1. Kādēļ mums ir jāmācās pazīt Dieva Vārdu?


Ko saukt par luterisku?

Grāmatas “Kas ir luterisms?” pirmais izdevums tika sagatavots 1934.gada vasarā vienlaikus ar Vilhelma Hiesela “Kas ir reformēts?”. Tas notika saskaņā ar mūsu izdevēja vēlēšanos publicēt šādu teoloģiski pamatotu, tomēr vienlaikus arī izglītotiem neteologiem pieejamu veco konfesionālo jēdzienu skaidrojumu. To, ka ikviens no minētajiem rakstiem bija savā ziņā sasniedzis mērķi, apliecināja laipnā attieksme, ar kādu tie tika uzņemti. Tomēr kopš tā laika ir kļuvis redzams, cik savstarpēji saistīti ir jautājumi, uz kuriem meklējam atbildi šajā rakstā, un lielā cīņa par baznīcas nākotni, kura notiek mūsdienās. Nav nejaušība, ka Vācijā šī cīņa izvērtusies par konfesiju cīņu – īstu ticības apliecību cīņu.


Reformācijas dzimtenē Vācijā baznīca pirmām kārtām, kļuvusi par konfesionālu baznīcu. Kopš XVI gadsimta par baznīcu visā pasaulē var teikt, ka tā pastāv konfesionālo baznīcu veidā un ka šajā konfesionālajā laikmetā neviens nevar būt patiesi piederīgs baznīcai, nebūdams piederīgs noteiktai konfesijai, un uz Vācijas baznīcu tas attiecināms pilnā mērā. Negaidītu aktualitāti ieguvis jautājums ne tikai par konfesijām vispār, bet arī par reformācijas gadsimtā izaugušo evanģēlisko konfesiju būtību. Kaut arī pasaule ir izsniegusi konfesijām “miršanas apliecību” un pasludinājusi konfesionālo laikmetu par pagājušu, tomēr mūsu baznīcas iekšienē konfesijas atkal atguvušas savu spēku. Iepriekšējās paaudzes laikā gandrīz vispārēja kļuva pārliecība, ka kristietības nākotne meklējama “uzskatu un rīcības” sfērā, bet kristīgās reliģijas dogmatiskais laikmets esot pagājis. Pretēji visiem garīgās dzīves lietpratēju aprēķiniem un paredzējumiem, šodien mēs stāvam uz jauna dogmatiskā laikmeta sliekšņa un ne tikai Vācijā. Tos, kas vēlas mums iebilst, sacīdami – kristietība esot zaudējusi savu garīgo varu, cilvēki šodien vairs neesot gatavi mirt reliģiskas pārliecības dēļ – aicinām pārdomāt, ka kristietībā, ciktāl varam to pārredzēt, pēdējās divās desmitgadēs to martīru un ticības apliecinātāju, kas devušies nāvē, trimdā un cietumā, skaits ir tāds pats, kā tas bijis pirmajos trijos gadsimtos.

Gadsimtu mijā nevienam nenāca ne prātā, ka skaidras mācības jautājums atkal iegūs tādu nozīmi vācu tautas dzīvē, kā to redzam šodien. Tā arī jautājums par luterisko un reformātu ticības apliecību būtību ir ieguvis neparedzētu aktualitāti. Mēs atkal sākam saprast, ka viss, kas pamatojas vācu protestantisma patiesajā baznīcas un dogmatiskajā būtībā, īstā kristīgā dzīvē – tas viss dzīvo no šī konfesionālā mantojuma. Kad mums jautā: kur vecās konfesiju baznīcas vēl ir dzīvas; vai tām jau sen nebija jāiet bojā, turpinot savu pastāvēšanu vienīgi atsevišķu teologu uzskatos; mēs varam teikt: Lutera katehismam, un, no otras puses, atbilstošajam reformātu mantojumam vēl arvien ir liela garīga vara mūsu tautā. Ja arī pasludinājums būtu vājš, mācītāja sniegtais Rakstu izskaidrojums apstrīdams, viņa teoloģija apšaubāma, reformācijas baznīcu mācība pastāv baznīcas dzīves lielajos objektīvajos faktos, ticības apliecībās, katehismos, dziesmās un lūgšanās. Protams, bieži tas ir kā nedzīvs mantojums, un tomēr tam ir pārsteidzoša dzīvotspēja, spēja modināt jaunai dzīvei un jaunai ticībai, kā toreiz, – apgaismības laikmetā.

Tā šajā situācijā jautājums “Kas ir luterisms?” iegūst īpašu nozīmi, man šķiet nepieciešami jaunajā izdevumā tuvāk apskatīt atsevišķus jautājumus, kuriem bijuši svarīga loma pēdējo gadu diskusijās. Šai nolūkā sīkāk apskatāma bauslības un Evaņģēlija izšķiršanas mācība, salīdzinot luterisko un reformātu baznīcas. Turklāt, lai mēs nebūtu netaisni savos spriedumos, ir svarīgi paturēt šo izskaidrojumu būtisko dogmatisko atšķirību robežās.

Pirmajā izdevumā mācību atšķirības daudzkārt ir tikai pieminētas – vairāku iemeslu dēļ, tai skaitā, lai raksts, cik vien tas iespējams, neizraisītu plašu polemiku. Luteriskās baznīcas mācību nav iespējams izskaidrot, neatklājot tās atšķirību no reformātu mācības, jo luteriskā baznīca guvusi savu tagadējo izpausmes veidu diskusijā ar kalvinismu. Reformātu baznīcām tas ir citādi, jo, kā redzēsim tālākajā izklāstā., tām nepastāv stingra baznīcas norobežošanās attiecībā pret luterismu. Reformātu teologs ar luterāni allaž runā kā misionārs, propagandists, kas apgalvo: patiesībā mūsu mācībās nav atšķirību, tādēļ tev jāpieņem mana mācība. Luteriskajam teologam savas mācības dziļāko pamatu dēļ nāksies šo laipno piedāvājumu atraidīt. Tā viņš būs spiests polemizēt. Bet tam līdzās ir vēl kāds cits cēlonis, kas lika atturēties no mācību atšķirību izklāsta. Tas bija mans maldīgais ieskats, ka visiem jau ir skaidra šī jautājuma būtība. Lielā ticības apliecību cīņa, kurā mēs stāvam, atklāj satriecošu pieredzi: daudzi vācu mācītāji savas baznīcas mācību, par kuru tie cīnās ar svētu dedzību, ne tuvu nezin tādā mērā, kā tas būtu nepieciešams. Tā nav tik daudz mūsu paaudzes vaina. Gluži pretēji, jaunā mācītāju paaudze lielā nopietnībā lasa Svētos Rakstus un baznīcas ticības apliecības. Tomēr šo studiju sekmes ne vienmēr atbilst viņu nopietnajām, dedzības pilnajām. Pārāk ilgi teoloģiskā, dogmatiskā un dogmatiski vēsturiskā apmācība acīm redzami nav pievērsusi uzmanību kādam svarīgam uzdevumam teoloģijas mācīšanā, – baznīcas mācības satura nodošanai no paaudzes uz paaudzi.

Līdzīgi, kā esam lasījuši pārāk daudz par Bībeli un pārāk maz – pašu Bībeli, tāpat arī pārāk daudz klausāmies runas par baznīcas ticības apliecībām un pārāk maz ļaujam tām tieši runāt uz mums. Tikai tā ir izskaidrojams, ka jaunprotestantisma aizspriedumi attiecībā uz baznīcas ticības apliecībām tagad ir pārņēmuši cilvēku dvēseles arī tur, kur XVIII un XIX gadsimtā tie bija pārvarēti. Nekad nedrīkstētu aizmirst, ka ticības apliecības nav teoloģisku doktrīnu krājums vai tiesību kodekss, bet gan – arī tur, kur tā teoloģiski izklāsta baznīcas publica doctrina (oficiālo mācību), tur, kur tā pamato baznīcas tiesības – tā vienmēr ir tin paliek baznīcas atbilde uz Dieva vārdu, atbilde, kuru baznīca, uzklausīdama Dieva vārdu un uzticēdamās Evaņģēlija apsolījumam, dod kā savu magno consensu (lielo vienprātību) Svētajā Garā. Kā Pāvils saka: neviens citādi nevar apliecināt, ka Jēzus ir Kungs, “kā vien caur Svēto Garu”. Nevar pieņemt Augsburgas ticības apliecību kā savas baznīcas ticības apliecību tie, kuru sirdīs neskan gaviles “Gavilē, Draudze kristīgā…”

Runājot par apliecināšanu un ticības apliecību, lai neaizmirstam, ka kopš Jaunās Derības un pirmbaznīcas laikiem šis viens vārds confiteri nozimē vienlaikus ticības apliecību un Dieva slavinājumu. Un tādēļ, ja mēs tiekam nosaukti par konfesionālistiem, hiper – vai ultrakonfesionālistiem, vai arī mums piedēvē vēl citus šādus pārākās pakāpes apzīmējumus, lai uzlūkojam tos kā goda nosaukumus, ar vēl lielāku prieku pievienojoties baznīcas apliecinājumam, kas galu galā ir tiešs: Te Deum laudamus, te Dominum confitemur (Dievs Kungs, Tev’ slavējam! Dievs Kungs, Tev’ pateicam!).

Taču pārmetumi pārspīlēta konfesionālisma dēļ allaž ir vērsti ne tik daudz pret baznīcas apliecinājumu, kā pret nosodījumu. Nepieciešams pārrunāt, kāda ir jēdzienu damnare (noraidīt) un improbare (atzīt par nederīgu) nozīme kopsakarībā ar confiteri un kā to ir izpratuši mūsu ticības tēvi. Lai novērstu jebkādus pārpratumus, šeit nepieciešams vispirms ievērot vienu lietu. Tā ir nepatiesība, apmelojums mūsu baznīcai un astotā baušļa pārkāpums – kad tiek apgalvots, ka maldu mācībām un citām baznīcām izteiktais mūsu damnamus nozīmējot visu pārējo baznīcu nosaukšanu sātana baznīcas vārdā. Hanss Asmussens raksta:

“Tas arī ir Zasses nostājas neīstums. Viņš neuzdrošinās sacīt reformātiem, ka viņiem ir velns, kā to darījuši viņa un mani konfesionālie tēvi.”

Es nezinu, kas ir Hansa Asmussena konfesionālie tēvi. Bet viņu goda dēļ es pieņemu, ka par reformātu baznīcu viņi runājuši ar respektu, kā tas apliecināts attiecībā uz tādiem vīriem kā Vilhelms Loe, Augusts Vilmars, Klauss Harmss. Kas attiecas uz maniem priekštečiem, es zinu, ka viņi ar nesaudzīgu atklātību un noteiktību nosodījuši to reformātu teologu baznīcas politiku, kuri, izvēlēdamies nevis atklātas un godīgas misijas ceļu, bet gan negodīgus līdzekļus, vēlējās novest luterisko baznīcu pie atkrišanas no neizmainītas Augsburgas ticības apliecības. Es zinu, ka šie mani priekšteči visā skaidrībā un noteiktībā norobežojušies no Kalvina maldīgajām mācībām. Bet es zinu arī, ar kādām sāpēm viņi to darījuši un kā, pretēji baznīcas kopības nostājai, nav lauzuši solidaritāti ar tiem, “kas tomēr ir redzamās Kristus baznīcas daļa”. Lai apliecinātu to un sargātu mūsu ortodokso tēvu godu, citēšu vārdus, ar kuriem Valentīns Ernsts Loešers pabeidz sava lielā darba “Historia Motuum starp evaņģēliski luterisko un reformātu baznīcām” pēdējo daļu:

“Kungs, mans Dievs, tu patiesības un miera Dievs, tev pazemībā upurēju šos svētīgos vārdus kā tomēr labi domātu dedzināmo upuri, jo šie vārdi nāk no ticības Tava Dēla vārdam. Ja tie nespēj nest nekādu redzamu labumu un sadeg pilnīgi – lai notiek, Kungs, Tavs prāts.” Evaņģēliski luterisko baznīcu un tās mācītājus es lūdzu uzlūkot mīlestībā manas privātās domas, kas šeit pieminētas. Bet reformātu draudzēm apliecinu, ka neko neesmu rakstījis nepatiesi un ar sarūgtinātu sirdi. Man bija jārunā tas, ko – esmu pārliecināts – Dieva Vārds un baznīcas vēsture lika izteikt manai mutei un spalvai. Lasītājs lai spriež taisnīgi un tic, ka mani un citus evaņģēliski luteriskās mācības sludinātājus iekšēji vadījusi mīlestība un Kristus vārdi: turi to, kas tev dots. Mēs nedrīkstam būt pieļāvīgāki, nekā to pavēl Dieva vārds, amats, pienākums, aicinājums un sirdsapziņa. Ja atdosim projām to eļļu, kam jābūt mūsu lampās – kaut daļu no svētīgās mācības vai mūsu baznīcas satversmes, būsim zaudējuši dārgāko, kas mums dots. Mums ir dota atbilde: “Tā ne, lai nepietrūktu mums un jums” (Mt.25:9). Tā Kunga vārds biedina mūs: Kam nav (tam, kas izšķiež kaut daļu no nepieciešamās svētības, kas tam dota), tam atņems arī to, kas tam ir. Mans Dievs, dari Tu pats pēc sava labā prāta, uzturi mūs patiesībā, dod mums īstu, nepārprastu brīvību, lai esam Tavas baznīcas un Tavas patiesības liecinieki, Tavam svētajam vārdam par godu. Āmen.”

Vislabākais, ko varam vēlēt sev pašiem un arī visām Vācijas konfesionālajām baznīcām, lai nepieciešamās diskusijas konfesiju starpā arī šodien būtu šī paša Gara vadītas.

Birkas: , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Ko saukt par luterisku?”

  1. Roberto:


    Izcilais vācu teologs Hermanis Zasse savās darbā Kas ir luterisms dod dziļu un pamatotu reformācijas, luteriskās baznīcas vēstures un luteriskās dogmatikas apskatu un analīzi.

    Šie jautājumi apskatīti citu konfesiju kontekstā. Autors vienkārši un saprotami paskaidro būtiskos konfesiju atšķirību jautājumus.

    Lai arī tas ir sarakstīts pirms gandrīz astoņdesmit gadiem, Kas ir luterisms nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās.

    Tas būs noderīga teologiem, saistoša un vērtīga draudžu locekļiem un arī plašākam lasītāju lokam.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.