1. Kādēļ mums ir jāmācās pazīt Dieva Vārdu?


Ko mums māca 1517. gada Visu svēto diena?

1517. gada 31. oktobri mēdz uzskatīt par pagrieziena punktu Rietumu pasaules vēsturē. Taču domas par šīs dienas raksturu dalās pat to vidū, kas 31. oktobrī svin Reformācijas svētkus: vieniem tā ir diena, kurā tie godina drošsirdīgā varoņa Mārtiņa Lutera uzdrīkstēšanos nostāties pret visu pasauli. Tā Luters viņiem kļūst par revolūcijas simbolu. Citi, savukārt, šajā notikumā saskata patiesās dievbijības atdzimšanu, citi drūmās viduslaiku baznīcas varas sabrukumu un jauno apgaismības laiku sākumu. Viņiem 31. oktobris varētu saistīties ar modernās valsts, indivīda brīvības un tiesību, izglītības un liberālisma sākumiem.

Ko mums māca 1517. gada Visu svēto diena


Taču visticamāk, ka tie, kas ar neviltotu patosu šajā dienā dzied “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, savās sirdīs sajūt kaut ko no visa iepriekš sacītā. Lai gan negribētos cilvēkiem atņemt šo jauko pārdzīvojumu mirkli, kas arī viņiem uz brīdi varbūt ļauj sajusties kā ticības varoņiem, apgaismības, brīvības un liberālisma nesējiem, tomēr patiesības labad jāsaka, ka 1517. gada 31. oktobrim ir visai maz sakara ar varoņiem, apgaismību, brīvību, liberālismu un pat patieso ticību. Turklāt vēl pati dziesma”Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” nebūt nav rakstīta, lai iedvesmotu cīņai pret tumšo viduslaikus pārstāvošo Romas baznīcu. Drīzāk tā vēršas pret radikālās reformācijas racionālisma idejām. Katrā ziņā velns, kuru aizdzen viens vārdiņš, nav vis pāvests, bet filozofisma atziņu pieveiktais saprāts, kas noliedz Kristus klātieni Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā.

Arī pašas 95 Lutera tēzes bieži tiek ļoti pārprastas. Tajās viņš nebūt nevēršas pret viduslaiku uzskatiem, pat ne pret pāvesta varu un grēku atlaidēm kā tādām. Kā mācītājs un profesors jeb, pareizāk sakot, baznīcas doktors Luters ir uztraucies par ko pilnīgi citu. Proti, ļaudīm tiek nepareizi mācīts, ka grēku piedošanu var iegūt par naudu, nopērkot atlaides. Tādā veidā tiek apdraudēta visa klosteru un viduslaiku dievbijības prakse, kas māca, ka cilvēks grēku piedošanu saņem caur ciešanām un grēknožēlu. 95 tēzes patiesībā ir šīs viduslaiku teoloģijas augstākā virsotne. Evaņģēliskā izpratne par grēku piedošanu vienīgi no žēlastības, vienīgi Kristus dēļ un vienīgi caur ticību 95 tēzēs nav atrodama. Tādēļ velti uztraucas Romas katoļu mācītājs tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis) apgalvodams, ka 95 tēzēs bez atlaižu nozīmes noliegšanas bijuši “vēl vairāki citi maldi.” Taisnība ir kādam citam Romas katoļu teologam Renē Esnaultam, kas atzīst, ka “indulgenču Lutera balss bija īsta katoļa sirdsapziņas balss”. Ja tas ir tā, tad gribot negribot rodas jautājums bet ko tad mēs svinam 31. oktobrī un ko nosoda tēvs Andrejs? Tas ir labs jautājums, bet lai atbildētu uz to, mums nedaudz jāpievēršas vēsturei.

1517. gada rudenī Johans Tecels tika nosūtīts uz Vāciju, lai sludinātu un pārdotu īpašas grēkatlaides. Ienākumus bija paredzēts izmantot Sv. Pētera bazilikas remontam. Tecels apgalvoja, ka šīs grēkatlaides pat bez grēksūdzes sniedzot grēku piedošanu. Piedošana un atbrīvošana no šķīstītavas ugunīm tika apsolīta arī indulgences pircēja mirušajiem tuviniekiem. Pret grēkatlaižu sludinātājiem Vācijā valdīja liela nepatika. Firsti indulgenču pārdevējus dēvēja par “Romas asinssūcējiem”. Lutera kūrfirsts Frederiks Gudrais pat brīdināja Tecelu, aizliedzot viņam ierasties Saksijā. Protams, Lutera bažām bija citāds raksturs. Viņš ne tik daudz uztraucās par to, ka nauda no Vācijas aizplūst uz Romu, kā par to, ka viņa draudžu cilvēki varētu tikt novērsti no patiesas grēknožēlas un labajiem darbiem. Bez tam Luters bija noraizējies par Romas baznīcas autoritāti, zinādams, ka indulgenču pārdošana to grauj īpaši humānistiski noskaņoto ļaužu vidū.

1507. gadā Luters tika iesvētīts par priesteri, un 1512. gadā viņš kļuva par baznīcas doktoru. Abos gadījumos Luters bija devis uzticības solījumu, un savus pienākumus viņš pildīja ar lielu nopietnību. Tieši atbildības sajūta bija tā, kas Luteram lika sagatavot 95 tēzes, kuras kopā ar vēstuli viņš nosūtīja arhibīskapam Albertam. 31. oktobrī Visu svēto dienā viņš tēzes piesita arī pie universitātes ziņojumu dēļa, par kuru šoreiz kalpoja baznīcas durvis. Šādā rīcībā nebija nekā neparasta. Tā tika izziņotas publiskas diskusijas par kādu teoloģisku jautājumu. Taču Luters nevarēja paredzēt, ka tēzes tūdaļ tiks pārtulkotas un izplatītas pa visu Vāciju. Tāpat viņš nevarēja arī zināt, ka bīskaps Alberts bija aizņēmies no Fūgeru nama naudu, lai nopirktu sev Maincas bīskapiju. Pāvests Leo X atļāva viņam atmaksāt parādu Fūgeru namam no naudas, kas tiktu saņemta par Alberta bīskapijās pārdotajām atlaidēm. Tā Luters, pats to nezinot, kļuva par traucēkli bīskapa Alberta un pāvesta Leo X finansiālajām interesēm.

Saņēmis Lutera vēstuli, Alberts to nosūtīja pāvestam. Pāvests to saņēma brīdī, kad viņš ar dažiem sev uzticīgajiem kardināliem apsprieda jautājumu ko darīt ar kādu citu kardinālu, kurš bija organizējis atentātu pret Leo X. Lutera rūpes par reliģiskiem jautājumiem viņam likās smieklīgas. Katram gadījumam nomainījis Augustīniešu ordeņa vadību, Leo X pavēlēja jaunajam ordeņa priekšniekam apklusināt Luteru. Nesaprazdams, kas notiek, Luters godīgi turpināja pildīt savus doktora un mācītāja pienākumus. Dažus mēnešus pēc šiem notikumiem Lutera vairākus gadus ilgie ekseģētiskie pētījumi vainagojās panākumiem. Dievs bija sagatavojis vīru, caur kuru no jauna savai baznīcai atklāt Evaņģēliju. Nu Luters vairs nevarēja klusēt. Un viņš neklusēja, jo viņa pienākums to lika. Tēvs Andrejs par to saka:

“Tā kā Luters, neņemot vērā Baznīcas aizliegumu, turpināja sludināt savu maldīgo mācību, pāvests viņu kā herētiķi 1521. gadā atšķīra no katoļu Baznīcas.”

Tomēr tāpat kā 16. gadsimtā arī šodien Romas katoļu baznīca nav tik viendabīga kā varētu likties. To pierāda Parīzes katoļu universitātes teoloģijas profesora Daniēla Olivjē vārdi, kuri liekas ir adresēti tieši tēvam Andrejam:

“Apmātība ar reālajām vai iedomātajām Lutera kļūdām noved katoļus pie tā, ka tie paši sevi iesloga sektantisma, īgnuma un pašslavināšanas geto.”

Liekas, ka nu ir pienācis laiks atbildēt uz jautājumu kas tiek svinēts un kas nosodīts 31. oktobrī?

1517. gada 31. oktobrī Augustīniešu klostera mūks, Vitenbergas universitātes teoloģijas doktors centās godīgi, pēc labākās sirdsapziņas pildīt savu priestera un doktora pienākumu. Pēc savas pārliecības, kas atklājas arī 95 tēzēs, viņš vēl joprojām bija uzticīgs Romas katoļu baznīcas un pāvesta varas atbalstītājs. 31. oktobri mēs nesvinam šo Lutera uzskatu dēļ, bet gan viņa godīguma dēļ attieksmē pret aicinājumu, priestera un doktora zvērestu un saviem pienākumiem. Tieši šis Lutera godīgums viņu atšķīra no citiem tā laika doktoriem un priesteriem, un Dievs tieši viņu izmantoja savas baznīcas atjaunotnei. 31. oktobris ir ikgadējs atgādinājums tam, ka Kristus baznīcā neko nevar panākt ar politiku. Vienīgais, kas ceļ baznīcu ir bezkompromisa Evaņģēlija sludināšana, kristīgās mācības mācīšana. Politika arvien ir kompromisu māksla, būdama laba pasaulīgo lietu kārtošanā, bet pilnīgi nederīga garīgajās lietās. Būtu labi, ja 31. oktobris būtu diena, kad visa kristīgā pasaule, neatkarīgi no konfesionālās piederības, svinētu uzticību savam aicinājumam un, protams, pirms šiem svētkiem katrs rūpīgi pārbaudītu savu sirdsapziņu. Tas būtu lielākais ieguldījums, ko mēs katrs individuāli un visi kopā varētu sniegt Kristīgās baznīcas vienības stiprināšanā.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.