284. Kādi mēdz būt pārbaudījumi?


Ko eņģeļi ganiem par Kristus dzimšanu sludina un māca

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” [Lk.2:1-14]

eņģeļi ganiem sludina par Kristus dzimšanu


Jūs, mīļie, esat dzirdējuši šīsdienas Evaņģēlija vēsti: kā Kristus Jēzus, Dieva Dēls, šai pasaulē nācis, un ko mums no tā mācīties. Kad nu tas Bētlemē bija noticis, kā evaņģēlists stāsta, eņģelis no debesīm nāca pie ganiem, kuri bija laukā ap to vietu ar saviem ganāmpulkiem, un, brīnišķā spožumā viņiem piestājās, sludināja ganiem par Kristus dzimšanu, sacīdams: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.”

Šis ir pirmais pasludinājums par jaundzimušo bērniņu, mūsu Kungu Jēzu – to mums eņģeļi no debesīm atnesuši. Tādēļ ir gan vērts uzcītīgi mācīties izprast šo vēsti un būt piesardzīgiem, lai neiedomājamies, ka esam to jau iemācījušies. Jo, kaut arī ik gadus, jā, pat ik dienas šo pasludinājumu dzirdam, tomēr šeit, uz zemes, nevaram to pilnība aptvert.

Bet šis eņģeļu pasludinājums ir bijis patiesi nepieciešams: jo, ja arī Kristus kaut divdesmit reizes būtu piedzimis,- tas būtu veltīgi, ja mums par to nebūtu jāzin. Jo ko tas līdz, ka kāds glabā dārgu mantu savā namā vai pagrabā, pats to pat nenojausdams? Tādam šis dārgums daudz prieka nevar dot. Gluži kā sakāmvārds skan: Ignoti nulla cupido – apslēpts dārgums ir nederīgs, tam kāpj pāri gluži kā dubļu pikai uz ielas, neviens to neievēro. Tāpat ir ar svētīgo, priecīgo Kristus dzimšanu. Ja mīļie eņģeļi nebūtu to pasludinājuši, atklājuši ļaudīm šo dārgumu,- neviens nevarētu pat ilgoties pēc tādas dāvanas, vēl jo mazāk – baudīt un priecāties par to. Jo tas, kas nav zināms, mūs neskar; tas nav ne patīkams, ne nepatīkams, bet gluži tā, it kā nekā tāda nebūtu bijis vai nevarētu būt.

Tādēļ viena no svarīgākajām lietām šīsdienas Evaņģēlijā ir tā, ka eņģelis ar savu pasludinājumu dara ļaudīm zināmu Kristus piedzimšanu un parāda mums šo dārgumu, lai nepaejam tam garām kā apslēptai mantai, par kuru neko nezinām, un tādēļ nevaram smelties mierinājumu un iepriecinājumu tajā. Bet eņģelis saka: “Es jums pasludinu lielu prieku.”

Šie vārdi ir īsti vietā. Gani ir ļoti izbijušies, redzēdami tik neparastu lietu – šo vareno gaismu un spožumu, ka debesis un zeme vienā acumirklī tumšā nakts laikā ietērpjas neredzētā gaismā un ugunī. Eņģelis redz ganu izbailes, tādēļ priecīgi uzrunā viņus un saka: “Nebīstieties”. Tā, itin kā gribētu sacīt: jums nav iemesla baidīties; taču jūsu izbailes ir par zīmi tam, ka neko vēl nezināt par cēlo, dārgo mantu, kuru Dievs jums dāvājis; citādi jūs nebītos, jā gan, jūs priecātos no sirds un būtu līksmi. Jo tieši tādēļ esmu nācis, lai pasludinātu jums lielu prieku, lielo Dieva darbu un brīnuma zīmi – ja patiesi uzņemsit to savās sirdīs, tā darīs jūs līksmus un dāvās lielu, neizteicamu prieku.

Tātad eņģeļa galvenais uzdevums ir – pasludināt savu vēsti tā, lai gani to uzklausītu un sludināšana nebūtu veltīga, bet paveiktu savu darbu. Tātad eņģelis runā nevis vienkārši par prieku, bet gan par lielu prieku un vajadzīgām lietām.

Tas viss tādēļ, ka velns caur grēku mūs, cilvēkus, iegrūdis tik dziļā postā, ka esam nevien grimuši iedzimtajā grēkā un lemti mūžīgai nāvei, bet turklāt vēl šeit, pasaulē, ik dienas varam sagaidīt dažādas nelaimes; tā nu neviens no mums ne mirkli nevar būt īsti drošs ne par savu mantu, ne miesu, kam pastāvīgi draud kādas briesmas. Pāri par šo postu ir kāds vēl lielāks: kā Evaņģēlijā rakstīts, velns pārņem ļaudis, padarīdams viņus trakus un neprātīgus, tā ka patiesi var sacīt cilvēks nav nekas cits, ka smirdoša velna atejas vieta. Tik briesmīgi viņš mūs, cilvēkus, caur grēku ir izpostījis, ka šeit, uz zemes, mūsu varā nav pat maizes kumoss, turklāt esam pelnījuši art Dieva dusmību un mūžīgu nāvi. Tā ir šausmīga, atbaidoša un posta pārņemta velna valstība.

Taču, ja labi apsveram un salīdzinām abas šis puses, tad posts, kuru velns mums darījis, nekādā ziņā nav salīdzināms ar to brīnišķo dārgumu un neizsakāmo prieku, kuru sludina eņģelis, sacīdams: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku; jums šodien Pestītājs dzimis.” šādu pasludinājumu eņģelis grib novērst mūsu sirdis no visa velnišķīga posta, lai tās uzņemtu bērniņu; viņš domā, ka būs izpildījis savu brīnišķīgā sludinātāja darbu, kad mēs patiesi uzlūkosim mūsu Pestītāju un būsim iemācījušies atzīt Viņu kā mūsu miesu un asinis. Un patiesi: ja šī priecīgā vēsts patiesi ienāk cilvēka sirdi, viss velna nodarītais ļaunums kļūst nenozīmīgs, kaut ari tas būtu liels un mūžīgs.

Tad nu, kas grib uzvarēt velnu, izsmiet viņa dusmas un niknumu, gūt drošu patvērumu pret Viņu,- tam tikai jāuzņem šis mierinājums un jaukā aina, kuru eņģelis sludina, sacīdams: Jums šodien Pestītājs dzimis. Kam šī aina patiesi iekrīt sirdī, tas jau ir uzvarējis. Jo tad cilvēks domā: velns gan mani un visus ļaudis apkaunojis un nonāvējis, Dieva dusmībā un mūžīgā sodā metis: taču tik liels šis posts nav; dārgums, kuru Dievs man devis, ir vēl lielāks – Dievs, mans Kungs valda pār cilvēkiem ne tā, kā velns to dara, viņus satverdams; bet Dievs pats top patiess Cilvēks, Dieva un cilvēka dabai kļūstot par vienu personu. Tik tuvu velns cilvēkam nevar piekļūt; ja arī viņš cilvēku satver, tad tomēr cilvēks paliek cilvēks un velns paliek velns – tās ir divas dažādas personas un dabas. Turpretī Dieva Dēls nu tapis Cilvēks,- tā, ka es patiesi varu sacīt: šis Cilvēks ir Dievs un Dievs ir Cilvēks.

Tādēļ mūsu mīļais, žēlīgais Dievs debesīs kļuvis mums daudz tuvāks un daudz dziļāk ienācis mūsu miesā, nekā velns spēj ienākt. Tas gan var cilvēku apsēst un mocīt, taču pats nespēj kļūt cilvēks, mūsu dabas paliek šķirtas – nevien pēc būtības, bet arī personā. Turpretī Dieva Dēls ir mūsu miesa un asinis, piedzimis no jaunavas Marijas dabīgā veidā, kā tu un es, tikai ar to atšķirību, ka ieņemts bez vīra sēklas – no Svētā Gara, tādēļ nav saņēmis līdzi nolādētā velna indi, bet gan – pilnīgu nevainīgu, šķīstu miesu un asinis. Atskaitot šo vienu lietu ka mūsu miesa ir grēcīga un nešķīsta – Viņš ir tāds pats cilvēks, kā tu un es; arī Viņam vajadzēja ēst, dzert, gulēt un pamosties, kā to prasa visu cilvēku daba, kā sv. Pāvils sacījis: “Viņš bija Cilvēks, līdzīgs mums”; kas Dieva Dēlu redzēja vai dzirdēja, tas droši varēja sacīt: Viņš ir patiesi dabīgs cilvēks, nevis rēgs. Jo Viņam piemīt viss, kas pieder šai dzīvībai.

Tāds ir prieks, kuru eņģelis pasludina. Taču es vēl runāju tikai par mums dāvāto godu un prieku, nesacīdams pagaidām neko par augli, kuru uzlūkojam, kad tiek sludināts par Kristus ciešanām un augšāmcelšanos. Šeit piemin tikai šo godu – ka Dievs mums tik tuvu ir nācis, ka tapis Cilvēks – kā tu un es, tikai bez grēka. Ar šo neizsakāmo godu Viņš rotājis visu cilvēku dzimumu. To eņģelis vēlējies ļaudīm atklāt, sacīdams: “Es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks.”

Eņģelis ir priecīgs un līksms, viņš mirdz un laistās patiesā priekā, nekaunēdamies sludināt nabaga ganiem; viņš labprāt vēlētos, lai šī vēsts sasniegtu ikvienu sirdi, kā tas viņam ir noticis, un visi cilvēki mācītos aptvert šo lielo godu,- ka cilvēka daba tapusi pagodināta, kad Dieva Dēls, caur kuru viss ir radīts, Dievišķā Augstība ir nākusi mūsu miesā un asinīs.

Jo nebūtu brīnums, ka tad, ja mēs neko no tā nebūtu saņēmuši, arī cilvēki savā starpā nespētu mīlestībā uzņemt viens otru. Taču es vēl nerunāju par labumu, ko saņemam, bet – vienīgi par godu. Ja tas patiesi tiktu uzņemts mūsu sirdīs, mēs nekad vairs nevarētu ienīst nevienu cilvēku. Jo – kas gan varētu būt ienaidnieks vai darīt ļaunu būtnei, kurai ir tāda pati miesa un dvēsele kā manam un tavam Dievam? Vai tad nu ari mums šī lielā goda dēļ, kuru Dievs mums padarījis, nevajadzētu mīlēt visus cilvēkus un viņiem labu darīt?

Eņģeļi ir daudz brīnišķīgākas būtnes nekā mēs, cilvēki; taču Dievs to nav uzlūkojis. Dievs nav tapis eņģelis. Turklāt eņģeļi ir nevainīgi un svēti gari, viņi nav krituši kā mēs, nabaga cilvēki un citi eņģeļi. Tā nu, šķiet, būtu taisnīgāk, ja Dievs kļūtu eņģelis. Tomēr Viņš nāk pie mums uzņem nabaga iznīcīgo radību. kas grimusi grēkos, nonākusi velna valstībā un nāves varā, kuru velns moca un apkauno visbriesmīgākajos veidos. Tas nozīmē Viņš sevi pazeminājis līdz mūsu stāvoklim. Kā gan tas lai nemīkstinātu mūsu sirdis, ka dedzīgi uzturam mīlestību sava starpa, viens otram kalpotam un apliecinām draudzību, nenicinām un neapskaužam viens otru?

Daži no tēviem, īpaši Bernards, domā: velns, debesīs ieraudzījis, ka Dieva Dēlam jātop par Cilvēku, tieši šī iemesla dēļ esot sacēlies skaudībā pret cilvēkiem un naidā pret Dievu; tā viņš lepnības un skaudības dēļ kritis. Varbūt tās ir tikai domas, vai art – patiesība.. Tomēr mīļie tevi gribējuši parādīt lielo prieku un godu, kādu mēs esam saņēmuši ka Dievs ir Cilvēks tapis, pieņemdams tieši tādu miesu un asinis, kāda ir mums, nabaga cilvēkiem, kas esam velna satverti un grēka dēļ nāves varā nodoti.

Cik nelaimīgiem gan jābūt tiem cilvēkiem, kuri neko nezin par šo godu! Taču daudz nelaimīgāki ir tie, kuri no eņģeļu, apustuļu vai citu sludinātāju mutēm ir dzirdējuši, ka Dievs tik žēlīgi uzlūkojis cilvēka dabu, pats to pieņēmis un uzticējis tai varu pār visu radību,- un tomēr neuzņem šo vēsti ar prieku. Jā, tie gan ir nelaimīgi ļaudis, kuri nejūt, nesaņem šo mierinājumu un prieku.

Kad viens no daudziem brāļiem kļūst par lielu kungu,- cik līksmi kļūst pārējie brāļi! Kā viņi var tik ļoti priecāties par to? To redzam pie Jāzepa brāļiem 1. Mozus Grāmatā, kad Jāzeps atklāj viņiem sevi; un patiesi, tas ir dabīgs prieks. Bet kādēļ gan notiek tā, ka mēs nepriecājamies par šo neizsakāmo godu un brīnišķo dāvanu, neuzņemam to savās sirdīs, neslavējam Dievu un nepateicamies Viņam par to, ka mans Dievs kļuvis par manu miesu un asinīm un tagad ir augstībā pie Dieva labās rokas, un ir visas radības Kungs?

Kas to patiesi spētu uzņemt savā sirdī, tam vajadzētu tās miesas un asiņu dēļ, kas paaugstinātas pie Dieva labās rokas, mīlēt visu miesu un asinis šeit, uz zemes, un nedusmot vairs ne uz vienu cilvēku. Tā Kristus, mūsu Dieva, cilvēcībai vajadzētu darīt līksmas un draudzīgas visu sirdis, piepildīt tās ar prieku, lai tajās nekad vairs nevarētu ienākt neviena naidīga doma. Tāpat tas, kas šo notikumu – ka Dieva Dēls ir Cilvēks tapis – dziļi sirdī uzņēmis, tas nevarētu gaidīt no Kunga Kristus neko ļaunu, bet gan – vienīgi labu. Jo es taču skaidri zinu, ka nelabprāt dusmojos pats uz sevi, nedz daru sev ko ļaunu. Bet nu Kristus ir tieši tas pats, kas esmu es – ari Viņš ir Cilvēks; kā gan Viņš varētu ļaunu vēlēt sev pašam, tas ir, mums, kas esam Viņa miesa un asinis? Tātad šī vēsts, ja tā patiesi uzņemta sirdī, vienā acumirklī izkliedētu visus šausminošos Dieva dusmības piemērus, tādus kā grēku plūdi, Sodomas un Gomoras sodīšana. Tas viss izgaistu vienā mirklī, iedomājot par šo vienīgo Cilvēku, kas ir Dievs un tik ļoti paaugstinājis nabaga cilvēka dabu, pats pieņemdams Cilvēka veidu.

Vai gan tie nav nelaimīgi ļaudis, kuri, kā sacīju, šo vēsti ir dzirdējuši, tomēr nav ievērojušī, bet atstājuši šo dārgumu, pūlēdamies piepildīt savas lādes ar naudu, celt skaistus namus, lai dzīvotu greznībā? Tas tādēļ, ka nolādētais velns viņu sirdis padara aklas, ka tie ne mirkli nespēj saskatīt to prieku, kuru eņģelis Šeit sludina.

Tā ir lieta, kurai vajadzētu aizkustināt mūs lielā priekā un svētīgā lepnumā, ka esam tā, augstāk par visu radību, arī par eņģeļiem, pagodināti, patiesi varam lepoties: Mana miesa, manas asinis sēž pie Dieva labās rokas un valda pār visu. Tāds gods nav dāvāts nevienai citai radībai, ari eņģeļiem nē; bet manai miesai un asinīm tas ir dots. Tomēr tā būtu tikai krāsns, kurai jāsakausē mūs par vienu sirdi un jāaizdedz mūs, cilvēkus, ka no sirds mīlam viens otru. Taču, kā esmu sacījis, nolādētais velns ar savu garu cenšas darīt tā, lai par to, ko baznīcā esam dzirdējuši, tālāk vairs nedomājam, bet drīz vien aizmirstam. Viņš sagandē mums šo prieku ar citām rūpēm, lai nepaturam Kristus piedzimšanas ainu savās sirdis, kā mums to vajadzētu darīt. Ja nu mums nebūtu nekā vairāk, kā vien šis gods ari tad vajadzētu lēkāt un dejot no prieka.

Bet mums ir dots vēl kas vairāk par šādu godu un prieku, proti – Viņš, Cilvēks Jēzus, grib būt mūsu Pestītājs, Šis ir visupirmais un īstākais mūsu prieka pamats. Tādēļ nelaimīgi ir ļaudis, kuri to nav dzirdējuši un nezin. Taču, ka jau iepriekš sacīts,- vēl nelaimīgāki ir tie, kuri dzird un zin, bet neņem vērā eņģeļa pasludinājumu. Jo šiem vārdiem jaizkausē debesis un zeme, ka nāve mums kļūtu salda kā cukurs un visas neskaitāmās nelaimes – kā viens vienīgs lielisks vīns. Kurš cilvēks būtu varējis izdomāt, ka mums Pestītājs dzimis? Šādu dārgumu eņģelis sniedz nevien Viņa mātei, jaunavai Marijai, bet visiem mums, cilvēkiem. “Jums” – viņš saka – “šodien Pestītājs dzimis. kas ir Kristus, tas Kungs.”

Eņģelis runā ar ganiem; tie bija jūdi un saprata vārdu “Kristus”, zinādami, ka tā sauc Ķēniņu un Kungu. Taču lielākā daļa jūdu maldījās, domādami, ka Viņam jābūt Kungam un Pestītājam ar pasaulīgu varu. Eņģelis rāda ko augstāku un saka: “Jums šodien Pestītājs dzimis” – tas ir, it kā gribētu sacīt: līdz šim jūs esat bijuši velna gūstekņi, viņš jūs mocījis ar ūdeni, uguni, zobenu, mēri un vēl neskaitāmām citām nelaimēm. Tā jūs, nabaga cilvēki, esat pakļauti velna tirānijai. Dvēseli viņš pavedina ar meliem, kas tai ir daudz kaitīgāki nekā mēris miesai. Tāpat ari nabaga niecīgajai, vājajai miesai velns nedod miera. Kad nu tas dvēseli un miesu tā nomocījis, visubeidzot iegrūž to mūžīgajā nāvē. Bet nu jums – eņģelis saka,- jums, kas ar dvēseli un miesu esat krituši šī ļaunā, pazudinošā, niknā gara, šīs pasaules dieva un valdnieka gūstā,- jums ir Pestītājs dzimis.

Vārdiņš “jums” lai dara mūs priecīgus. Jo kam gan eņģelis to saka? Varbūt kokiem vai akmeņiem? Nē, viņš runā ar cilvēkiem – un ne ar vienu vai dažiem vien, bet – ar visu tautu. Ko nu lai spriežam par visu to? Vai turpināsim šaubīties par Dieva žēlastību, sacīdami: Sv. Pēteris un Sv. Pāvils gan droši varēja priecāties par Pestītāju; tomēr es to nedrīkstu darīt, jo esmu nabaga grēcinieks, šī cēlā, dārgā dāvana uz mani neattiecas? Mīļais cilvēk, ja nu tu gribi sacīt: Viņš nepieder man; es atkal jautāšu: kam tad Viņš pieder? Vai tad Pestītājs būtu nācis zosu, pīļu vai govju dēļ? Tad redzi taču, kas Viņš ir. Ja Pestītājs būtu gribējis palīdzēt kādai citai radībai, tad būtu kļuvis par šo radību. Bet Viņš ir tapis Cilvēka Dēls.

Nu, kas tad tu esi? Kas esmu es? Vai neesam cilvēki? Jā. Kas gan cits, lai uzņemtu šo bērniņu, kā vien – tieši cilvēki? Eņģeli to neuzdrīkstas, un velni negrib. Bet mēs drīkstam, un mūsu dēļ Viņš ir Cilvēks tapis. Tādēļ mums, cilvēkiem, piederas uzņemt Viņu ar prieku, kā eņģelis šeit saka: “Jums šodien Pestītājs dzimis”, un iepriekš: “Es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks.” Vai gan tā nav varena, brīnišķa lieta, ka eņģelis no debesīm nes cilvēkiem šādu vēsti? Un tad – vēl daudzi tūkstoši eņģeļu priecājas par šo vēsti, tie slavē Dievu un sludina, lai arī mēs, cilvēki, priecātos un ar pateicību uzņemtu šo žēlastību, kā tālāk dzirdēsim.

Tādēļ brīnišķīgi un lieliski ir vārdi, kurus šeit dzirdam: “Jums Pestītājs Tas ir, it kā eņģelis gribētu sacīt: šī piedzimšana nav man, es arī nedrīkstu to sevis labā pieņemt; varu tikai no sirds vēlēt, lai jūs to uzņemtu. Šis dārgums dāvāts jums, nabaga pazudušajiem un samaitātajiem cilvēkiem. Viņš ir jūsu Pestītājs. Tādēļ uzņemiet Viņu, jo tāds Pestītājs jums ir vajadzīgs, tikai tā tapsit glābti no grēkiem un nāves. Tas, par ko iepriekš sacīts,- ka pats Dievs ir Cilvēks tapis jau pats par sevi ir liels, brīnišķīgs notikums. Taču ir kas vēl vairāk; Viņš ir mūsu garīgais un mūžīgais Pestītājs. Kas to patiesi sajūt un tic, tam jāzin sacīt, kas ir patiess prieks. Taču, kā sākumā sacīts, šeit, uz zemes, mēs nevarēsim pilnīgi aptvert šo pasludinājumu, nedz to iemācīties. Šī dzīve ir pārāk šaura, un mūsu sirds pārāk vājas, lai to spētu. Citādi – ja būtu iespējams, ka sirds patiesi uzņem eņģeļa vēsti, tā plīstu vai pušu no prieka un nekad vairs nejustu nevienas skumjas domas.

Ja mēs ticētu, mums vajadzētu vismaz uzturēt draudzību savā starpā, izbeigt melus krāpšanu un visāda veida netikumus,- tādēļ, ka pats Dievs ir Cilvēks tapis. Tomēr redzam, cik vāji esam, ka šis prieks īsti neiemājo sirdī un mēs aizmirstam gan mīļā eņģeļa, gan Pestītāja sludināto; lielākā dala ļaužu seko vecajiem māņiem, palikdami skopumā un citos netikumos. Tā ir droša zīme, ka mūsu ticība šim pasludinājumam nav diezgan stingra vai ir pavisam vāja, citādi mēs būtu līksmi un atstātu visas raizes,- ja droši ticētu, ka mums ir šāds Pestītājs. Cik ļoti gan būtu jāpriecājas uz nāvi slimam cilvēkam, ja tas saņemtu drošas zāles pret mēri! Tādam vajadzētu būt priekam, kas nāk no sirds. Taču, saņemdami drošu apsolījumu pret grēku un mūžīgo nāvi, tā priecājas tikai pavisam nedaudzi. Lielākā daļa laužu meklē citu prieku, lai gūtu šeit mieru un labklājību, tomēr ne mirkli nevar justies droši. Tas nozīmē, ka šo prieka pilno pasludinājumu klausāmies tā, it kā būtu aizmiguši, tādēļ paliekam nelaimīgi cilvēki, kuriem dārgā manta ir acu priekšā, tomēr paliek neievērota.

Kas tad nu šos vārdus dzird un nesaņem no tiem nekādu prieku, tas var saukt sevi par nelaimīgu cilvēku. Jo kas gan darīs priecīgu viņa sirdi, ja tā negrib priecāties par to, ko eņģelis šeit sludina: “Jums šodien Pestītājs dzimis”! Kas, dzirdēdams šādu sludināšanu, negrib kļūt labāks un dievbijīgāks, kam šis vīns negaršo, šī uguns nesilda sirdi,- to tikai bende var darīt dievbijīgāku – nekā citādi tādam nav iespējams palīdzēt. Tādēļ, ja esi tik vēss un cietsirdīgs mācies atzīt, ka tā ir jauna zīme, lūdz Dievu no visas sirds – pēc Viņa žēlastības, ka Viņš caur savu Svēto Garu pārvērstu tavu sirdi un palīdzētu.

Bet, tālāk stāstīdams, ka Pestītājs dzimis Dāvida pilsēta un nosaukdams Viņu par Kristu, to Kungu, eņģelis māca mūs izprast Rakstus. Jo caur pravieti Mihu bija iepriekš sludināts, ka Pestītājam jāpiedzimst Bētlemē.

Īpaši nozīmīgi ir, ka eņģelis sauc bērniņu Jēzu par Kungu. Šis vārds mums nav jāsaprot tā, it kā Jēzum vajadzētu kļūt par pasaulīgu ķēniņu, par tirānu, kas valdīs ar rungu. Ne tā, bet, kā Dievs Ādamam sacījis: “Sievas dzimums sadragās čūskas galvu”; tas ir – mūsu Kungs nāk aizstāvēt mūs, kļūdams velna ienaidnieks, bet mums – Kungs un Pestītājs, kas mani un tevi uzrunā kā savējos un kā savus ļaudis arī grib izraut mūs no velna varas, sacīdams velnam: dod man šo cilvēku, kuru esi sagūstījis; viņš nepieder tev, bet ir mans – Es pats to esmu nevien radījis, bet ari atpircis ar savu miesu un asinīm; tādēļ atlaid viņu un atdod man, jo viņš pieder man. Tā nu Kristus ir mūsu Kungs un mierinātājs, kas ar spēku ielaužas velna valstībā, 1ai izrautu no tās un ņemtu pie sevis cilvēkus, kuri pieder Viņam. Kristus droši stājas velna acu priekšā un saka viņam: tu, nolādētais gars, esi vedis cilvēkus grēkos un nāvē, tu pievil un apmelo viņus, tomēr – viņi nepieder tev; Es esmu Kungs, man – un nevis tev – nevien pēc dabas, bet arī taisnības dēl pienākas valdīt pār cilvēkiem, jo te ir mans pelnītais īpašums.

Jā – tu sacīsi – ja Dieva Dēls nav pestījis eņģeļus, kā gan var šādi skaidrot vārdu “Kungs”? Atbilde: attiecībā uz mums šim vārdam nav citādas nozīmes, un tas izprotams tieši šādi. Taču, tā kā eņģelis šeit uzrunā visus un piešķir bērniņam Jēzum tik augstu titulu, saukdams Viņu par Kungu, ir skaidri redzams: šis bērniņš, miesīgi dzimis no jaunavas Marijas, ir īstais. patiesais, mūžīgais Dievs; citādi eņģelis, bez šaubām, nebūtu Viņu saucis par Kungu.

Viņš ir mūsu – un nevis eņģeļu – Pestītājs, kā skaidri dzirdam eņģeļa vārdos: ”Jums ir Pestītājs dzimis”. Taču Kristus ir nevien mūsu Kungs, bet arī eņģeļu Kungs; tā nu eņģeli līdz ar mums un mēs līdz ar viņiem esam šī Kunga saime, visi kopā piederēdami mūsu Kungam, tā ka mēs, cilvēki, kas agrāk bijām velna kalpi, caur šo bērniņu esam nākuši tik lielā godā, ka tapuši uzņemti mīļo eņģeļu pavalstniecībā. Viņi nu ir mūsu labākie draugi, tā ka šī bērniņa dēļ varam lepoties: mums un eņģeļiem ir viens Kungs, un kopā ar viņiem esam viena saime.

Mīļie eņģeļi gan varētu būt lepni, jo viņi ir daudz cēlākas būtnes, nekā mēs, cilvēki – visupirrns jau viņu dabas un būtības dēļ, turklāt vēl viņi ir bez grēka. Taču nekāda lepnība nav jūtama, eņģeļi nenicina mūs, cilvēkus, mūsu posta dēļ – mūsu mirstīgums, grēki un trūkumi dara sāpes viņu sirdīm. Tādēļ ari viņi no sirds priecājas par palīdzību, kura mums caur šo bērniņu top dāvāta, vēlēdami mums mūžīgo dzīvību tāpat kā sev pašiem, par to, ka šodien saņemam bērniņu, lai varam saukt to par savu; jo Viņš ir Kungs, un mums parādīts neizsakāmi liels gods, ka varam būt vienā saimē ar eņģeļiem. Viņi nesaka: es neieredzu šo grēcinieku, smirdošo mironi, kas guļ kapā, izvirtuli un nelieti. Nē, tā eņģeļi nesaka; viņi no sirds priecājas, ka šādi grēcinieki gūst mieru, un slavē Dievu, ka mēs topam brīvi no grēka, nākam vienā namā ar eņģeļiem – pie mūsu visu Kunga. Viņi pateicas un slavē Dievu par šādu žēlastību, kuru taču paši nebauda.

Cik daudz vairāk vēl mums pašiem par to būtu jāpateicas un jāteic slava Dievam; tāpat mums pienāktos arī uzturēt mīlestību un kalpošanu pašiem savā starpā, kā Dieva Dēls mums ir kļūdams par mūsu miesu un tuvāko draugu. Bet, kas negrib to ievērot, negrib mīlēt savu tuvāko un tam palīdzēt, tādam, kā iepriekš esmu sacījis, neko nevar palīdzēt.

Pēc Kristus piedzimšanas eņģeļa vēsts ir pirmais pasludinājums par bērniņu; tas turpinās līdz pat pasaules galam. Tādēļ ievērojiet labi; jo šeit jūs redzat, kā mīļie eņģeļi kļuvuši par mūsu draugiem un nākuši pie mums ar priecīgo vēsti: tmums nav vairs jābīstas, jo bērniņš Jēzu. ir dzimis, lai kļūtu mūsu Pestītājs. Šis ir patiesais, augstākais un labākais mierinājums, kura pavisam tiešā un īpašā veidā atklājas Dieva žēlastība un žēlsirdība,- ka Dievs, visuspēcīgais, mūžīgais Tēvs, ir apžēlojies par mums un sūtījis savu Dēlu tik mīlīgā veidā ielikdams Viņu šķīstas, maigas jaunavas klēpī un likdams eņģelim pasludināt mums: Viņš ir visu mūsu Pestītājs; pie Viņa atradīsim visu, kā mums trūkst; Kristus grib būt mūsu glābiņš un mierinājums, lai no šī laika starp Dievu un mums, cilvēkiem, mitētos visa dusmība un tās vietā nāktu tikai mīlestība un laipnība.

Tad nu padomā, vai Dievs dara netaisnību, pat ļaudams iet mūžīgā pazušanā tiem, kuri šo vēsti dzird, bet neuzņem, kā to dara aklie, cietsirdīgie pāvesta piekritēji, kuriem nepietiek ar mūsu Pestītāju. Viņi meklē sev citus pestītājus un paļaujas uz tiem. Eņģeļa vēsts skan citādi, proti, ka vienīgi šis bērniņš ir mūsu Pestītājs, tikai Viņā mums būs saņemt visu prieku un mierinājumu; Viņš ir mūsu vislielākais dārgums; kur ir Kristus, turp raugās visu eņģeļu un paša Dieva acis.

Šo dārgumu Dievs licis ne tikai mātes klēpī, bet ari manā un tavā, sacīdams: Viņš būs tavs, un viss, kas Viņam pieder debesīs un virs zemes,- arī tas viss būs tavs. Kas dzird šos vārdus, tomēr neatrod tajos prieku vai arī atraida šo Pestītāju un meklē citu, tas ir pelnījis, lai zibens iedzītu viņu deviņas olektis zem zemes. Tādēļ mums pienākas pateikties Dievam par Viņa žēlastību un lūgt, lai Viņš pats runātu un rakstītu eņģeļu pasludinājumu mūsu sirdīs, ka spējam patiesi smelties iepriecinājumu mūsu Pestītājā un caur Viņu uzvarēt nāvi un velnu. To mūsu mīļais Kungs un Pestītājs Kristus mums lai palīdz, āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.