81. Kādam prātam mums ir jābūt pret savu tuvāko?


Ko nozīmē – godāt Dievu?

“Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.” [Rom.1:21]

Ko nozīmē - godāt Dievu?


Te mēs mācāmies, cik nopietni Dievs prasa, lai cilvēks Viņu slavētu tādā mērā, kā tas Viņu pazīst. Pat ja mēs Viņu pazīstam vienīgi kā gudru un visvarenu Radītāju, Viņš tik un tā vēlas, lai mēs Viņu godātu kā Radītāju. Mēs taču esam Viņam parādā visu savas sirds mīlestību, godbijību un paklausību.

“Viņi nav pateikušies,” piebilst apustulis. Mums visu laiku ir jāatceras, ka Dievs ir Avots visam, kas mēs esam un kas mums ir. “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.” [Ap.d.17:28] Tādēļ tā ir mūsu dievkalpojuma galvenā sastāvdaļa, ka mēs arvien Viņam pateicamies, apliecinām savu atkarību no Viņa un visās lietās dodam Viņam godu.

Un atceries – ja jau pagāniem, kuriem nav Evaņģēlija gaismas, nav nekāda attaisnojuma, kad tie negodā un nepateicas Dievam, kā tad būs ar mums? Uz mums Viņš ir runājis vispirms caur praviešiem un tad caur Savu Dēlu. Kā būs ar mums, ja mēs negodājam un nepateicamies mūsu Dievam?

Bet mums ir jāiedziļinās pamatīgāk, lai saprastu, ko nozīmē godāt Viņu kā Dievu. Tas nav jādara tikai ar vārdiem, žestiem un jaukiem darbiem. Nē. Tiem, kuri saprot, ka Dievs ir Gars, ir jāpielūdz Dievs garā un patiesībā. Kā jau iepriekš teicām, Dievs grib, lai mēs pielūgtu Viņu tādā pat mērā, kā Viņš mums ir atklājies.

Mums ir jāmīl Viņš tādā mērā, kā mēs saprotam, ka Viņš ir mīlams. Mums jābīstas Viņu tādā mērā, kā mēs saprotam, ka Viņš ir bijājams. Mums jātic Viņam tādā mērā, kā mēs saprotam, ka Viņš ir uzticams un uzticīgs. Mums visās lietās jāklausa Viņam tādā mērā, kā mēs saprotam, ka Viņam ir vara pār mums un tiesības pavēlēt.

To nozīmē godāt Viņu kā Dievu. Ja vēlamies Viņu nopietni godāt, mūsu sirdīm jātiek satriektām Viņa priekšā visu mūsu grēku un trūkumu dēļ, ko sevī atrodam. Mums jāatzīst, ka Viņa spriedums ir taisnīgs, ja Viņš lemj mūs pazudināt ellē. Tā mēs Viņu godājam kā Dievu, un Viņš no mums saņem to godu, kas Viņam tika laupīts grēkākrišanā, kad čūska iedvesa sievai: “Vai tiešām Dievs ir teicis: jums nebūs ēst no visiem dārza kokiem? Jūs mirt nemirsit.”

Kad mēs atzīstam sevi par vainīgiem un pelnījušiem nāvi, tā mēs godājam Viņu kā Dievu. Bet Viņš mums atklājis arī Savu pestīšanas nodomu. Viņš ir atklājis mums Savu Dēlu un Viņa nopietno vēlmi glābt visus, kas nāk pie Dēla un skūpsta Viņu. Tādēļ no mums tiek prasīts atzīt patiesības Vārdu un neatraidīt Dieva žēlastību, bet izturēties godbijīgi pret Viņa vārdu un žēlastību. Tas viss nozīmē – godāt Dievu.

Ja mēs, grēcinieki, saprotam Viņa nopietno gribu, ka “tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” (2.Kor.5:15), un ka mums jāatsakās no visa, kas nepatīk Dievam, un jādara tas, kas Viņam patīk – tad ir svarīgi to darīt ar priecīgu, pateicīgu un labprātīgu sirdi. Bet attiecībā uz atlikušajiem trūkumiem mums vienmēr jātic mūžīgajai piedošanai, ko Viņš par tādu dārgu maksu mums pelnījis un apsolījis. Tas viss nozīmē – godāt Viņu kā Dievu.

Ja tā nenotiek un mēs lolojam tukšas ilūzijas un dzīvojam pretēji mūsu atziņai par Dievu, tad rezultātā seko Dieva taisnais spriedums, ka Viņš mums atņem Savu gaismu un ļauj mūsu apstulbušajām sirdīm grimt dziļāk tumsā un krist visa veida neprātībās, kā apustulis šeit runā par pagāniem.

Tā ir būtiskā šī teksta mācība, kurai jāsatver mūs, jo tajā Dievs mums devis Savu Evaņģēliju. Dievs ir izrādījis mums tik lielu labvēlību, ka licis mūsu acu priekšā ne tikai visu radību, kas pilna Viņa mūžīgā spēka un dievišķības liecību, bet arī devis mums no debesīm Savu Dēlu, kas kļuvis par mūsu Brāli un uzticīgo Starpnieku, kas, piepildīdams bauslību, ir atpestījis mūs no grēka un bauslības lāsta.

Turklāt Viņš mums devis Savu Vārdu un joprojām ik dienas sūta mums Svēto Garu, un pats Svētais Gars rada mūsos visu, kas nepieciešams dzīvībai un dievbijībai. Viņš aicina, modina, apgaismo, pārmāca un mierina mūs saskaņā ar to, kas mums nepieciešams.

Dievs mums to visu ir devis un joprojām dod, bet pasaule tomēr pašpaļāvīgi un bezdievīgi iet savu ceļu. Tā nebīstas Dieva, neslavē un nepateicas Viņam par visu Viņa žēlastību. Tā brīvi dzīvo savos grēkos, nīcībā un elku kalpībā. Kurš gan brīnās par to, ka mūsu Dievs ļauj pasaulei iet, palikt aklai un cietai, ka tā ne mirkli nebīstas no elles?

Vēl vairāk – ja mēs, kas esam apžēloti ar Gara gaismu un dzīvību, esam baudījuši Tā Kunga labestību un sākuši staigāt Garā, atkrītam, nododamies tukšām domām un dzīvojam pārdrošībā un tīšos grēkos, cik gan briesmīgs būs Dieva spriedums! Lai cik mēs būtu vāji un grēcīgi, ja vien mēs dotu Dievam godu, atzītu Viņa priekšā savus grēkus, būtu kritiski pret sevi un meklētu žēlastību, tad viss būtu glābjams! Bet, kad mēs Viņu nicinām, apslāpējam Viņa gaismu, ko Viņš mums devis, un sākam apspiest Viņa patiesību netaisnībā – kurš gan tad brīnās, ka Savā majestātiskajā taisnībā Dievs izturēsies pret mums tā, kā šis teksts to māca!

Birkas: , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.