317. Vai var [vai vajag] kristīties vēlreiz?


Kristības derība

Kā cilvēks var zināt, vai tas aizvien stāv savā Kristības derībā? Jau tas ir labi, ka cilvēks vēlas to zināt. Tas apliecina, ka cilvēkam ir vismaz kāda rūpe par savu dvēseli.

Kristības derība


Vispirms cilvēkam sevi jāpārbauda, vai viņš lūdz. Kas nelūdz ik dienas, tas atrodas lielās garīgās briesmās, un tas, kas nelūdz gandrīz nekad, var būt diezgan drošs par garīgu nāvi.

Tālāk cilvēks var pārbaudīt, vai viņš lūdz par savu grēku piedošanu un vai šī lūgšana ir nopietna. Kur ir skaidra savu grēku atziņa un nopietna lūgšana pēc grēku piedošanas, tur ir atrodama garīga dzīvība. Gan pasaules bērniem, gan viltus kristiešiem tā ir skaidra zīme, ka viņi ir beiguši lūgt grēku piedošanu vai arī šī lūgšana vairs nav nopietna.

Visbeidzot, cilvēks var pārbaudīt, vai viņš klausās un lasa Dieva vārdu. Kas miesai ir barība, tas dvēselei ir Dieva vārds. Ja cilvēks pārstāj ēst, tad nāve ir tuvu. Ja cilvēks nekad nedarbojas ar Dieva vārdu, tad vairs nav nekādas cerības uz garīgu dzīvību.

Var gadīties, ka daudzi gribēs sevi pārbaudīt, bet īsti nesapratīs, ko domāt par savu ticību. Varbūt kāds konstatēs, ka viņš gan nedzīvo bez Dieva un vēlas būt kristietis, bet tomēr atrodas ļoti tālu no tā, lai varētu sacīt, ka viņš joprojām stāv Kristības žēlastībā.

Šādam cilvēkam jāatceras, ka nav izšķirošas nozīme tam, vai viņa pašpārbaudei ir noteikts rezultāts. Galvenais ir tas, vai viņš tiešām vēlas vai nevēlas, lai viņa Kristības derība būtu spēkā. Ja viņš to vēlas, tad darāma ir tikai viena lieta, vienalga, vai derība ir lauzta vai ne. Ja Kristības derība ir lauzta, tad ir jānožēlo grēki un jāatgriežas. Bet, ja tā nav lauzta, tad arī ik dienas ir jāatgriežas, lai ticība tiktu uzturēta.

Abos gadījumos tas ir svarīgākais, lai cilvēks ņemtu nopietni Dieva vārdu, dzīvotu lūgšanā, nāktu pie Svētā Vakarēdiena, atzītu savus grēkus un allaž no jauna tvertos pie Kristus.

Atgriešanās jau nav nekas cits kā vērsties pie dzīvības, kas saņemta Kristībā. Šī dzīvība ir – dzīvot ticībā Kristum. Tā ir ticība, kas arvien no jauna jāatmodina. Šādā dzīvē ticība ir pastāvīgi jāstiprina. Līdzeklis abos gadījumos ir viens un tas pats: Dieva vārds, sakraments un lūgšana. Tādēļ gan tad, kad cilvēks pirmoreiz nāk pie Kristus, gan arī simto reizi, ir jāiet viens un tas pats ceļš. Pēc būtības pirmā atgriešanās un ikdienas atgriešanās ir viena un tā pati: nožēla par grēkiem un ticība Glābējam.

Ja cilvēks ir bijis pilnīgi novērsies no Dieva, tad ceļš, iespējams, būs krietni garāks. Cilvēkam ir ļoti daudz jāmācās, iekams tas spēj ieraudzīt sevi Dieva vārda gaismā, un vēl vairāk viņa aklajām acīm jāierauga, iekams šīs acis spēj redzēt Kristu tādu, kā Dievs to vēlas. Tādēļ lūgšanās ir jāpavada ilgs laiks, apmeklējot baznīcu un lasot Bībeli, iekams cilvēks nonāk pie pareizas ticības. Te jautājums nav tikai par zināšanām. Ar nelielu piepūli tās ātri var apgūt. Bet te ir jautājums par atziņu un tās ielikšanu cilvēka sirdī, ko spēj vienīgi Svētais Gars, bez Viņa visas Dieva vārda zināšanas paliek mirušas un nederīgas. Atziņu nav iespējams paņemt, bet pēc tās ir pazemīgi jālūdz Dievs. Tas neko nelīdz, ja ambiciozs cilvēks grib iespiest sev sirdī kristīgās patiesības.

Tas nav nekāds retums, ka jauni, apņēmīgi cilvēki nolemj, ka tie ar skubu kļūs par kristiešiem. Tādēļ tie sāk darboties un apgūt visu, kas viņuprāt ir nepieciešams dziļai un īstai kristietībai. Tie kļūst uzspēlēti priecīgi un nervozi darbīgi vai arī runā lielus vārdus par savu milzīgo grēcīgumu un neaptveramo asins žēlastību.

Tādiem var dot padomu nerunāt vairāk, nekā paši spēj apjēgt. Problēma jau nav nesasniegt tik daudz kā citi, bet problēma ir izlikties, it kā tu būtu sasniedzis, lai neatpaliktu no citiem. Samākslotība un nedabiskums grēknožēlā neko nepalīdzēs. Svarīgākais nav tas, ka grēknožēla un atgriešanās tiek veikta noteiktā laikā vai veidā, bet gan tas, ka tajā Dievs patiesi runā uz dvēseli un veic Savu darbu tā, kā Viņš to vēlas.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.