315. Kāds pielietojums kristībai ...ikdienā?


Kristieša pienākumi

Paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki (1.Sam.15:22).

Kristieša pienākumi


Te sacīts, ka Dieva priekšā ir jautājums vienīgi par paklausību. No tā mēs saprotam, ka Viņam viens darbs ir tikpat liels, cik otrs un darbu vērtība ir atkarīga vienīgi no Dieva pavēles. Ja Dievs ir pavēlējis kādu lietu, tad tas ir liels un svarīgs darbs, neatkarīgi no tā, vai tā būtu salmiņa pacelšana no zemes. Turpretī, ja Dievs to nav pavēlējis, tad tas ir nesvarīgi, neatkarīgi no tā, vai tā būtu tik dižena lieta kā mirušo piecelšana vai visas pasaules atgriešana. Tādējādi vienīgi Dieva vārds un pavēle ir gaišums visos mūsu ceļos.

Lai ikviens rūpīgi pārdomā, ko Dievs mums pavēlējis darīt. Ikvienam kristietim vienmēr ir divu veidu pienākumi, ko Dievs viņam uzticējis. Pirmkārt, individuāli pienākumi vai pienākumi, kas saistīti ar viņa aicinājumu. Otrkārt, vispārējie pienākumi vai gadījuma žēlsirdības darbi pret savu tuvāko.

Par pirmo Svētie Raksti saka: “Tad nu.. es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa” (Ef.4:1). “Ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums” (Rom.12:4). “Tik katrs lai dzīvo tā, kā Tas Kungs tam piešķīris viņa daļu un kā Dievs kuru ir aicinājis. .. Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas, bet galvenais ir Dieva baušļu pildīšana. Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts” (1.Kor.7:17, 19–20).

Par šiem vispārējiem pienākumiem ir sacīts: “Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem” (Lk.6:31). “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu” (Mt.22:39). “Tātad bauslības piepildījums ir mīlestība” (Rom.13:10). Bet mums tāpat ir jāpatur vērā mūsu aicinājuma darbi, kuri lielākoties tiek darīti kā žēlsirdības darbi saviem tuvākajiem. Attiecībā uz aicinājumu diemžēl tikai retais pārdomā, ka tieši tur Dievs ir uzticējis mums pirmos un galvenos pienākumus.

Tādēļ mums jāatver acis un jāierauga, kā Dieva kārtība un iestādījums valda visas lietas no Dieva troņa debesīs līdz zemākajām vietām virs zemes. Dievs ir “kārtības Dievs”, un Viņš vienu ir licis par valdnieku un otru par padoto, vienu par kungu un otru par kalpu, vienu par tēvu vai māti un otru par bērnu, vienu par nabagu un otru par bagātu, vienu precētu un otru neprecētu; tāpat kā ķermenī viens loceklis ir acs, otrs ir auss, trešais ir roka, ceturtais ir kāja.

Tā ir pirmā Dieva griba un prasība, ka ikvienam ir jāpilda savs pienākums. Valdniekam labi jāvalda. Padotajam uzticīgi jāklausa. Acij jāredz un jāatstāj auss ziņā, lai tā klausās. Kājai jāstaigā un jāatstāj rokas ziņā, lai tā strādā. Cik gan dzīve virs zemes būtu svētīga, ja ikviens paturētu prātā, ka tā ir Dieva pirmā griba un prasība attiecībā uz mūsu dzīvi, ka ikviens dara darbu savā aicinājumā. Tā ir īsta, svēta un dievišķa kalpošana, kas Dievam labi patīk. Saimniecības un pavisam ikdienišķu darbu vidū cilvēks stāv kā svētā templī un veic vistīkamāko dievkalpojumu.

Bet tam visam vajadzīga garīga redze – tāda redze, kas redz ne tikai to, kas acu priekšā, bet redz Dieva kārtību un pavēli. Ja Dievu mēs varētu redzēt ar savām miesas acīm un dzirdēt Viņu lūdzam kādu pakalpojumu, pat ja tas būtu ļoti sīks, tad mums tas vairs nešķistu nekāds sīkums. Nē, tam tūlīt būtu liela vērtība, un mēs to ar prieku darītu tādēļ vien, ka mums būtu ļauts kalpot Dievam.

Luters saka:

“Ja kādu dienu tevi apmeklētu Dievs un Viņa eņģeļi un pavēlētu tev izslaucīt un izmēzt grīdu, tu, iespējams, kļūtu tik laimīgs, ka nezinātu, ko domāt. Un tas katrā ziņā nebūtu paša šā darba dēļ, kas pats par sevi ir mazs, bet gan Dieva dēļ, kas to pavēlējis.”

Bet Dievs taču tev ir devis šādas pavēles, kad, piemēram, licis tev kļūt par kalponi vai bērnu savā namā, jo Viņš sacījis: “Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. ..labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem” (Ef.6:5, 7) un “Godā savu tēvu un māti” (2.Moz.20:12). Dari, ko viņi tev liek! Tā ir Dieva pavēle. Tad tu saproti, ka tad, kad tēvs, māte, kungs vai kundze tev kaut ko pavēl, pats Dievs stāv viņiem blakus ar Savu ceturto bausli un saka: “Jā, ej un to dari!”

Tādēļ apustulis saka: “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ” (1.Pēt.2:13). Ievēro: Tā Kunga dēļ! Ko gan citu šie vārdi nozīmē, ja ne to, ka šī cilvēciskā pavēle pēc būtības ir Dieva kārtība, Dieva pavēle – tas ir, kamēr vien tā ir likumīga cilvēku kārtība un nevis velnišķīgs dumpis pret Dievu. Tā ir Dieva pavēle, jo Dievs to ir iedibinājis.

Kristiešiem ir jāpievērš rūpīga uzmanība šādiem Svēto Rakstu tekstiem un bieži jādomā par šo tematu, jo sātans šai ziņā mums ļoti smagi uzbrūk. Vienā cilvēkā viņš rada kūtrumu un nevērību. Citā viņš izraisa visbriesmīgākos pārbaudījumus, vilšanos un kārdinājumus. Un vēl citu viņš vēlēsies aizvilt prom no aicinājuma, padarīt viņu skaudīgu un nepastāvīgu, tā ka nekas viņu neapmierina, bet tas tiek svaidīts šurpu turpu. Paturēsim prātā šos mūsu Kunga vārdus visās situācijās: “Paklausība ir labāka nekā upuris.”

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.