrib noniecināt Dāvida amatu un varu, it kā ķēniņš būtu darījis kādu netaisnību, bet runā par viņu ar cieņu: Dāvids ir bijis ķēniņš un nav atteicies no sava kroņa, nedz ķēnišķīgās varenības, bet to paturējis – kā amatu, kuru Dievs viņam uzticējis pildīt; to darīdams, ķēniņš Dāvids ir kalpojis Dievam. Tieši tā jārīkojas dievbijīgam kungam un katram cilvēkam viņa amatā un kārtā. Viņam jādomā: es esmu iecelts šajā amatā ne tādēļ, lai varētu dzīvot un valdīt, kā vien man ienāk prātā, bet vienīgi tādēļ, lai savā amatā kalpotu Dievam, kamēr esmu šeit, kur man nav paliekamas vietas, kur esmu svešinieks visu pārējo viesu vidū. Es dzīvoju, lai kalpotu un patiktu viņiem, un rīkojos tāpat kā viņi; ja redzu kādus draudus vai vajadzības, es steidzos viņiem palīgā, lai tos glābtu un aizsargātu.

Ķēniņš Dāvids savu valsti un visu, ko Dievs viņam bija devis, neuzlūkoja kā savu īsteno varenību, bet kā kalpošanu un amatu sava svētceļojuma laikā; visās šajās lietās viņš palika gluži kā viesis, kas domā atstāt šo valstību un tiecas pēc citas. Tādēļ viņš Ps. 39:13 saka: “.. es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi.” Kā? Vai tad tik diženam ķēniņam vajadzētu tā runāt? Vai tad svešinieks var sēdēt ķēniņa tronī, būdams kungs pār zemi un ļaudīm, kuru, kā liecināja paša ķēniņa izdarītā tautas skaitīšana, bija vairāk par divpadsmit reiz simttūkstoš vīriem? Viņš atzīst, ka kalpo Dievam savā ķēniņvalstī, jo Dievs viņu, svešinieku, šeit, uz zemes, iecēlis šādā amatā. Taču tajā pašā laikā Dāvids ir arī Dieva pavalstnieks – citā dzīvē, ko šis ķēniņš uzskatīja par daudz labāku un brīnišķīgāku nekā ķēniņa kronis un visa varenība šeit, uz zemes.

Tāds ir šis Sv. Pētera pasludinājums, kurā viņš mudina kristiešus uz kristīgu dzīvi un darbiem – tagad, kad viņi aicināti un nākuši godībā, caur Kristu kļūdami par ķēnišķīgiem priesteriem, Dieva tautu, Viņa īpašumu un debesu valstības pilsoņiem. Tādēļ šeit viņiem jādzīvo kā svešiniekiem un viesiem, jātiecas pēc citas, mūžīgas valstības, tas ir, jāatturas no dažādām miesīgām jeb laicīgām kārībām un jādzīvo krietna dzīve labos darbos. Apustulis sniedz divējādu pamatojumu šādai rīcībai: pirmkārt, lai mēs nepazaudētu mūžīgo dārgumu, pievērsdamies pasaulīgai dzīvei un sekodami miesas kārībām; otrkārt, lai pagānu un pretinieku vidū Dieva vārds un mūsu labā slava, ko Kristū esam saņēmuši, netiktu zaimota, bet gan cildināta caur mūsu labajiem darbiem. Tie ir divi galvenie iemesli, kuru dēļ nepieciešams darīt labus darbus – tiem vajadzētu mūs jo spēcīgi mudināt un rosināt uz šādu krietnu dzīvi.

Vispirms Sv. Pēteris saka: mums jāatturas no miesīgām kārībām tādēļ, ka tās karo pret dvēseli; tā apustulis parāda, ka tad, ja cilvēks necīnās pret šīm kārībām, bet grib tām sekot, viņš pazaudē savu dārgumu un mantojumu nākamajā dzīvē. Tu nevari būt un saukties svešinieks šeit, uz zemes – ilgoties un tiekties pēc kā cita, labāka, tomēr dzīvot šādās miesīgās kārībās, itin kā būtu nolēmis palikt šajā pasaulē mūžīgi. Nē, ir tā: ja gribi saņemt vienu, tad no otra tev jāatsakās; ja aizmirsti savu tēvzemi un grimsti šajā miesīgajā dzīvē (kā to dara pasaule un pagāni, dzīvodami bez ticības un mūžīgās dzīvības cerības), tad līdz debesu valstībai netiksi, jo tu pats to atmet un nicini. Tādēļ ir nepieciešama šāda cīņa – tev jāstājas pretī miesīgām kārībām, jo tās – kā apustulis saka – karo pret dvēseli, tas ir, pret ticību un mierīgu sirdsapziņu. Ja šīs kārības gūst virsroku, gars un ticība iet bojā; bet, ja negribi tikt uzvarēts, tev būs vīrišķīgi jācīnās un jādomā, kā uzvarēt un pasargāt savu garīgo, mūžīgo dārgumu. Tas ir pirmais iemesls – tas saistīts ar mūsu pašu vajadzību.

Otrais ir tas, ka Dieva gods uz šīs zemes atkarīgs no mūsu dzīves, proti, mēs ar savu dzīvi nedrīkstam pamudināt ienaidniekus un dot iemeslu zaimot Dieva vārdu. Mums ar savu liecību un visu dzīvi piedien slavēt Dievu un Viņa vārdu, lai arī visi pārējie cilvēki nāktu pie tā, līdz ar mums to atzītu un godātu – kā Kristus Mt. 5:16 saka: “.. lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”

Tādēļ Sv. Pēteris turpina un nosauc dažus kristiešu labos darbus, kas veicami katram savā kārtā, īpaši runājot par tiem, kuri ir pakļauti valdībai jeb atrodas kalpotāju kārtā, piemēram, kalpi un kalpones; tajā laikā daudziem kristiešiem nācās kalpot pagāniskiem un neticīgiem kungiem. Apustulis mudina dzīvot tādu dzīvi, kas nestu slavu Dieva vārdam. Un, ja arī kristiešiem jāpacieš pārestības un netaisnība, viņiem jābūt pacietīgiem, neatbildot ar ļaunu – kā esam dzirdējuši iepriekšējā vēstulē. Taču aplūkot sīkāk visus šos labos darbus tagad prasītu pārāk daudz laika.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

3 atsauces par “Kristiešu pienākumi”

  1. Andris Marija:


    *kā lasām Jēkaba vēstulē 1:27, tas ir, lai tu ar sirdi nepieķertos pasaulīgajai dzīvei, bet sekotu tai mācībai, ko tev māca ticība Kristum, un gaidītu mūžīgo debesu mantojumu; šajā ticībā un cerībā pildi tev uzticēto darbu un amatu, kāds tev ir šeit, uz zemes. Un tomēr, to visu darīdams, saki: šis nav mans dārgums un lielākā manta, kuras dēļ dzīvoju (šādu lietu dēļ dzīvo pasaule, jūdi, turki, tāpat arī pavēsta ļaudis). Bet es visu laicīgo uzlūkoju tikai kā viesu namu un esmu gluži kā viesis svešā pajumtē, kur viņš gan bauda maltīti, saņem pārtiku un guļvietu, taču viņa sirds arvien domā tikai par došanos mājup. Vai gan būtu paciešams, ja kāds savā neprātā sacītu: es negribu ne ēst, ne dzert šajā vietā; man šeit nav palikšanas, tādēļ labāk sagraušu šo mājvietu. Tev jāizmanto šī mājvieta un pajumte, jāpieņem tas, ko tā dod – tieši tādēļ, lai varētu doties tālāk, turp, kur esi nodomājis nonākt.
    ———————————

    Kāpēc piemin Jēkaba 1:27 ???? tur nemaz nav tā rakstīts!!!

  2. Roberto:


    draugs Andri Marija, un kas tad stāv rakstīts Jēkaba vēstulē 1.nodaļas 27.pantā?

  3. Andris Marija:


    he-he..regulāri visos rakstos pārmetumi pāvestiešiem par nepareizu ticības skaidrojumu…bet autors regulāri piekopj savu bībeles traktējumu..:DDD :

    *Īsi sakot, kā Sv. Pāvils raksta 1. Kor. 7:29-31, kristietim jābūt cilvēkam, kas šo pasauli lieto, tomēr neizmanto to ļaunprātīgi – kas pērk un iemanto, taču negrib šo mantu paturēt, kas precas un audzina bērnus, tomēr ir kā neprecēts, kas ceļ namu, tomēr ir kā tāds, kurš neko nav cēlis… Kā gan šīs pretējās lietas būtu saskaņojamas? Tāpat kā jūdu un turku (jā, arī pāvesta) ticība atšķiras no kristiešu ticība*
    1.Kor. 7:29-31 nav ne viena vārda ne par turkiem ne pāvestu…:DDD



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.