105. Kas mums, septītā baušļa ietvaros, ir īpaši jāpatur prātā?


Ko vajadzētu meklēt un sagaidīt no evaņģēlijiem

Ir iesakņojies paradums evaņģēlijus skaitīt un nosaukt pēc grāmatām un sacīt – ir četri evaņģēliji. Tas ir novedis pie tā, ka neviens vairs nezina, ko Sv. Pāvils un Pēteris savās vēstulēs saka, un tāpat arī viņu mācība tiek uzskatīta tikai par papildinājumu evaņģēliju mācībai, kā, piemēram, to dara Hieronīms savā prologā. Bez iepriekš minētā ir vēl kāds cits lielāks ļaunums, proti, ka evaņģēliji un vēstules tiek uzskatīti par likumu grāmatām. Tiem tad būtu jāmāca, kas mums jādara, un Kristus darbi tajās tiek attēloti vienīgi kā piemērs. Ja šie divi maldīgie uzskati valda sirdīs, tad nedz evaņģēlija, nedz vēstuļu lasīšana nevar notikt auglīgi un kristīgi un lasītāji paliek tādi paši pagāni, kādi bijuši iepriekš.

Ko vajadzētu meklēt un sagaidīt no evaņģēlijiem


Tādēļ ir jāzina, ka ir tikai viens Evaņģēlijs, taču to ir rakstījuši daudzi apustuļi. Katra atsevišķa Pāvila un Pētera vēstule, tāpat arī Lūkas sarakstītie Apustuļu darbi ir Evaņģēlijs, lai gan tajos netiek atstāstīti visi Kristus vārdi un darbi, bet viens ir īsāks un ietver mazāk nekā otrs. Tomēr arī neviens no lielajiem četriem evaņģēlijiem neietver visus Kristus vārdus un darbus, un tas arī nav vajadzīgs. Evaņģēlijs ir un tam nav jābūt nekam citam kā vēstījumam vai stāstam par Kristu. Tāpat tas notiek arī ar cilvēkiem, kad kāds raksta grāmatu par kādu ķēniņu vai firstu, aprakstot, ko viņš savā dzīvē ir darījis, teicis un izcietis. To var uzrakstīt dažādos veidos – viens raksta gari un plaši, otrs – pavisam īsi.

Tādējādi evaņģēlijam jābūt un tas nav nekas cits kā hronika, stāsts, vēstījums par Kristu – kas Viņš ir, ko Viņš darījis, teicis un izcietis. Viens to apraksta īsi, cits – gari, viens – tā, cits – savādāk. Īsi sakot, Evaņģēlijs ir vēstījums par Kristu – ka Viņš ir Dieva Dēls un mūsu dēļ kļuvis par cilvēku, miris un augšāmcēlies, un iecelts par Kungu pār visām lietām. Tik daudz Sv. Pāvils savās vēstulēs sniedz tālāk, nepakavējoties pie brīnumiem un Jēzus dzīves notikumiem, kas aprakstīti četros evaņģēlijos, un tomēr viņš pietiekoši un pilnīgi ietver visu Evaņģēliju. Tas ir skaidri un labi redzams Pāvila sveicienā romiešiem, kur viņš Evaņģēliju definē šādi: “Pāvils, Kristus Jēzus kalps, aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva Evaņģēliju, ko Viņš jau iepriekš apsolījis caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos par savu Dēlu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida, mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ar savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā”, utt. Tad nu tu redzi, ka Evaņģēlijs ir stāsts par Kristu, Dieva un Dāvida Dēlu, kas miris un augšāmcēlies, un iecelts par Kungu. Tas tad nu arī ir Evaņģēlija īss kopsavilkums. Tā nu, tāpat kā ir tikai viens Kristus, tā arī ir un var būt tikai viens Evaņģēlijs. Tā kā arī Sv. Pāvils un Pēteris nemāca neko citu kā Kristu – tikko kā minētajā veidā –, viņu vēstules nevar būt nekas cits kā Evaņģēlijs. Jā, arī pravieši, kad viņi sludināja Evaņģēliju un runāja par Kristu, kā to Sv. Pāvils šeit raksta un ikviens labi zina, tur, kur viņi runāja par Kristu, nemācīja neko citu kā patieso, tīro un pareizo Evaņģēliju, tieši tāpat kā, ja to būtu rakstījuši Lūka vai Matejs. Tādējādi, kad Jesaja 53. nodaļā raksta, kā Kristum bija par mums jāmirst un jānes mūsu grēki, viņš nav uzrakstījis neko citu kā tīru Evaņģēliju. Un es jums apgalvoju – ja kāds nespēj šo Evaņģēlija izpratni aptvert, tad tas arī nekad nevarēs saprast Rakstus, nedz arī nostāties uz pareizā pamata.

Otrkārt, uzmanies, ka tu Kristu nepadari par Mozu, it kā Viņš nebūtu darījis neko vairāk kā, tāpat kā citi svētie, mācījis un rādījis piemēru un it kā Evaņģēlijs nebūtu nekas vairāk kā tikai mācību vai likumu grāmata. Tādēļ tev Kristus, Viņa vārds, veikums un ciešanas jāsaprot divējādi. Pirmkārt, kā tev sniegts piemērs, kam tev jāseko un kas tev jāatdarina, kā Sv. Pēteris saka: “Jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām” (1. Pēt. 2:21). Tad nu, kad tu redzi, ka Kristus lūdz, gavē, palīdz cilvēkiem un izrāda tiem mīlestību, tad tā jāizturas arī tev – gan pret sevi, gan savu tuvāko. Taču tā ir mazākā Evaņģēlija daļa, ko pat nevar saukt par Evaņģēliju; šādā nozīmē Kristus tev nepalīdz neko vairāk kā kāds cits svētais. Viņa dzīvība paliek Viņa paša un vēl neko tev nepalīdz; īsi sakot: šādā veidā neviens nevar tapt par kristieti: šādi tiek radīti vienīgi liekuļi, bet tev Kristus jāsatver daudz augstākā pakāpē. Lai gan tagad jau ilgu laiku šis augstākais Kristus sludināšanas veids ir bijis pats labākais, tomēr tas reti ir ticis lietots.

Evaņģēlija galvenā daļa un pamats ir tā, ka, pirms tu Kristu uzlūko kā piemēru, tu Viņu uzņem un atzīsti kā dāvanu, ko tev devis Dievs un kas nu ir tava. Kad nu tu tagad kaut ko redzi vai dzirdi par Kristus darbiem vai ciešanām, tad nešaubies, ka pats Kristus ar saviem darbiem un ciešanām ir tavs. Uz to tu vari paļauties tikpat daudz, kā tad, ja tu būtu veicis to pats, jā, ja tu pats būtu Kristus. Redzi, to nozīmē pareizi atzīt Evaņģēliju, tas ir, pāri plūstošo Dieva labestību, ko neviens pravietis, neviens apustulis, neviens eņģelis nekad nav spējis izteikt, neviena sirds pienācīgi apbrīnot un saprast. Tā ir pret mums vērstā lielā Dieva mīlestības uguns, kas iepriecina sirdi un sirdsapziņu, dara to drošu un mierīgu; šī ir kristīgās ticības sludināšana. Tādēļ šādu sludināšanu sauc par Evaņģēliju, kas tulkojumā nozīmē priecīga, laba, mierinoša vēsts, un tādēļ apustuļus sauc par divpadsmit vēstnešiem.

Par to Jesaja 9. nodaļas 5. pantā saka: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls”. Ja Viņš ir mums dots, tad Viņam arī jābūt mūsu: tad Viņš mums arī ir jāuzņem kā mums piederošs. Un Rom. 8:32: “Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” Redzi, kad tu Kristu saņem kā tev dāvinātu dāvanu un par to nešaubies, tad tu esi kristietis; ticība atpestī tevi no grēkiem, nāves un elles un ļauj tev pārvarēt visas lietas. Ak, par to neviens nespēj pietiekoši daudz runāt, un ir žēl, ka šāda sludināšana pasaulē ir tikusi apklusināta, lai gan lielīšanās ar Evaņģēliju turpinās dienu no dienas.

Kad nu Kristus ir kļuvis par tavas pestīšanas pamatu un lielāko svētību, tad seko otrā [Evaņģēlija] daļa, ka tu Viņu uzlūko arī kā piemēru un velti sevi kalpošanai savam tuvākajam, tāpat kā tu redzi Kristu veltāmies tev. Redzi, šeit ticība un mīlestība iet roku rokā, Dieva bauslis ir izpildīts un cilvēks priecīgs un gatavs bez bailēm darīt un izciest visu. Tādēļ ņem vērā: Kristus kā dāvana uztur tavu ticību un dara tevi par kristieti; bet Kristus kā piemērs māca tev darbus; tie tevi nepadara par kristieti, bet tu dari tos tādēļ, ka jau esi kļuvis par kristieti. Kā viens no otra atšķiras dāvana un piemērs, tāpat viens no otra atšķiras ticība un darbi. Ticībai pašai nav nekā sava – vienīgi Kristus veikums un ciešanas. Darbiem piemīt kaut kas no tevis, taču tiem nav jāpieder tev, bet gan tavam tuvākajam.

Tādēļ tu redzi, ka Evaņģēlijs patiesībā nav likumu vai pavēļu grāmata, kas pieprasa, lai mēs ko darām; bet dievišķu apsolījumu grāmata, kurā Dievs mums Kristū apsola, piedāvā un dod visus savus labumus un svētību. Bet tas, ka Kristus un apustuļi māca daudz ko labu un skaidro bauslību, ir jāuzskata par svētību, tāpat kā ikviens cits Kristus darbs; jo pareiza mācība nebūt nav pati nenozīmīgākā svētība. Tādēļ mēs arī redzam, ka pretēji tam, ko dara Mozus savās grāmatās, un pretēji bauslības būtībai Kristus mūs briesmīgi nespiež un nedzen, bet mīļi un draudzīgi māca, saka tikai to, kas jādara un no kā jāizvairās – kas sagaida tos, kuri dara ļaunu, un tos, kas dara labu, nedzen un nespiež nevienu. Jā, Viņš māca tik mīļi, ka Viņš vairāk mīļi aicina nekā pavēl un sāk ar vārdiem: “Svētīgi nabagie. Svētīgi lēnprātīgie”, utt. Un arī apustuļi parasti lieto tādus vārdus kā: “Es mudinu, es lūdzu, es lūdzos”, utt. Bet Mozus saka: “Es pavēlu, es aizliedzu”, draud un biedē ar briesmīgu pārmācību un sodu. Saņēmis šo pamācību, tu tagad varēsi gūt labumu no Evaņģēlija lasīšanas un klausīšanās.

Kad nu tu tagad atver Evaņģēliju, lasi to vai klausies, kā Kristus nāk un iet vai kā kāds tiek vests pie Viņa, tad tev sprediķis vai Evaņģēlijs jāuztver tā, ka caur to Viņš nāk pie tevis vai tu tiec vests pie Viņa. Jo sludināt Evaņģēliju nenozīmē neko citu kā Kristum nākt pie mums vai mums tikt vestiem pie Viņa. Tomēr, kad tu redzi, kā Viņš rīkojas un palīdz ikvienam, kā Viņš nāk pie tiem un tie tiek vesti pie Viņa, tad tev jāzina, ka to pašu tevī dara ticība un Kristus ar Evaņģēliju tavai dvēselei piedāvā to pašu palīdzību un labvēlību. Ja tu paliksi mierā un ļausi sev darīt labu, tas ir, ja tu ticēsi, ka Viņš dara tev labu un palīdz, tad to arī saņemsi; tad Kristus ir tavs un tu Viņu esi saņēmis kā dāvanu. Pēc tam tev tas ir jāuztver kā piemērs un tāpat jāpalīdz un jādara savam tuvākajam, kļūstot viņam par dāvanu un piemēru. Par to Jesaja runā 40. nodaļas 1. un 2. pantā: ““Ieprieciniet, ieprieciniet manu tautu!” saka jūsu Dievs. “Runājiet sirsnīgi ar Jeruzalemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no Tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu labumu par visiem saviem grēkiem””, utt.

Šis divkārtīgais labums ir divi aspekti Kristū – dāvana un piemērs; to simbolizē arī divkārtīgā mantojuma daļa, kas pēc Mozus bauslības pienākas pirmdzimušajam dēlam, un daudzi citi tēli.

Kāds gan tas ir grēks un kauns, ka mēs, kristieši, esam nonākuši tiktāl un kļuvuši tik slinki Evaņģēlija lietās, ka mēs ne tikai to nesaprotam, bet mums pat ir vajadzīgs, lai ar citām grāmatām un komentāriem tiktu paskaidrots, ko Evaņģēlijā meklēt un no tā sagaidīt; evaņģēliji un apustuļu vēstules jau tādēļ ir sarakstīti, lai kalpotu par šādiem rādītājiem un mums praviešu un Mozus rakstos Vecajā Derībā rādītu, kā Kristus ir ietīts autiņos un ielikts silītē, tas ir, lai mēs paši varētu lasīt un redzēt, kā Viņš ir ietverts praviešu rakstos.

Šeit vajadzētu mūsu studijas un lasīšanu likt lietā un redzēt, kas Kristus ir, kā Viņš ir ticis dots, kādēļ ticis apsolīts un kā visi Raksti uz Viņu norāda, kā Viņš pats to saka Jņ. 5:46: “Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī man, jo par mani viņš ir rakstījis”; un turpat 39. pantā: “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani!” To Sv. Pāvils domā, kad viņš Romiešu vēstules iesākumā sveicinājuma vārdos saka, ka Evaņģēliju Dievs ir apsolījis caur praviešiem Svētajos Rakstos. Tādēļ evaņģēlisti un apustuļi arvien vērš mūsu uzmanību uz Rakstiem un saka: “Tā stāv rakstīts”; tāpat arī: “Tas ir noticis, lai piepildītos praviešu raksti”, utt. Un Apustuļu darbu grāmatas 17. nodaļā, kur tesaloniķieši ar lielu prieku klausījās Evaņģēliju, Lūka 11. pantā raksta, ka viņi dienu un nakti ir pētījuši Rakstus, vai tas patiešām tā ir. Tāpat arī Pēteris, rakstīdams savu vēstuli, pašā tās sākumā saka: “Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas pravietoja jums nolemto žēlastību, gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību. Viņiem tika atklāts, ka ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas, ko jums tagad pauduši tie, kas jums Evaņģēliju sludināja Svētajā Garā, kas no debesīm sūtīts. Šais lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties” (1. Pēt. 1:10-12). Ko gan citu šeit vēlas panākt Sv. Pēteris, ja ne mūs vest pie Rakstiem? It kā viņš sacītu: mēs sludinām un atdarām jums Rakstus ar Svēto Garu, lai jūs paši varētu lasīt un redzēt, kas tur atrodams un par kādiem laikiem pravieši ir rakstījuši, kā viņš to saka arī Apustuļu darbos: “Un visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, arī šīs dienas ir pasludinājuši” (Ap. d. 3:24). Tādēļ arī Lūka sava evaņģēlija pēdējā, 27. nodaļā raksta, ka Kristus ir atdarījis apustuļiem saprašanu, ka tie Rakstus sapratuši. Un Kristus Jāņa evaņģēlija 10. nodaļas 9. pantā saka, ka Viņš ir tās durvis, pa kurām ikvienam ir jāieiet; un, kas caur Viņu ieiet, tam durvjusargs Svētais Gars atdara durvis, ka tas atrod ganības un mūžīgu dzīvošanu. Tātad beigu beigās patiesībā pats Evaņģēlijs ir tas, kas mūs vada pie Rakstiem un tos skaidro; tieši tāpat arī es ar šo priekšvārdu labprāt jūs pamācu un vadu pie Evaņģēlija.

Taču paraugieties, cik “jauki”, “maigi” un “dievbijīgi” bērni mēs esam: lai mums nevajadzētu studēt Rakstus un mācīties tur Kristu, mēs visu Veco Derību uzskatām par neko – kā jau beigušos un vairs spēkā neesošu. Tomēr tieši Vecā Derība ir tā, kas vienīgā nes Svēto Rakstu vārdu, un Evaņģēlijam patiesībā nevajadzētu būt rakstītam, bet runātam vārdam, kas nesis un radījis Rakstus, kā to darījuši Kristus un apustuļi. Tādēļ arī pats Kristus nav rakstījis, bet tikai runājis un savu mācību nosaucis nevis par rakstiem, bet Evaņģēliju, tas ir, labo vēsti jeb pasludinājumu, kam nevis ar spalvu, bet ar muti jātiek izplatītam. Tā nu mēs Evaņģēliju padarām par likumu grāmatu – bauslības mācību un Kristu par Mozu – Pestītāju tikai par skolotāju. Kādu gan sodu Dievam vajadzētu piespriest šādai dumjai, ačgārnai tautai? Tas ir tikai taisnīgi, ka Viņš ir ļāvis mums pakļauties pāvesta mācībai un cilvēku meliem, jo mēs Viņa Rakstus atmetām un tā Svēto Rakstu vietā mums nācās mācīties melīgu muļķu un ļauna krāpnieka dekrētus. Ak, kā Dievs vēlētos, lai kristiešiem būtu pazīstams skaidrais Evaņģēlijs un ka šis mans darbs visdrīzākajā laikā vispār nebūtu vajadzīgs. Tad noteikti būtu cerība, ka arī Svētie Raksti atkal ieņemtu goda vietu.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.