87. Kādi ir priekšnosacījumi, lai saderināšanās būtu spēkā?


Kristība kā patiess žēlastības līdzeklis

Kristība, saskaņā ar Rakstiem, nav vienīgi kāda ceremonija vai Baznīcas rituāls, bet gan patiess žēlastības līdzeklis (ūdens, kas ietverts dievišķā pavēlē un ar Dieva Vārdu apzīmogots [iezīmēts]), ar kura starpniecību Dievs piedāvā un sniedz cilvēkiem Kristus nopelnus, kurus pasaulei nodrošinājusi Viņa vietnieciskā gandarīšana [Ap.d.2:38].

Kristība kā patiess žēlastības līdzeklis

Tādēļ Luters savā katehismā saka:

“Tā dara, ka grēki top piedoti, tā pestī no nāves un velna un dāvā mūžīgo svētlaimi visiem tiem, kas tic, ko Dieva apsolījuma vārdi saka [Mk.16:15-16].”

Mūsu dogmatiķi Kristību ir trāpīgi nosaukuši par “attaisnošanas līdzekli”, kurš attiecas uz Evaņģēliju, nevis bauslību. Tas ir, Kristība neglābj kā darbs, kuru mēs darām Dievam (kā pildot savu pienākumu), bet gan kā Dieva darbs, kurā Viņš nāk pretī mums un svēta mūs. Luters:

“Tas nav mūsu paveikts darbs, bet dārgums, kuru Viņš dāvā mums.”

Kristība nesniedz neko citu, kā vienīgi to, ko piedāvā un dod Evaņģēlijs; tā izraisa grēku piedošanu (Ap.d.2:38), nomazgā grēku (Ap.d.22:16), svēta un šķīstī (Ef.5:26), atjauno un pestī (Tit.3:5; 1.Pēt.3:21) utt.. Vēl vairāk – to, ko Svētais Gars paveic caur Evaņģēliju, izraisot un stiprinot ticību (Rom.1:16; 1.Kor.2:4), Viņš paveic arī caur Kristību (1.Pēt.1:23; Tit.3:5). Patiesībā Kristība sniedz visas savas dievišķās, garīgās svētības vienīgi tādēļ, ka tā ir ūdens, kurš savienots ar Evaņģēlija žēlastības un pestīšanas apsolījumiem. Tāpat kā šie dievišķie apsolījumi ir spēkā ik reizi, kad tie tiek lasīti vai uzklausīti, tāpat tie ir spēkā arī tad, kad tiek pielietoti Kristībā. Luters:

“Dieva vārds Kristībai piešķir tādu spēku, ka tā kļūst par atdzimšanas avotu.”

Galvenā atšķirība starp Kristību un Evaņģēliju pamatā ir tāda, ka Kristībā sniegtais Dieva individuālais žēlastības piedāvājums, kurš ar ūdens palīdzību tiek attiecināts uz konkrētu personu, kļūst par redzamo Dieva vārdu. Apoloģija pamatoti atzīmē:

“Gluži tāpat, kā Dieva vārds ieiet ausī, lai uzrunātu sirdi, tāpat arī pašu rituālu uztver acs, pēc tam uzrunājot sirdi. Dieva vārda un rituāla rezultāts ir viens un tas pats. Kā Augustīns ir labi pasacījis, ka sakraments ir redzamais vārds, jo šis rituāls tiek uztverts ar acīm un ir it kā Dieva vārda atspoguļojums, kurš apzīmē to pašu, ko vārds. Tādēļ rezultāts ir tāds pats.”

Šo patiesību nākas aizstāvēt gan no katoļiem, gan kalvinistiem. Katoļi patiešām māca, ka ar Kristības starpniecību kristāmie saņem žēlastību, taču viņi maldās, apgalvojot, ka tas notiek bez ticības no kristāmā cilvēka puses. Oponējot šiem maldiem, Apoloģija apstiprina:

“Tas ir pilnīgi jūdaisks viedoklis, uzskatīt, ka mūs taisno pati ceremonija, bez attiecīga sirds stāvokļa, proti, bez ticības. [..] Mēs mācam, ka sakramentu lietošanai jāsaistās ar ticību, kurai ir jātic šiem apsolījumiem un jāsaņem sakramentā piedāvātās lietas. Šim solījumam nav jēgas, ja tas netiek uzņemts ticībā.”

Tridentas koncils nepārprotami noliedz biblisko mācību (Rom.4:11), ka sakramentos piedāvātā dievišķā žēlastība tiek saņemta vienīgi ticībā. Tādēļ antikrista baznīcas sekotāji nevar saņemt žēlastību, jo Svētie Raksti māca, ka ticība ir vienīgais efektīvais līdzeklis, kurš var nodrošināt grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu (Mk.16:15-16; Rom.4:20-25). Tās aizstāvētā Kristības mācība ir domāta nevis lai sniegtu žēlastību, bet gan lai atņemtu to grēciniekam; nevis lai mierinātu viņu, bet lai uzspiestu viņam žēlastības nenoteiktības monstru.

Romas baznīca izliekas par īstu kristīgas Kristības aizstāvi, bet patiesībā tā to nicina un atņem tai tās spēku. Saskaņā ar Romas katoļu mācību, Kristība pilnībā iznīcina iedzimto grēku, tādēļ miesā paliekošās ļaunās iekāres vairs nav grēks. Taču šī mācība ir klajā pretrunā Rakstiem (Rom.7:17-20). Šos maldus katoļi papildina vēl ar kādiem citiem, proti, ka tie, kuri nāves grēku dēļ ir atkrituši no žēlastības, var atgriezties pie tās nevis ticībā Kristības apsolījumiem, bet gan ar “otrās plāksnes” palīdzību, proti, ar grēku nožēlu, jeb izpildot sirds satriektību, mutisku izsūdzēšanu, gandarīšanu ar darbiem. Tādēļ Romas katoļu Kristības mācība no sākuma līdz galam ir domāta tam, lai atbalstītu pāvesta mācību par pestīšanu pēc darbiem.

Katoļiem pievienojas arī prokatoliski noskaņotie protestanti, kuri apgalvo, ka Kristība patiešām izraisa atdzimšanu, taču ne pašu ticību. Tādējādi viņi uzskata, ka Kristības žēlastība tiek sniegta neatkarīgi no cilvēka ticības, turpretī Raksti ļoti skaidri māca, ka bez ticības Kristus nodrošinātajai grēku piedošanai (Jņ.1:12-13; 3:5, 14-15; 1.Jņ.5:1), kuru cilvēkam piedāvā un sniedz žēlastības līdzekļi, nevar notikt atdzimšana. Luteriskā baznīca, no otras puses, pareizi māca, ka Kristība ir atdzimšanas līdzeklis, jo tā piedāvā un sniedz grēku piedošanu, ar savu žēlīgo Evaņģēlija piedāvājumu izraisot un stiprinot ticību. Visi tie (katoļi un prokatoliskie protestanti), kuri noliedz, ka Kristība pirmkārt ir līdzeklis, kurš nodrošina attaisnošanu ticībā piedāvātajai žēlastībai, sajauc bauslību ar Evaņģēliju, padarot Kristību par svētdarīšanas līdzekli, nevis ticībā, bet ar darbiem.

Biblisko mācību par Kristības iedarbību pilnībā noliedz reformāti. Saskaņā ar cvinglijiešu uzskatu, Kristība nav grēku piedošanas un atdzimšanas līdzeklis, bet gan vienīgi tās simbols, bet pašu atdzimšanu cilvēkā Svētais Gars izraisa tiešā veidā (“žēlastība iedarbojas tiešā veidā”).”Kristība neatnes žēlastību” (Cvinglijs).

Ūdens, saskaņā ar kalvinistu mācību, vienkārši nevar darīt tādas lielas lietas (Boēls). Luters atzīst, ka tā ir patiesība, rakstot:

“Ūdens to gan nedara [..]” Taču tam seko viņa klasiskais skaidrojums: “[..] bet Dieva vārdi, kas pie ūdens klāt, un ticība, kas saistās ar tādiem Dieva vārdiem ūdenī. Jo bez Dieva vārdiem ūdens ir tikai ūdens vien, un nav nekāda Kristība, bet ar Dieva vārdiem tas ir Kristība, proti: žēlastības pilns dzīvības ūdens un mazgāšana atdzimšanai Svētajā Garā, kā apustulis Pāvils saka Tit.3:5-8.”

Tādēļ Kristība, saskaņā ar Luteru, “dara, ka grēki top piedoti, tā pestī no nāves un velna, un dāvā mūžīgo svētlaimi visiem tiem, kas tic,” vienkārši tādēļ, ka to pasludina Kristībā dotie Dieva vārdi un apsolījumi, vai tādēļ, ka Kristība nav tikai vienīgi ūdens, bet gan ūdens, kas Dieva pavēlē pamatots un ar Dieva vārdiem savienots (apsolījums).

Tādējādi Luters norāda, ka Kristības iedarbība ir pilnībā atkarīga no Evaņģēlija apsolījumiem, kuri ir savienoti ar ūdeni (Mt.28:19; Mk.16:15-16; Ap.d.2:38), jo no šiem apsolījumiem ir atkarīga kristīto ticība. Luters:

“Ticībai ir jābūt kaut kam, kur tā balstās un pamatojas.”

Cvinglijs noliedza Kristības iedarbību tādēļ, ka atsacījās ticēt apsolījumiem, kurus Dievs bija savienojis ar šo sakramentu. Ja Luters sacīja, ka viņš ar prieku un pateicību paceltu niecīgu salmiņu, ja Dievs būtu saistījis ar šo darbību tādus apsolījumus, kādi ir doti Kristībā, tad Cvinglijs uzstājīgi atkārtoja savus racionālistiskos argumentus, ka “ūdens nevar darīt šādas lielas lietas” un ka viņš nekad nav Rakstos sastapies ar domu, ka “sakramenti piedāvātu un sniegtu žēlastību”, lai arī viņš, bez šaubām, bija pazīstams ar tādām skaidrām Rakstu vietām kā Ap.d.2:38; 22:16; Ef.5:26; Tit.3:5 utt.. Luters bija īsts teologs, kurš bija uzticīgs Rakstiem, savukārt Cvinglijs, kā arī viņa sekotāji (Bols u.c.), pamatojoties racionālistiskos argumentos, apstrīdēja Kristības iedarbību.

Gluži tāpat, kā reformāti neatzīst Kristību par atdzimšanas līdzekli (iniciācijas un atdzimšanas Sakraments), tāpat viņi to neatzīst arī par līdzekli, ar kura starpniecību cilvēks tiek saistīts ar Kristus garīgo miesu, proti, Baznīcu (1.Kor.12:13), un ar kura palīdzību tiek izraisīta grēcinieka atdzimšana, proti vecā cilvēka krustā sišana un jaunā cilvēka augšāmcelšanās (Rom.6:1-11). Saskaņā ar reformātu viedokli, Kristība šīs lietas vienīgi simbolizē. Tādēļ cvingliānisms (kalvinisms), kā mēs to norādījām jau agrāk, ir pilnīgs Kristības iedarbības noliegums. Visa tā svētība, kuru Raksti piedēvē šim sakramentam, tiek pastāvīgi noliegta, pamatojoties racionālistiskā aksiomā:

“Ūdens nespēj darīt šādas lielas lietas; tās noteikti paveic Gars.”

No racionālā viedokļa raugoties, šāda Kristības iedarbības noliegšana ir gluži loģiska. Tā kā kalvinisti vispār neatzīst žēlastības līdzekļus šī vārda bibliskajā nozīmē (“Žēlastība iedarbojas tiešā veidā;” “Gars izraisa dvēseles atdzimšanu bez vidutājiem”), tad viņi noliedz arī šo konkrēto žēlastības līdzekli, kurš ir pazīstams kā Kristības sakraments.

Kristība ir grēku piedošanas un atdzimšanas līdzeklis arī pieaugušajiem, kuri ir jau atdzimuši ar Evaņģēlija vārda starpniecību. Mūsu dogmatiķi apgalvo, ka šādi “pieaugušie ar Kristības palīdzību vairo savas dāvanas” (Gerhards), jo viņi tiek apstiprināti un uzturēti savā ticībā ar Evaņģēlija apsolījuma apstiprinājumu Kristībā. Kristība, līdzīgi pašam Evaņģēlijam, ir atdzimšanas sēkla (1.Pēt.1:23) un izraisa ticību ne tikai atgriešanās brīdī bet arī pēc tam (Rom.10:17).

Visas pārējās Kristības nestās svētības, tādas kā svētdarīšana jeb Kristībā aizsāktā pastāvīgā atjaunošanās (Tit.3:5), vecā cilvēka krustā sišana un jaunā cilvēka augšāmcelšanās (Rom.6:3-6) utt., ir Kristības izraisītās attaisnošanas un atdzimšanas rezultāts. Tā arī vienošanās ar Kristus miesu, kuru izraisa Kristība (1.Kor.12:13, allaž pavada ticības rašanos un grēku piedošanu. Luters raksta:

“Tādēļ, dzīvodams grēku nožēlā, tu dzīvo Kristībā, kura nevien pasludina, bet arī rada, uzsāk un prasa šādu dzīvi, ko Kristībā top dota žēlastība, Gars un spēks apvaldīt veco cilvēku, lai jaunais parādītos un taptu stiprs.”

Tādēļ pati Kristība ir tā, kura mums ļauj saglabāt mūsu Kristības solījumu.

Saistībā ar Kristību luterāņu dogmatiķi ir apsprieduši arī jautājumu, vai šajā sakramentā pastāv kāds debesu elements, gluži kā Svētajā Vakarēdienā debesu elements ir Kristus miesa un asinis. Ja daži uz šo jautājumu ir atbildējuši pozitīvi (Gerhards, Kalovs, Kvenštets: “Debesu elements Kristībā ir Dieva vārds, Svētais Gars, Svētā Trīsvienība,” utt.), tad citi (Baiers u.c.) ir izteikušies, ka labāk būtu nerunāt par debesu elementa klātbūtni Kristībā, it īpaši tādēļ, ka Svētais Gars, vārds, Svētā Trīsvienība utt. nevar tikt dēvēti par debesu elementu šī termina striktā nozīmē, bet gan vienīgi plašākā nozīmē (Hollacs). Piezīme vietā, jo Kristībā, patiesību sakot, nav tāda debesu elementa, kurš atbilstu Kristus miesai un asinīm Svētajā Vakarēdienā.

Starp Dieva vārdu un ūdeni Kristībā pastāv tik cieša saistība, ka mēs nedrīkstam runāt par iekšējo un ārējo Kristība.

“Ir tikai viena Kristība un viena mazgāšana.”

Arī:

“[Mēs noraidām kalvinistu nepatieso un maldīgo mācību,] ka Kristība ir ārēja ūdens mazgāšana, kura tikai simbolizē iekšējo mazgāšanu no grēkiem [šķīstīšanu].”

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.