36. Kas ir melošana un krāpšana caur Dieva vārdu?


Ko pareizi lūgt: Tēva valstība

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

“Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Mt.6:9-10]

Tēvreize ir lūgšana, ko Jēzus mācījis saviem mācekļiem, kad tie Viņam lūdza: “Kungs, māci mums Dievu lūgt..” (Lk.11:1). Literatūrā par lūgšanu un reliģijas vēsturē var atrast paralēles, kuras aplūkojot nevajadzētu atstāt neievērotu to, ka šajā lūgšanā manifestējas kristieša ticības būtība un reizē kristiešu kopība telpā un laikā, arī pāri visām valodas atšķirībām un baznīcu nošķirtībai: “mūsu Tēvs”. Tā ir sadraudzība ar Dievu, kā tā atklājas caur Dieva Dēlu un tiek dāvāta ar Gara dāvanu, kas parādās tieši šajā lūgšanas uzrunā (Rom.8:15 u.t.: Gal.4:6). Tādēļ Tēvreize kopš senatnes ir kristiešu lūgšana, un tādēļ lūgšanas teksts katru dienu lūdzot pauž šo dievbērnības īstenību. “..tās pilnu nozīmi šī lūgšana iegūst tikai atdzimušā kristieša mutē. Jo tikai tas var Dievu vārda pilnā nozīmē saukt par Tēvu, tikai tas var īstā izpratnē lūgt, lai nāk Dieva valstība, tikai tas var lūgt: ‘Piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem’. Pie tā mēs turēsimies skaidrojumos, un, tikai no šī skatpunkta raugoties, mums kļūs skaidrs lūgšanas saturs” (Tholuck, Bergpredigt, 388). Bet tur, kur apklust lūgšana, ir zīme, ka ar ticību kaut kas nav kārtībā.

Kunga lūgšana pēc formas ir iedalīta īsi un skaidri, un tomēr tā pēc sava satura aptver visu, kas attiecas uz Dievu un cilvēku, debesīm un zemi. “.. šis īsums saglabā lielu bagātību plašam un bagātam skaidrojumam. Jo tas, kas īsi apkopots vārdos, tiek apcerēs plaši izklāstīts. Tas aptver ne tikai īsto lūgšanas uzdevumu ar Dieva godināšanu vai cilvēka lūgumiem, bet arī gandrīz vai visu Kunga pasludinājumu un visu atgādinājumu par dzīves kārtību. Pamatā šī lūgšana ir visa Evaņģēlija īss kopsavilkums (breviarium totius Evangelii)” (Tertullian, De oratione c1).

Lūgšana sastāv no trim lūgumiem un četriem prasījumiem bez jebkādas izskaistinošas vai distancējošas ieslīgšanas sīkumos. Tā bērni uzrunā tēvu, kurš “zina, kā jums vajag, pirms jūs .. lūdzat” (Mt.6:8). Tā ir lūgšana, kas nāk no drošas pārliecības par uzklausīšanu un no paļaušanās uz to, ka lūgums tiks izpildīts. Tālab viss orientēts, kā tas īpaši redzams, uz beigu laiku ar Dieva valstības nākšanu.

Trīs pirmie lūgumi vērsti uz Tēva valstību, un tie atbilst pirmajai dekaloga plāksnei ar pirmajiem trim baušļiem, resp., divkāršā baušļa pirmajai daļai. Kopīgais šiem trīs lūgumiem tādēļ ir arī tas, ka šis “Tavs” attiecas uz to, kas saistīts ar Dievu un ko dara Dievs. Četri turpmākie prasījumi pievērsti “mūsu” cilvēciskajām vajadzībām un līdz ar tām atbilst dekaloga otrajai plāksnei, resp., divkāršā baušļa otrajai daļai ar prasību mīlēt tuvāko. Tajā laicīga labklājība, kas sākas ar dienišķo maizi, un mūžīga svētlaime, kas beidzas ar galīgo atpestīšanu no ļaunā, nesaraujami saistītas viena ar otru.

Trīs pirmie lūgumi attiecas uz Dieva Vārdu [Namen], valstību un gribu, tātad — visu, kas Dievs ir, ko Viņš grib un ko Viņš dara, resp., uz visu, kas ietverts uzrunā “mūsu Tēvs debesīs”, ko tā satur un kas ar to tiek veltīts un saņemts. To mums rāda piederības vietniekvārdi “mūsu” un “Tavs”.

Tēvs nav kaut kāda patvaļīgi izraudzīta Dieva uzrunas forma vai tēlains formulējums, ko varētu papildināt vai kas būtu papildināms, piemēram, arī ar vārdu “māte”. Dieva Dēla parādīšanās un dāvātā dievbērnība ir, stingrā izpratnē, Dieva Vārda un Dieva klātesamības atklāsme no mūžības mūsdienās. Tiek atklāta šī Kristū dibinātā Dieva un cilvēku sadraudzība un sadraudzība cilvēku starpā. Atziņas pamats tātad nav radīšana tās vispārīgajā nozīmē, bet gan atpestīšana un pestīšanas iegūšana Kristībā — ar kuru mēs kļūstam Dieva bērni — īpašā nozīmē. Tātad vārdā “Tēvs” caur Dieva Dēlu tiek atklāts, kā Dievu sauc, kas Viņš ir un ko Viņš dara, un kas esam mēs — kā Dieva bērni.

Jau pirmais lūgums, kurā mēs lūdzam svētīt Viņa Vārdu, rāda, kā Dieva Vārds nešķirami saistīts ar Dieva būtību. Tādēļ otrajā bauslī mēs topam stingri brīdināti šo Vārdu nelietīgi nelietot, tāpat kā ar to saistītais otrais bauslis (pēc Bībeles numerācijas) mūs brīdina neveidot sev nekādu Dieva tēlu vai atveidu no Dieva radītajām lietām (sal.6.Moz.4). Kuram šķiet, ka viņš var ieraudzīt Dievu savā pieredzē un ka viņam Dievs jāattēlo, tas neizbēgami nododas attēlu kultam, kurā tiek samainīti Radītājs ar radību.

Dieva Vārds [Name] pamato savā atklāsmē sadraudzību ar Dievu, kāda tā pausta lūgšanas uzrunā un kāda tā tiek īstenota. Tieši tādēļ arī Tēvs nevar būt vienīgi “jēdziens” vai tēlains priekšstats, bet gan raksturo dziļu sirsnību sadraudzībā ar bērniem, un mēs saklausīsim un apdomāsim, kā tajā izpaužas mīlestība, bet arī godbijība un vara, kas “debesīs” ir savstarpēji saistītas.

Skaidrojums pirmajam, kā arī trešajam lūgumam rodams paša Jēzus lūgšanā, un tas ir atkal norādījums uz ciešanu stāstu: “‘Tēvs, pagodini savu Vārdu!’ Tad balss nāca no debesīm: ‘Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!’” (Jņ.12:28; sal.13:31 u.t.; 17:5 u.t.). Šī pagodināšana norāda uz Kristus ceļu pie krusta caur nāvi uz augšāmcelšanos. Un trešo lūgumu mēs sastopam Kunga lūgšanas cīņā Ģetzemanē, kur Viņa mācekļi — garā gribīgi, bet miesā vāji — atkārtoti iemieg, kamēr Dieva Dēls cīnās lūgšanā ar Tēvu: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts” (Mt.26:42; Mk.14:36). Tas ir Dēls, kurš atklāj Tēva gribu un kurā tā piepildās. Bet visā, kas attiecas uz Dieva Vārda svētīšanu un Viņa prāta izpildīšanu, tas izpaužas kā mūsu lūgums pēc tā, ko Dievs apsolījis darīt un ko Viņš piepildījis Jēzū Kristū: ["Jo Dievs atklājis mums avas gribas noslēpumu pēc sava labā nodoma, kuru Viņš jau iepriekš bija pieņēmis Jēzū Kristū.."] (Ef.1:9) [vācu Bībeles teksts].

Otrais lūgums par valstības atnākšanu attiecas, pirmkārt, uz Dieva kā Ķēniņa un Tiesneša darbību, otrkārt, arī uz šīs pasaules beigām un Dieva valstības iestāšanos. Tādēļ šis lūgums vērsts uz to beigu laiku, kas sākas jau ar Jēzus Kristus krustu un augšāmcelšanos un kas tiks piepildīts ar Kristus otro atnākšanu. Lūgumam, kas balstās šajā apsolījumā, ir svarīgs pamatojums Kunga mielasta iestādījumā; jo atvadu mielasta atgādinājumā Kunga vārdi mums norāda uz prieka mielastu debesīs un mūs vada pie tā: “Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā” (Mt.26:29). Bet Dieva valstība nāks tad, kad atkal nāks Jēzus Kristus: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk” (1.Kor.11:26).

Trešais lūgums — “Tavs prāts lai notiek” – apkopo lūgšanas pirmo daļu, konkretizējot to ar izteikumu “kā debesīs, tā arī virs zemes”. Tēvu uzrunā Dēls savā tābrīža atklāsmē. Bet mūsu lūgumi vērsti uz to, lai Kristū īstenotā Viņa Vārda pagodināšana un Viņa gribas izpildīšana tuvina Dieva valstības nākšanu arī “virs zemes”, kur mēs to visu vēl neredzam un nepiedzīvojam. Bet ar šiem lūgumiem mēs kā kristīga draudze tiekam ievadīti mūsu īpašajā atbildībā par šo nīcīgo pasauli, un bez šādas lūgšanas šis kristiešu īpašais uzdevums un iespēja tiek palaista garām: Dievs grib, lai mēs virs zemes darām to, ko Viņš Jēzū Kristū debesīs jau ir piepildījis!

Vai par “bezdarbību” vai “kviētismu” var nosaukt to, kas ir Dieva noliktā lūgšanas darbība? Vai var uzskatīt, ka bez rezultāta var palikt kaut kas tāds, ko Dievs apsolījis izdarīt? Bet tas — ja mēs Kunga lūgšanu pareizi uztveram kā garīgu īstenību — nav ticības un rīcības, bet gan īstas un neīstas ticības jautājums, kuras apliecinājums pastāv lūgšanas nenogurdināmā pastāvībā, ko, zināms, — tāpat kā tas bija ar mācekļiem Ģetzemanē — atkal un atkal ietekmē mūsu miesas vājums.

Kungs, Tēvs debesīs, caur savu Dēlu Tu mums esi devis savu Garu, kurā mēs Tevi kā Tavi bērni piesaucam mīlošā paļāvībā: izpildi pie mums to, ko Tu Jēzū Kristū esi piepildījis; svētī savu vārdu, liec, lai nāk Tava valstība, lai virs zemes notiek tas, ko Tu savā mūžīgajā padomā esi nolēmis un savā Dēlā esi piepildījis.

“Mūsu palīdzība stāv Tā Kunga Vārdā, kas radījis debesis un zemi” (Ps.124:8). Āmen.

Lasi turpinājumu »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.