83. Ko Dievs vēlas sargāt ar sesto bausli?


Konkordāts starp Vatikānu un Latvijas valsti

“ … tie savu ķēniņu slieksni novietoja pie Mana sliekšņa un savus durvju stabus pie Maniem durvju stabiem, tā ka starp viņiem un Mani bija tikai siena; tā tie lika negodā Manu svēto Vārdu ar savām negantībām, ko tie darīja, tā ka Es tos iznīcināju Savās dusmās.” (Ec.43:8)

Mazliet vēstures. Pirmais konkordāts starp Latvijas Republiku un “Svēto krēslu” tika noslēgts 1922. gadā. No Latvijas valsts puses konkordāta noslēgšanas mērķis bija integrēt Latvijas valstī pārsvarā katoļticīgo Latgali, kura cariskās Krievijas laikā administratīvi bija iekļauta Vitebskas guberņā un kura jaunajā brīvvalsts situācijā ar bažām un aizdomām skatījās uz pārējiem, pārsvarā luteriskajiem, Latvijas novadiem. Vatikāns toreiz no Latvijas valsts prasīja rīcību, kas nepārprotami liecinātu par to, kura konfesija tad būs Latvijā “galvenā”. Pirmās, toreiz pārsvarā sociāldemokrātiskās, Saeimas lēmums apmierināja Vatikāna prasības visā pilnībā. Kādi bija rezultāti?

Romas katoļu baznīcas Rīgas metropolijas kūrijas ieguvumi: Latvijas valsts (?!) nodod Romas metropolijas kūrijai Latvijas pareizticīgajai baznīcai piederošos klostera īpašumus Vecrīgā (tagadējās Romas metropolijas kūrijas ēku kompleksu); Latvijas valsts (?!) nodod Romas metropolijas kūrijai Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapa katedrāli – Jēkaba baznīcu (tagad – Romas metropolijas kūrijas Rīgas arhibīskapa katedrāle).

Savukārt Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca zaudē savu bīskapa katedrāli – tajā pirms svētdienas dievkalpojuma ielaužas policija, atņem draudzes darbiniekiem dievnama atslēgas un nodod tās jaunajiem “saimniekiem”.

Ar to Latvijas pirmās brīvvalsts smalkā “diplomātiskā darbība” vēl nebūt nebeidzas. Ar cēlu žestu parlamenta vairākums nobalso par Doma baznīcas jauno statusu. Šis jaunais statuss noteica, ka tālaika vācu evaņģēliski luteriskās baznīcas katedrāles lietošanas tiesības tiek sadalītas (?!) trīs daļās: viena trešdaļa – patiesajiem īpašniekiem, kā Latvijas vācu draudžu bīskapa katedrāle, otra – Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai, kā bīskapa katedrāle, trešā – Rīgas garnizona draudzei. Šādas “smalkas diplomātijas” rezultātā bija ne vien ierādīta “īstā vieta” pareizticīgajiem un luterāņiem, bet arī iedzīts ķīlis Latvijas luterāņu starpā pēc nacionālā principa, ko radīja mākslīgi izveidotais interešu konflikts Doma baznīcas jaunā statusa sakarā.

Arī ar to Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas zaudējumi vēl nebeidzās. Tā zaudēja ne vien savu katedrāli, bet arī savu bīskapu – izcilo savas baznīcas tiesību aizstāvi Kārli Irbi. Latvijas luterāņu bīskaps šo notikumu rezultātā atkāpjas no sava amata.

2000. gads – atkal tiek slēgts konkordāts starp Latvijas valsti un Vatikānu. Bet kāpēc atkal un kāpēc jauns? Būtībā varēja atjaunot iepriekšējo, kurš taču nekad oficiāli netika pārtraukts, un Otrā Latvijas Republika kā Pirmās Republikas tiesību pārmantotāja varēja atjaunot spēkā reiz jau noslēgto konkordātu. Taču šis iepriekšējais konkordāts vairs nešķiet nozīmīgs, no Romas katoļu baznīcas skatījuma, vecais konkordāts tai neko klāt pie reiz jau iegūtā nedod, – tātad tas ir izsmēlis savu potenciālu. Labāk to pat nepieminēt, bet slēgt jaunu, kas nodrošina jaunas privilēģijas un jaunus, taustāmus ieguvumus.

Šoreiz, protams, vairs netiek atņemtas katedrāles vai kādi citu konfesiju īpašumi. Ir cits veids, kā vēlamo panākt – caur dažādiem valsts finansējumiem no nodokļu maksātāju (pārsvarā luterticīgo) kabatas, kas saskaņā ar jauno konkordātu paredzēti gan Aglonas bazilikas uzturēšanai, gan citu katoļu dievnamu remontam un uzturēšanai, gan drīzumā – konfesionālas LU Katoļu teoloģijas fakultātes izveidei un tālākam finansējumam. Protams, konkordāts paredz arī citas būtiskas privilēģijas Romas katoļu baznīcai, tas sava pietiekami izplūdušā formulējuma dēļ dos vēl daudz iedvesmas Latvijas valdības un Vatikāna savstarpējam diplomātiskajam “flirtam”.

Visai nozīmīgs apstāklis ir arī tas, ka šajā konkordāta līgumā tiek būtiski sajauktas divas lietas, kas būtu īpaši rūpīgi nošķiramas, tas ir, politisks veidojums – Vatikāna valsts un reliģiska organizācija – Romas katoļu baznīca. Jābrīnās, kur palikuši visi gudrie Latvijas juristi, kas “nepamanīdami” šo “nenozīmīgo” niansi, ir akceptējuši visai apšaubāmu starpvalstu līgumu, kas galu galā izrādījies par līgumu ar Romas katoļu baznīcu. Turklāt tas izrādījies par tādu līgumu, kuru būs ļoti grūti, lai neteiktu – neiespējami, ievērot, nepārkāpjot Latvijas Republikas Konstitūcijas normu, kas paredz šķirt valsti no baznīcas.

Visā šajā situācijā nedrīkst ignorēt vēl kādu nozīmīgu apstākli. Proti, Romas katoļu baznīcas aktīvi uzbrūkošo nostāju, kas īpaši pastiprinājusies pēdējā laikā. Pietiek atcerēties kaut vai nesen izteikto Romas katoļu baznīcas oficiālo nostāju pret 25 gadu garumā izstrādāto un pēc ilgām debatēm parakstīto vienošanos par attaisnošanas mācību starp katoļiem un luterāņiem. Brīdī, kad daudzo, līgumu parakstījušo, luterisko baznīcu bīskapi kopā ar Romas izvirzītajiem pārstāvjiem jau grib svinēt vēsturiskā līguma noslēgšanu, Romas oficijs, kardināla Racingera personā, paziņo, ka šim līgumam nav nekāda spēka Romas baznīcā, bet Romas baznīcas reiz pret luterisko baznīcu izteiktie lāsti šodien vēl aizvien ir spēkā.

Šādos apstākļos rodas absurda situācija, ka Latvijas reliģiskā majoritāte – luterāņi – kā nodokļu maksātāji apmaksās citas konfesijas vajadzības, kura nolād šo nodokļu maksātāju reliģiskos uzskatus un mācību un oficiālā veidā pat atsakās nosaukt luterāņus (arī citas konfesijas) par baznīcu, bet vienīgi par “ekleziālu kopienu”.

Vēl absurdāku visu šo situāciju padara tas, ka šur tur atskan pavisam savādas balsis, sak, kas tur īpašs, lai jau katoļi ir tie pirmie, mēs, luterāņi, arī varētu tūlīt noslēgt līdzīgu līgumu ar valsti, un tā saņemt no valsts tādu pašu atbalstu; varbūt, ka tā varētu rīkoties arī visas pārējās Latvijas vēsturiskās konfesijas? Turklāt arī situācija šeit, Latvijā, esot pavisam īpaša. Dažādu konfesiju bīskapi pie mums esot tik vienprātīgi, un arī katoļu bīskaps pret pārējām konfesijām tāds draudzīgs, tā ka neviens nejūtas apdraudēts. Sak, lai tur tai Romā ir, kā ir, bet pie mums Latvijā nav nekādu problēmu.

Paldies Dievam, ka tas šobrīd ir tā. Taču, mīļie, kas šādi runājat, neesiet tik naivi, – bīskapi nāk un iet. Arī “svētā krēsla” “svētā roka” nemaz nav par īsu, lai virzītu ekleziālās politikas figūras arī šeit, Latvijā, situācija pavisam drīz var mainīties, bet likumi, kas kādam dod īpašas starptautiski garantētas privilēģijas, paliks. Citiem līgumiem, kas eventuāli varētu būt noslēgti ar citām konfesijām, šādu starptautiski garantētu privilēģiju nebūs, tos katrā laikā varēs izmainīt.

Ir vēl divas lietas, kas nopietni jāņem vērā katram “tālredzīgajam” baznīcas politiķim, kurš saskata kādu taustāmu izdevīgumu savai konfesijai no kāda konkordātam līdzīga līguma noslēgšanas: pirmkārt, tas ir kaitējums Evaņģēlija vēsts pasludināšanai. Otrkārt, .. tas ir kaitējums Evaņģēlija vēsts pasludināšanai.

Pirmkārt, kaitējums radīsies tiklīdz valsts sāks no nodokļu maksātāju kabatas apmaksāt baznīcas projektus. Cilvēku acīs baznīcas autoritāte strauji kritīs, ja baznīca būs ņēmēja nevis devēja. Otrkārt, tas ir kaitējums Evaņģēlija vēsts pasludināšanai, kas radīsies no baznīcas straujas korumpēšanās, kas neizbēgami sekos pēc šāda līguma noslēgšanas ar Latvijas valsti, kurai ir viens no augstākajiem korupcijas līmeņiem pasaulē. Mēs dzīvojam valstī, kas pati ir korumpēta un prot korumpēt arī citus, un korumpēta vai angažēta baznīca var iegrūst šādu valsti tikai vēl dziļākā postā.

Stāties tam pretī būtu katra baznīcas locekļa uzdevums, vai viņš ir lielā vai mazā amatā, valstī vai baznīcā. Īpašs uzdevums šeit ir konfesiju vadītājiem – bīskapiem un arhibīskapiem. Protams, vispirms šis aicinājums ir vērsts uz luteriskās baznīcas arhibīskapu, kurš ir Latvijas lielākās kristīgās konfesijās vadītājs. Šis tiešām ir īstais brīdis runāt un liecināt, lai Evaņģēlija vēsts, kas mums ir uzticēta, netiktu aptumšota vai deformēta.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

10 atsauces par “Konkordāts starp Vatikānu un Latvijas valsti”

  1. talyc:


    …bet mūs-laika luterāņu arhibīskaps J.V. savu lojalitāti Romas krēslam ir jau ne vien-reiz vien apliecinājis (un nav domājams, ka savu nostāju kādreiz varētu mainīt)
    - – -
    tas ir kāpēc esmu teicis un lieku reizi nekautrēšos atkārtoties
    LELB = RKB meitas uzņēmums (precīzāk sakot vēlētos tāds būt, …ja tik RKB tos atzītu)
    - – -
    tāda nožēlojama situācija ir
    LELBābelē

  2. prefekts:


    TALYC, Tu, nožēlojamais demagog… žēl, ka tādi cilvēku kā Tu, sirgst ar vārdu “caureju”… Tev nav bail tā ēterā krāmēt virsū citiem. Tu sajūties labāk? Vai Tavi draugi tāpēc Tevi vairāk ciena? Vai vnk. tā Tu visu laiku sev atbildi, kapēc esi tur kur esi… Tā starp citu dara daudzās sektās…. Bet tā nav ticība, bet naožēlojams naids… un Tu kā baterija ļaunajam…

  3. talyc:


    es tikai runāju, ko runāju
    un runāju – pēc savas pārliecības
    un mana pārliecība nāk iz manas ticības un
    mana ticība balstās uz lietām (gan acīm redzamām gan neredzamām)
    - – -
    ja tu dusmo, tad vari dusmot cik tev tīk
    un vari lamāt tos kas citādi domā un citādi redz
    (kas nedomā, tā kā iemācīts domāt un nerunā kā jārunā)
    - – -
    tikai atceries, sieva: – laba un ļauna atzīšanas spēja
    tieši tas bij tās pirmās grēkā krišanas iemesls

  4. prefekts:


    Tas jau būtu bijis īsts mūsu Kunga brīnums, ja Talyc teiktu: paldies, brāli Prefekt, tiešām aizrāvies esmu ar textiem, par kuriem Kristus MT. 7:3 skaidri izsakās un saka arī man… jo nedrīkstu tā uzvesties un Kristus priekšā būs jāatskaitās par katru izteiktu/uzrakstītu vārdu. Centīšos es pats savā vietā un situācijā būt kopā ar savu Kungu un rūpēties par savu svētdzīvi…

    Bet pagaidām Talyc, kā Talyc, bez pārsteigumiem… vienos vārtos… visu zin, visu ir sapratis, visu var komentēt… Robčiks un citi var ierēkt, Varonis savā pulciņā…

  5. talyc:


    paldies, brāli Prefekt, tiešām …tu man palīdzēji saprast

  6. gviclo:


    Sveiki draugi,

    Šajā kontekstā man nāca atmiņā arī nesena atsauce, ko rakstīja Juris, par to, ka [viņaprāt] pārāk daudz tiek runāts par to kā nevajag un ir nepareizi, un maz par to, kā pareizi.

    Domājot par to, es ievēroju, ka arī 10.baušļos ir vairāk “nebūs” nekā “būs.” Jo kas gan cilvēkam vēl atliek, ja ievēro visus “nebūs”?

    Apliecināt patiesību un noraidīt maldus ir kristieša pienākums. Un abas šīs lietas ir jādara vienlīdz skaidri, viennozīmīgi un pastāvīgi.

    Un nevietā šeit būtu runāt par “mīlestību” un “pacietību,” kurām ir sava noteikta, cildena un godājama vieta un pielietojums.

    Un nevietā ir baidīt ar Dieva tiesu to, kurš brīdina no elles briesmām.

    Ja nav tā, kā runā talyc, tad jau viss ir perfekti, draugs, prefekt. Tad jau tev nav ko uztraukties.

    Bet atļauj to katram pašam saprast, bastoties objektīvos un viennozīmīgos pušu izteikumos.

    Redz, mūsu Pestītājs saka: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” [Jņ.18:23]

    Ar cieņu,
    Kristū,
    gviclo

  7. prefekts:


    e-pavest!!! te savējos sit! un apšauba pašu galveno ticības artikulu par LELB! saki kaut ko! :-)

    …draugi es atvainojos, ka te iejaucos… gribēju tikai Jūs pakacināt ap Jums mīļu tēmu… viss jau ir pateikts un zināms… avis pa labi, āži pa kreisi

  8. gviclo:


    Labāk, draugs, pasaki, ka tev viss viena alga.

    Ar cieņu,
    Kristū,
    gviclo

  9. prefekts:


    nav gan vienalga…
    - – -
    esmu pret stulbu tukšu demagoģiju
    - – -
    tā nāk no ļaunas sirds
    - – -
    vai no stulba, tukša paura

  10. talyc:


    atļaušos (nelietīgi) pārlabot (sagrozīt) prefekta teikto:

    esmu pret stulbu tukšu demagoģiju
    - – -
    ja tā nāk no cita ļaunās sirds
    - – -
    vai no stulbā, tukšā paura
    * * *
    esmu par prātīgu pilnu demagoģiju
    - – -
    kas nāk no manas labās sirds
    - – -
    un no prātīgā, pilnā paura



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.