214. Vai Svētais Gars viens pats veic atgriešanu vai arī cilvēks pats šajā lietā var darboties līdzi?


Kristības nozīme ikdienā

Jau divu gadu tūkstošu garumā kristīga Baznīca sekojot Kunga pavēles vārdiem [Mt.28:18-20] un Viņa dāvātā spēkā kristī tautas un māca tām turēt visu, ko Viņš pavēlējis. To ir paveikuši Kunga Jēzus Kristus uzticīgie mācekļi. Kristus Evaņģēliju nav spējušas apslāpēt ne vajāšanas, ne martīrijs, ne maldu mācības.

Kristības nozīme ikdienā


IEVADA TĒZE

Vēstures gaitā dažādās denominācijās ir izveidojušies atšķirīgi uzskati par Kristību, un atkarībā no tā, par ko cilvēki uzskata Kristību, tai tiek ierādīta lielāka vai mazāka loma ikdienas dzīvē.

KRISTĪBA IR ŽĒLASTĪBAS LĪDZEKLIS

Kristība, saskaņā ar Rakstiem ir žēlastības līdzeklis, ar kuru starpniecību Dievs piedāvā un sniedz cilvēkiem Kristus nopelnu, tādēļ luteriskajā baznīcā Kristība ir sakraments. Augsburgas ticības apliecībā apliecināts, ka Kristība nepieciešama pestīšanai. Teologa K.F.V.Valtera vārdiem sakot: “Luteriskā baznīca uzskata svētos sakramentus par pašu svētāko, žēlastības bagātāko un visvērtīgāko no visa, kas ir zemes virsū.” Tas tādēļ, ka sakramentiem jāmodina un jāstiprina ticība.

Kristība ir notikums šajā dzīvē un šajā realitātē ar sekām mūžībā – ar Kristību cilvēkam tiek piedoti grēki, viņš ir atpirkts no nāves un velna varas. Pēc tās viņš dzīvo jaunu, no grēka varas atbrīvotu dzīvi, Dievam par godu un slavēšanu. “Tā [Kristība] nozīmē, ka mūsos vecajam Ādamam ar visiem grēkiem un ļaunajām ik dienas ir jātop noslīcinātam un jāmirst sirdssatriektībā un grēku nožēlā, bet jaunajam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi, ik dienas jāceļas augšā.” Šos vārdus Dr.Mārtiņš Luters pamato ar citātu no Pāvila vēstules romiešiem: “Mēs līdz ar Kristu Kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušajiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” [Rom.6:4].

Tātad ikviens kristāmais – vienalga, zīdainītis vai pieaugušais – Kristībā tiek saistīts vienā saiknē ar Kristu. Tas nozīmē, nevis kristieša iesūtīšanu vai ieliešanu Kristus dzīvē, vai otrādi, ka viņš aicina Jēzu savā dzīvē un sirdī, kā to daži aplami māca, bet gan savienots ar Kristu nāvē. Šie vārdi “līdz ar Viņu iegremdēti nāvē” ir jāsaprot, ka cilvēks ir līdzi piesists krustā ar savu Pestītāju. Turklāt vecais cilvēks – grēka vergs – nav vienkārši iemidzis dabīgā nāvē. Viņš ir ticis nogalināts vardarbīgi. Grēks ir tirāns, vergturis un cilvēki ir viņa vergi. Ja kāda tirāna vergs ir miris, tad tirāns vairs nevar viņu kalpināt! Šis tirāns vairs nav Kungs pār mirušu vergu. Mūsu fiziskais ķermenis vēl paliek dzīvot un grēks viņu vēl aizvien tiecas ekspluatēt. Taču garīgi šis grēka ķermenis ir miris. Apustulis to atgādina draudzei: “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” [1.Kor.6:10-20]

Kristība ir žēlastības līdzeklis, ar kuru Dievs paveic to, ko cilvēki nespēj savā spēkā. Pasaulē dzird tādu apgalvojumu – neviens cilvēks nevar mainīties, jo suns spalvu met, bet tikumu nē utt. Tas ir pareizi – savā spēkā neviens to nevar. Bet Dievam visas lietas ir iespējamas.

KRISTĪBAS TRŪKUMS

Kristība nav adiafora, bet to nedrīkst uzskatīt par pilnīgi nepieciešamu tā, it kā grēku piedošanu un pestīšanu nevarētu iegūt neviens, kurš nav kristīts. “Tas ir tādēļ, ka jau Evaņģēlija sludināšana piedāvā dievišķo žēlastību, dzīvību un pestīšanu tik pilnīgā un pabeigtā veidā, ka ikviens, kurš tic tā apsolījumam, iemanto visas garīgās svētības.” To var pateikt skaidri un nepārprotami: “Nevis žēlastības līdzekļu trūkums pelna sodu, bet gan nevērīga attieksme pret tiem.” Kristība ir nepieciešama, bet ja cilvēkam dzīves laikā nav bijusi nekāda iespēja to saņemt (kas mūsdienās ir gandrīz neiespējami), tad viņu nepazudinās Kristības trūkums, jo pazudina nevis Kristības trūkums, bet tās nicināšana vai noraidīšana.

KRISTĪBAS IKDIENAS SPĒKS

Kristības nozīme cilvēka dzīvē īpaši top redzama viņa ikdienā. Tieši ikdienā – ģimenē, darba pienākumos, mācībās, ejot pa ielu, satiekot cilvēkus, viņa uzskatos, uzvedībā un pāri visam – kārdinājumos. Aplūkosim Kristībā paveikto atdzimšanu un iesākto svētdarīšanu, jo tieši tādējādi kļūst redzams Kristības ikdienas spēks.

Dr.Mārtiņš Luters, pamatojoties Svētajos Rakstos, par to saka: “Tādēļ ikviens lai uzlūko Kristību kā ikdienas drānas, kurās viņam vienmēr jāstaigā, lai arvien uzturētu ticību līdz ar tās augļiem, nomāktu veco cilvēku un pieaugtu jaunajā. Ja gribam būt kristieši, mums jāliek lietā šis Dieva darbs, caur kuru esam kļuvuši kristieši; bet – ja kāds atkrīt, lai atgriežas. Jo kā Kristus, žēlastības tronis, mūs neatstumj un neliedz atkal nākt pie Viņa, kaut arī grēkojam, tāpat arī mums paliek Viņa dāvana un dārgums. Kristībā reiz esam saņēmuši grēku piedošanu, un tā mums paliek ik dienas, kamēr dzīvojam, tas ir, nesam veco cilvēku uz saviem pleciem.” Tas ir svarīgi, jo kristītajam jābūt gatavam piedzīvot arī ciešanas un kārdinājumus.

Svētie Raksti un arī mūsu pieredze liecina, ka viegli ir aizmirst Kristību un atkrist no ticības, ja nevērīgi attiecamies pret saņemto Dieva žēlastību. Ja Kristību uzskata tikai par vienreizēju notikumu, tad zūd iespēja to pareizi lietot. Kristība ir sakraments, caur kuru topam uzņemti kristietībā un topam Dieva bērni. Darbības, kas veiktas Kristībā, norāda uz Kristības darbu – tā ir vecā cilvēka noslīcināšana un jaunā augšāmcelšanās. Tieši tam ir jānotiek visu dzīvi. Kristība iesākusies turpinās visu dzīvi. Tas ir iemesls tam, ka luteriskajā teoloģijā Kristība ir cieši saistīta ar grēksūdzi un Absolūciju, kas ir katra dievkalpojuma daļa – kur mēs uzbrūkam vecajam cilvēkam un ieejam jaunā dzīvē. Tā ir kristīgās dzīves realitāte. Tieši tā iespējama svētdarīšana. Noliedzot sevī grēka esamību rodas tikai liekulība un augstprātība. Kā apusutulis Jānis saka: “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” [1.Jņ.1:8]

ATGĀDINĀŠANA IK DIENAS PAR KRISTĪBU

Dievs Kristībā mums dāvā varenas lietas. Taču daudzi nenovērtē saņemto Kristību. Cilvēki turpina dzīvot pēc Kristības tā, it kā viņi nekad nebūtu tikuši kristīti. Netrūkst tādu, kuri īsu brīdi priecājas par savu jauno Dieva bērna dzīvi, bet līdz ko nāk pirmās grūtības un pārbaudījumi, līdz ko ir jāapliecina sava ticība, atkrīt atpakaļ vecajā dzīvē. Dievs viņus ir nomazgājis pilnīgi baltus, bet viņi pamet un aizmirst Kristību, un kā “cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos” [2.Pēt.2:22] – turpina dzīvot bezdievībā, atgrūžot un mīdot Dieva žēlastību ar kājām.

Tādēļ ir būtiski ik dienas pieminēt savu Kristību, kā arī atgādināt citiem kristiešiem par to, izmantojot visus iespējamos līdzekļus. Aplūkosim dažus no tiem.

KRISTĪBU APLIECĪBA.

Kristībās kristietis saņem Kristību apliecību. Šī apliecība, galvenokārt, atgādina par Kristību, ka kristītais cilvēks ir ievests Dieva ģimenē. Piemēram, vadītāja apliecība apliecina, ka cilvēks ir automobiļa vadītājs, bet Kristību apliecība apliecina, ka cilvēks ir kristietis [Kristus māceklis] un Dieva bērns. Ja to novieto redzamā vietā, tad tā kalpo par labu atgādinājumu un apliecību citiem.

MĀCĪTĀJA PIENĀKUMS

Mācītajam jāatgādina draudzei par Kristību, jo daudzi cilvēki grēku dēļ krīt izmisumā. Pat uzticīgi draudzes locekļi, kas regulāri piedalās dievkalpojumā, var tik lielā mērā sapīties kādā grēkā, ka izkļūšana liekas neiespējama. Arī Lielajā katehismā Dr.Mārtiņš Luters skaidri apliecina, “ja atrastos kāds ārsts, kas būtu tik prasmīgs, ka ļaudis, viņa dziedināti, vairs nemirtu vai arī pat nomiruši vēlāk dzīvotu mūžīgi, kā pasaule tad apbērtu ar naudu šo ārstu un bagātie sacenstos savā starpā, lai viņam piekļūtu! Bet šeit, Kristībā, ikvienam par velti tiek sniegts šāds dārgums – zāles, kuras aprij nāvi un uztur pie dzīvības visus cilvēkus. Tā mums ir jāsaprot Kristība un jālieto tā kā mierinājums un stiprinājums, kad grēki vai sirdsapziņa mūs apgrūtina, lai sakām: “Es taču esmu kristīts; bet, ja esmu kristīts, tad man arī apsolīts, ka tapšu svēts un iemantošu mūžīgo dzīvošanu dvēselei un miesai.” Kristība, kā mierinājums un stiprinājums var būt tad, kad par to pasludina kā Evaņģēliju grēka izbiedētam grēciniekam.

KRUSTVECĀKI

Krustvecāku tiešais pienākums ir nevis dāvināt plīša rotaļlietas, bet visas dzīves garumā atgādināt par Kristību krustbērnam, būt par paraugu un sniegt kristīgo izglītību. Tieši to arī viņi sola Kristību dienā.

Krustvecākiem un aizbildņiem savi pienākumi būtu jāveic nopietni un ar atbildības sajūtu. Agrīnajā baznīcā aizbildņi tika izraudzīti pieaugušam cilvēkam, kas bija atgriezies, vai veselai ģimenei. Bija pieņemts, ka to bērnu, kas bija dzimuši kristiešu ģimenē, “aizbildņu” pienākumus uzņēmās viņu vecāki, apņemoties mācīt viņiem ticību. Mūsdienās pieaugušiem cilvēkiem gandrīz nekad nav aizbildņu vai krustvecāku, tādi ir tikai bērniem. Mūsdienās izvēloties krustvecākus bērniem, parasti potenciālo krustvecāku ticībai netiek pievērsta liela uzmanība. Turpretim aizbildņi parasti tiek izvēlēti no tuvāko radinieku vai draugu vidus. Saskaņā ar saviem pienākumiem aizbildnis apliecina bērna vai pieaugušā, kas tiek kristīts, ticību un tādēļ viņam būtu jābūt sasniegušam noteiktu ticības dzīves briedumu, lai viņš būtu spējīgs aizlūgt, dot padomu un atbalstīt savus aizbilstamos. Tāds cilvēks, kas nekad neapmeklē baznīcu un nedzīvo ticības dzīvi, nav atbilstošs aizbildņa lomai, lai arī cik tuvs radinieks viņš bērnam būtu. Būtu labi atjaunot šo praksi, ieceļot aizbildņus no draudzes, īpaši pieaugušajiem, kas vēlas kristīties. Aizbildņu uzdevumos ietilptu kopā ar viņu aizbilstamajiem apmeklēt katehēzes nodarbības un dievkalpojumus, palīdzot katehūmeniem saprast liturģiju un draudzes tradīcijas, lūdzot par katehūmenu un atbalstot viņu ar padomu.

GRĒKSŪDZE

Par Kristību jāatgādina arī saistībā ar grēksūdzi. Dr. Mārtiņš Luters norāda, “ka Kristība ar savu spēku un nozīmi ietver arī trešo Sakramentu, kas tiek saukts par grēku nožēlu; arī tas savā būtībā nav nekas cits kā Kristība, jo – vai gan grēku nožēla nozīmē ko citu, kā visā nopietnībā uzbrukt vecajam cilvēkam, savaldīt to un ieiet jaunā dzīvē? Tādēļ, dzīvodams grēku nožēlā, tu dzīvo Kristībā, kura ne vien pasludina, bet arī rada, iesāk un prasa šādu dzīvi, jo Kristībā top dota žēlastība, Gars un spēks apvaldīt veco cilvēku, lai jaunais parādītos un taptu stiprs.” Tādēļ Kristība arvien paliek spēkā, pat ja arī kāds atkrīt un grēko, tomēr arvien vēl ir iespējams atgriezties un savaldīt veco cilvēku.

KRISTĪGA LIECĪBA

Atgādināt par Kristību var ne tikai draudzes locekļiem, bet arī kādreiz, iespējams bērnībā kristītiem cilvēkiem, kas ir atkrituši. Piemēram, tiem, kas tikuši kristīti un atkrituši, Kristība var tikt minēta kā kristīgās sarunas izejas punkts. “Lai ko arī grēcinieks nebūtu izdarījis ar savu dzīvi vai tajā, Dieva solījums joprojām ir spēkā. Runājot par mūsu klausītāju Kristību, kura izkaltusi tādēļ, ka ir tikusi aizsprostota Kristību ūdeņu straume, par šīs sarunas pamatu var kļūt analoģija ar dāvanu, kuru tēvs ir uzdāvinājis bērnam, bet bērns to ir vai nu aizmirsis, vai ignorē. Šī dāvana paliek bērna īpašums, iespējams noglabāta bankā vai seifā, taču tai nav praktiska pielietojuma, jo bērns nekādi nav reaģējis uz šo dāvanu… .” Teologs Roberts Kolbs dod vienkāršu, bet skaidru un praktisku padomu kā atgādināt par Kristību. “Tādēļ ticīgajam ir jānorāda, ka Dieva Kristības solījums ir kā pastāvīgs lūgums atgriezties mājās un pastāvīgs Tēva mīlestības atgādinājums.”

KRUSTA ZĪME

Arī apzīmēšana ar krusta zīmi ir atgādinājums par Kristību sev un apkārtējiem. Krusta zīme ir viens no senākajiem kristiešu simboliem. “Neviens cits simbols tik skaidri neparāda, ka krustā sistais Jēzus Kristus ir mūsu ticības un pielūgsmes objekts. Ar krusta zīmi kristietis pirmo reizi tiek iezīmēts Kristībā. Kristību liturģija apliecina, ka šīs zīmes saņemšana apzīmogo kristību kandidātu kā tādu, kas ir “Kristus, krustā sistā, pestīts”. Krusta zīme ir domāta, lai tā atgādinātu mums par mūsu Kristību un Dieva apsolījumiem, kas mums doti Kristus krusta nāves dēļ.” Kristietis krusta zīmi var lietot brīvi, to nedrīkst nevienam uzspiest, ne arī aizliegt lietot kā derīgu simbolu kristieša individuālajās lūgšanās.

LŪGŠANA

Arī lūgšana ir viens no līdzekļiem, kas atgādina par Kristību. Privātai lūgšanai, jebkurā laikā un vietā, ikdienas jāatgādina ticīgajam, ka Dievs mūs ir iezīmējis ar Savu Vārdu, ka Viņš mums ir mācījis vārdus grēksūdzei, ka Viņš mīlestībā aicina mūs pielūgt Viņu, piemēram, lūgšanā “Mūsu Tēvs.”

DIEVKALPOJUMS

Dievkalpojums ir atgādinājums par Kristību, jo ietver visus iepriekšējos veidus. Dievkalpojums sākas un norit Trīsvienīgā Dieva Vārdā, kura Vārdā kristieši tiek kristīti, ietverot grēksūdzi, dziesmas, Svēto Rakstu lasījumus, sprediķi, lūgšanas, Vakarēdienu un svētību.

NOBEIGUMS

Ticīgajiem arvien ir jāatgādina, ka Kristībā Dievs izmaina cilvēku no garīgi miruša un Dieva priekšā nedzīvas būtnes par dzīvu radījumu. Līdz ar to cilvēks var dzīvot Dieva priekšā, uzklausīt Viņa vārdu un atbildēt Dievam ar savām lūgšanām, stāvēt pretī kārdinājumiem un noraidīt grēcīgu vēlmju vilināšanu. Pat ja miesas vājuma dēļ kādreiz vēl nākas paklupt, grēku nožēlā ticīgais ceļas atkal augšā, no sirds atzīstot savas vainas izsūdz Dieva priekšā kopā ar citiem ticīgajiem un saņem piedošanu no Dieva. Kristībā Dievs dāvā atjaunotu dzīvi, kuras ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīgā dzīvība. [Rom.6:22]

Āmen!

Birkas: , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.