45. Ko Dievs aizliedz trešajā bauslī?


Kristiešu aicinājums un vienība

“Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti –, viens Kungs, viena ticība, viena Kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.” [Ef.4:1-6]

aicinājums un vienība

Arī šis ir skaists sprediķis par ticīgo un Evaņģēlija mācībai paklausīgo kristiešu labajiem darbiem. Tas līdzīgs iepriekšējā svētdienā dzirdētajam vēstules tekstam, kurā apustulis novēl efeziešiem pieaugt Evaņģēlija mācības atziņā. Jo tai arvien jābūt visas mācības un dzīves pamatā; kristiešu augstākais un mūžīgais dārgums Dieva priekšā ir ticība Kristum, jo vienīgi tā saņem grēku piedošanu un dara ticīgos par Dieva bērniem. Ja mums ir ticība, tad jārodas arī tās augļiem; tajos kristieši sevi parāda un ļauj redzēt, ka viņi ir cilvēki, kas dzīvo par godu un slavu Dievam, tas ir, godādami Viņu un paklausīdami Viņam; un arī viņi paši iemanto godu un mūžīgu atalgojumu Dieva un cilvēku priekšā.

Apustulis izsaka šādu pamudinājumu, atgādinādams savas važas un bēdas, ko viņš cieš Evaņģēlija dēļ, kristiešu labā un viņiem par godu (kā iepriekš sacīts), lai arī viņi ar visu savu dzīvi un darbiem godātu Evaņģēliju. Un vispirms Sv. Pāvils dod vispārēju likumu visai kristiešu dzīvei:

“Dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa..”

Tam jābūt galvenajam un vissvarīgākajam noteikumam, kas jāievēro katra kristieša dzīvē šajā pasaulē; viņam jāpārdomā un jāatgādina sev pašam, kam Dievs viņu aicinājis un iecēlis, tas ir – kādēļ viņš tiek saukts par kristieti; un viņam jādzīvo tā, kā prasa šis vārds. Turklāt tam jākļūst redzamam pasaules priekšā, tas ir, kristietim ar savu dzīvi un darbiem jāslavē sava Kunga vārds, – kā pats Kristus Mt. 5:16 mudina savus ļaudis: “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”

Tā arī Sv. Pāvils grib sacīt: jūs esat saņēmuši Dieva vārdu un Viņa žēlastību, kļuvuši svētīgi cilvēki, kuriem Kristū ir viss, kas vajadzīgs; atgādiniet to paši sev un domājiet par to, ka esat aicināti citādām, daudz augstākām lietām nekā citi cilvēki. Dzīvojiet tā, lai būtu redzams, ka tiecaties pēc lielākas bagātības, jā, jau tagad esat saņēmuši kaut ko daudz labāku nekā viss, kas pieder šai pasaulei. Ar visu savu dzīvi dodiet godu un slavu Kungam, kas jums devis šādu dārgumu – lai nevienam nebūtu iemesla zaimot un nopelt šo dārgumu, nedz arī nicināt Dieva vārdu. Lai jūsu dzīve un labie darbi rosina un mudina ļaudis ticēt Kristum un slavēt Viņu.

Jo kristietim jāzina, ka viņš uz šīs zemes nedzīvo pats sevis dēļ un sev pašam; bet – visa viņa dzīve ir Kunga Kristus īpašums; tādēļ tai jānes gods un slava šim Kungam un jākalpo Viņam, lai ikviens kristietis līdz ar Sv. Pāvilu Gal. 2:20 varētu sacīt: “.. nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus,” – runājot ne vien par garīgo, ticības dzīvi un žēlastības taisnību, bet arī – par tās augļiem ārējā dzīvē. Tāda ir dzīve Kristū jeb – kā apustulis cituviet saka – tērpšanās Kristū, Rom. 13:12, 14 – tā mēs ietērpjamies Viņā kā savās drānās un rotā, lai Viņš mūsos atspīdētu un būtu atpazīstams.

Kur tas nenotiek, tur grēks kļūst arvien smagāks un spēcīgāks. Jo ikviens grēks, kas sastopams to vidū, kuri tiek saukti par kristiešiem jeb Dieva tautu, ne vien sadusmo Dievu Viņa ļaužu nepaklausības dēļ, bet noved pie otrā baušļa pārkāpuma; tas dara grēku vēl daudz smagāku – jo Dieva vārds tiek zaimots un citi cilvēki apgrēcināti, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 2:24: “Jūsu dēļ Dieva vārds tiek zaimots citu tautu starpā!” Tādēļ kristietim piedien dzīvot tā, lai sargātu Dieva un Kristus godu – lai Viņa vārds netiktu apkaunots, lai neviens nevarētu to apsūdzēt un sacīt, ka Kristus dara ļaunu. Jo velns un visa pasaule dara visu iespējamo, lai atņemtu Dievam godu un zaimotu Viņu; šādi velns parāda savu rūgto naidu pret Kristu un Viņa vārdu un cenšas kaitēt baznīcai, radīdams šādu apgrēcību, atbaidīdams neticīgos no Evaņģēlija mācības un vedinādams vājos kļūt par atkritējiem.

Lai to novērstu, kristiešiem ar īpašu uzcītību jāsargās, ka viņi ar savu dzīvi neapgrēcinātu citus. Dieva un Kristus vārdam un godam viņiem jābūt tik mīļam, ka, lai pasargātu to no zaimošanas, kristieši būtu gatavi atteikties paši no sava goda, mantas un dzīvības; jo šajā vārdā ir kristiešu lielākais dārgums un pestīšana. Viņiem jāatceras, ka, ja šis vārds viņiem ir mīļš un dārgs, – tas ir arī viņu pašu gods un lepnums Dieva un cilvēku priekšā; kā Dievs pats saka 1. Sam. 2:30: “.. kas mani turēs godā, to arī Es pagodināšu..” Turpretī tad, ja viņi negodā Dievu un Kristu, tie pelna visbargākās Dieva dusmas, pavērsdami zaimus un kaunu paši pret sevi, – kā Dievs šai pašā vietā tālāk saka: “.. kas mani nicina, tie tiks pazemoti.” Otrajā bauslī Viņš piedraud ar bargu un briesmīgu sodu visiem, kas nevajadzīgi lieto Viņa vārdu, tas ir, izmanto to kā citādi, nevis lai godātu un slavētu Dievu.

Te nu katrs var pārbaudīt pats savu dzīvi un raudzīties, cik uzcītīgi viņš pilda šo uzdevumu – sargāties no apgrēcības pret Evaņģēliju un darīt ikvienu darbu tā, kā to prasa pirmais bauslis – par godu un slavu Evaņģēlija vārdam. Jā, šajā ziņā tiek darīts daudz lielu un smagu grēku, kuri ikvienam kristietim jānožēlo, lai vērstu visu par labu un neuzkrautu sev Dieva dusmas; it īpaši tādēļ, ka šajos ļaunajos, pēdējos laikos Evaņģēlijs it visur tiek nomākts lielās un daudzveidīgās apgrēcības dēļ. Cilvēks tika radīts tādēļ, lai kļūtu par Dieva attēlu – tieši tādēļ, lai caur šo attēlu tiktu atzīts pats Dievs. Tādēļ visai cilvēka dzīvei vajadzētu būt gluži kā skaidram un spožam spogulim; kristietim nav lielāku un augstāku rūpju kā dzīvot tā, lai nedarītu kaunu Dieva vārdam.

Šī ir pirmā Sv. Pāvila pamācības daļa, kurā viņš runā par visu kristieša dzīvi kopumā; tālāk apustulis nosauc atsevišķus labos darbus, kas ikvienam kristietim uzcītīgi jāveic. Tā ir pazemība, lēnprātība, pacietība, Gara vienība. Par katru no šīm lietām jau iepriekš ir runāts atsevišķi un sīkāk; tā, piemēram, par pazemību (ko piemin arī šīsdienas Evaņģēlijs) runāts 3. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem, par pacietību un lēnprātību – 2. svētdienā pēc Lieldienām un 5. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem.

Šajos vārdos pietiekami skaidri norādīti visu kārtu kristiešu labie darbi, tā ka nevienam nav jāmeklē kas cits vai labāks; jo Sv. Pāvils negrib likt kristiešiem darīt kādus īpašus darbus, kas sniegtos ārpus vai pāri parasto kārtu uzdevumiem – atšķirībā no visa, ko māca un dara viltus kristieši, kuri prasa, lai kristieši bēgtu no citiem cilvēkiem un dzīvotu tuksnesī, pievienotos pašizdomātajai mūku kārtai un darītu pašu cilvēku izraudzītos darbus.

Viņi tos slavē kā daudz augstākus un labākus par parastajiem kristiešu darbiem, tā noniecinādami parastās kristiešu kārtas un uzskatīdami tās par bīstamām; kā līdz šim pāvestībā tās nekaunīgi tika sauktas par laicīgām kārtām un tiem, kas tajās dzīvoja, nācās domāt, ka viņiem būs grūti iekļūt debesu valstībā, ja arī viņi nekļūs garīgi (par kādiem tika uzskatīti tikai mūki un priesteri) vai arī nekļūs līdzdalīgi viņu darbos, atpirkdami no garīgo kārtu ļaudīm viņu nopelnus. Turpretī Sv. Pāvils un visi Raksti māca tos labos darbus, ko Dievs desmit baušļos pavēl darīt ikvienam cilvēkam – darbus, kuri darāmi parastā dzīvē un kārtās. Tie gan pasaules acīm nešķiet tik krāšņi un ievērojami kā visa pašizdomātās dievkalpošanas liekulība, tomēr tieši šie parastie darbi ir patiesi labi, skaisti un derīgi – gan Dieva, gan cilvēku priekšā. Jo vai gan kas cits varētu būt Dievam tīkamāks un vairāk nākt par labu cilvēkam kā dzīvot, pildot savu aicinājumu, dodot godu Dievam un ar savu piemēru mudinot arī citus mīlēt un slavēt Dieva vārdu? Un vai tad visā cilvēka dzīvē varētu būt atrodami labāki un noderīgāki tikumi nekā pazemība, lēnprātība, pacietība un vienprātība?

Un kur gan šie tikumi varētu atklāties vēl labāk kā kārtās, kuras pats Dievs ir iedibinājis, lai ļaudis tajās dzīvotu cits citam līdzās? Jā, te nu pašizraudzītajai, īpašajai dzīvei un mūku svētumam nav gluži nekādas nozīmes. Jo kam gan kļūst labāk no tā, ka tu ej klosterī, dari kaut ko īpašu un negribi dzīvot tā, kā dzīvo citi? Kam tu vari palīdzēt ar savu kapuci, drūmo izskatu un cieto guļvietu? Vai šie darbi var vest pie Dieva atziņas, vai tie sniedz mierinājumu kādai sirdsapziņai, vai tie rosina mīlēt tuvāko? Jā, kā tu ar saviem īpašajiem darbiem vari kalpot tuvākajam, parādīt mīlestību, pazemību, lēnprātību, ja negribi dzīvot cilvēku vidū un turies pie pašizdomātajiem noteikumiem vai ordeņa tik stingri, ka drīzāk pamestu savu tuvāko postā nekā pārkāptu savus noteikumus?

Patiešām jābrīnās, ka pasaule ir tāda akluma pārņemta, ka uzskata par niekiem gan Dieva vārdu, gan Viņa iedibinātās kārtas un kārtību, kurā tai taču ik dienas ir jādzīvo. Ja pasaulei sludina ticību Dieva vārdam, tā uzskata šo pasludinājumu par ķecerību; ja tai stāsta par darbiem un kārtām, ko pats Dievs ir iedibinājis, pasaule atkal nepievērš tam visam nekādu uzmanību – tā zina, kā izdarīt daudz labāk. Ja parasts kristietis kristīgi dzīvo savā namā, ja kalps un kalpone uzticīgi pilda savus kalpu pienākumus – ak! pasaule saka – tās taču ir tikai laicīgas, pasaulīgas lietas! Tev jāuzsāk pavisam kas cits – jānolien kaktā, jāuzvelk kapuce, jādodas svētceļojumā – tad gan tiksi debesīs un palīdzēsi tur nokļūt arī citiem! Varbūt tu jautāsi: kādēļ? Vai arī: kur un kad Dievs to sacījis? Te nu nav atrodams citāds pamatojums kā tas, ka mūsu Kungs Dievs nezina un nesaprot, kas ir labi darbi; bet kā tad Viņš mums tos varētu mācīt? Viņam pašam vajadzētu iet skolā pie šiem augsti apgaismotajiem svētajiem un mācīties no viņiem.

Tas viss rodas mūsu briesmīgā iedzimtā posta un nelaimes dēļ, kuras vārds ir iedzimtais grēks; tas ir tāds aklums un ļaunums, ka negribam ne dzirdēt, ne ievērot Dieva vārdu, Viņa prātu un darbus, bet tā vietā iedibinām paši savas lietas – atbilstoši savām pagāniskajām domām. Cilvēka acis, ausis un sirdi klāj šī biezā āda, tā ka viņš nespēj saredzēt Dieva vārda gaismu, kas rotā parastu kristiešu dzīvi – vīra un sievas, augstāko un zemāko kārtu dzīvi, nedz arī ļauj sevi pārliecināt, ka jādara tie darbi, par kuriem pats Dievs liecina, ka tie Viņam ir tīkami, ja šo darbu darītāji tic un ir Kristū. Īsi sakot, visas pasaules pieredze rāda un liecina, ka darīt īstus labos darbus ir liela, īpaša žēlastība un tikai nedaudzi svētīgi ļaudis to spēj; un lielākā daļa to, kuri grib kļūt svēti, veltīgi nopūlas ar kādiem citiem, veltīgiem darbiem, ko tie uzskata par lieliem un nozīmīgiem. Tā viņi paši padara sevi nederīgus īstiem labajiem darbiem – kā Sv. Pāvils saka Tit. 1:16. Tāds ir posts, ko nes līdzi šīs neprātīgās, maldīgās cilvēku iedomas, pašizraudzītie darbi un svētums.

Turklāt ar šādiem izdomājumiem tiek pilnīgi noliegti un izpostīti skaistie, jaukie tikumi, kurus Sv. Pāvils šeit māca un slavē – pazemība, lēnprātība, pacietība, Gara vienība, to vietā ar velna palīdzību stiprinot gluži pretējas lietas – naida pilnus netikumus. Jo tur, kur ļaudis aiziet no Dieva vārda, lai pievērstos pašizraudzītiem cilvēku darbiem, vispirms neizbēgami rodas dažāda veida spītīgas un augstprātības pilnas iedomas – viens iedibina vienu, otrs – kādu citu darbu un katrs vēlas tikt slavēts kā labākais. Bet kāds cits grib rīkoties vēl labāk – tā rodas tāda šķelšanās un tik daudz dažādu novirzienu, cik ir šo skolotāju un darbu; tā līdz šim, pāvestības laikā, ir noticis ar neskaitāmi daudzajiem novirzieniem un vēl arvien notiek visu sektantu vidū. Tur, kur viss notiek šādi, nevienam no šiem tikumiem – ne pazemībai, ne lēnprātībai, pacietībai vai mīlestībai – nav vietas. Ja sirdis un domas nav vienprātīgas, ļaudis viens otru sāk augstprātīgi nicināt, un, ja kādam otra domas nešķiet labas un pareizas, viņš sāk dusmoties, skaust un ienīst; neviens nespēj būt draudzīgs, nedz pacietīgs pret citiem, ja tie nerīkojas tieši tāpat kā viņš.

Turpretī kristīga ticības dzīve, kurā kļūst redzami ticības augļi, rit saskaņā ar Dieva vārdu un visās lietās kalpo mīlestības un vienotības uzturēšanai, veicinādama ikvienu tikumu. Jo tā neizposta Dieva radīto un iedibināto kārtību – parastās kārtas un darbus, ko cilvēki dara cits cita labā, pildīdami valdības, tēva, mātes, dēla, meitas, kunga, kundzes, kalpa vai kalpones pienākumus. Kristīgā dzīvē tie visi tiek apstiprināti kā labi darbi un kārtas. Kristīga dzīve liek katram būt uzcītīgam, parādot citiem mīlestību, pazemību, pacietību utt. Tādēļ neviens nenicina citus, bet ikviens dod otram pienākošos godu un zina, ka arī tas, kurš pieder zemākai kārtai, Dieva priekšā var iemantot pestīšanu gluži tāpat kā viņš. Ikvienam ar pacietību jāpanes otra vājības, zinot, ka tāpat citi panes viņa trūkumus.

Īsi sakot, ikviens parāda mīlestību un draudzību citiem – tāpat, kā viņš gribētu, lai citi izturas pret viņu.

Šajā ziņā kristiešiem ļoti palīdz vienprātība – tas, ka katrs kristietis zina: Kristū viņš saņēmis Dieva žēlastību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu – nevis pats savu nopelnu vai īpašās dzīves un darbu dēļ, bet tādēļ, ka viņš savā dzīvē un kārtā, lai cik neievērojama tā būtu pasaules priekšā, arī ir Dieva bērns, atpestīts un līdzdalīgs visos Kristus dārgumos (ja viņš tic) – gluži tāpat kā visdižākie un ievērojamākie svētie. Tādēļ viņam nav jāraugās apkārt, meklējot citus darbus, kas viņam nav pavēlēti, nedz jākļūst nenovīdīgam, lai arī citi dzīvo augstākā kārtā vai ir saņēmuši no Dieva vairāk dāvanu un spēj paveikt lielākus darbus. Katram ir jāievēro savs mērs un jākalpo Dievam savā aicinājumā, pateicoties Viņam par to, ka Dievs arī viņu viņa kārtā izmanto kā savu darbarīku. Savukārt to, kas pēc Dieva aicinājuma kalpo augstākā kārtā ar augstākām dāvanām un darbiem, šī pati Gara vienība un vienprātība māca, ka viņam jāizturas pazemīgi, nenicinot citus; viņam jāzina, ka Dieva priekšā viņš ar savām dāvanām nav labāks un vērtīgāks, bet viņam vēl jo vairāk ir pienākums kalpot ar tām citiem un ka Dievs spēj paveikt pat vēl lielākas lietas caur tiem, kuriem dots mazāk dāvanu. Tādēļ viņš var izturēties pacietīgi, lēnprātīgi un ar mīlestību pret savu tuvāko – arī tad, ja tas ir vājš un ar dažādiem trūkumiem – ievērojot to, ka visi kopā esam Kristus locekļi, līdzdalīgi vienā un tajā pašā žēlastībā un pestīšanā.

Redzi, tādēļ apustuļi Sv. Pāvils un Sv. Pēteris arvien tik uzcītīgi māca šo tikumu, kura vārds ir vienprātība; jo tas arī ir kristiešu svarīgākais un skaistākais tikums, kas satur un sasaista viņus kopā, neļaujot rasties novirzieniem un nevienprātībai – kā jau iepriekš plašāk esam runājuši. Tādēļ Sv. Pāvils šeit mudina, lai ar vislielāko uzcītību rūpējamies, ka spējam šo tikumu saglabāt.

Viņš to sauc par “Gara vienību”, lai parādītu, ka runā par pareizas ticības un mācības vienību – citādi nevarētu runāt par vienu jeb vienotu Garu. Bez Kristus Evaņģēlija atziņas un ticības nav Svētā Gara; tādēļ vairāk par visām lietām jātiecas pēc tā, lai pareizā Rakstu mācība tiktu uzturēta skaidra un vienprātīga.

Šķelšanās un nevienprātība mācības lietās ir lielākā un postošākā apgrēcība, kas sastopama baznīcā; un velns to ļoti cenšas veicināt; šī apgrēcība parasti nāk no dažām augstprātīgām, stūrgalvīgām un godkārīgām galvām, kas vēlas būt kaut kas īpašs un cīnās par savu godu un slavu. Viņi negrib nevienam līdzināties, jo domā, ka būtu kauns netikt slavētiem kā labākiem vai ar augstāku Garu (kura viņiem nemaz nav) apveltītiem cilvēkiem nekā visi citi. Viņi nenovēl godu nevienam, lai gan redz, ka tam dotas lielākas dāvanas; savas skaudības, dusmu, naida vai atriebības kāres dēļ tie nostājas pret citiem, cenšas radīt novirzienus un atrast sev sekotājus. Tādēļ apustulis vispirms mudina kristiešus darīt tik nepieciešamos mīlestības darbus – izturēties citam pret citu ar pazemību, pacietību, panest citam citu utt.

Mūsu pieredze pietiekami skaidri un nepārprotami rāda, kādu postu un samaitāšanu baznīcai atnes šī apgrēcība – šķelšanās un nesaskaņas mācības lietās. Daudz ļaužu tiek aizvesti neceļos un veseliem bariem seko maldinātājiem, tiklīdz izdzirdējuši ko jaunu no šo augstprātīgo garu mutēm, kas izrotā savus apgalvojumus ar īpašu izturēšanos un brīnišķīgiem vārdiem. Turklāt daudzi vāji – lai gan visādā ziņā labsirdīgi cilvēki – viņu dēļ krīt šaubu varā, nezinādami, pie kā turēties un palikt. No tā izriet, ka daudzi sāk nicināt un zaimot mācību; jo tie tikai meklē ieganstu, lai varētu to apstrīdēt. Un daudzi kļūst pavisam bezkaunīgi un epikūriski; tie noliedz jebkādu reliģiju un nepievērš nekādu uzmanību tam, kas tiek sacīts par Dieva vārdu. Un arī tie, kas tiek saukti par kristiešiem, šādā strīdā iedegas dusmās cits pret citu, sāk ķildoties un plēsties savā starpā, padodamies naidam, skaudībai un citiem netikumiem, kuru dēļ zūd mīlestība un izdziest ticība.

Pie šādas baznīcas postīšanas un dvēseļu samaitāšanas vainīgi šie stūrgalvīgie novirzienu radītāji, kuri nepaliek vienprātīgi atzītajā mācībā, nedz saglabā Gara vienību, bet savas iedomības, goda vai atriebības kāres dēļ grib meklēt un uzsākt ko jaunu. Tā viņi sev uzkrauj daudz briesmīgāku un nepanesamāku lāstu nekā citi. Tādēļ šeit kristiešiem jāuzmanās, lai viņi neradītu iemeslu strīdiem un nevienprātībai, bet ar vislielāko uzcītību un rūpību (kā Sv. Pāvils šeit mudina) palīdzētu saglabāt vienprātību. Jo to nemaz nav tik viegli uzturēt; arī kristiešu vidū rodas daudz dažādu iemeslu pretestībai, dusmām un naidam; tā velns pūlas viņus sakūdīt un uzpūst naida liesmu, kur vien tas iespējams. Tādēļ kristiešiem jāuzmanās, lai nepakļautos šādam vilinājumam, ko velns modina viņu pašu miesā, bet cīnītos pret to, darīdami un panesdami visu, kas no viņiem tiek prasīts – vienalga, vai tas skartu viņu godu, mantu, miesu vai dzīvību – lai, cik vien tas no viņiem ir atkarīgs, neļautu izpostīt mācības, ticības un Gara vienību.

“.. viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti –, viens Kungs, viena ticība, viena Kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.”

Šim jābūt iemeslam, kura dēļ kristieši cieši turas pie Gara vienības – viņi visi ir vienas miesas locekļi un kopīgu garīgo dārgumu līdzīpašnieki. Jo viņiem visiem pieder šis viens kopīgais dārgums, proti – viens Dievs un Tēvs debesīs, viens Kungs un Pestītājs, viens vārds, Kristība un ticība, īsi sakot, visiem viena pestīšana. Un, tā kā viņiem visiem pieder šī kopīgā bagātība, kurā ikviens iemanto tieši tikpat, cik pārējie, tā ka neviens nevar saņemt ko vairāk vai labāku, – kādēļ gan lai kāds radītu šķelšanos vai meklētu ko citu?

Šajos vārdos Sv. Pāvils rāda un māca, kas ir īsta kristīgā baznīca un kā to iespējams pazīt. Proti – uz zemes nav vairāk kā viena vienīga baznīca jeb Dieva tauta; tajā ir viena ticība, viena Kristība, vienāda Dieva Tēva un Kristus apliecība, pie kuras baznīca vienprātīgi paliek un cieši turas. Ikvienam, kas grib tikt pestīts un nākt pie Dieva, ir jābūt šajā baznīcā un jāiekļaujas tajā kā vienas miesas loceklim; ārpus tās neviens neiemanto pestīšanu.

Tādēļ šī baznīcas vienība ir nevis vienāda, kopīga ārēja baznīcas pārvalde, likumi, noteikumi un vienādu baznīcas tradīciju ievērošana – kā apgalvo pāvests un viņa sekotāji, kas grib izslēgt no baznīcas visus tos, kuri šajās lietās atsakās viņiem paklausīt –, bet ticības, Kristības utt. vienība un vienprātība. Tādēļ arī tā tiek saukta par vienu svētu katolisku jeb kristīgu baznīcu; tajā ir viena vienīga šķīsta un skaidra Evaņģēlija mācība un tās apliecība – ikvienā pasaules vietā visos laikos neatkarīgi no visām pārējām atšķirībām, kas saistītas ar ārējo, laicīgo dzīvi vai ārēju kārtību, tikumiem un ceremonijām.

Turpretī tie, kuri neievēro šo mācības un ticības vienību Kristū, bet rada šķelšanos un apgrēcību – kā Sv. Pāvils Rom. 16:17 saka –, cīnīdamies, lai viņu pašizvēlētie darbi un cilvēku mācības būtu jāievēro visiem kristiešiem, itin kā tās būtu pilnīgi nepieciešamas lietas, – tie nav patiesās Kristus baznīcas locekļi, bet tās pretinieki un postītāji, – kā jau cituviet esam pierādījuši. Šī neapšaubāmā mācība un mierinājums mums ļauj stāties pretī pāvestībai, kas mūs apsūdz un nolād, apgalvojot, ka, aiziedami un nošķirdamies no viņiem, mēs esot atkrituši no baznīcas. Bet viņi paši ir tie, kas atkrituši no patiesās baznīcas, vajādami patiesību un izpostīdami Gara vienību (baznīcas un Kristus vārda aizsegā). Tādēļ Dieva bauslis prasa, lai ikviens iebilstu un stātos pretī šiem atkritējiem, jā, bēgtu un vairītos no viņiem.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.